Vispār nonākt līdz apziņai, ka viņas ir biedējošas palīdzēja klasesbiedrenes. Toreiz psiholoģijā bija laikam dažādi testiņi jāpilda un anketas par sevi vai klasesbiedriem. Jau pirms izlasīju klasesbiedru veidotu aprakstu par mani, sapratu, ka nekas labs tajā lapelē nevar būt rakstīts. Un tomēr pārņēma zināms izbrīns, kad visa problēma izrādījās ūsas. “Normāls džeks, tikai ūsas gan nodzen!”, “Varētu parunāt, ja ne būtu tās parūkas” utt… . Vakars mājās tika pavadīts vannas istabā stundu blenžot spogulī uz savu visādi citādi piemīlīgo ģīmi. Bija pienācis laiks no apmatojuma šķirties un uzsākt jaunu dzīvi. Un tiešām aizmirsās 9.klases izlaiduma bildes, kur čalis lielāks par mammu stāv ar smaidā savilktu seju un melnīgsnējām ūsiņām. Aizmirsās arī aptauja par klasesbiedriem, brokastis, kuras nu tika aizstātas ar ik rīta skūšanās procedūru un es jutos labi. Arī “parūkas” jautājums tika risināts katru reizi ejot pie friziera un atļaujoties palūgt par vēl puscentimetru īsāku griezumu.

Vakardien atgriežoties mājās no darba mani pirmais sveicināja jaunākais dēls Valters. Viņam tūlīt būs 5 gadiņi, no ūsām protams vēl ne vēsts. Tiesa, šoreiz viņš izskatījās citāds. Viņa vaigi un zods burtiski spīdēja no sārtuma. Vaicāts, kas atgadījies, puisēns ar sāpēs savilktu seju noņurdēja, ka esot šodien noskuvies, bet tagad āda sāp! Tas gan ir drusciņ par ātru, turklāt viņš sev nodarījis pāri gribēdams izskatīties kā pieaudzis vīrs. Ņēmu puiku klēpī un mierināju, ka viņš varēs skūties tad, kad būs izaudzis liels. Pie sevis domāju, kaut nu tas nenotiktu par vēlu un nav jācieš no apkārtējo zobgalības, bet atmiņā atausa gadījums, kas mierināja arī manu ievainoto dvēseli.

Noskūties 5.gadu vecumā tomēr ir sīkums, ja to salīdzina ar skropstu korekciju 10.gadu vecumā.

Skolā reiz dikti dauzījāmies. Stilīgi bija atskrūvēt vecā tipa pildspalvas ar ļoti vienkāršo uzbūvi un izmantot to korpusus kā spļaujamās trubiņas.  Noplēš mazu papīra gabaliņu, saņurca mutē un savāļā kā bumbiņu, ieliek trubiņā un pūš cik spēka uz mērķi. Dažkārt “ašākie” prāti aizdomājās papīra bumbiņas aizstāt ar košļājamo gumiju bumbiņām. Šoreiz skolas gaiteņos cīņa bija ilga un iesaistījās visi. Nepaliku parādā līdz brīdim, kad aptvēru, ka kāds spļauj ar košļenēm. Nelaimīgā kārtā pāris šādas ne papīra bumbiņas jau bija ieķepušas man acīs. Mēģinājumi tās izvilkt likās sāpīgi un bezjēdzīgi. Mājās iegāju vannasistabā un izmisīgi meklēju risinājumu iekams vecāki ir atgriezušies no darba. Raut nevar, jo sāp, izmazgāt nevar, jo pārāk saķepis. Atlika galējais risinājums – šķēres. Tā es šķīros no savām tumšajām, kuplajām skropstām, bet ar to problēmas tikai sākās. Plakstiņš, ja to netur skropstas neturās kā vajag uz acs – tas ņurcās, staigā un traucē acij. Kad pārnāca mamma centos no viņas izvairīties, pildīju mājas darbus, skatījos TV, lai tikai nav uz viņu jāskatās un, lai viņa nepamana manu jauno acu modi.

Un tieši tad automašīnas tuvās gaismas izgaismo priekšā uz ceļa kādu neskaidru stāvu. Ātrumā, kādā informācija no redzes nonāk pie apziņas, es saprotu, ka uz ceļa, brauktuves pašā vidū pa ceļu slāj cilvēks ar tašiņu rokās. Viņš klenderē, grīļojas, bet lēnām kustās pāri ceļam. Sadursme neizbēgama – jautājums cik būs izdzīvojušo manā automašīnā, vai arī kritīs tikai bojāgājējs.

Riskēju paraujot stūri pa kreisi uz pretējā virziena braukšanas joslu atdalošās barjeras virzienā.

Un tad notika Ziemassvētku brīnums!

Mašīna uz noledojušā ceļa nesaslīdēja, nobrauca milimetru gar labajā pusē esošo cilvēku un neaizķēra kreisajā pusē esošās barjeras. Man un pārējiem viegls izbīlis, kas mūs sasniedza pa īstam tikai pēc notikušā.

Varēja būt smaga avārija, bojāgājušie, bet dzīvi palika visi, mazākie pamodās un vēl vairākas stundas krāmējās ap dāvanām.

Ziemassvētkos esiet mājās pie saviem mīļajiem! Klusus Jums svētkus!

Jāsaka, ka jau pēc pirmās sērijas jaunības dienu “A komanda” (A-team) un “Renegāts” piemirsās. Seriāls ir ar raitu ritējumu, pilns ar asa sižeta kadriem un šķetina kārtīgas amerikāņu rokeru bandas (kluba) ikdienu – intrigas, ģimenes dzīvi un attiecības starp dažāda vecuma un statusa bandas (kluba) biedriem.

Peronīgi man spīdošas likās pirmā un otrā sezonā, trešā jau atražoja tēmu, bet ceturtajā nespēju vien sagaidīt kā tad īsti atrisināsies dažādas problēmas. Patiesībā gan domāju tikai par vienu – kuru un kurš novāks pirmo.

Aizņēmos seriālu lūk šeit: lejupielādē Sons of Anarchy

Tagad laiki citi, bet atkarību veidošana amerikāņiem hoprojām labi sanāk, jo Breaking Bad ir seriāls, kura atkarīgam iesaku kļūt ikvienam pieaugušam cilvēkam!

Seriāls eksistēja jau pasen, bet tikai nesen pateicoties darba kolēģim kļuvu tā atkarīgs. Pirmās sērijas šķietami nevainīgais un naivi ģeniālais iesākums liecināja vien par ko skatāmu, bet turpinājums lika vien priekā izberzēt actiņas un pavadīt neskaitāmas naktis kļūstot par šī seriāla vergu vārda tiešākajā nozīmē.

Nemīlu daudz vēstīt par seriālu saturu, gaitu, vien apsolu, ka tas neliks Jums vilties! Seriāls īpaši patiks krimiķu, drāmu un arī komēdiju cienītājiem. nezinu kā citiem, bet mani visu seriāla skatīšanās laiku neatstāja sapratne par galveno varoņu rīcības motīviem un pat ķecerīga doma kā būtu, ja es nonāktu līdzīgā situācijā.

Atver actiņas, ieslēdz zilo ekrānu un baudi!

Visas seriāla sērijas aizņēmos lūk šeit: lejupielādē Breaking Bad

Ja U10 vecuma grupā kurā viņš startēja pagāšgad spēles Latvijā notiek uz hokeja laukuma 1/3, tad U12 vecuma grupā tas jau ir lielais hokejs – lielais laukums, maināmi maiņu virknējumi, viena spēle dienā, izbraukuma un mājas spēles.

Šogad jelgavnieki bija ielozēti U12 C grupā, kurā cīnījās ar 5 citām komandām no Latvijas un 1 no Krievijas.

C grupas tabula:

Gāja visādi, bet jau no pirmajām spēlēm bija skaidrs, ka trīs labāko komandu vidū, kas dosies spēlēt par 1-9. vietu mūsējie netiks. Palika ceturtie un jau 2012.gadā turpinās cīņu par 10-15.vietu.

Jāatzīst, ka salīdzinot ar pagājušo gadu mans puika spēlēšanas ziņā ir drusku iepalicis, bet pēc rezultativitātes punktiem viss rit savu gaitu – 3 vārti, 3 piespēles un 6 soda minūtes.

