daži ķeburi un drupačas

Archive for februāris, 2009

Dažiem baiļu sajūta jau pazudusi

Vakardien sapratu, ka Latvijā valda krīze. Krīze izpaužas politikā un  ekonomikā, bet visspēcīgāk tā ietekmē  sociālo un kriminogēno situāciju valstī! 

Gadījums:

Pēc darba ap 18:00 ar auto devos uz Bruņinieku ielu sagaidīt no darba sieviņu. Kā ierasts apstājos un nesamaksājis par stāvvietu vienkārši gaidīju. Automašīnas aizmugurē sēdēja mans tēvs, ko arī “paķēru” līdz mājām.

Pēkšņi gaidīšanas klusumu pārtrauca kāda vīrieša klauvēšana pie auto aizmugurējā loga vietā kur sēž mans tēvs. Sencītis izlikās, ka čali neredz un tā nu pieliecoties aicināju viņu runāties pie sevis. Viņš mierīgi pienāca, pieliecās pie puspievērtā loga un skaidrā krievu valodāman vaicāja:

“Прошу прощения! Я хотел бы украсть картину из магазина. Вы неподнимитье шум эсли я эё украду?” 

tulkojums latviski: “Atvainojiet! Es vēlētos nozagt gleznu no veikala. Jūs necelsiet trauksmi, ja es to nozagšu?”

Lūk līdz kam ir novesti noziedznieki.. viņi nāk, atvainojas un lūdz atļauju apzagt veikalu 😀

Čalis iegāja norādītajā veikalā kautkur aiz mašinas, bet kad pēdējo reizi viņu redzēju, viņš ar tukšu tarbu slāja tālāk pa Bruņinieku ielu Kr.Barona ielas virzienā. Laikam jau meklēt kādu citu apzogamu veikaliņu. Viņu gan būtu grūti nepamanīt, jo mašīnā sēžot likās ka viņš ir gara auguma, visnotaļ pieklājīgi ģērbies un vazājas apkārt ar paliela izmēra plecu somu (tarbu).

Man rokas nenokrita

Esmu darbā. Katru dienu ejam tepat ēst pusdienas. Tas nav tālu – blakus telpā ir darba ēdnīca. Protams ir tādi, kas brauc uz Alfu vai iet kur citur ēst, bet man slinkums un arī talonu sistēma ikdienas maltīti padara lētāku par 1,50 latiem. 

Kā jau visās ēdnīcās arī šeit ir jāveic saimniecības darbi un mēs no blakus telpas esam pirmie kam to lūdz. Atnest gāzes balonu, izkrāmēt kādu kartupeļu maisu, tas jau ir ierasts, bet man jāatzīstas, ka parasti daru to ar nepatiku. Tā ir nepatika dēļ iztraucēta miera, pārtrauktas sarunas vai galu galā dēļ tā ka bez manis šajā darbavietā strādā ja nemaldos vēl vismaz 50 vīrieši spēka gados.

Arī šoreiz sēdēju kā ierasts ar uzliktām austiņām lasot twitteri, bet ar acs kaktiņu pamanīju ienākam ēdnīcas saimnieci. Viņas apņēmīgā gaita mūsu virzienā nozīmēja to, ka atkal kautko vajag. Pat nesaklausījo ko īsti viņa vēlas, lai mēs šoreiz ienesam, bet nevīžīgi pieslējos kājās un nesteidzīgā solī kopā ar kolēģi sekoju. 

Tikai gaitenī sapratu, ka jānes nebūs gāzes balons, trauki vai maišelis ar kartupeļiem, bet gan dzīvs cilvēks! Kad nonācām pie uzņēmuma galvenās ieejas ievērojām zaļu busiņu no kura steidzīgi izkāpa divas priecīgas kundzītes. Viņas acīmredzami priecājās, ka esam atnākuši, lai palīdzētu. Kā izrādījās palīdzība bija nepieciešama kungam, kas samulsis, pat sakaunējies sēdēja busiņa priekšgalā. Sākumā vīrs teicās, ka nekur neies uz ko kundzītes mums skaidroja, ka šis esot sakautrējies. Kā nu nesakautrēsies, ja atbrauc paēst, bet projektēšanas uzņēmums nav pat parūpējies paralēli ieejas kāpnēm uzprojektēt uzbrauktuvi invalīdiem! Savu mulsumu pārvarēju sakot ka mums nevis invalīdam jākautrējas, jo nav mums uzbrauktuves invalīdiem. Izcēlām no busiņa ratiņkrēslu, iesēdinājām vīru tajos un nesām pa ieejas kāpnītēm. Viena no kundzītēm vien piebilda, ka viņš jau 15 gadus pansionātā dzīvo un tāpēc vien ir vērts ļauties pārmaiņām 🙂 Jā, tāda laba sajūta bija pēc tam un rokas arī man nenokrita. Es ar blakussēdošo kolēģi beidzot izdarījām kautko labu un šoreiz mani pat pārņēma nelāga sajūta dēļ manas sākotnējās vienaldzīgās reakcijas uz šo aicinājumu palīdzēt.

Security Guard chronicles #4

Pēc ilgāka pārtraukuma ir tapis turpinājums rakstu sērijai par to laiku manā dzīvē, kad vēl strādāju apsardzē. Jau rakstīju kā sāku strādāt apsardzē (#1), kā sargāj (#2) un tiku paaugstināts (#3), tagad pienācis laiks pastāstīt arī par blēdībām un beigām.

Līdz ar konkurences saasināšanos arī mūsu salīdzinoši nelielajai apsardzes firmai neklājās viegli.Šefi smagi degradējās un dzēra, bet ar algu izmaksu palika aizvien čābīgāk. Mana atbildīgā darbavieta arī tika atdota citam – šefu favorītam ar ko varēja kopā iedzert un jautri patērzēt par tikai viņus interesējošām tēmām 😀 Faktiski tikām samainīti vietām – čalis no viena objekta kur bija dzērumā sastrādājis pamatīgus sūdus nāca uz manu vietu, bet es gāju uz viņa posteni otrā Daugavas pusē blakus Radisson SAS viesnīcai Kuģu ielā. Jau iepazīšanās ar jauniegūto posteni nenesa cerēto prieku, jo ēka bija ārkārtīgi nolaista, vienmēr auksta (ziemā sēdēju cepurē 24h un nosalu) un darba apstākļi apgrūtinoši dēļ saspringtajām attiecībām ar šīs ēkas administrāciju. 

Šajā objektā nevarēja tā vienkārši doties uz kādu citu posteni un laiku pavadīt tizlojoties ar paša izvēlētajiem cilvēkiem. Visi stāvēja ap vienu galdu uz kuru bija vērsts vienīgais sildītājs. Lielākā daļa laika pagāja debatēs. Biju vienīgais latvietis un turklāt universitātes laikā vēl biju pārmērīgi aizrāvies ar radikāli labējām idejām, kas protams diskusijām atņēma jēgu, bet piešķīra nepieciešamo degsmi 😀 Īpaši smagas vārdu kaujas izcēlās uz dienas beigām, kad bija jācīnās ar slāviņiem par iespēju skatīties piemēram Panorāmu nevis seriālus par Krievijas mentiem. Otrajā vietā pēc debatēm par politiku un sadzīvi sekoja cīniņš par gulēšanas laiku. Situācija bija vienkārša – ir trīs cilvēki, bet viena gulta un kādam arī jāstrādā. Tā nu visbiežāk nakts laiks tika dalīts trīs daļās un sarunāja vai lozēja kad kurš ceļas un kurš iet gulēt. Iekrist gultā pēc tam kad esi pavadījis visu dienu stāvot kājās bija neaprakstāma sajūta. Tiesa par gultu gan grūti to nosaukt, jo tas bija matracis uzlikts uz četriem krešliem, kas tāpat garantēja lūzienu pārgurušam apsargam.

Protams tie, kas netika gulēt komorkā (pieliekamā tipa telpa kur gulta) tāpat lūza nost. Iekārtojās tā ērtāk uz beņķiem un aidā klanīties pēc sapnīšiem 🙂 

Pamodināja mūs jau pastnieces klauvēšanās pie ēkas ārdurvīm. Kāds atvēra un paspēja vien nobļauties, ka rīts jau un ir steidzīgi jāceļās. Steigšus skrēju apgaitā. patiesībā pat īpaši nevēroju apkārrtni – paskatījos vai nav kāds logs izglāzēts milzīgās ēkas tālākajos galos un miers. Atvēru maiņas nodošanas žurnālu, parakstījos un laimīgs gāju mājās. Mājās ierados agri un likos uz pakas. Mani pamodināja telefona zvans. Likās esmu nesen tikai kā aizmidzis un uzreiz bija grūti saprast kas un par ko ar mani vispār runā. Vārdi kas mani pamodināja momentā bija “Objekts apzagts”! 

Sabijos, kautgan labi apzinājos, ka nekādas zādzības pēdas neemsu pamanījis un arī apgaitās gāju ik pa pāris stundām. Mierināju sevi cerībā, ka tā ir tikai kļūda. Cerības izgaisa, kad pēc pāris dienām atkal atskanēja zvans uz mājām. Pacēlu klausuli un uzklausīju šefu, kurš pieteica cikos un kur man jāierodas uz nopratināšanu pie izmeklētāja. 

Pienāca norunātā diena. Biju ļoti satraucies un ar grūtībām spēju sakoncentrēt domas, lai pēc iespējas precīzāk noformulētu visas savas aizdomas un atmiņas. Ejot uz pārrunām satiku kolēģi, kas vienmēr apsardzē bija jau slavens ar savu precizitāti un visu noteikumu ievērošanu. Pirms ieiet izmeklētāja kabinetā paspējām pārmīt vien pāris vārdus, bet ar to bija gana, lai nedaudz nomierinātos. Izrādījās, ka par zādzības laiku nekas nav zināms, jo pazudusi biroja tehnika no vadības kabinetiem. Galvā ātri poārtinu filmu un gar acīm zibēja ēkas pārvaldnieces regulāri izvešanai iesaiņotās kastes ar viņas parakstītām atļaujām, pavadzīmēm un pilnvarojumiem 🙂

Izmeklētājs likās tīri sakarīgs, bet stings vīrs. Lika mums abiem rakstīt paskaidrojumus par notikušo un paralēli sāka psiholoģisko apstrādi (laikam saprata, ka pret apsargiem un policijas pulkveža padotajiem fiziskais nebūs īsti vietā). Dažādi jautājumi un mēģinājumi nostādīt mūs vienu pret otru vai pat citiem kolēģiem nāca pār izmeklētāja lūpām kā no pārpilnības raga. Turējāmies. Tas vilkās kādu stundu līdz noslēdzās bez jūtamiem panākumiem vien to, ka abi ar kolēģi bijām nonākuši pie kopsaucēja – vainīga varētu būt pati ēkas administrācija, kurai vienīgajai ir tiesības atļaut jebkādu materiālo vērtību izvešanu no ēkas, bet droši par to nevaram būt.

Vēl pēc pāris nedēļām atnāca man vēstule, ka jāierodas uz tiesu liecināt, bet es neaizgāju. Neaizgāju, jo bija tas viss jau līdz kaklam. Pa tām pāris nedēļām biju bedzis savu darbu apsardzes firmā, jo algu izmaksas bija jau iekavētas par vairāk kā diviem mēnešiem. Turpināju strādāt skolā Rīgas centrā par sargu, mācīties un pasīvi meklēju labāku nodarbošanos. 

Nobeigumā es gribētu vien piebilst, ka ne visi apsargi ir dzērāji, analfabēti vai atsaldēti skapji. Es satiku arī lieliskus cilvēkus, kas mācījās, strādāja, lai pabarotu ģimeni un arī tādus, kas bija vienkārši labi cilvēki 🙂

 

Šitas bija veltīts Jums: Kingkongs, Cis, Ribij glaz, Čečens, Normerovšiks, Fannis un pārējie kam neatceros iesaukas…

 

turpinājums visticamāk nebūs!

Pienupienupienu

Vakarnakt atkal tas notika!
Tā ilgāk pasēdēju pie kompja un gulēt iet sanāca jau pēc pusnakts. Sieva kļūdas pēc ierušinājusies manā ierastajā gultas pusē, bet jaunākais dēls atnācis un kā teļš izslējies gulēja pa vidu. neko darīt. Likos uz auss sievas ierastajā gultas pusē.
Bija jau agrs un tāpēc iemigu ātri.
Līdz brīdim… .
Pusmiegā jutu kautko blakus sakustamies. Sapratu, ka tas ir dēliņš. Jutu viņu veļamies uz manu pusi 😀 Jau paliku tramīgs 😀 Atvēru acis un ieraudzīju viņu ar aizvērtām acīm, bet platu muti tveram pēc mana krūts gala 😀 AAAAAAA… wtf…
Piesūcās, bet kā dzelts momentā atrāvās un platām acīm caur tumsu vērās manī. Es ar tikpat platām acīm vēros viņā 😀 Abi bijām tik šokēti par notikušo, ka neko nesakot pagriezām viens otram muguru un gulējām tālāk itkā nekas nebūtu bijis. 🙂 Kad šo no rīta izstāstīju sievai viņa gardi vien nosmējās un lepni noteica, ka Valters jau gan zin, kas ir īsta manta 😀

piens

Papildināts [01.02.2009, 21:50]:
Komentāros Nombre ieteica kolosālu klipiņu šīs nakts notikumu atainošanai, lai mazāk jāfantazē, bet vairāk jāskatās 😀

Birku mākonis