daži ķeburi un drupačas

 

Kad pabeidzu vidusskolu nebija nekā prātīgāka kā iestāties augstskolā. Izvēlējos LU. Tiku budžetā, bet tā laika stipendija 6-8 latu apmērā likās pat kā pliķis Vecrīgas ubaga sejā😀

Vienīgais risinājums bija atrast darbu. Pirmais piedāvājums nelikās diezko jestrs. Tas bija sarga darbs skolā Rīgas centrā, bet totālais naudas trūkums spieda mani piekrist dežūrēšanai nelielā skolā pa nakti, saņemot par to atalgojumu laikam 40 latu apmērā. Ja pirms tam vēl šaubījos, tad pēc pirmajām naktsmaiņām jau biju apradis, bet pat toreiz ar sapelnīto knapi pietika nedēļai “Alus sētā” tūlīt pēc lekcijām.

Tā pagāja pāris mēneši līdz visi jau zināja, ka strādāju par sargu. Dažiem likās, ka man ir pienācis laiks doties tālāk un iet strādāt uz apsardzes firmu. Un reāls piedāvājums nebija ilgi jāgaida. Kopā ar brālēnu devos uz “pārrunām” ar viņa draugu – apsardzes firmas brigadieri. Tikāmies kafijušņikā “Sala” Elizabetes ielā 2a. Brigadieris likās iespaidīgs – divmetrīgs skapis uzvalkā. Apsēdāmies pie galda, paēdām un sarunājām, kad esmu gatavs sākt strādāt. Tās arī bija visas pārrunas…

Pienāca pirmā darba diena. Devos uz to pašu Elizabetes 2a, kur bāzējās jaunā darbavieta. Tiku iepazīstināts ar ofisa personālu – grāmatvedes un kautkāds mistisks personāla atlases vadītājs, kas man gan pēc vecuma, gan uzvedības atgādināja čekistu. Pēc pirmā izbīļa pārvarēšanas klenderēju uz pagrabstāvu iepazīties ar tiešo priekšniecību. Kad nokāpu pagrabā jau “priecēja” cigarešu radītā dūmaka un alkohola dvinga, kas burtiski koda acīs, kad jau biju iegājis “šefa kabinetā”. Šefs izrādījās tāds manāmi saguris čangalis. Visu puslīdz sarunājām un devos uz savu darba posteni – postenis Nr.2, kas atrodas pasaules tirdzniecības centra (Elizabetes iela 2a) pilsētas kanāla pusē. Nedroši devos turp. Sasniedzu posteni, kas patiesībā ir maza kioska tipa telpa ar lieliem logiem, galdu un divām kušetes tipa gultām. Kad ierados mani jau gaidīja maiņas vecākais. Pēc instruktāžas nodošanas sapratu savu sūtību – jāspiež šlakbauma poga un jāfiltrē iekšā-ārā ejošie cilvēki. Protams tas likās satraucoši tikai pirmās piecas minūtes, jo reāli tur brauca tikai automašīnas un cilvēki staigāja ļoti reti. Tiku arī pie savas rācijas, bet kā ar to pareizi jārīkojas man nebija ne jausmas, zināju tikai, ka regulāri (reizi stundā) jāziņo no posteņa, ka viss kārtībā. priekam par vienkāršo darbu sekoja iepazīšanās ar tikko atbraukušajiem “operaķivņikiem”. Viņi ienāca manā postenī, nometa savas somas uz gultām, pateica “privet” un likās uz auss abās gultiņās😀 Viss vēl bija labi līdz brīdim, kad viens no viņiem novilka zābakus, lai vieglāk gulēt. Atcerējos skolas sporta zāli un pavēru logu plašāk. Pēc pāris stundu gulēšanas runīgākais uzsāka sarunu. Nu tādu parastu apsargu sarunu – no kurienes, kas, kā, kapēc, vai neesmu izmests no mentenes, kurās firmās esmu strādājis, cik man maksās utt… ko vēl daru.. opā… students??? Jā, tas viņus pārsteidza… tādus eksemplārus kā studenti toreiz apsardzes firmās, kurās dominēja bijušie policisti bija grūti atrast😀

 Apsargājamajā objektā atradās arī pāris vēstniecības – Izraēlas, Igaunijas, Polijas un varbūt vēl kāda ko uzreiz neatminos. Protams arī drošības noteikumi atbilstoši šim faktam. Pieradums pie “sieriņu” aromterapijas jau bija radies kad pēkšņi man nācās demonstrēt savas laba apsarga iemaņas. Pavēros pa posteņa logu un pamanīju vēstniecības teritorijā nemanāmi, bet strauji ieejošus trīs cilvēku stāvus. Lecu kājās! Nekam vairs nebija nozīmes, jo zināju, ka jau pirmā darba diena man atvēlējusi apsarga cienīgu darbiņu😀 Metos pie trīs vīriem, kas pēc savas uzvedības un monotonās gaitas nedaudz atgādināja filmas “Matrix” zvaigznes. Nostājos ceļā un paziņoju, ka tālāk iet viņi nedrīkst. Viņi neklausījās, bet tikai kautko nomurmināja un sasvērās uz priekšu itkā nepārprotami gribētu turpināt kustību. Neatkāpos, labajā rokā spēcīgi sažņaudzu melno steka rokturi, izstiepu kreiso roku vīru virzienā liekot viņiem saprast, ka vai nu viņi, vai es😀 Visi trīs saskatījās un sāka ar mani sarunu angļu valodā skaidrojot, ka viņi te strādā un man ir viņi jālaiž. Protestēju līdz brīdim, kamēr beidzot viens no guļošajiem operaķivņikiem bija pamanījis jandāliņu un steidzās man palīgā. Par savām izredzēm nebiju visai drošs, bet par mani galvastiesu pārākā jurija steidzīgā gaita mani mierināja, ka gan jau mēs divatā ar šamiem vēsi tiksim galā. Opers piesteidzās un man par lielu pārsteigumu sāka gauži atvainoties trīs vīriem, bet mani steidzīgi rāva prom no notikuma vietas. centos protestēt, bet arī otra opera iesaistīšanās situāciju glāba. Visi trīs vīri aizgāja, bet es ar abiem operiem nesaprašanā apsēdos postenī. Biju izgāzies. Šokēja arī paskaidrojums. Tie ir Izraēlas vēstniecības apsargi un visdrīzāk vismaz viens vai pat visi ļoti labi trenēti bezmazvai “Mossad” vīriņi! Bet Operiem nāca nevaldāmi smiekli, jo nekad viņi nebija redzējuši ka tie vīriņi tiktu šitā apturēti, izprašņāti un biedēti ar steku😀 LOL Arī es pasmaidīju, kad sāka man stāstīt stāstus par atrastu čaulīti ēkas pagalmā un nekavējoties izsauktu policiju vai kautkādām tur vēl  specvienībām😀

Pirmā darbadiena apsardzē gāja uz beigām, šefi taisījās uz mājām. Pirmais devās prom brigadieris ar ko biju pārrunās. Apsargi gan viņu nekad nesauca vārdā, jo gandrīz visiem bija kļičkas – viņš piem. bija “Kingkongs”, tas laikam dēļ raženā auguma. Vēl vēlāk prom devās pārējie tiešie šefi.. daži tika vesti ar dežūrmašīnu, jo nevarēja vairs laikam paiet dēļ dzēruma, daži savukārt tenterēja uz tramvaja pusi paši. Pienāca vakars, laiks kad abas operu ekipāžas mainījās dislokācijas vietām. jau pierastie “sieriņi” aizbrauca un to vietā ieradās nākamie – kārtīgi sastaigāti un visu dienu zābakos sastrādāti😀 Sistēma tā pati vecā – ienākt, paēst un uz pakas.

Pirmo nakti tomēr nosēdēju neaizmidzis. Abas gultas aizņemtas, šlakbaums vaļā… maz kas var notikt, tā es toreiz vēl domāju. Tikai vēlāk nāca atziņa, ka apsargi guļ uz galda, ar galvu uz palodzes un kājas uz krēsla atzveltnes, BET dara to bez zābakiem, jo ja smird, tad visi!

Nākamais rīts nāca ar kārtējo operu maiņu… vieni atbrauca, citi aizbrauca, jaunas iepazīšanās, jauni “privet”, “poka”, ” kā ģēlas” utt… . 24h bija aizvadītas un es gribēju prom uz mājām, gulēt, bet “bļoda” jāiet vēl uz LU pagulēt lekcijās, tad atkal pēc pāris lekcijām uz “Alus sētu”un riņķa dancis, kas nu bija kļuvis par vienu diennakti no četrām aizņemtāks varēja sākties😀

fail-security-guard

TURPINĀJUMS SEKOS 

Comments on: "Security guard chronicles #1" (9)

  1. Šis labs, gaidu turpinājumu🙂

  2. Liels paldies Jeremy😉

    pēc mūsu “nelielajām domstarpībām” iekš twittera nebiju domājis, ka kādreiz ko tādu no tevis dzirdēšu🙂

  3. interesanti, es arī gaidu turpinājumu! vismaz kāds “svaigums” bloghosphērhā🙂

  4. Nu vecais!!!!
    Tev takš ir jāraksta romāni, nevis zeme jāpēta.
    Īsts talants.

  5. Pievienojos, neskatoties uz to ka sākumā biju domajis nelasīt tik ten garu tekstu, tomēr beigās saprotu – ir vērts.

    Gaidam turpinājumu!

  6. Jautri!😀

  7. Sākums lielisks – diennakts dežūras aromterapijas salonā. Ar nepacietību gaidu turpinājumu!

  8. […] | Tags: apsardze, Darbs, es, guard, sargs, security, security guard | Nu ko… pēc neliela ievadiņa turpinu loga ciršanu uz apsargu […]

  9. […] to laiku manā dzīvē, kad vēl strādāju apsardzē. Jau rakstīju kā sāku strādāt apsardzē (#1), kā sargāj (#2) un tiku paaugstināts (#3), tagad pienācis laiks pastāstīt arī par […]

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Tag Cloud

%d bloggers like this: