daži ķeburi un drupačas

Archive for Septembris, 2009

Termoss un zaļā veste

Pēdējās pāris nedēļās daudzi autobraucēji gandrīz ķēra trieku, kad viņuprāt ceļu policija ar radaru viņus tvarstīja vietās, kur iespējams pirms tam nekad nav pat manīta.

foto no Kleistu ielas:

Attels002

Šķietamo reidu vietas katru dienu atšķīrās – Jūrmalā Rīgas un Viestura ielas krustojums, Rīgā Buļļu un Kliņģeru ielas krustojums un Kurzemes prospekta krustojumi ar Jūrmalas gatvi, Slokas ielu un Kleistu ielu.  Reidi izpaudās tā, ka ceļa malā novietotā automašīnā sēž divi zaļās vestēs ietērpti  vīri, no kuriem viens kautko visu laiku pieraksta, kamēr otrs ik pa brīdim izstieptā rokā tur radaram līdzīgu priekšmetu un tēmē uz garāmbraucošajām automašīnām. Lieki piebilst, ka ātrumu pārkāpa daudzi, nemaz nerunājot par vienvirziena ielas šķērsošanu pretējā virzienā (kKiņģeru iela) un sarkanās luksofora gaismas neievērošanu. Cik daudzi tika aizturēti, brīdināti, sodīti? Neviens!

Un tagad seko mana atvainošanās tiem autobraucējiem, kas nedraudzējas ar acīm un galvu, un manī vai pārējos kolēģos saskatīja bargos ceļu policistus ar radaru rokās. Patiesībā mēs vaicām autotransporta plūsmas mērīšanu/skaitīšanu Ziemeļu šķērsojuma Rīgā projektēšanas vajadzībām. Zaļās, atstarojošās vestes bija nepieciešamas pašu drošībai, bet radars ir vienkāršs termoss, kas palīdzēja izvilkt garo dienu ar kādu karstu dzērienu vai rolltonu.

Tomēr mani secinājumi par ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu ir dramatiski. Bija reizes, kad acu priekšā varēja notikt liela nelaime – avārijas kas pārvērstu dažu cilvēku dzīvi. Sākot ar milzīgām baļķu vedēju fūrēm, kas nesās pa pilsētu uz vismaz 70km/h un tādā ātrumā arī mierīgi pārlido pāri skaidri saskatāmai sarkanajai gaismai un beidzot ar psihiem gājējiem, kas mierīgā gaitā šķērso ielu neatļautā vietā lielas satiksmes intensitātes apstākļos.

Vislielāko prieku pašiem protams sagādāja autovadītāju šokētās sejas,  straujā bremzēšana pirms “posteņa” un lūrēšana mūsu virzienā.  Savu artavu  atļautā ātruma ievērošanā Rīgā nu esam snieguši.

Tēva diena

Vakardien bija svētki – tēva diena. Tiesa, es par tādu uzzināju tikai šodien un pilnīgi nejauši.

Šorīt kā jau ierasts jau pirms 7:00 piebraucu pie Daudzstāvu mājas Rīgā, Ziepniekkalnā, kur dzīvo mans tēvs. Šis aši iekāpa mašīnā, bet bija manāmi nemierīgs un trinās pa sēdekli vienā laidā. Nebijām vēl šķērsojuši pirmo krustojumu, kad viņš vairs nevarēja ne nociesties un mani uzrunāja: “…vai Tu maz zini kas man vakardien bija par svētkiem kuros Tu mani tā arī neapsveici!? Gaidīju līdz pat vēlam vakaram, bet tā arī nepiezvanīji mani apsveikt!”.

Biju manāmi apstulbis un šokēts. Pirmā doma, kas sāpīgi izlauzās caur manām smadzenēm bija par vakardienas datumu – 13. Nākamā, ne mazāk šausminošā doma bija par to, ka viņam 10. datumā ir vārda diena un 13. datumā dzimšanas diena. Savā prātiņā jau iedomājos cik gan zemu zemē man būtu jāielien, ja es būtu aizmirsis tēvu apsveikt gan dzimšanas dienā, gan arī vārda dienā!

Nespēju neko atbildēt, kā vien izdvest nesakarīgas frāzes par to, ka kurš gan vairs krīzes laikā ko svin! 😀

Nespēdams noticēt par šādas neveiklas sakritības patiesumu vēlreiz un vēlreiz galvā “pārtinu” zīmīgos datumus  – jubilejas utt. Veselais saprāts tomēr gavilēja, jo septembra vietā atkal un atkal iedomājos oktobri par pareizāku mēnesi šiem notikumiem. Klusi mierināju sevi ar domu, ka tiešām oktobrim jābūt un ka vakardien bija kādi citi, man nezināmi svētki. Atbraucu uz darbu, sāku rakņāties pa pierakstiem un visbeidzot, kad tur neko nozīmīgu saistībā ar senci neatradu, pieķēros internetam. Kā jau parasti izrādījās, ka Google zin visu un ak manu prieku, kad sapratu, ka pārmetums man bija domāts par sveicieniem tēvam tēva dienā.

Ar novēlošanos apsveicu visus tēvus tēvu dienā!

TA līdz 13.09.2010

Ha! Vakar izgāju Tehnisko apskati.

TA 10.09.2009

Jau kādu pusgadu autiņam ir kāda problēma – ārpusē virzienrādītāji un avārijas signāli strādā ideāli, bet salonā šad un tad tikai ieslēdzas, mirgo vai notikšķ. Šo problēmu mēģināju risināt pie elektriķa – nosēdējām 3 stundas, bet tā arī nevarējām izdomāt neko labāku par ideju iegādāties man jaunu (negribu nemaz zināt cik tāds maksā) vai arī lietotu (~80LVL)  elektrības paneli. Nelīdzēja ne lodēšana, sprieguma un releju pārbaudes – viss viens. Secinājām vien, ka salonā relejs (tikšķi) un virzienrādītāju signālgaismiņas strādā ilgāk ja nav apslēptas panelī un neuzkarst.

Tā nu vakardien pabeidzot automašīnu skaitīšanu pie Kalnciema tilta taisnā ceļā devos uz Rīgas tehniskās apskates staciju. Visu ceļu braucu ar kondišku ieslēgtu uz 16 grādiem, lai maksimāli atdzesētu salonu un kā es pats cerēju, arī elektrības paneli.

Virzienrādītāji salonā nerādīja nekādas dzīvības pazīmes, bet sāka strādāt tieši kad iebraucu TA kārtošanas teritorijā. Samaksāju, dīzeļu atgāzu pārbaudi izgāju, tad uz gaismām. Turpināju spītīgi darbināt kondišku, kaut pašam salonā jau bija auksti. man par lielu laimi tas atmaksājās ar uzviju – virzienrādītāji un avārijas gaismas salonā nepievīla ne tad kad pats tās slēdzu, nedz arī tad kad to darīja TA darbinieks. Šo pārbaudi izturēju godam un auto jau ripoja uz kratīšanu un bremžu pārbaudi.

Pirms kāda mēneša stāvbremzei bija jāmaina loki. Krīzes laiks un mana neuzticēšanās meistariem darīja savu, kā rezultātā lokus mainīt nolēmu pats. Devos pie čoma un kopistiski, aliņu sūkdami nomainījām bremžu lokus un pievilkām roceni.

TA uzreiz aiz virzienrādītāju un avareikas problēmām mani uztrauca iespējamās stāvbremzes problēmas gadījumā, ja nebūšu ko pareizi tur saregulējis vai saskrūvējis. Mani pieņēmumi gan izrādījās varen kļūdaini, jo  arī bremžu pārbaudes un kratīšanu autiņš izturēja vairāk nekā godam – šoreiz rādītāji bija pat labāki nekā pirms gada un manu uztraukumu nomainīja prieks par izieto TA ar nulle punktiem!

Laikam vien jāpiebilst, ka kādus 3 km aiz TA vietas virzienrādītāji salonā pārstāja tikšķēt vai mirgot 😀 Tie turpina strādāt random režīmā 😀

Twitter.com vs komunikācija

Pēdējā laikā uzrodas aizvien vairāk dažādu rakstu par to kā nu jau populārais mikroblogošanas rīks Twitter.com maina cilvēku dzīves, ieradumus, dienas kārtību un uzskatus. Twitteris tiek piesaukts visdažādākajās nozīmēs – sākot no revolucionāras idejas līdz pat seklam čatam.

Pārsvarā pozitīvi par Twitteri izsakās SEO guru, mārketinga fani vai parasti ikdienas čatotāji, kamēr negatīvās domās ir lielais vairums to, kas to vēl nav pat izmēģinājuši.

Nesen Skujiņa blogā izlasīju par viņa pieredzi un atziņas par Twitter.com lietošanu. Visam viņa rakstītajam varu piekrist, bet es gribētu nedaudz papildināt par Twitter.com iemācītā lakonisma lietderību sadzīvē arī no negatīvās pieredzes puses.

Tikai iedomāsimies tipisku darba dienas noslēgumu, kad es beidzu darbu, iekāpju mašīnā un pa 45 minūtēm aizbraucu līdz 33km attālu esošajām mājām, kur mani jau uz sliekšņa gaida mani mīļie – sieviņa un abi puikas. Seko bučas, apskāvieni, rokasspiedieni un tad tas sākas…

Sākas jautājumi, kas pēc dienas, kas pavadīta  twitter.com jūgā liek satrūkties!

Viņa: “Kā tev gāja?”

ES: “Normāli, agri biju darbavietā, bija maz mašīnu, tad pastrādāju, paēdu pusdienas, vēlreiz pastrādāju un diena bija galā, sastrēgumi un mājas.”

Viss jau ir pateikts, cauri! 140 zīmēs esmu iekļāvies un izcili pierasti lakoniski esmu savus mīļos aplaimojis ar visas savas dienas notikumu izklāstu. Basta! Bet viņiem, kas Twitteri ne savā ausu galā ir redzējuši ar to protams ir par maz. Sieva, kas sagaida vīru tomēr ir pelnījusi ko vairāk par šo lakonisko un es pat teiktu strupo atbildi. Tāpat arī bērni, kas gaida atnākam lielo tēti, kas nu tik ķersies klāt rotaļām, spēlēm un trieks jestrus jokus, nesaprot, ja to nesaņem.

Tieši tā ir ar mani. Twitter.com ir foršs rīks kurā esmu notarkšķējies jau 4824 tweetus. 4824 diezgan bezjēdzīgus, bet patīkami īsus, kodolīgus un lakoniskus tweetus 🙂 Un esmu sapratis kas manī ir mainījies pa 10 pēdējiem gadiem – es vairs neprou runāt un uzrunāt. Ja zvana tālrunis es  labprāt izslēdzu skaņu un neatbildu, ja jāziņo kādam, tad es labprātāk aizsūtu e-pastu, aizrakstu vēstuli vai turpinu lakonizēt sevi Twitterī.

P.S. BET protams ir arī pozitīvās puses, un iespējams to ir vairāk nekā negatīvo 😉

“Dziedošās ģimenes” atklājums

Svētdienu vakaros pa TV galīgi nav ko redzēt. Pavisam nesen reklāmas liecināja, ka atkal sāksies “Koru kari 2” pa TV3 un vēl pirms tam uz to pašu raidlaiku pretenzijas pieteica LNT “Dziedošās ģimenes”. Ar zināmu smīnu gaidīju abus šovus. Gan tas, kā abas televīzijas cenšas konkurēt rādot gandrīz identisku izklaidi piedāvājošus šovus vienā un tajā pašā laikā, gan arī mana vēlme zināt ko kritizēju, lika pavērot abus.

TV3 lika vilties un arī LNT nepārsteidza līdz brīdim, kad uzstāties sāka Vītolu ģimene ar dziesmu “Noslēpums”. Pirmkārt biju jau šokēts par viņu mierīgo, nosvērto un laucinieciski kautro izturēšanos televīzijā. Par to vēl nedaudz iesmēju, bet viņu uzstāšanās mani neizsakāmi aizkustināja:

Viņu priekšnesums bija ģeniāls vairāku iemeslu dēļ:

1.  Pašsacerēta (skaista) dziesma;

2. Paši spēlēja savus instrumentus;

3. No viņiem strāvoja kolosāls pozitīvisms.

Durvju sāga

Vakardien bija svētku diena. Mums atveda ārdurvis. Patiesībā neatveda – mēs paši atvedām.

Kāpēc tie bija svētki? Tāpēc, ka  šīs durvis “meistars” liekot roku uz sirdi solīja uz Ziemassvētkiem. Tik ne uz šā gada, bet gan pagājušā gada Ziemassvētkiem! 😀

Vēl pērnajā gadā, kad durvis pasūtījām, bijām priecīgi par to, ka atradām ‘durvju meistaru’. Viņš visu darīja labi – atbrauca, nomērīja, paziņoja ka durvis esot viņa “jājamzirdziņš”, atrādīja durvju modeļu bilžu katalogu un sparīgi ziņoja par padarīto, bet tikai līdz Ziemassvētkiem. Tad gan viņš pazuda. Viņš ir vietējais un tāpēc par to īpaši nesatraucāmies. Gāja dienas un nedēļas, bet no meistera ne ziņas, ne miņas. Zvanījām un viņš atbildēja. Viņš likās pmierīgs un durvis solīja: “…pirmdien būs!”. Tā gāja mēneši.

Mēs neesam ļauni vai riebīgi. Mūsu zvans un viņa atbilde kļuva pierasta parādība. Mēs zvanam (viņš zin ko mēs jautāsim) un viņš atbild (mēs zinam ko viņš atbildēs). Pavisam vienkārši, bez nekādiem draudiem vai lamāšanās. Es pat brīnos kā tas neaizgāja līdz sarunām: “vai atnāksi uz tēju?”, “kā tad labi sokās, kā bērniem?” utt..

Iespējams ka tieši viņš nebija gatavs tuvināties un nolēma šai mūsu nesaraujamajai saitei beidzot pielikt punktu.  Sekoja vēl pēdējais jociņš pārceļot durvju atrādīšanu no otrdienas uz trešdienas pēcpusdienu un pēc tam vēl no trešdienas pēcpusdienas uz vakaru.

Kad braucu tām pakaļ neticēju, ka tas viss notiek īstenībā.  Piebraucu, izkāpu no mašīnas, iegāju pie “meistara” un pie sevis domāju kāpēc gan viņš nesaka, ka aizmirsis kautko pieskrūvēt, kautkas sagriezies vai durvīm nav vēl pat kokmateriāli sagatavoti. Viņš izlikās mierīgs un nosvērts un arī es centos slēpjot smīniņu neatpalikt.

Žēl tikai, ka jautrība kad parasti visiem stāstījām par durvju sāgu tagad būs jāmeklē citur 😀

Birku mākonis