Lūk kādas spēles visu (arī pretinieku) vārtu gūšanas momenti:

Un šā gada pēdējās spēles praktiski viss trešais periods:

Komentējot  komandas sniegumu salīdzinot to ar pretiniekiem, jāsaka, ka daudz ko izšķir nianses spēlētaju sastāvu komplektācijā. Piemēram SK Liepājas Metalurgam nosacīti spēcīga un plaši pārstāvēta ir tieši U12 vecuma grupa, bet U10 ir pagaidām pamaz un tāpēc arī trenerim izvēles iespējas samazinās. Ar Jelgavas komandu ir tieši otrādāk – U12 ir maz hokejistu (uz U12 spēlēm komandā tiek parasti ņemti vismaz pāris U10 hokejisti), bet daudz U10 jauno censoņu (Latvijas čempionātā startē ar divām komandām).

Par Brocēnu komandu man informācijas nav, savukārt ar HS Rīga III abas spēles bija līdzīgas no spēles viedokļa – viņi vienkārši mācēja iemest vairāk. Līdzīgas spēles bija arī ar Krievijas komandu “Jantarnije Zvjozdi”, bet mūsējie puikas (un viena meitene) abas reizes izrādījās pārāki.

2012.gadā būs jāspēlē ar spēku ziņā līdzīgiem pretiniekiem, tāpēc spēles būs jo īpaši aizrautīgas un skatāmas.

Ar nožēlu jāatzīst, ka dzīve ievieš savas korekcijas un jo spējāk tās izpaužas lietā, bez kuras nav iedomājama vīrieša pašos spēka gados dzīve – darbs. Diemžēl šajā ziņā situācija ir tieši tāda kā to kādā intervijā atzina Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs – nāk otrais krīzes vilnis.

Atceroties 2009.gadu, jāatzīst, ka visi optimisti, kas cerēja uz V veida krīzes scenāriju Latvijā (iekāp bedrē, paklūpi, piecelies un ej tālāk) ir kļūdījušies. 2012.gads nāk ar jaunu krīzi – vismaz nozarē, kurā es strādāju. Esošā situācija arī pierāda, ka šis periods starp krīzēm ir bijis kā uzkrājumu tērēšanas (dzīvošana uz seniem uzkrājumiem) laiks. Daudziem šķitīs, ka tas nav nekas īpašs – viena nozare neko neizšķir. Un tomēr jāsaka, ka tā “iemetīs” darba tirgū (arī ārvalstu) jaunas sejas, kas līdz šim nav zinājušas tāda apjoma raizes. Daži aizbrauks, daži paliks kur ir cerot sagaidīt labākus laikus, bet vēl citi papildinās jau tā šauro darba tirgu. Kāds kolēģis no citas nodaļas pirms aiziešanas paziņoja, ka par darbu nesatraucas, jo ko līdzīgu par 400 latiem mēnesī atradīs. Lai viņam veicas protams, bet paliek jautājums kur viņa iespējamais, potenciālais darba devējs ņems naudiņu, ja reiz problēma ir visā nozarē.

Iespējams pareizi dara tie, kas nesagaidot uzlabojumus dodas prom uz citām nozarēm. Un tieši to uzskatu par pareizāko šādos apstākļos. Kāds varbūt oponēs, ka mainīt, piemēram, inženiera darbu pret darbu veikalā nav jēgas, tomēr jāatzīst, ka ne jau aiz labas dzīves cilvēks ko tādu izvēlas.

“Piezemēšanās” šogad sanākusi pasmaga – par to liecina vienkārša algas diagramma, kas neprasa liekus komentārus.

30.gadu vecumā atgriešanās punktā ar ko sāka var būt gana iztēli rosinoša. Kāda jēga mācīties, kāda jēga strādāt, ja nekas no tā visa nav veicinājis izaugsmi un progresu vienīgajā lietā ar ko reāli var izmērīt cilvēka sasniegumus – naudā? Aug cilvēks, aug viņa mērķi, sapņi un vēl aug ģimene. Protams bija variants kļūt par parastu mantrausi, uzdzīvotāju, lai 40.gadu vecumā attaptos viens, bez ģimenes, bet arī bez atbildības sloga.

Ko darīt?

Dažkārt šķiet, ka vainīga ir karma un visu jau sen ir izšķīris liktenis. Lai kā necenstos, vienalga sanāk nonāk izejas punktā. Cilvēks, kam nav lemts, šķiet, ka nekad arī nespēs… . Domāju ir pienācis laiks “restartam”. Tas neaprobežojas ar nu jau šķietami bezjēdzību darba meklēšanu (uz izsūtītajiem CV neviens nav tā arī atbildējis). Ir laiks iesaistīt “visu vai neko” stratēģiju. Kādas tam perspektīvas? Es domāju, ka 40% darbs uz nedaudz labākiem nosacījumiem šeit pat Latvijā, 30% darbs ārzemēs un vēl 30% savs uzņēmums.

To es arī novēlu sev un citiem, kam līdzīgas problēmas – noticēt sev, izdarīt visu, kas iespējams un neiespējams, lai mainītu esošo situāciju.

Sirsnīgus Ziemassvētkus un veiksmīgu 2012.gadu!

Nolēmu ļauties vairākuma viedoklim un ar pāris klikšķiem pirkums tika apmaksāts. Nolēmu, ka nu tik sāksies mierīgs vairākas nedēļas ilgs preces gaidīšanas periods.

Diemžēl kļūdījos, jo jau aiznākamajā dienā atnāca šāds ziņojums no eBay:

Biju pat vairāk nekā sarūgtināts, ka tieši man nācās saskarties ar ko šādu, lai gan pirms tam jau ar neuzticību raudzījos uz piedāvājumiem pirkt preces no Ķīnas. Bija jāatgūst nauda un nolēmu eBay vērsties ar prasību pret pārdevēju. Atvēru prasības lietu un gaidīju.

Jau pēc piecām dienāma tkal ziņa no eBay – pārdevējs nosūtījis preci, atliek vien to sagaidīt un visi būs apmierināti.

Sekoja kārtējais preces gaidīšanas periods, kas vainagojās ar panākumiem pēc aptuveni 25 dienām, kad saņēmu no pasta paziņojumu par sīkpakas pienākšanu uz mana vārda. Spriņģoju uz pastu un tur cerēju beidzot ieraudzīt pirkumu. Tā vietā pasta darbiniece man izsniedza ķīniešu valodā aprakstītu sīkpaciņu – vēstuli. Atverot vaļā vēl liels bija mans izbrīns, kad tur ieraudzīju monētu – 1 ASV dolāru (1871.gads, visdrīzāk pakaļdarinājums).

Lieki piebilst, ka biju neizpratnē. Pārbaudīju visu sūtītāja informāciju un sapratu, ka prece tiešām sūtīta man un tieši no tā paša eBay pārdevēja. Biju kļuvis par krāpšanas upuri.

Pārdevējs turpināja šo spēli un nākamā ebay ziņa liecināja, ka viņš jūtas savas saistības izpildījis un nu gaida, kad šī lieta tiks nokārtota – slēgta viņam par labu.

Protams nebiju ar to mierā. Ķēros pie smagās artilērijas – rakstīju ebay, pievienoju visus datus, laikus, attēlus un paskaidroju, ka joprojām neesmu saņēmis preci un pieprasu naudu. Uz eBay lēmumu nācās pagaidīt vēl pāris dienas. Tiesa, lēmums bija man par labu – saņēmu pilnu naudas atmaksu uz Paypal kontu, turklāt kā piemiņa no šī darījuma man palikusi 1 dolāra monētas kopija.

Šī man būs lieliska mācība, bet nevēlos visus ebay pārdevējus no Ķīnas likt vienā maisā – tur noteikti ir arī godīgi pārdevēji.

Tiem, kas interesējas par dazādām cīņu mākslām (ne tikai sporta cīņu mākslām) šis raidījumu cikls noteikti neliks vilties.

Šerijas viegli atrodamas internetā un to lielākā daļa brīvi pieejama Youtube.com.

Ieskatam:

Pirmās sezonas pirmā sērija:

Pirmās sezonas otrā sērija:

Pirmās sezonas trešā sērija:

Jauku skatīšanos.

Lūk pāris super video no plašās Krievzemes:

Pirms kāda laiciņa interneta vidē populāra kļuva šī kundzīte:

Un tagad šis: