daži ķeburi un drupačas

Es tevi nepazīstu!

Dzīvē gadās brīži, kad iespēja ekonomēt laiku un pavadīt to lietderīgi noved strupceļā.

Stundu garais vecākā puikas treniņš Ozo hallē man šķita lieliska iespēja, lai to laiku veltītu arī sev. Stāvēt stundu tribīnēs, salt un vērot treniņu tomēr nav tā pati jautrākā nodarbe. Turklāt man pašam brīvdienās jāskrien savs stundīgais skrējiens. Nolēmu, ka es varētu iet kopā ar puiku hokejistu ģērbtuvēs, uzvilkt sporta tērpu un nevis iet uz ledus kopā ar pārējiem, bet ārā to stundiņu paskriet.  Ieminējos par šo savu “izcilo” ideju”.
Sekoja mulss klusums un dēla acis neticīgi vērās manējās. Viņš centās mani atrunāt. Kā gan es tā neiešu uz ledus, kā es tur svešs vecis iešu pie hokejistiem un slidu vietā kājās aušu botas? KĀ!?
Centos viņu mierināt, teikt, ka es jau tikai pārģērbties, bet pēc tam atskrietu un dušās… .
Dēls manī vērās kā uz slapju dvieli, kas nokritis no žāvētāja, bet es nezaudējot apķērību iespurdzos, ka es taču kopā ar viņu atbraucis, visi zinās, kas es esmu un tā.
Viņš centās mani pārliecināt sakot, ka viņam taču būs kauns!
Brīdi apdomājies puika bilda – vispār nebūs gan, jo tad es izlikšos, ka tevi nepazīstu!
Aizbraucām, mierīgi noskatījos treniņu un nu domāju kad iet ārā paskriet.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Tag Cloud

%d bloggers like this: