daži ķeburi un drupačas

Archive for the ‘Ceļojumi’ Category

Rudens krāsas priežu mežā jeb Tērvetes dabas parka apmeklējums.

🍁🍁🍁

Vēlies izbaudīt krāsaino Latvijas rudeni priežu mežā? Brauc uz Tērvetes dabas parku! Rūķi gan liek aizmirst par krāsām – to namiņi mazi, glīti un piemēroti bērnu smiekliem. Apmaldījušies bērni arī netrūkst. Tie raud un dara to dažādās valodās. Skumst arī tie bērni, kas nonākot pie skatu torņa vai gaisa takas saprot, ka viņu vecāki nedos naudu, lai izbaudītu arī šos parka izklaides objektus. Tā vietā viņi turpina ceļu līdz bērnu atrakciju laukumiņam, lai vismaz tur atgūtu prieku. Pa ceļam radošās darbnīcas, burbuļu pūšana un citi prieki.
Kolosāla izstaigāšanās garantēta. Papildus emocijas sniedz visjaunāko bērnu klumburēšana pa dubļainajiem ceļiem, kūleņošana pa trepēm un spītīga iešana atpakaļ pa jau noieto maršrutu.
🍁🍁🍁
Personīgi es uzskatu, ka takas piemērotas apmeklējumam bērniem 2-8.gadu vecumā. Vecāki bērni var tēmēt uz gaisa takām, bet rūķu māju durvju ailēs vai logos iesprūst. Perfekts risinājums ir taku apguve izmantojot velosipēdu. GPS un kompass nav nepieciešams, arī LU ĢZZF absolventi var nelielīties, jo apmaldīšanās ir iekļauta cenā – Jūs taču braucāt izstaigāties!
🍁🍁🍁
Reālās izmaksas? 2 pieaugušie un 2 bērni par ieeju samaksā 11e. Skatu tornis 1e/pers. un lielā gaisa taka virs 150cm gariem apmeklētājiem maksā 7e, mazākiem der mazā gaisa taka (5e). Goda Ģimene 3+ kartei atlaižu te nav, tikai brauciens ar vilcieniņu cauri parkam ar to sanāktu 50% lētāks.
🍁🍁🍁
#NākrudensapgleznotLatviju #Rudens #Zelts #Ainava #Daba

Advertisements

Balva par aktivitāti – ceļojums

Pirms neilga laiciņa iepazīstināju ar kādu visnotaļ jauku Nektour.lv un Bonappetit.lv kopīgi veidotu akciju (Viss raksts atrodams lūk šeit). Tās ietvaros cilvēki meklēja, krāja vārdiņus un no tiem veidoja tekstu. Veiksmīgākie un arī drosmīgākie piedalījās finālā un par tā norisi labāk spriest no sekojošā fināla video:

 

Vienas dienas ceļojums uz Viļņu

Nekad iepriekš nebiju bijis Lietuvas galvaspilsētā Viļņā, nedz arī Traķos. Sestdien no rīta nolēmām realizēt ieceri aizbraukt uz turieni. Tiesa, apkārtējie radi izskatījās pat vairāk nekā pārsteigti, kad redzēja kādā ātrumā mēs uz turieni taisāmies. Tuvojās jau pusdienlaiks, kad beidzot mēs bijām satuntulējušies un sēdāmies mašīnā, lai uzsāktu vienas līdz divu dienu braucienu uz dienvidiem.

Plāns likās gaužām vienkāršs – braukt cik tālu vien var, nonākt līdz Viļņai, aplūkot to un, ja būs laiks arī tās apkārtni. Uzreiz jāpiebilst, ka braucām bez kartes, tikai lūkojoties leišu ceļa zīmēs.

Lietuvu sasniedzām braucot cauri Jelgavai, tad Iecavai un Bauskai.

Šis ceļš likās klusāks, ar retāk sastaptām “fūrēm”. Nebija pat vajadzības apstāties. Noripojām līdz Leišmalei ne aci nepamirkšķinot.

Lietuvā.

Iebraucot Lietuvā sirdi pārņēma autobraucēja prieks. Ceļi labi, nekādas vainas, ja arī ir labots, tad nevis kā pie mums uzliekot pļeku, bet gan ar ķirurga cienīgu griezienu izgriezts četrstūrītis, kas perfekti aizpildīts ar asfaltbetonu. Tiesa, vairums autobraucēju cenšas puslīdz ievērot ceļu satiksmes noteikumus un neskrien. Vienīgie redzētie skrējēji bija pāris lettiņi.

Nezinu cik tālu viņi aizskrēja, bet es pamanīju ceļa malā neierastas brīdinošas zīmes. Jocīgi likās arī tas, ka visu laiku braucot rindiņā, pēc šādām zīmēm leišu šoferīši manāmi atpalika, bet pēc brīža jau atkal mina man uz papēžiem. Pie vainas acīmredzot bija stacionārie fotoradari. Ceru, ka rēķinu viņi man uz Latviju neatsūtīs. braucot pa Peņevežas apvedceļu pat uzstādīts ātruma skaitītājs ar palielu ekrānu, kurā autovadītājs var redzēt sava auto kustības ātrumu. Pārbraucu kā ierasts pārsniedzot 10km/h, kas protams uzreiz parādījās koši sarkanā krāsā ātrumu uzrādošajā ekrānā. Uzreiz pēc šīs ierīces arī leiši spieda gāzi grīdā. Vecs Opelis ar pārkrāmētu piekabi, kas visu ceļu vilkās pa priekšu, pēkšņi uzcēla ātrumu lidz 120km/h. Un tad sākās autobraucēja paradīze – BĀNIS!

Jā, arī Lietuvā tādi ir. Ceļa seguma kvalitāte lieliska, atļautais ātrums 110km/h, bet tas neliedza nevienam vietējam braukt uz 150km/h. No ātruma radariem arī ne vēsts un šis prieks līdz pat Viļņai.

Mums gan vēl pa ceļam bija plāns iebraukt Kernavē. Galvenais bija neaizšaut garām, ko lieliski arī izpildījām. Nogriezāmies pārāk ātri. iebraucām vietējā miestiņā un satikām arī pirmos iezemiešus. Tā bija tāda kārtīga kolhoza govju slaucējas tipa sieviete pusmūžā. Laipni smaidīja, bet viņas alkohola dvinga atbaidīja mušas arī no manis. Pēc dažām man zināmajām leišu pieklājības frāzēm pārgājām uz brīvu krievu valodu. Kā vēlāk pierādījās arī citur, tad to leiši pārvlada puslīdz labi un latvietim saprotami. Kundze ilgi un dikti stāstīja, kā jābrauc un pat veica īso kursu Kernaves ģeogrāfijā, jo kā sarunas gaitā noskaidrojās, viņa pati ir no tās puses. Labi vēl, ka nepieteicās par gidu. Pateicāmies un “lidojām” tālāk. Labais pagrieziens, augšā uz viaduktu, gāze grīdā un pa bremzēm, jo krustojumu kontrolē brašie leišu kārtības sargi. Šoreiz pat nesasveicinājāmies, jo viņi jau bija noķēruši kādu vietējo.

Kernave (Ķērnava).

Miests ir pat ļoti neliels (senos laikos uz īsu brīdi bijis Lietuvas dižkunigaitijas galvaspilsēta). Pirmais ko ieraudzījām bija plaši apmeklēti kapi. Kur ir mūsu meklējamais objekts – pilskalni, nojaust pagrūti, jo aiz kapiem seko parks un tālāk baznīca. Sekojām pārējiem cilvēkiem, kas atgādināja nesteidzīgus tūristus. Kernavē ir skaista baznīca, bet aiz tās galvenais apskates objekts – četri lieli pilskalni, aiz kuriem skaistā ielokā tek upe. Baznīcā pat neiegājām, bet pilskalnus izbaudījām cik vien pietika spēka. Kāpšana pilskalnos atgādināja bērnības ekskursijās piedzīvoto kāpšanu pa Siguldas nacionālā parka trepītēm. Pilskalni tiešām augsti, iespaidīgi un ar kolosālu ainavu, ko nekavējas izmantot leišu kāzinieki.

Pēc pilskalnu izstaigāšanas un izkāpelēšanas ievēlāmies vietējā veikaliņā, kur plānojām nopirkt ko dzeramu. Nokarsušam stāvot pie veikala saldētavas, sakārojās arī saldējums. Nevēlējos iegrābties mūsu pašu veikalos nopērkamo “Alpenrose” vai “Maxima” analogos, tāpēc konsultējos ar leišu pārdevēju. Uz mūsu jautājumu vai izvēlētais banānu-šokolādes saldējums ir garšīgs, vai varbūt izvēlēties kādu citu, pārdevēja manāmi sašuta un ārkārtīgi “inteliģenti” atbildēja ar pretjautājumu: “Jūs nekad dzīvē banānus neesiet ēduši? Ja esiet, tad kāpēc jautājat?”. Šoks mums un kauns un negods leišiem. Saldējumu nopirku, pagaršoju un lieku tam 6 balles no 10, jo līdz mūsu pašu Druvas banānu saldējumam tam vēl ļoti, ļoti tālu.

Traķi

Turpinājām ceļu uz Traķiem. Tomēr vispirms tie bija jāatrod. Centāmies sekot norādēm, bet to trūkums mūs aizveda līdz pat Viļņai. Nācās maldīties meklējot izeju. Riņķojām tā gandrīz stundu, ko veicināja arī pāris ceļu remonti un apstāšanās, lai ceļa meklējumos pārmītu kādu vārdu ar vietējiem lietuviešiem.

Mūsu meklējumi vainbagojās ar panākumiem kad pamanījām ceļa zīmi ar kulturvēsturiska apskates objekta norādi un uzrakstu Senieji Trakai (Senie Traķi ?). Ja vēlaties aplūkot kārtīgu sādžu ar violeti rozā un zilganzaļi krāsotiem namiņiem, tad laipni lūgti! Nonācām pie ciema galvenā apskates objekta – baznīcas. Kāds vietējais mūs apgaismoja, ka Traķu pils ir Traķos, nevis Senajos Traķos. Atkal braucām atpakaļ.

Vadoties pēc vietējā norādījumiem nonācām Traķos. Tā bija tiešām patīkama pārmaiņa pēc iepriekš aplūkotās sādžas. Kārtīga kūrortpilsētiņa, kas izvietota starp vairākiem ezeriem un tieši mūsu ierašanās laikā tur norisinājās svētki. Visas ielas bija pārblīvētas ar automašīnām no Lietuvas, Polijas, Baltkrievijas, arī no Latvijas. Autostāvvietas ir maksas (cena 2 liti stundā), tāpēc vietējie aicina braukt iekšā viņu pagalmos un tur novietot auto par 5-10 litiem uz diennakti. Pēc nelielas riņķošanas tomēr atradām lielisku vietu netālu no pils, kur novietojām auto uz stundu. Pēc ļaužu masas kustības virziena pili atrast ir ļoti viegli. Tur skan mūzika un visapkārt burtiski nosēts ar suvenīru tirgotavām. Pils uz Baltijas viduslaiku piļu fona grandioza, jo atrodas uz salas un to būvējuši lietuvieši, nevis kā pie mums reiz mūra piļu kultūru atnesušie friči. Jau uz tiltiņa, kas savieno pili ar “kontinentu” var noprast, ka šurp brauc arī tūristi no Spānijas, Francijas un citām tālām Eiropas zemēm.

Mēs bijām 4 – divi pieaugušie, viens skolēns un viens pirmsskolas vecuma puika. Par ieeju samaksājām 34 litus (biļetes cena 1 pieaugušajam = 14 liti, skolēnam = 6 liti, pirmsskolas vecuma bērnam = bezmaksas, bet ar karti maksāt nevar). Ieraugot manu fotoaparātu kasiere paziņoja, ka par fotografēšanu jāmaksā vēl 4 liti, bet, apsolot to nedarīt, atteicos. Lai piedod man leiši, bet šī nav Marienburgas (Malborkas) pils, bet gan tikai mūsu neatjaunotā Turaida kvadrātā un piemaksāt par fotografēšanu neredzēju jēgu. Ieejot pilī top skaidrs, ka fotografē visi, bet vai kāds ir maksājis man nav ne jausmas. Šur un tur gan redz novērošanas kameras, kas fiksē apmeklētāju darbības. Ekspozīcija pilī skaista, puikām protams interesēja tikai zobeni un bruņas, nevis monētas un trauki.

Pili izstaigājām pa mazāk nekā stundu. Ejot prom atvadu foto, jo arī padebeši savilkušies melni kā velni. Gāzt lietus sāka tieši brīdī, kad šķērsojām tiltu. Centāmies no lietus glābties zem suvenīru tirgotāju namiņu jumtiem. Vienā šādā vietā ievērojām smuku suvenīru, ko varētu iegādāties jaunākajam puikam. Gājām iekšā, leišu sieviete kautko manāmi dusmīgi noburkšķ. Neko nesapratām un turpinājām virzību suvenīra virzienā. Viņa jau metas priekšā un tad jau top skaidrs, ka ir dusmīga tieši uz mums. Sekoja vārdu pārmaiņa krievu valodā, kuras laikā noskaidrojām, ka viņi vairs nestrādā un pie suvenīra mums netikt. Smuki viņu pasūtījām ‘bekot’ un kārtējo reizi sapratām, ka Lietuvā laikam ir sliktākie pārdevēji pasaulē, kas tikai atsēž savā darba vieta un nav ieinteresēti kautko vispār pārdot. Līdzīgi kā pie mums latviskie suvenīri un hokeja tēma iet roku rokā, tā Lietuvā tas protams ir basketbols – karodziņi, cepurītes, krekliņi utt.

Laiks sabojājās, bet priekšā vēl Viļņas apskate.

Viļņa.

Viļņa pārsteidza ar savu plašumu. Reti kura lielā iela ir mazāka par 2 joslām katrā virzienā. Ēkas nav tik sablīvētas kā Rīgā. Ceļi joprojām labi, un ir prieks pārvietoties, ja vien ceļa norādes būtu kaut nedaudz skaidrākas. Šī pilsēta atšķiras no tik ierastās Rīgas ar to, ka tās vecpilsēta nav tik kompakta, ir modernāka, jaunāka. Laikam tieši tāpēc mēs kādu brīdi vienkārši riņķojām un nevarējām atrast tieši vecpilsētu. Ja Rīgā var tomēr vadīties pēc baznīcu torņiem, tad šeit tas bija pilnīgi neiespējami, jo visas baznīcas kopumā ņemot ir vienādas (ar dieviem torņiem) un to ir daudz. Šāda riņķošana gan mums labi atmaksājās. Vēl mājās esot mums ieteica atstāt auto milzīgā bezmaksas autostāvvietā, kas esot uzreiz aiz tilta un no turienes līdz vecpilsētai ir nieka 10-15 minūtes ko iet ar kājām. Šoreiz arī mēs atstājām auto bezmaksas stāvvietā, bet uz Jogailos gatve. Pēc vietējo apraksta no turienes līdz vecpilsētai ir nieka 5 minūtes ko iet ar kājām. Atstājām auto un tiešām jau nākamajā krustojumā pagriežoties pa labi pamanījām Viļņas katedrāles laukumu.

20:00 Viļņas apskate varēja sākties, lietus bija jau mitējies un pilsēta sāka ietīties mākslīgā apgaismojuma un vakara krēslā. Viļņas informācijas centrs, kas atrodas katedrāles laukumā jau bija ciet, bet uzkāpt Ģedimina torņa kalnā un aplūkot pilsētas panorāmu vēl paspējām (atvērts līdz plkst. 21:00).

Devāmies iekšā vecpilsētā un, kādas 2 stundas klaiņojot, redzējām arhitektūru, neskaitāmas baznīcas, pilsētas domes, rātes ēku, vairākas muzeju ēkas un vairākas “vecmeitu” ballītes (šajā ziņā lietuvietēm izdomas trūkums ir acīmredzams – visas, pat no dažādām ballītēm meičas tērptas vienādi – balti krekliņi un rozā baletkleitiņas). Mūsu pastaiga noslēdzās pie ‘Aušros vartai’ vārtiem. Un te nu sākās nākamā epopeja – Jogailos gatve (tur palika automašīna) meklēšana. Blandījāmies vēl gandrīz stundu. Vaicājām kādam puisim, bet tas izrādījās ārzemnieks. Tad virzījāmies atpakaļ vecpilsētas virzienā, tur sastapām trīs jauniešus ar kuriem saruna noritēja gan krieviski gan angliski. Gājām pareizajā virzienā. Nolēmām pajautāt vēl kādam. Tas bija pusmūža lietuvietis, bet šis tikai noraustīja plecus un gāja tālak. Turpat uz vietas palūkojāmies uz kādas tad ielas jau esam un tur skaidri un gaiši rastīts – Jogailos gatve! Auto sveiks un vesels mūs gaidīja vietā, kur to bijām atstājuši. Sedāmies iekšā un braucām mājup. Pa šo laiku atkal jau sāka pilināt lietus, bet no dienvidaustrumiem tuvojās melni, zibeņojoši negaisa mākoņi.

Atpakaļ!

Atkal meklējām ceļu ārā no pilsētas, bet pats galvenais bija nokļūt uz šoseju A2 Viļņa – Paņeveža. Meklējumu laikā arī paspēju iebraukt laikam vienīgajā milzīgajā Lietuvas ceļu bedrē. Biju aizmaldījies ārpus Viļņas, bet citā virzienā un kādā neapgaismotā , piķa melnuma ceļa posmā mašīnas labais priekšējais ritenis burtiski pazuda zem ceļa seguma. Sitiens bija kolosāls, kāpu ārā skatījos, taustīju, bet šoreiz laikam mūs glāba, tas, ka braucām ar Volvo, nevis kādu citu, izturības standartu ziņā vājāku auto.

Uz A2 šoseju mums palīdzēja tikt kāds Volvo šoferītis, kam vienkārši izlecu ārā no auto un skrēju lūgt palīdzību. Viņš mūs pavadīja līdz norādei uz A2 šoseju un tad mūsu ceļi šķīrās, paldies viņam.

Izbraucot no Viļņas laikapstākļi no sliktiem jau bija kļuvuši drausmīgi. Lietu nomainīja ļoti stipra lietus gāze, negaiss un zibeņoja tā itkā gaisā šautu zenītartilērija. Un tomēr mēs jau bijām uz bāņa. Ātruma ierobežojumi zuda, jo ar katru brīdi arī dienas nogurums lika par sevi manīt – nāca miegs. Bānis ir forš, var braukt cik ātri vien auto atļauj, bet ārkārtīgi iemidzina tas vienmuļais ceļa ritējums – gar ceļa barjerām atstarojošie signāli, ceļa seguma joslu svītrojums. Nepieradušam nakts braucējam kā man tas miegu dubultoja. Pie Paņevežas degvielas uzpildes stacijā nopirku sev rūgtu melno kafiju, bet tā maz ko līdzēja. Tā pa īstam atmodos tikai pēc tam kad šķērsojām Lietuvas-Latvijas robežu. Izkāpu sasveicināties ar dzimtās zemes ārēm un miegs pazuda. Bausku pat nepamanīju, Iecavā nolēmu, ka mājup brauksim caur Rīgas apvedceļu, jo tur ceļš labāks. Tiesa, jau iecavā nācās manevrēt, jo uz šosejas remotdarbi. Pēc tam gan vienīgais ko vērts pieminēt – mājas. Pēc 2:00 bijām atpakaļ un varējām iekrist savās gultiņās.

Atziņas, aizspriedumi, fakti.

  • Lietuvā ir krietni labāki ceļi nekā Latvijā. Arī mums vajag bāņus!
  • Cilvēki labi runā krieviski, jaunieši arī angliski.
  • Viļņas baznīcu lielākā daļa ir stipri līdzīgas, celtas baroka stilā.
  • Aplūkot Viļņu un salīdzināt ar Rīgu ir  forši – mūsu pilsēta ir ļoti monocentriska, kamēr Viļņa policentriska.
  • Lietuvā nav normālu pārdevēju!
  • Leiši lepojas ar basketbolu, savu vēsturi un tas ir arī saprotami.
  • Lietuvā ir maz norāžu uz ieteicamajiem objektiem vai arī to vispār nav.
  • Uz Lietuvu jābrauc ar karti pie rokas.
  • Ja pa šādu maršrutu izbrauc laicīgi, bet ar karti pie rokas, tad tas viennozīmīgi ir vienas dienas ātrais maršrutiņš).

Gardēži brauc uz dienvidiem

Šoreiz nedaudz par ceļošanu un ēšanas lietām.

Zinot to cik mūsdienu cilvēki ir steidzīgi, turklāt informācijas telpa ap mums ir kļuvusi šausmīgi piesātināta, iespējams, “gar ausīm” palaižam daļu interesantu notikumu. Šoreiz par vienu no tiem. Tas gan nebūs nekāds kolektīvās iepirkšanās portālu piedāvājums, bet gan reāls piedāvājums tiem, kas grib ceļot un darīt to par baltu velti, bet protams izpildot zināmus akcijas noteikumus.

Runa ir par akciju ar skanīgu nosaukumu: “TAVA VASARA ŠOREIZ GARĀKA!“.

Lūk akcijas noteikumi:

Piedalies akcijā, kuras balva Ceļojums divām personām uz Ēģipti! Jebkuram, kurš seko e-žurnāla Bon Appetit.lv aktivitātēm sociālajos tīklos Twitter (http://www.twitter.com/arpodzinu) vai draugiem.lv (http://www.draugiem.lv/bonappetit)

Lai pretendētu uz balvu:

Jebkurš Bonappetit.lv sekotājs, kurš sasniedzis 18 gadu vecumu var piedalīties akcijā un pretendēt uz galveno balvu. Akcijas laikā ir jāizpilda trīs nosacījumi.

  • 1.) Iesaki draugiem.lv vai Twitter.com sekot e-žurnālam Bon Appetit.lv.
  • 2.) Katru nedēļu akcijas norises laikā 4.07.2011 – 7.10.2011 pretendentam mūsu tūrisma aģentūras mājas lapā http://www.nektour.lv ir jāreģistrējās (pieteikties jaunumiem) un jāatrod atslēgas vārds (tas būs iekrāsots) un no akcijas laikā atrastajiem 14 vārdiem jāsastāda paroles teikums. Tas ir nozīmīgi, jo parole tiks prasīta pirms galvenās balvas saņemšanas!
  • 3.) 7.10.2011 no pulkstens 9:00 – 10:00 pretendentam, kurš izpildījis abas pirmajos punktos paradzētās darbības, jāatrodas Rīgā, uz Brīvības ielas posmā Jugla (veikals “Tallina”) – viesnīca “Reval Hotel Latvija” ar plakātu, uz kura rakstīts – “Receptes skatos http://www.bonappetit.lv un ceļoju ar Nek Tour International”!

Plakāta izmēri, uzraksta krāsas un šrifts katra pretendenta ziņā. Mūsu tūrisma aģentūras pārstāvji un E-žurnāla Bon Appetit.lv izvēlēsies trīs atraktīvākos plakātu demonstrētājus. Šie trīs finālisti tiks aicināti uz “Nek Tour International” biroju, kurā tiks pārbaudīts vai pretendents ir ievērojis visus akcijas nosacījumus un tiks veikta izloze. Viens no trim finālistiem iegūs ceļojumu divām personām uz Ēģipti. Izloze tiks filmēta un video tiks publicēts vietnēs www.bonappetit.lv un www.nektour.lv Vēlam veiksmi un neordināru pieeju akcijai! Ēģiptes kūrorts tevi gaida!

Akcijas noteikumi:

  • Piedalīšanās akcijā ir bez maksas.
  • Akcijā drīkst piedalīties personas, kuras jau sasniegušas 18 gadu vecumu un kuras seko e-žurnāla Bon Appetit.lv aktivitātēm sociālajās vietnēs Twitter.com vai draugiem.lv.
  • Akcijas balvu, kuru mārketinga akcijas ietvaros nodrošina tūrisma aģentūra Nek Tour International drīkst izmantot tikai akcijā laimējusī persona, līdzi ņemot sev tīkamu ceļabiedru.
  • Balvas vērtība (ceļojums) nevar tikt izmaksāts naudā vai mainīts pret citu.

Gadījumā, ja akcijas veiksminieks neizvēlas nevienu no trim Nek Tour International piedāvātajiem brauciena datumiem, balva (ceļojums) tiek zaudēta. Šajā gadījumā ceļojums tiek izlozēts atkārtoti starp visiem pretendentiem kuri izpildījuši visus trīs akcijas nosacījumus.  Konkursa rīkotāji patur tiesības mainīt konkursa nosacījumus, vai izlozes kārtību, par to informējot akcijas dalībniekus vietnēs www.bonappetit.lv un www.nektour.lv.

 

Novēlēsim veiksmes tiem drosmīgajiem, kas būs ar mieru izmantot šo lielisko piedāvājumu un gaidīsim laimīgos uzvarētājus atgriežamies no Ēģiptes kūrortiem ar ko vairāk par Latvijas klimatam raksturīgo traktorista iedegumu. 😀

 

 

 

 

 

Runča medības

Ticiet vai nē, bet šobrīd sīčiem topā ir Narvesen akcija – iepērcies, par katru latu saņem vienu uzlīmi un kad esi sakrājis noteiktu daudzumu iemaini tās pret glāzēm ar multiplikācijas filmas “Šreks” galveno varoņu attēliem.

Pirms pāris nedēļām veicām liktenīgo pirmo glāžu iegādi. Abiem puikām tika pa glāzei ar Šreka attēlu.

Lieki piebilst, ka apetīte aug ēdot. Šoreiz “āķis lūpā” sagrozīja galvu jaunākajam puikam. Ik dienas nācās klausīties lūgumus nopirkt glāzi ar Runča zābakos vai Ēzelīša attēlu. Jo dienas jo trakāk! lūgumi pārauga nevaldāmās raudu lēkmēs un prasībās zvanīt Rīgas vectēvam, kas ir uzņēmies šefību pār Narvesen uzlīmju krāšanu.

Vakardien pienāca tā diena, kad atkal viens komplekts bija sakrāts. Uzreiz pēc darba devāmies uz Narvesen kiosku Rīgā, Ziepniekkalnā, lai varētu saņemt glāzi. Pirms pirkt sazvanījām puiku, kas priecīgs paziņoja, ka vēlas tieši glāzi ar Runci zābakos. Lieki piebilst, ka starp četrām akcijas glāzēm šajā kioskā tieši mums nepieciešamā bija izpirkta!

Aplauzāmies un reids pa Pārdaugavas Narvesen kioskiem varēja sākties.

Lūk mūsu maršruts (12,8km):

Narvesen kioskos Nr.2;3;4 atkārtojās pirmajā kioskā redzētais – sieviņa ar uzlīmju komplektu sparīgi diebj uz kiosku, pēc tam galvu nodūrusi velkas atpakaļ uz auto. Arī Āgenskalna tirgus rajons lika vilties, jo cerētā Narvesen vietā uzgājām vien Pluspunkts kiosku. Brīdī, kad uzbraucu uz Kalnciema ielas bija jāizšķiras – braukt pa labi (uz Spici) vai pa kreisi (uz centru). izvēlējāmies pirmo variantu ar domu, ja Spices Narvesenā glāžu nebūs, tad gan brauksim mājās.

Protams, ka Spicē glāzes nebija. Jau izbraucām uz Ulmaņa gatves, apgriezos braukšanai mājup, kad pēkšņi sieviņa burtiski iespurdzās: “… tur bija Narvesens! BIJA!” 😀

Pārliecības par viņas vārdu patiesumu nebija, jo nekad nevienu kiosku tajā ielas pusē nebiju pamanījis , tikai fotoradarus, kuri tur itin bieži manīti ķeram tos, kas atgriežas Rīgā no Jūrmalas. Atkal nācās griezties riņķī un atkārtot jau veikto apgriezšanās manevru pie Spices. Laimīgi piebraucām pie benzīntanka, kura teritorijā tiešām atrodas Narvesen kiosks. Neticīgi noparkojos stāvvietā, sieviņa aizgāja. Šoreiz viņa bija prom ilgāk, tāpēc nospriedu, ka viņa noteikti iztaujā pārdevējas par vēl kādu Narvesen kiosku atrašanās vietām un par iemesliem kāpēc tieši glāzes ar Runci zābakos ir izķertas.

Šoreiz viņa atgriezās gavilēdama, kioskā ieraugot glāzi noteikti spiedza un lēkāja sisdama plaukstiņas kā mazs bērns. Mūsu prieks likās neizmērojams, jo bijām paveikuši to, ko mūsu mazajam puikam apsolījām.

 

Papildinājums (2011.gada 1. aprīlis):

Vakardien tā glāze nolidoja no virtuves skapīša un sašķīda sīkās drumslās. Galvenais, lai bērni neuzzin!

Odu karte

IT cilvēk! Lūdzu, paveic beidzot ko lietderīgu un izveido Latvijas odu karti 😀

Šīs brīvdienas man sanāca pabraukāt pa tālo “pierīgu” – Tūja, Jelgava, Tukums.

Visās vietās sanāca uzkavēties vairākas stundas, paložņāt pa krūmiem un izkustēties svaigā gaisā. Un man jāatzīst, ka tādus odus, kādi šogad ir apsēduši laukus turpat aiz olaines nekur vēl neesmu redzējis!

Piemēram, ja vēlies pie dabas krūts vakarpusē mierīgi pastāvēt pie kārklu krūma un atliet, tad bez “kung-fu, tecktonik or whatever” iemaņām tas ir lemts totālai neveiksmei. Jāatzīst arī, ka jebkādas citas nodarbes nav iespējamas, jo tik augsta sāpju un pacietības sliekšņa mums nav. Veikalos nopērkamie parastie dezīši nelīdz, ja līdz tad tikai kalniņā, karstā dienā un vidēji stipra līdz stipra vēja apstākļos uz 10-15minūtēm.

Pirms doties uz Tūju  jau bijām sagatavojuši artilēriju – mašīnā bērnu pretodu dezītis, garās bikses un jakas ar kapucēm. odi Tur bija  pat neskatoties uz stipro vēju. Īpaši traki kļuva uz vakaru, bet ja vērtējam pieņemtā 10 baļļu skalā, kurā mūsu Olaines novada odi ieņem augstāko pozīciju, tad Tūjas odi pretendēja uz kādām 7-8 ballēm. Viņi arī bija neciešami, bet tikai tad, ja pirms tam nav būts pie mums.

Nākamās dienas pieturvietas – Jelgava un Tukums. uzreiz jāatzīst, ka Odi necieš pilsētas – Jelgavā tos nemanīju vispār, Tukumā gan nācās pavisam nedaudz iespringt. Tātad Jelgavas odi saņem uzbāzības vērtējumu 2, bet Tukuma odi vērtējumu 5. Visu dienu tur tā arī noblandījos ar šortiņos un T-kreklā.

Pieņemu, ka situācija būtu krasi citādāka , ja odus būtu uz savas ādas baudījis nevis pilsētās, bet uzreiz ārpus tām.

Pirms atgriezties mājās no izbrauciena nolēmām iebraukt laukos.  Nepagāja ne divas minūtes pēc izkāpšanas no auto, kad es jau stāvēju uzvilcis darba garās bikses, dzemperi un nopūties ar pretodu līdzekli, kas šoreiz vispār nelīdzēja. No odiem cerēju izbēgt rudzu laukā, bet atrodoties lauka vidū sapratu, ka tā bija maldīšanās fantāzijās. Kad izbridu no lauka jutos kā atkal apguvis visus iespējamos roku sitienu tehnikas elementus.

…jā un pirms prom braukšanas atkal atgadījās gadījums ar to sasodīto kārklu krūmu 😀

Labākā redzētā reklāma Latvijai

Birku mākonis