daži ķeburi un drupačas

Archive for janvāris, 2009

Šīsdienas “negaidītais laimests”

Mans tēvs cik viņu vien atceros spēlē Latlotto. Pāris reizes nedēļā viņš pērk tās sasodītās lotto lapiņas ar cipariņiem un izmantojot vienu un to pašu ciparu kombināciju spēlē. Nedēļā tie ir 12 lati, mēnesī 48, gadā jau gandrīz 600, bet gada laimests esot nepilni 100 lati! Pagājušajā nedēļā viņš man lepni paziņoja, ka sakarā ar valdošo krīzi nemet iekšā divus ciparu variantus, bet vienu un tāpēc lotto izdevumi samazinājušies uz pusi 🙂 Tā ir laba ziņa, bet vienalga man neizprotama.
Šodien saņēmu e-pastu. Pirmais, kas krita acīs bija teksts: “Par balvas saņemšanu” 😀 Jā, nekur, nekam pieteicies neesmu, bet balva jau rokā! LOL

balva

Skaistais spams piesārņoja manu e-pastu un lika man par šo to aizdomāties. Aptvēru cik tas tomēr ir viegli manipulēt ar cilvēkiem un viņu jūtām un cerībām. Pirmais ko izlasīju bija virsraksts, kas sekundes simtdaļā man lika “pārtīt filmu” un atcerēties visus iespējamos savus pieteikumus loterijām vai balvu izlozēm. Kā nākamā sekoja doma par to kur gan es būtu varējis pieteikties tieši pie portatīvā datora izlozes 😀 Un tikai tad spams manās acīs kļuva par īstu SPAMU!
Tāpat mans tēvs, kurš manuprāt nesamērīgi lielus naudas līdzekļus šķiež praktiski bezcerīgām Latlotto izspēlēm, skatās TV ekrānā, kad paziņo laimējušos ciparus un laimējušos dalībniekus. Viņš redz ka kāds ir laimējis un viņš arī zin cik daudz, tas liek atkal un atkal atvērt savu maciņu cerībā, ka tiešām kādreiz arī viņam kritīs šī laimīgā loze.

P.s. būsim piesardzīgi ievietojot savas e-pasta adreses internetā.

Alone in your crowd

 

ratm flag

 

2009. gads iesācies jestri. Uz brīdi visi aizmirsa pat par krīzi, kad bariņš tirliņu patriotisma, fašisma, revolucionārisma, huligānisma vai jebkādu citu emociju vadīts nomētāja Saeimu ar Vecrīgas bruģakmeņiem. 

Jā protams šitas ir iespējams arī visnovazātākais temats visā LV blogosfērā un interneta vidē kopumā un pat Obamas kronēšana nespēja to nomelnot 😀

Ar mītiņotājiem jau sanāca kārtīgi izvilloties iekš twittera, kas faktiski samazināja manu sekotāju skaitu, bet kā saka kvantitāte ne vienmēr nozīmē kvalitāti 😉 

Un tomēr latvietis ir man neatminama mīkla. Iet uz mītiņu protestēt, bet nepiedalīties afterpārtijā ir tas pats, kas aiziet uz pirti, bet nenopērties. Un tas vēl nav viss. Nākamā diena pēc grautiņa radīja visneiedomājamākās sirdsapziņas trīsas vairumā latviešu, kas pārvērtās par vienkāršu visa notikušā  noliegšanu! Sākās viss ar tekstiem, ka itkā taču dziesmas gāja dziedāt 😀 STOP… jampampiņi… cik tiešām dumam ir jābūt, lai domātu, ka ar dziesmām un dejām Saeimas namu izslaucīt izdosies?! Nē, esot tur gājuši pakvernēt Doma laukumā, lai pēc tam kulturāli izklīstu kā pēc kārtējā Nacionālā teātra apmeklējuma, bet garāmejot sanāca paspiesties garām kādam pusducim hūlīšu, kas mentu autoparku likvidē un vēl dažiem aktīvākajiem, kas par akmeņkaļiem/stikliniekiem piestrādā 😀 Te nu sākās arī klasiskās atrunas un tās ir ierasti divas. Pirmā vainu uzveļ hūlīšiem, jo no 10000 atnākušajiem tikai 1000 ālējušies, otrā palīdz ” atmazatsa” jebkurai siekaliņai – tas nav ierindas pilsoņu darbs hūlīšus savaldīt 😀 Nu šitāds lolisms! Žēl tomēr bija lasīt daudzos rakstus par to cik notikušais ir šausmīgi un ka neviens neatbalsta vardarbību.. blablabla…, bet pārdesmit cilvēkiem neviens no “citādi domājošajiem” protestētājiem nenorādīja, ka nav labi Saeimu apmētāt un policistus dauzīt! Visiem viss likās lieliski – gan pafočēt var, gan kadrā tikt, gan apmeklētu rakstu uzbliezt 😀 Čīkstēšanu par otro atrunu vispār nesaprotu – tad ja jau negribi iesaistīties, tad nafig uz to piketu gāji, savu viedokli paudi un galu galā skaļi rēji caur netu gan pirms gan pēc. 

Elementāra sakarība – ir menti, ir valsts. Tauta jau zin dažus savus varoņus – mentkāvējus, bet ko izņemot skatīšanos uz to kā poličus tvarsta darīja parastais piketētājs/dziesmu dziedātājs un  bļāvējs? Da neko nedarīja! Aizgāja mājās, palūrēja teļuku, sačatojās ar domubiedriem netā, bet no rīta ejot uz darbu sūtīja “laburītu” liftā satiktajai kaimiņienei/policista sievai, kas pusnakti negulējusi ar uzblīdušiem plakstiņiem nu dodas uz darbu klačoties ar kolēģītēm. Bruģakmens revolūcija, tā notikušo varētu nodēvēt. Skan skaisti gandrīz kā oranžā revolūcija pie hoholiem, tikai tāda pelēcīgi smagnējāka. Es labi saprotu, ka iespējams bija cilvēki, kas organizēja, meta pirmo akmeni, pagrūda pirmo policistu, bet šajā gadījumā pūlis pierādīja savu stulbumu akli pakļaujoties šāda veida aģitācijai. Civilizētajā un ne tik civilizētajā pasaulē par bumbu sprādzieniem organizācijas uzņemas atbildību, bet kas notika pie mums? Vienīgie oficiālie organizatori paziņoja, ka naeuzņemas atbildību un vaino citus! Jā, laikam neviens no viņiem nebija mājās, kad kaunu dalīja 😀 Un kāda jēga cīnīties, ja šādi rīkojas pašpasludinātie vadoņi?

Cīņa ir labi, bet katrs cīnās zem sava karoga, dažreiz šie karogi apvienojas, bet pēc uzvarētas cīņas karogi parasti atkal šķiras. Pēc uzvaras aizbrauc zemnieks ar savu traktoru laimīgs mājās, pilsētnieks iekāpj pārpildītā sabiesdriskā transportā, karogi tiek savīstīti un caur tiem atnestie ideāli aizmirsti. Tas pats notiek tagad. Zemnieki sakāpj dārgos traktoros, tērē degvielu kurai tiek piemērota nodokļu atlaide un dragā uz Rīgu kamēr pārējie nespēj saprast vai Pans Kleksis tiešām rij ripas vai varbūt Zatlers pat nedomā atlaist Dievmani (GODman) 🙂 Suņi rej, bet karavāna iet tālāk.

Latvieti mosties! Kad nākamreiz taisīsi revolūciju, ielec dziedošajā penšu barā un sāc moshot, kad redzēsi urļiku ar bruģakmeni rokās, izrauj to viņam no rokām un iemet viņa tačkai logā, lai zin kā dzīvot uz vecāku rēķina, braukt ar krutu tačku un dzīvot mikrorajona daudzstāvenēs. Rīkojies!

Kamēr neviens neceļ karogu, kas man labpatiktos klausos sarkanmelnkarogotos un skaļi noliekot citādi domājošos ceru …

Es nerakstu par IT

Es tiešām nerakstu par IT! Arī šis nav raksts par to. 

Parasti apmulstu dažādu izklaides un joku portālu sniegto jautrību priekšā. Paranormālās parādības un kukaiņveidīgie no pašmājām, kroplīši no brūnā lāča zemes, nemaz nerunājot par daudzajiem buržuāzistiskās rietumu civilizācijas smieklu bastioniem, kas tiek caurstaigāti ikdienu! Un tomēr šodien mani visvairāk priecēja tieši pašmāju It censoņi. Visvairāk bija pacentušies Krabjiem eLVē īstenākie labvēļi un entuziasti 😀 Tā nu pirms kādām četrām stundām @Sumpurnis iečivināja ziņu, kas beidzot lika man smaidīt. Krabjiem bija uz neilgu laika sprīdi mainījis dizainu un mērķauditoriju. Tas izskatījās ŠĀDI. Izmantojot savas IT jomā līkās rokas ar milzu piepūli izspiedu no sevis printscreen saglabāšanas darbību, kas savukārt vainagojās ar diletantiskiem panākumiem un lieku 2,84 MB (2 986 038 bytes) vietas rezervāciju uz cietņa.

Lūk tādēļ arī es laikam nerakstu par IT, jo bieži ir tā kā agri no rīta ceļoties paņem zeķes, paod un saviebies saproti ka tās ir aizvakardienas zeķes, kuras aizmirstas ielikt veļas kastē. Piemēram kāds mans draugs nesen tikai sāka strādāt IT jomā par tīklu administratoru. Viņam piezvana no kāda samērā prestiža Rīgas vīnu veikala ar prasībām risināt office faila problēmas. VNC tiek laists darbībā un tā nu vīna veikala darbinieks pašapmierināts sēž pie letes kamēr datoriķis lien viņam redzot veikala kompī. Diemžēl vai par laimi notika neliela kļūmīte meklējot nestrādājošo failu, kā rezultātā uz desktopa atvērās mapīte ar “drillman in gayland” tipa  attēliem. No abām pusēm telefonā iestājās mulss klusums un šķiet neviens no sarunas biedriem nevēlējās uzzināt kam īsti pieder fotoaparātu brīžiem aizsedzošais un ar pamatīgu villaini segtais dibenvaigs 😀 Klusumu pārtrauca meklētā faila atrašana, ko pavadīja vīna veikala darbinieka gari stiepts un atvieglots izsauciens: “Jāaaaa”. 

gayman

Nerakstu es par IT un .

Esmu sācis skriet

Mana interese par skriešanu radās pirms kāda laika, kad Latvijas blogeru RSS pasaulītē meklēju kam tad īsti sekot un kam nē. Atklāju arī šo blogu, kas mani pārstiedza, jo nerakstīja par IT, bet gan par skriešanu un citām autoru interesējošām lietām. 

Kad lasīju par skriešanu vēl trenējos pie trenera Kaspara. Arī viņš mani visādi un bieži centās pierunāt uz to un norādīja, ka tas tikai palīdzēs man un manam ķermenim saskaroties ar jauniem izaicinājumiem.

Nu ko.. jaunāks nepalieku, remonts jaunajā dzīvoklī tikpat kā pabeigts un tātad nolēmu klausīt un sākt skriet. 

Apstākļi manā jaunajā dzīvesvietā ir vairāk nekā labvēlīgi tam, jo izejot no mājas uzreiz ir stadions.  Tur tad arī devos. Piecelties 6;30 bija pagrūti, bet ne neiespējami. grūtāk bija likt prātam sev iestāstīt cik labi būs tagad pusplikam iet ārā aukstumā un desot pa pilnīgi tukšu sasnigušu stadionu 😀 Tomēr tas izdevās! 

Novicojis biju jau kādus četrus apļus kad izsita pirmo sviedriņu. Pēc tam gan gāja krietni lēnāk, jo nepareizā elpošana darīja savu. Un tomēr nebija slikti. Aauksto gaisu sarijies un elsodams atgriezos mājās, bet lepns par paveikto, jo galvenais ir sākt!

Neliels promo video:

…un šis ir mans 100 bloga ieraksts 🙂 hiphipurraaaaa!!! 😀

Lasi.lv

labi (7)

Šis te ir kārtīgs modes kliedziens Latvijas interneta vidē, jo septiņas lietas raksta katrs. Daži raksta muļķības un fantazē, bet citi raksta par dzīvi, sevi un notikumiem par kuriem iespējams lielākā daļa apkārtējo cilvēku pat nenojauš. Es sevi ierindošu starp otrajiem, jo ir lietas kuras mani laikam nospiež 😀 Un paldies Tev Helmut, ka atļāvi man arī šajā sakarā izteikties 😉

1. Kad biju kādu gadu vecs tiku atstāts pie vecvecākiem Litenē (Gulbenes raj.). Saslimu un mana ķermeņa tempreatūra kāpa strauji. Izsauktā daktere nezināja neko labāku, kā sašpricēt mani ar antibiotikām, kas nosistu ķermeņa temperatūru. Nosist to izdevās, bet tikai krietni zem normas. Biju jau auksts un faktiski miris. uz vecmāmiņas saucieniem pēc ārstu palīdzības sekoja atbilde, ka tur vairs nekas nav glābjams 😦 Vienīgā siltā vieta manā ķermenī bija kautkur galvasvidus  virs pakauša, bet pārējais viss bija auksts. Vecmāmiņa mani nēsāja, sildīja, sedza un vīstīja. Un brīnums notika, jo esmu vēl uz pekām. Vecvecāki man izglāba dzīvību un par to es viņiem vienmēr jutīšos kā parādnieks. Kopš tā laika mana vidējā ķermeņa temperatūra ir zem cilvēka vidējās temperatūras (35-36 grādi).

2. Es gāju krievu silītē un vieni no maniem pirmajiem izrunātajiem vārdiem bija “Mātes vārdi” krievu valodā. Mani vecāki bija šokā, jo es atnākot no silītes iegāju tualetē un tur sēžot sarunāju to kam tulkojumu vēl tagad varbūt nezinātu 😀

3. Pamatskolas laikā es ar vienu čalīti devāmies sirot pa manu bērnības Rīgas mikrorajonu – Ziepniekkalnu. Ložņājām starp 602. sērijas deviņstāvenēm līdz atradām eju zem skaidām noklātajām siltumtrases trubām. nebija auksts, bet  smadzenes mums tāpat bija atsaldētas, jo zem skaidu klājuma nolēmām iekurt ugunskuru, bet jaukā vilkme, kas bija jo spēcīgāka dēļ tā, ka caurvējš skrēja starp abām blakus esošajām mājām darīja savu. Liesmas izplatījās ātri un sākās neliels apjukums. Nolēmām apsegt ugunskuru ar blakus atrastajām presēta kartona strēmelēm. Tas bija īslaicīgs risinājums, jo tiklīdz uguns izdega cauri kartonam, tā mēs dabūjām bēgt no drausmīgajām liesmām. Skrējām ko kājas nes prom. Lieki teikt ka acīgas tantes, kas pamatoti bija nobažījušās par savu deviņstāvu māju turpmāko eksistenci izsauca divas ugunsdzēsēju automašīnas. Tās bija steigšus klāt un arī vainīgie tika ar vietējo stukaču palīdzību ātri atrasti. Abi taisnojāmies un vecākiem zvērējām, ka neesam neko dedzinājuši… kā tas beidzās priekš maniem vecākiem man nav ne jausmas, bet es izraudāju mēneša normu stabili.

4. Filma kas atstāja uz mani visspilgtāko iespaidu bija “King kong”. Noskatījos to kad biju mazs bērns, bet pēc tam naktīm ilgi murgoju un tecināju zelta lietutiņu gultiņā 😀

5. Manu vecāku laulību sagandēja alkohols.  Tāpēc ienīdu alkoholu. Arī pirmā pieredze ar alkoholu bija briesmīga. Biju Līgo svētkus svinēt kopā ar mammu un viņas jauno otro pusīti kautkur Piebalgas pusē. Dažāda stipruma dziras gāja nemērā daudz, bet šis tas tomēr palika izmētāts pa lauku pļaviņu. Bija naids, bet arī interese pret caurspīdīgo šķidrumu stikla tarā. Atvēru to un ierāvu vienu šļuku.. jēziņ… tas tik bija ārprāts, jo neko tik pretīgu savu mūžu nebiju mutē ņēmis 😀 Viss iesmeltais ātri tika izpūsts turpat zālītē. Diemžēl gāja gadi un šī mācība piemirsās… 😐

6. -5/-6. Tāds ir manas redzes asums. Tāds tas bijis jau ilgu laiku, bet ne no dzimšanas. Valkājamo aceņu stiklu biezums auga ar katru gadu un mana nepatika pret brillēm pakārtoti tam. Sākotnēji man acenes deva tikai, lai es skatītos televizoru vai redzētu skolā uz tāfeles ko raksta. Tomēr līdz skolas beigām man oficiāli tās bija jāvalkā it visur. Man pašam bija citas domas šajā sakarā un tāpēc es acenes nevalkāju dēļ saviem kompleksiem. Lieki piebilst, ka cilvēkus no attāluma nepazinu, tikai pēc gaitas un drēbēm. Nebija arī reti gadījumi kad vienkārši nepazinu cilvēkus kururs man būtu jāzin. Reiz sarunāju randiņu ar kādu meiteni pie Hotel de Rome, bet savajadzējās atliet. Aizgāju uz McDonalda tualeti, bet atpakaļ ejot uz kāpnītēm samainījos ar viņu neteikdams ne vārda, jo vienkārši neredzēju ka tā ir viņa 😀 Protams tas bija slikts sākums un arī es pats jutos tik neērti, ka pēc tam mums pat gribot nekas nesanāktu 😀

7. Esmu dziedājis sieviešu korī Zemgales priekšpilsētas konkursā 😀 Notika tas oficiāli un pa īstam Arkādijas parka estrādē. Cilvēku masas bija lielas, no skolas bija koris kurā dziedāju arī es. Diemžēl starp kora zēniem es biju vienīgais , kas iespēju kavēt skolu izmantoja patieso mērķu vadīts. Pārējie neieradās, bet izvēlējās laiku pavadīt mājās. Dziesmas bija sagatavotas, bet es stāvēju pašā milzīgā apvienotā skolnieču kora vidū. Biju visai apmierināts līdz kora pieteikšanas brīdim – “uzstājas apvienotais Zemgales priekšpilsētas  meiteņu koris” 😀 Tas bija Kauns un negods pa visu ģīmi 😀 Pat dziedāt kāre noplaka līdz nullei. Likās kavisi skatās tieši uz mani un domā.. redzkāda puiciska meitene 😀

Vēlamais ķēdītes turpinājums:

@ klavina.

@ Edgars

@ sickanimals

@ arturs

un citi…

Security guard chronicles #3

Jebkuru paaugstinājumu amatā cilvēks uztver kā pagodinājumu un arī es neesmu izņēmums. Jau rakstīju kā nonācu līdz “maiņas vecākā” amatam. Tas bija patiess prieks, kas nesa sev līdzi arī dažus skumju brīžus kad nācās pamest ierasto posteni Nr.2.

Maiņas vecākie visvairāk laika pavadīja tieši apsargājamā objekta galvenajā postenī – Nr.1. Protams postenim ne vainas – pašā centrālajā ieejā, plašums, daudz cilvēki, dators, lielāks televizors utt. Tas viss likās jauki līdz pirmajai darba dienai jaunajā amatā.  Regulārās apgaitas, posteņa sienas stāvstutēšana un mākslīga smaida izlobīšana kļuva par manas dzīves ikdienu. Regulārā saskarsme ar visādiem „biezajiem” un parastiem pasaules tirdzniecības centra apmeklētājiem vai darbiniekiem uzdzina sagurumu un stressu, kuru noņemt varēja tikai ar maksimāli vētrainu iesaistīšanos apsargu sadzīvē.

Tiesa, sadzīve pārsvarā sastāvēja no trīs lietām: grādīgās dziras, rupjībām un sarunām par visticamāk izdomātiem dzimumsakariem 😀 Kāds apsargs, kura vārdu vai iesauku neatceros nāca pie mums katru rītu no citā Rīgas centra pusē esoša objekta. Un katru reizi nācās uzklausīt viņa mīlas varoņdarbus. Bet ņemot vērā faktu, ka viņš strādāja tā, ka faktiski dzīvoja darbā nebija grūti saprast, ka cilvēkam  širmis jau aizkritis, bet izdomu tas neietekmē.

Netrūka arī austrumu cīņu „speciālistu” 😀 Bija tādi, kas vienkārši lielījās, bet bija arī tādi, kas no vārdiem regulāri nonāca pie darbiem. Bija turpat pie posteņa Nr.1 tāds neliels kioskiņš . Katru vakaru jaukā pārdevēja aizvēra to ar dzelzs žalūzijām. Tā nu pienāca nakts un laika īsināšanas nolūkos sākām ierasto stulbošanos. Vārds pa vārdam, joki un dažādi stāsti iz dzīves sekoja cits citam.  Arī paraugdemonstrējumi neizpalika. Sekoja iespaidīga „vertuška” apsarga izpildījumā. Viņš neveikli sasvērās uz priekšu un viņa sitienā izstieptā kāja ar visu spēku atsitās pret kioskam priekšā aizvilktajām dzelzs žalūzijām. Nāca smiekli, bet tikai līdz brīdim kad atklājās ka ar sitienu pietika, lai dzelzs žalūzijas izlūztu no eņģēm 😀 Kopš tā brīža ar austrumu cīņām vairs neaizrāvāmies.

Daudz laika sanāca pavadīt arī pie apsardzes dispečera PTC augšējā stāvā. Viņi strādāja vienās telpās ar firmas vadību. Pa kreisi grāmatvedība un kadru daļa, pa labi firmas vadītāja kabinets. Daudzi viņus apskauda un bija jau arī par ko. Siltas telpas, dators, labs ledusskapis, drēbju skapis, ieroču glabātuve un darbagalds pilns ar dažāda kalibra +18 literatūru. Ar ledusskapi gan vienmēr bija problēmas, jo grūti pat atcerēties cik reizes tā saldētavā eksplodēja tur kļūmes vai steigas dēļ slēpjot no firmas bossa novietotās alus pudeles.

Lielākais bonuss strādājot par maiņas vecāko bija iespēja pagulēt. Darīju to visnotaļ atklāti un nekautrējoties pēc nakts apgaitas veikšanas devos ieņemt PTC novietotos mīkstos, apmeklētājiem parezētos dīvānus.  Viss kā pienākas – līdz neliela sedziņa, rācija un miega pele uz pleca.

Arī Rīgas 800 gadu jubilejas svinības draudēja aizritēt nemanot, ja vien man nebūtu labu draugu kam netīk svētku salūtu vērot no cilvēku pārblīvētās krastmalas. Bija jau vēls vakars un es gatavoju sedziņu. Taisījos pie miera, bet no Rīgas svētkiem labi iesiluši mani atrada draugi J Biju atpakaļ biznesā. Gaidāmais pasākums likās neiespējams, bet viss ritēja savu gaitu un afērā iesaistījās praktiski visi uz vietas esošie apsardzes darbinieki. Apsargi nu kļuva par biļešu tirgotājiem vai parastiem labdariem. Nezinu kura gaišā galva to izdomāja, bet uz pasaules tirdzniecības centra jumta tika plānota grandioza salūta izrāde – neatļauta, pretlikumīga un visus drošības noteikumus pārkāpjoša izrāde 😀 Salūta laiks tuvojās un postenis Nr.1 jau izskatījās pēc Jaunā Rīgas Teātra ieejas – šauri, bet ar labiem nodomiem. Izkārtoju draugiem brīvbiļetes uz PTC jumtu un kāpām uz jumta. Skats mani pārsteidza, jo cilvēku daudzums atgādināja grāvējfilmas, kurās cilvēki skaskrējuši uz jumta gaida palīgā lidojošos helikopterus. Bet cilvēki tikai nāca un nāca – apsargi ar ģimenēm un bez, cilvēki no malas un PTC aizķērušies ierindas darbinieki. Kad sākās salūts cilvēki instinktīvi spiedās tuvāk jumta apmalei, dzēra un iztukšoto taru nometa turpat uz jumta vai arī lidināja pāri jumta malai. Arī es iemalkoju pirmo reizi darba laikā! Tas bija atvieglojums, ka neviens tajā dienā nenoplanēja lejā no jumta kopā ar līdzpaņemto ļergu.  Svinējām vēl ilgi, daļu nakts tā arī notusēju ar draugiem turpat ārā parka zālājā pie tirdzniecības centra. Cik atceros, tad ik pa brīdim no darba vietas izplanēja kāds kolēģis glāžainām acīm un uzsāka uzmundrinošas sarunas. Un tomēr vienā brīdi es atguvu apskaidrību. Cauri parkam tieši manā un draugu virzienā tuvojās kāds stāvs. Viņam pienākot tuvāk sapratu ka tas ir firmas bossa dēls ar sev pielaulāto portatīvo datoru, kas toreiz vēl bija retums. Pēc īsas sarunas viņš ienira PTC ēkā un es atviegloti nopūtos ka pienācis rīts.

Turpinājums sekos…

Security Guard Chronicles #2

Nu ko… pēc neliela ievadiņa turpinu loga ciršanu uz apsargu pasaulīti 🙂

Ikreiz kad ierados LU atradās kāds kas ar acīmredzamu skaudību vēroja mani. Biju strādājošs, pusizgulējies  un nedēļām nemazgātu apsardzes formu valkājošs students. Jā, tas protams radītu skaudību ikvienā sevi cienošā tā laika LU studentijas pārstāvī 😀 Un bija jau arī par ko lepoties, jo ar laiku iedzīvojos un tiku pieņemts bariņā. Neskaitāmas kopīgās naktis 6 kvadrātmetrus lielā būcenī spētu vienot pat nīstamākos pretiniekus 😀

Centos rūpīgi iegaumēt visu sastapto apsargu un operu iesaukas un īstos vārdus, kas galu galā man tikai sajauca galvu. Šad un tad aizmirsu kādam vārdu vai ieasauku, bet kopumā jutos labi. Firmas objekti bija izkaisīti pa visu Rīgu un tas tikai nozīmēja to, ka bija iespējams strādāt vienā uzņēmumā un nekad pat nesatikties. Aizvien biežāk gan atbraukušie operi pieminēja cilvēku iesaukas kurus nekad nebiju saticis. Viens no tiem bija “Domkrats”. 

Nelielajā kioskveidīgajā būcenī bez sieriņu aromterapijas ikdienišķajiem kursiem īpaša nozīme bija arī ēšanas tradīcijām. Operi ēda ātri un negausīgi, jo jebkurā brīdī varēja atskanēt sauciens skriet uz objektu. Tuklais Igors vienmēr izvēlējās nesagrieztu baltmaizi un desas luņķi. Jau pēc celefāna maisiņos iepakotā ēdiena smaržas varēju pateikt, ka Igors nav bijis mājās vismaz 4 dienas, jo nepārtraukti strādā. Pārstrādāšanās gan nebija nekas neparasts. Daži pat stādīja rekordus – piecas dienas, nedēļa vai divas, vairāk… .

Pēc kārtīgas strādāšanas sekoja atbilstoša atpūta. Par dažām tādām atpūtas reizēm jau stāstīja parupjas teikas. Vispopulārākais šķiet bija stāsts par opera “Ribij glaz” dzimšanas dienas svinēšanu turpat darbavietā Rīgas klusajā centrā un vēstniecību rajonā. Tusiņš tika svinēts ārā un kulmināciju sasniedza brīdī, kad jubilārs dāvanā no pārējiem apsargiem saņēma jauku Čaka ielas “naktstauriņu”. Ar vārdiem “Nu! meties tik virsū!” “naktstauriņš” tika laiski noguldīts ārā pie būceņa un ēverģēlības varēja sākties 😀 Diemžēl man jāatzīst, ka “Ribij glaz” jau kad es ar viņu iepazinos likās kā apsargs, kas  sver tikpat cik pats mans darba posteņa būcenis. Laikam tieši tas un arī izlaktais alkohola daudzums lika viņam savu “zīmuli” atstāt mierā un izlīdzēties ar visu apsargu tuvāko līdzgaitnieku steku. Jautri gan esot bijis visiem un katrs dabūjis nobaudīt “naktstauriņa” trennēto siltumu. Diemžēl par firmas labākajām dienām visi dēvēja tās , kas jau pagājušas. Visi šefi jo dienas jo vairāk lietoja grādīgās dziras un iesaistīja tajā visus.

 alko

Toreiz gan turējos godam, jo dzēris darbā vēl nekad nebiju. Ar ēšanu gan cits stāsts. Bieži viens otru vilkām uz zoba. Reiz kāds nenoturējās un atklāti pasmējās par to ka starp daudzajiem milžiem operiem esmu kā mazs diegs postenī! Toreiz ātri aizsvilos un studenta cienīgs jaunības trakums neļāva padoties. Noslēdzām derības kuras uzvarēju bez liekām problēmām. Izaicinātājs neticēja ka varu apēst DAUDZ, DAUDZ vairāk nekā abi būcenī guļošie operi kopā ņemti 😀 Ejot uz dežūru iepirku pāris kilogramus kartupeļu un pusdienlaikā bez čammāšanās uzvārīju un izaicinātāja acu priekšā notiesāju līdz pēdējam 😀 Uzvara bija gūta, bet jaunībvas maksimālismam mācība vēl tikai sekoja. Rīts sākās at operu maiņu un pārrunām par derībām kurās kāds izmeta: “Domkrats aprija katlu ar kartupeļiem”! Jā, tas tik bija pārsteigums! Vārds pa vārdam un arī man līdzšim nezināmais apsargs kļuva zināms – es pats. Izrādījās, ka iesauku man devuši jau pirmajā manā darba dienā, jo esmu aiz satraukuma, centības un respekta iedzīšanas nolūkos pārlieku spēcīgi spiedis roku daudzajiem apsargiem/operiem 🙂 Sajutos kā savējais – pilntiesīgs apsargs ar iesauku.

Kādu gadu tā jau biju nolauzis kad sekoja patīkams pārsteigums – mani paaugstināja par maiņas vecāko. Bonusi ko par to saņēmu toreiz likās iespaidīgi – atbildība pār visiem objekta apsargiem, stundas samaksas palielinājums līdz kautkādiem laikam 50 santīmiem un pats nosaukums “Maiņas vecākais”. Tās bija ilgi gaidītās pārmaiņas un jaunu notikumu virknes sākums.

 

Turpinājums sekos…

Birku mākonis