daži ķeburi un drupačas

Man rokas nenokrita

Esmu darbā. Katru dienu ejam tepat ēst pusdienas. Tas nav tālu – blakus telpā ir darba ēdnīca. Protams ir tādi, kas brauc uz Alfu vai iet kur citur ēst, bet man slinkums un arī talonu sistēma ikdienas maltīti padara lētāku par 1,50 latiem. 

Kā jau visās ēdnīcās arī šeit ir jāveic saimniecības darbi un mēs no blakus telpas esam pirmie kam to lūdz. Atnest gāzes balonu, izkrāmēt kādu kartupeļu maisu, tas jau ir ierasts, bet man jāatzīstas, ka parasti daru to ar nepatiku. Tā ir nepatika dēļ iztraucēta miera, pārtrauktas sarunas vai galu galā dēļ tā ka bez manis šajā darbavietā strādā ja nemaldos vēl vismaz 50 vīrieši spēka gados.

Arī šoreiz sēdēju kā ierasts ar uzliktām austiņām lasot twitteri, bet ar acs kaktiņu pamanīju ienākam ēdnīcas saimnieci. Viņas apņēmīgā gaita mūsu virzienā nozīmēja to, ka atkal kautko vajag. Pat nesaklausījo ko īsti viņa vēlas, lai mēs šoreiz ienesam, bet nevīžīgi pieslējos kājās un nesteidzīgā solī kopā ar kolēģi sekoju. 

Tikai gaitenī sapratu, ka jānes nebūs gāzes balons, trauki vai maišelis ar kartupeļiem, bet gan dzīvs cilvēks! Kad nonācām pie uzņēmuma galvenās ieejas ievērojām zaļu busiņu no kura steidzīgi izkāpa divas priecīgas kundzītes. Viņas acīmredzami priecājās, ka esam atnākuši, lai palīdzētu. Kā izrādījās palīdzība bija nepieciešama kungam, kas samulsis, pat sakaunējies sēdēja busiņa priekšgalā. Sākumā vīrs teicās, ka nekur neies uz ko kundzītes mums skaidroja, ka šis esot sakautrējies. Kā nu nesakautrēsies, ja atbrauc paēst, bet projektēšanas uzņēmums nav pat parūpējies paralēli ieejas kāpnēm uzprojektēt uzbrauktuvi invalīdiem! Savu mulsumu pārvarēju sakot ka mums nevis invalīdam jākautrējas, jo nav mums uzbrauktuves invalīdiem. Izcēlām no busiņa ratiņkrēslu, iesēdinājām vīru tajos un nesām pa ieejas kāpnītēm. Viena no kundzītēm vien piebilda, ka viņš jau 15 gadus pansionātā dzīvo un tāpēc vien ir vērts ļauties pārmaiņām🙂 Jā, tāda laba sajūta bija pēc tam un rokas arī man nenokrita. Es ar blakussēdošo kolēģi beidzot izdarījām kautko labu un šoreiz mani pat pārņēma nelāga sajūta dēļ manas sākotnējās vienaldzīgās reakcijas uz šo aicinājumu palīdzēt.

Comments on: "Man rokas nenokrita" (6)

  1. 🙂 MAlacis! Tagad nu toč zinās, ka pie tevis var iet palūgt kartupeļu maisus nest!🙂

    Bet vispār cilvēkiem ar invaliditāti nav tā saldākā dzīve LV… tas nu gan…

  2. @Vigants

    jap.. tos kartupeļu maisus tāpat jau stiepju atspēries.. tik vienreiz vēlāk ierados darbā un vairs nebija tas aktuāli😀

    invalīdiem ir bēdigi… es biju šokā kad paņēmu to ratiņkrēslu un pat nezināju ko ar tādu lai dara.. kā attaisa, nofiksee utt..😐

  3. patiesībā trakākais bija mirklis kad cēlu mašīnā to vīrieti. Viņu turēju tāpat kā savus dēlus kad spēlējos.. zem padusēm paņēmis un cēlu iekšā, bet tas taču jau liels cilvēks.. ja padomā kādu mūžu viņš dzīvojis.. vaivaivvai…

  4. labi ka palidzējat!

  5. Visu cieņu, malacis.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Tag Cloud

%d bloggers like this: