daži ķeburi un drupačas

Archive for 22.01.2009

labi (7)

Šis te ir kārtīgs modes kliedziens Latvijas interneta vidē, jo septiņas lietas raksta katrs. Daži raksta muļķības un fantazē, bet citi raksta par dzīvi, sevi un notikumiem par kuriem iespējams lielākā daļa apkārtējo cilvēku pat nenojauš. Es sevi ierindošu starp otrajiem, jo ir lietas kuras mani laikam nospiež 😀 Un paldies Tev Helmut, ka atļāvi man arī šajā sakarā izteikties 😉

1. Kad biju kādu gadu vecs tiku atstāts pie vecvecākiem Litenē (Gulbenes raj.). Saslimu un mana ķermeņa tempreatūra kāpa strauji. Izsauktā daktere nezināja neko labāku, kā sašpricēt mani ar antibiotikām, kas nosistu ķermeņa temperatūru. Nosist to izdevās, bet tikai krietni zem normas. Biju jau auksts un faktiski miris. uz vecmāmiņas saucieniem pēc ārstu palīdzības sekoja atbilde, ka tur vairs nekas nav glābjams 😦 Vienīgā siltā vieta manā ķermenī bija kautkur galvasvidus  virs pakauša, bet pārējais viss bija auksts. Vecmāmiņa mani nēsāja, sildīja, sedza un vīstīja. Un brīnums notika, jo esmu vēl uz pekām. Vecvecāki man izglāba dzīvību un par to es viņiem vienmēr jutīšos kā parādnieks. Kopš tā laika mana vidējā ķermeņa temperatūra ir zem cilvēka vidējās temperatūras (35-36 grādi).

2. Es gāju krievu silītē un vieni no maniem pirmajiem izrunātajiem vārdiem bija “Mātes vārdi” krievu valodā. Mani vecāki bija šokā, jo es atnākot no silītes iegāju tualetē un tur sēžot sarunāju to kam tulkojumu vēl tagad varbūt nezinātu 😀

3. Pamatskolas laikā es ar vienu čalīti devāmies sirot pa manu bērnības Rīgas mikrorajonu – Ziepniekkalnu. Ložņājām starp 602. sērijas deviņstāvenēm līdz atradām eju zem skaidām noklātajām siltumtrases trubām. nebija auksts, bet  smadzenes mums tāpat bija atsaldētas, jo zem skaidu klājuma nolēmām iekurt ugunskuru, bet jaukā vilkme, kas bija jo spēcīgāka dēļ tā, ka caurvējš skrēja starp abām blakus esošajām mājām darīja savu. Liesmas izplatījās ātri un sākās neliels apjukums. Nolēmām apsegt ugunskuru ar blakus atrastajām presēta kartona strēmelēm. Tas bija īslaicīgs risinājums, jo tiklīdz uguns izdega cauri kartonam, tā mēs dabūjām bēgt no drausmīgajām liesmām. Skrējām ko kājas nes prom. Lieki teikt ka acīgas tantes, kas pamatoti bija nobažījušās par savu deviņstāvu māju turpmāko eksistenci izsauca divas ugunsdzēsēju automašīnas. Tās bija steigšus klāt un arī vainīgie tika ar vietējo stukaču palīdzību ātri atrasti. Abi taisnojāmies un vecākiem zvērējām, ka neesam neko dedzinājuši… kā tas beidzās priekš maniem vecākiem man nav ne jausmas, bet es izraudāju mēneša normu stabili.

4. Filma kas atstāja uz mani visspilgtāko iespaidu bija “King kong”. Noskatījos to kad biju mazs bērns, bet pēc tam naktīm ilgi murgoju un tecināju zelta lietutiņu gultiņā 😀

5. Manu vecāku laulību sagandēja alkohols.  Tāpēc ienīdu alkoholu. Arī pirmā pieredze ar alkoholu bija briesmīga. Biju Līgo svētkus svinēt kopā ar mammu un viņas jauno otro pusīti kautkur Piebalgas pusē. Dažāda stipruma dziras gāja nemērā daudz, bet šis tas tomēr palika izmētāts pa lauku pļaviņu. Bija naids, bet arī interese pret caurspīdīgo šķidrumu stikla tarā. Atvēru to un ierāvu vienu šļuku.. jēziņ… tas tik bija ārprāts, jo neko tik pretīgu savu mūžu nebiju mutē ņēmis 😀 Viss iesmeltais ātri tika izpūsts turpat zālītē. Diemžēl gāja gadi un šī mācība piemirsās… 😐

6. -5/-6. Tāds ir manas redzes asums. Tāds tas bijis jau ilgu laiku, bet ne no dzimšanas. Valkājamo aceņu stiklu biezums auga ar katru gadu un mana nepatika pret brillēm pakārtoti tam. Sākotnēji man acenes deva tikai, lai es skatītos televizoru vai redzētu skolā uz tāfeles ko raksta. Tomēr līdz skolas beigām man oficiāli tās bija jāvalkā it visur. Man pašam bija citas domas šajā sakarā un tāpēc es acenes nevalkāju dēļ saviem kompleksiem. Lieki piebilst, ka cilvēkus no attāluma nepazinu, tikai pēc gaitas un drēbēm. Nebija arī reti gadījumi kad vienkārši nepazinu cilvēkus kururs man būtu jāzin. Reiz sarunāju randiņu ar kādu meiteni pie Hotel de Rome, bet savajadzējās atliet. Aizgāju uz McDonalda tualeti, bet atpakaļ ejot uz kāpnītēm samainījos ar viņu neteikdams ne vārda, jo vienkārši neredzēju ka tā ir viņa 😀 Protams tas bija slikts sākums un arī es pats jutos tik neērti, ka pēc tam mums pat gribot nekas nesanāktu 😀

7. Esmu dziedājis sieviešu korī Zemgales priekšpilsētas konkursā 😀 Notika tas oficiāli un pa īstam Arkādijas parka estrādē. Cilvēku masas bija lielas, no skolas bija koris kurā dziedāju arī es. Diemžēl starp kora zēniem es biju vienīgais , kas iespēju kavēt skolu izmantoja patieso mērķu vadīts. Pārējie neieradās, bet izvēlējās laiku pavadīt mājās. Dziesmas bija sagatavotas, bet es stāvēju pašā milzīgā apvienotā skolnieču kora vidū. Biju visai apmierināts līdz kora pieteikšanas brīdim – “uzstājas apvienotais Zemgales priekšpilsētas  meiteņu koris” 😀 Tas bija Kauns un negods pa visu ģīmi 😀 Pat dziedāt kāre noplaka līdz nullei. Likās kavisi skatās tieši uz mani un domā.. redzkāda puiciska meitene 😀

Vēlamais ķēdītes turpinājums:

@ klavina.

@ Edgars

@ sickanimals

@ arturs

un citi…

Birku mākonis