daži ķeburi un drupačas

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKcsr5VtdGI/AAAAAAAAAf0/iyVBL3fxSMY/Igaunija_celojums_08.2008_071.jpg

Beidzot esmu atgriezies mājās no kārtējā trīs dienu ceļojuma. Aiz muguras palikuši nobraukti ~1400km un nobrauktais loks gar kontinentālās Igaunijas ārējām robežām ar maršrutu Rīga-Pērnava-Tallina-Rakvere-KohtlaJarve-Narva-Tartu-Rīga. Braucienā dalību ņēmām piecas personas, kas pilnībā arī atbilst mana kumeļa normālajai ietilpībai un nestspējai. Braucu ātri (120-160km/h) un bez liekām apstāšanās vietām, bet protams manu ātrumu lieliski kompensēja Igauņu vadātājs, kas mūs pavadīja praktiski visu ceļojuma laiku un nepameta līdz pat Munameģim😀

Ceļojuma dalībnieki:

  • Volvo s60 markas kumeļš
  • ES un citi zvēri (kopā 5)

1. diena

Zemais starts

Saulains rīts mājās Olainē. 8:00 piecēlāmies. Sapakojām mantiņas, izbraucām no Olaines ap 9:00, kaut plānots izbraukt bija jau 8:30. Pēc pusstundas Rīgā, Ziepniekkalnā mašīnā paņēmām pēdējo līdzbraucēju – manu tēvu un tālais ceļš uz ziemeļiem varēja sākties.

kur ir kronas?

Nevienam nebija Igauņu kronas, bet cerējām naudu samainīt Juglā kur ir gan SEB, gan Hansabanka un vēl pāris citu balnku filiāles. Rezultāts diemžēl bija tāds, ka nekur Igauņu naudas nebija un nācās dragāt vien tālāk ziemeļu virzienā cerībā, ka kautkur pirms robežas jau nu noteikti samainīsim. Laimi mēģinājām Salacgrīvā, kur arī atrodamas dažādas bankas, bet atbilde parasti bija viena un tā pati – “…vēl nav!”. Vīlušies Igauņu naudas trūkumā devāmies iekšā Igaunijā bez nevienas kronas. Iebraucot Igaunijā uz brīdi aizmirst par naudas problēmām lika vietvārdi, šajā gadījumā “Papisilla”😀 Diemžēl arī pirmajā Igaunijas benzīntankā naudu samainīt neizdevās un mums tur laipni ieteica braukt vien līdz Pērnavai. Pērnavā tiešām atradām parastu “Alfa” tipa lielveikalu kurā mierīgi samainījām mūsu muflonus (Latus) pret viņu tugrikiem (kronām). Vismaz igauņu nauda tagad bija kabatā un ceļojums varēja turpināties Tallinas virzienā.

pirmā pietura

Braucām ar abiem bērniem un tāpēc ceļā līdz Tallinai bija kautkur arī jāpaklenderē apkārt. Pirmo iespēju to izdarīt meklējām vietā ko sauc Varbola. Piebraucām, apstājāmies, izbraukājām miestu.. kautkāds neko neizsakošs muzejs un atjaunotas laikam muižas ēkas ar muzeju. Nekā sevišķa, jo pat iet skatīties negribas. Nolēmām pabraukt tālāk aiz miesta.Jo tālāk braucām jo vairāk likās, kajāgriež atpakaļ. Bet par laimi atradām kādu eestipoisi kam uzjautāt ko te vispār redzēt. Izrādās esam apstājušies pie sena Igauņu nocietinājuma, kas pēc visa spriežot bijis izvietos dziļi purmā uz neliela paaugstinājuma, bet ar sakrautām akmeņu sienām un samērā lielu iekšējo pils laukumu. No baļķēniem sastellēta katapulta, lielais arbalets un citas viduslaikos izmantotās mūru graušanas ierīces. Arī senā aka atjaunota un ieejas vārti, liekas nekas īpašs, bet apkārt esošais purvs to tiešām padara par grūti pieejamu teritoriju. Atrodās arī daži samērā interesanti kokgriezmi kurus mans vecākais dēls iemēģināja ar lielu prioku🙂 Aplūkojam, izlokam kājas un aidā tālāk uz ziemeļiem.

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKcoehjAmHI/AAAAAAAAAXI/mav-C-Z5Jpo/Igaunija_celojums_08.2008_007.jpg

ceļš labs, bet vai lēts?

Brauciens rit strauji, ceļi lieliski un es nevaru novaldīties neskrienot garām visiem igauņu bāleliņiem uz 140km/h. Ātrums lielisks, lai paspētu izpildīt dienas normu – nokļūt pēc iespējas tālāk aiz Tallinas. Un tomēr arī igauņi nav zemē metami braucēji un autobraucēju solidaritāte pārsniedz entiskās robežas – viens zibsnis ar gaismām un es saprotu, ka skriet vairs var nebūt lēti. prātā jau rēķinu cik simtus eiro es man varētu palūgt par ātruma pārsniegšanu virs 40km/h. Un tiešām pēc kilometra stāv kārtībnieki, tiesa jau noķēruši kautkādu autobusu uz kratīšanu. Autobusa žēl, bet mums jāskrien – pedālis grīdā un mēs esam prom no nedaudz biedējošā igauņu poliču auto.

otrā pietura

Tuvojamies Tallinai un kļūst skaidrs, ka mūsu meklētais Keilas ūdenskritums vairs nav tālu. Prieku par viegli paveikto ceļa posmu nomaina pirmā kļūda izvēloties ceļu pa kuru braukt. ir skaidrs, ka igauņu vadātājs vairs nav tālu jāmeklē. griežamies uz riņķi līdz nokļūstam uz pareizā ceļa. Braucam pareizi, bet atrast pat vajadzīgo ciemu nevaram. ceļa kvalitāte drausmīga un mašīnu maz. Sieva stāsta, ka šeit kādreiz PSRS armija visas lietas bīdījusi. maldīšanās kļūst nepanesama, jo nonākam 5 ceļu krustojumā bez nevienas ceļa zīmes vai norādes uz kādu apdzīvotu vietu. Šeit igauņu vadātājs mūs tiešām jau noķēra! Atpakaļskata spogulī pamanīju tuvojamies auto, izlecu ārā un ar karti rokās izmisīgi vicinoties apturēju viņu. Tie ir somi, kas kā saziņas līdzekli izvēlas angļu valodu un ar GPS iekārtu man mēģina izskaidrot ceļu. igauņu vadātājs gan ir sabojājis arī viņu GPS iekārtu tik ļoti, ka vizuāli karti man viņi tā arī neparāda, bet izskaidro ceļu. Sekojam viņu norādēm un  sev par lielu pārsteigumu tiešām atrodam meklēto ūdenskritumu. Ūdenskritums skaists, bet kā redzams tad nav vēl pilnībā atguvies no drausmīgā sausuma, kas pirms pusmēneša to bija izžāvējis pilnīgi sausu. Atkal pastaiga, fotografēšanās un varam doties uz Tallinu.

Tallina

Ceļa kvalitāte kopš pametām Keilas ūdenskritumu ir fantastiski uzlabojusies. Arī Igaunijas galvaspilsētas tuvumu var just ikvienā nobrauktajā kilometrā. Tallinā iebraucam normāli, bet man kā pieredzējušam šoferim tomēr orientēšanās jaunajā pilsētvidē ir pagrūta. kādu laiku bezsakarīgi riņķojam pa pilsētu, kurā ar norādēm manuprāt ir pašvaki, bet jo ilgāk riņķojam, jo labāk iepazīstam pilsētu. Pārsteidz iespēja iebraukt vecpilsētā, jo pierasts, ka pie mums iebraukšana Vecrīgā ir praktiski neiespējama. Iebraucam vecpilsētā un nezinot, ka pa to var mierīgi ar auto pārvietoties, novietojam kumeļu uzreiz pie pilsētas mūriem. Dodamies iekšā pastaigā pa seno Tallinu bez sakarīgas vecpilsētas kartes un ar izsalkušiem vēderiem. Mērķa konkrēta nav, bet galvenais ir atrast kur varētu kulturāli paēst. Esam nogājuši tikai 500 metrus kad sākas spēcīgs lietus, to pārlaižam kādā no senajām vārtrūmēm. kad lietus pierimst dodamies iekšā vecpilsētas šaurajām ieliņām. Ātri vien nonākam rātslaukumā. Par ko īpaši brīnīties nav, bet viss ir sakopts un atgādina vecrīgu.

https://i1.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKcrS_J3MbI/AAAAAAAAAcU/R4JUapFr8CU/Igaunija_celojums_08.2008_045.jpg

Mūsu ēstuves meklējumi sāk jau atgādināt medības, jo jācenšas apvienot cena ar kvalitāti.Atrodam šķietami piemērotu vietu, kas viesus vilina jau ar savu nosaukumu – Eesti restoran.

https://i2.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKcrlVsHpsI/AAAAAAAAAdY/86hYYGn0HME/Igaunija_celojums_08.2008_053.jpg

Viesmīle ar grūtībām saprot angļu un krievu valodu, ja arī kautko saprot, tad atbild ļoti izvairīgi. Pasūtam un gaidam aptuveni 20 minūtes.kad ēdiens atnests konstatējam, ka mums īsti nav atnests tas ko pasūtījām, bet īstas sajēgas par to kam tad bija šķīvī jābūt arī nav, tāpēc nolemjam neprotestēt. gaidu arī savu porciju, bet tās kā nav tā nav. kad atnāk viesmīle un viņai tiek atgādināts par manu pasūtījumu, viņa ieskatās lapiņā, pietvīkst un sažņaugusi rakstāmo aizskrien. Mūs tas protams uzjautrina un savu porciju vēl pēc 10 minūtēm atnes. kĒdot novēroju zaglēnu klātbūtni Tallinas ielās – atlika vien sievai aiziet no galda un pie pašas ielas malas atstāt fotoaparātu, ka uzreiz 3 šķelmīgi,aizdomīgi, pēc izskata spriežot igauņu zēniņi sāka dīdīties ap galdu. Lai nozustu viņiem pietika ar manu naidīgo skatienu un fotoaparāta pavilkšanu uz manu pusi.  Ēdiens gan jāatzīst ir negaršīgs un salīdzinot ar Rīgu padārgs. Ejam prom neapmierināti un uzvilkti. Nāk vakars, bet vēl esam Tallinā. neko daudz neesam redzējuši un arī paēduši nejūtamies. Vērl izmetam loku pa vecpilsētu un laižam prom. Degviela iet uz galu un Tallinā atrodam Statoil uzpildes staciju. Apkalpo meitene un te sākas joki, jo šoferis esmu es, bet maksāt par degvielu ar karti vēlas mans tēvs, turklāt igauniete kategoriski atsakās saprast un atbildēt manam tēvam krieviski.

Mūsu saruna ar Statoil igauņu darbinieci:

Es: mans tēvs maksās ar karti

Viņa: ….

Viņa: vai viņam ir autovadītāja apliecība?

Es:nav, bet viņš var atnest pasi

Viņa: nē, man nevajag viņa pasi, bet viņa autovadītāja apliecību!

Es:es esmu autovadītājs, vai viņš nevar maksāt par degvielu ar kuru braucu es?😮

Viņa: labi, lai atnes pasi… cikrādīja summu par degvielu?

Es:kā lai es to zinu… kautkāds tūkstotis

Viņa: bet cik precīzi?

Es:kā lai es tos tūkstošus atceros tajā jūsu naudā?

Viņa:labi, bet kura ir jūsu automašīna?

Es: Volvo s60 ar LV numuru

Mēs samaksājam un aizejam saprotot, ka tiešām igauņi ir vnk. stulbi!

beidzot liekamies uz pakas…

Ir jau vēls un mēs beidzot tiekam ārā no Tallinas. Esam noguruši. nepaēduši un ļoti neapmierināti ar Igauniju. Tiesa iepriecina ceļš, kurš pāris kilometrus no Tallinas rakveres virzienā pāriet ātrgaitas ceļā. Sākas skriešanās sacīkstes ar igauņiem, kurās ar ātrumu 160km/h uzvaru es😀 Aizmugurē braucošie Igauņi arī naliekas bēdīgi, jo ir atradies sponsors😀 Sākas spēcīgs lietus, gandrīz visi igauņi atpaliek, bet mēs steidzamies jo nav nakstmāju. Nobraucam diezgan lielu attālumu līdz sasniedzam iecerēto naktsmāju miestu. Ir jau tumsa un esam degvielas uzpildes stacijā kur vaicājam kā atrast naktsmājas, jo Igaunijai raksturīgais ceļa zīmju trūkums nav kompensējams ar mūsu rīcībā esošo kartogrāfisko materiālu un manu un sievas ģeogrāfisko izglītību. Degvielas uzpildes stacijā nāk atklāsme, ka igauņi tomēr nav zemē metama tauta. Uzpildes stacijas darbinieces draugs vnk. piesakās mūs aizvest līdz naktsmāju vietai. Esam laimīgi un pateicīgi, ar senci paķeram pa pāris igauņu aliņiem un aidā aiz izpalīdzīgā igauņu bāleliņa. Nogriežamies uz ceļa uz kura nav nevienas norādes par iespējamajām naktsmājām. braucam kādus 3 km un esam klāt. Demonstrējam latviešu plašo sirdi atdāvājot igaunim aliņu un paši steidzm uz naktsmāju pusi.

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKcsmaon4XI/AAAAAAAAAfg/d9QcJ1R-UaM/Igaunija_celojums_08.2008_069.jpg

Uz sliekšņa mūs sagaida divas smaidīgas igauņu kundzītes. Sarunvaloda angļu un nakstmājas tiek sarunātas. Jo vairāk runājam, jo vairāk saprotam, cik ārkārtīgi mums paveicies. Sieviete ir laipna un liekas pat laimīga, ka ieradusies ģimene ar bērniem. Namiņš ļoti pieklājīgs un mums ierādītās telpas otrajā stāvā labā kārtībā uzturētas. Beidzot iespējas izpausties ir arī manam tēvam, jo izrādās, ka sieviete lieliski un bez aizspriedumiem runā krieviski. Tiesa ir jau vēls un pēc nelielas sagatavošanās esam iekārtojušies. Nakts ir skaidra, mēs sēžam uz balkoniņa, kur ēdam no mājām līdzpaņemto pašcepto kūku un baidam skatu uz skaisto dzelteno, apaļo mēnesi, pļavām un mežiem vispakārt. Pēc neilgas tērzēšanas ejam pie miera. Rīt atkal tāls ceļš priekšā.

Ja kāds vēlas izbaudīt lielisku atpūtu un igauņu viesmīlību, tad noteikti iesaku tieši šo lielisko naktsmītni!Vairāk informācijas par šo vietu var smelties šajā linkā: LIELISKAS NAKTSMĀJAS

Pirmās dienas maršruts (~470km):

Visas bildes ir šeit:

Igaunija_celojums_08.2008

Visi raksti par Igaunijas apceļojumu:

2. diena

3. diena

Comments on: "Eesti apceļojums (14.08.08-16.08.08) – pirmā diena" (6)

  1. jautri raksti🙂
    Igaunji nav nemaz tik stulbi, varbuut tev gadiijaas kaada iipashaa.

  2. bonkajs said:

    zinu Edgar ka vinņi nav stulbi… esmu no tiem, kas uzskata, ka katrā tautā ir labi un slikti cilvēki… vnk. pirmais iespaids bija suudiigs😀 nākamie satiktie cilvēki bija lieliski🙂

  3. […] sākuma ģimenē runājām par iespēju paceļot. Par galveno prioritāti izvēlējāmies plānoto ceļojumu uz Igauniju. Bet, kad atgriezāmies un pāris dienas atpūtāmies , nolēmām, ka ir jāizmanto laiks un […]

  4. […] Brauciens uz Igauniju, kas prasīja nedaudz vairāk kā pusotru bāku ar degvielu un aiz muguras atstāja apceļotu Igauniju un nobrauktus 1400km. […]

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Tag Cloud

%d bloggers like this: