daži ķeburi un drupačas

Jebkuru paaugstinājumu amatā cilvēks uztver kā pagodinājumu un arī es neesmu izņēmums. Jau rakstīju kā nonācu līdz “maiņas vecākā” amatam. Tas bija patiess prieks, kas nesa sev līdzi arī dažus skumju brīžus kad nācās pamest ierasto posteni Nr.2.

Maiņas vecākie visvairāk laika pavadīja tieši apsargājamā objekta galvenajā postenī – Nr.1. Protams postenim ne vainas – pašā centrālajā ieejā, plašums, daudz cilvēki, dators, lielāks televizors utt. Tas viss likās jauki līdz pirmajai darba dienai jaunajā amatā.  Regulārās apgaitas, posteņa sienas stāvstutēšana un mākslīga smaida izlobīšana kļuva par manas dzīves ikdienu. Regulārā saskarsme ar visādiem „biezajiem” un parastiem pasaules tirdzniecības centra apmeklētājiem vai darbiniekiem uzdzina sagurumu un stressu, kuru noņemt varēja tikai ar maksimāli vētrainu iesaistīšanos apsargu sadzīvē.

Tiesa, sadzīve pārsvarā sastāvēja no trīs lietām: grādīgās dziras, rupjībām un sarunām par visticamāk izdomātiem dzimumsakariem😀 Kāds apsargs, kura vārdu vai iesauku neatceros nāca pie mums katru rītu no citā Rīgas centra pusē esoša objekta. Un katru reizi nācās uzklausīt viņa mīlas varoņdarbus. Bet ņemot vērā faktu, ka viņš strādāja tā, ka faktiski dzīvoja darbā nebija grūti saprast, ka cilvēkam  širmis jau aizkritis, bet izdomu tas neietekmē.

Netrūka arī austrumu cīņu „speciālistu”😀 Bija tādi, kas vienkārši lielījās, bet bija arī tādi, kas no vārdiem regulāri nonāca pie darbiem. Bija turpat pie posteņa Nr.1 tāds neliels kioskiņš . Katru vakaru jaukā pārdevēja aizvēra to ar dzelzs žalūzijām. Tā nu pienāca nakts un laika īsināšanas nolūkos sākām ierasto stulbošanos. Vārds pa vārdam, joki un dažādi stāsti iz dzīves sekoja cits citam.  Arī paraugdemonstrējumi neizpalika. Sekoja iespaidīga „vertuška” apsarga izpildījumā. Viņš neveikli sasvērās uz priekšu un viņa sitienā izstieptā kāja ar visu spēku atsitās pret kioskam priekšā aizvilktajām dzelzs žalūzijām. Nāca smiekli, bet tikai līdz brīdim kad atklājās ka ar sitienu pietika, lai dzelzs žalūzijas izlūztu no eņģēm😀 Kopš tā brīža ar austrumu cīņām vairs neaizrāvāmies.

Daudz laika sanāca pavadīt arī pie apsardzes dispečera PTC augšējā stāvā. Viņi strādāja vienās telpās ar firmas vadību. Pa kreisi grāmatvedība un kadru daļa, pa labi firmas vadītāja kabinets. Daudzi viņus apskauda un bija jau arī par ko. Siltas telpas, dators, labs ledusskapis, drēbju skapis, ieroču glabātuve un darbagalds pilns ar dažāda kalibra +18 literatūru. Ar ledusskapi gan vienmēr bija problēmas, jo grūti pat atcerēties cik reizes tā saldētavā eksplodēja tur kļūmes vai steigas dēļ slēpjot no firmas bossa novietotās alus pudeles.

Lielākais bonuss strādājot par maiņas vecāko bija iespēja pagulēt. Darīju to visnotaļ atklāti un nekautrējoties pēc nakts apgaitas veikšanas devos ieņemt PTC novietotos mīkstos, apmeklētājiem parezētos dīvānus.  Viss kā pienākas – līdz neliela sedziņa, rācija un miega pele uz pleca.

Arī Rīgas 800 gadu jubilejas svinības draudēja aizritēt nemanot, ja vien man nebūtu labu draugu kam netīk svētku salūtu vērot no cilvēku pārblīvētās krastmalas. Bija jau vēls vakars un es gatavoju sedziņu. Taisījos pie miera, bet no Rīgas svētkiem labi iesiluši mani atrada draugi J Biju atpakaļ biznesā. Gaidāmais pasākums likās neiespējams, bet viss ritēja savu gaitu un afērā iesaistījās praktiski visi uz vietas esošie apsardzes darbinieki. Apsargi nu kļuva par biļešu tirgotājiem vai parastiem labdariem. Nezinu kura gaišā galva to izdomāja, bet uz pasaules tirdzniecības centra jumta tika plānota grandioza salūta izrāde – neatļauta, pretlikumīga un visus drošības noteikumus pārkāpjoša izrāde😀 Salūta laiks tuvojās un postenis Nr.1 jau izskatījās pēc Jaunā Rīgas Teātra ieejas – šauri, bet ar labiem nodomiem. Izkārtoju draugiem brīvbiļetes uz PTC jumtu un kāpām uz jumta. Skats mani pārsteidza, jo cilvēku daudzums atgādināja grāvējfilmas, kurās cilvēki skaskrējuši uz jumta gaida palīgā lidojošos helikopterus. Bet cilvēki tikai nāca un nāca – apsargi ar ģimenēm un bez, cilvēki no malas un PTC aizķērušies ierindas darbinieki. Kad sākās salūts cilvēki instinktīvi spiedās tuvāk jumta apmalei, dzēra un iztukšoto taru nometa turpat uz jumta vai arī lidināja pāri jumta malai. Arī es iemalkoju pirmo reizi darba laikā! Tas bija atvieglojums, ka neviens tajā dienā nenoplanēja lejā no jumta kopā ar līdzpaņemto ļergu.  Svinējām vēl ilgi, daļu nakts tā arī notusēju ar draugiem turpat ārā parka zālājā pie tirdzniecības centra. Cik atceros, tad ik pa brīdim no darba vietas izplanēja kāds kolēģis glāžainām acīm un uzsāka uzmundrinošas sarunas. Un tomēr vienā brīdi es atguvu apskaidrību. Cauri parkam tieši manā un draugu virzienā tuvojās kāds stāvs. Viņam pienākot tuvāk sapratu ka tas ir firmas bossa dēls ar sev pielaulāto portatīvo datoru, kas toreiz vēl bija retums. Pēc īsas sarunas viņš ienira PTC ēkā un es atviegloti nopūtos ka pienācis rīts.

Turpinājums sekos…

Comments on: "Security guard chronicles #3" (2)

  1. […] bet nevaru izdomāt kurus.. Ā, šitie būs okei: Pēteris Krūmiņš, Juris Kaža, Intars, Bonkajs, Jānis Polis. Neņemat ļaunā […]

  2. […] Jau rakstīju kā sāku strādāt apsardzē (#1), kā sargāj (#2) un tiku paaugstināts (#3), tagad pienācis laiks pastāstīt arī par blēdībām un […]

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Tag Cloud

%d bloggers like this: