daži ķeburi un drupačas

Archive for the ‘Darbs’ Category

AutoCad bezmaksas alternatīva: Draftsight

Pavisam nesen rakstīju par Autodesk izveidoto Autocad WS – bezmaksas programmu, kas darbojas interneta pārlūkā.

Šoreiz  saabrs Twitterī ieminējās par bezmaksas, uz datora (Windows, Linux, Mac) instalējamu AutoCad alternatīvu – Draftsight.

Uzreiz jāuzsver, ka produkts ir bezmaksas un no tā gaidīt vairāk kā no paša oriģinālā AutoCAD nebūtu prāta darbs. Instalācijas fails Windows sistēmām sver nieka 55Mb, kas ir vairāk nekā 10 reizes mazāk par pēdējo gadu AutoCAD DVD instalācijas diskiem. Instalācija ir ātra un vienkārša.

Lieki netērējot laiku programmas “apčamdīšanu” sāku atverot vienkāršas uzbūves .dwg 2D failu kurā iekļauts vienkāršs rasējums ar pāris tabulām, līnijām, tekstu un hatch objektiem. Fails atvērās bez aizķeršanās un man par lielu pārsteigumu viss, kam tur bija jābūt tur arī bija – nekas nebija aizmirsts. Atsevišķās tabulas vietās gan pamanīju teksta kropļošanos, bet kopumā pirmais iespaids pozitīvi pārsteidza.

Par funkcionalitāti runājot, jāpiemin Draftsight izstrādātāju nevēlēšanās eksperimentēt ar tradicionāla AutoCAD lietotāja pieradumu un tā izpausmēm. Funkciju ikonu noformējums ļoti atgādina oriģinālo AutoCAD, pat to izkārtojums un secība ir identiski.

Lūk uzskatāms piemērs attēlos:

No funkcijām, kas man uzreiz pietrūka bija ‘Tool palettes’, kas ļauj rasējumam daudz ātrāk un vienkāršāk pievienot ‘hatch’ un citus iepriekš definētus “labumus”. Pārējais viss strādāja nevainojami un ātri.

Tomēr jāatceras, ka Draftsight ir paredzēts standarta situācijām un risinājumiem. Tas atbalsta tikai 2D rasējumu modeļus un nebūs piemērots inženieriem, kas savos .dwg rasējumos veic aprēķinus vai veido 3D ceļu plānus.

Kopumā es liktu cerības uz šo programmu, jo tā aizņem maz vietas, ir ātra, vienkārša un ļoti labi var noderēt rasējot vai tikai vēl mācoties to darīt.

Sešu gadu cikls noslēdzies?

alga2003-20091

Sešu gadu cikls noslēdzies, jeb vai esmu turpat kur sāku? Ak, vai nav vienalga kā to pasaka – esmu nonācis tumšā vietā no kuras var redzēt mazu baltu gaismas punktiņu un tā vieta noteikti nav vecmāmiņas pieliekamais kambaris ar senlaicīgi apaļu atslēgas caurumu.

Pozitīvā šajos sešos gados nav maz –  bērniņš, auto, jauns dzīvoklis un tā bez gala.

Negatīvais – viss, kas sasniegts, ir sasniegts balstoties uz cerībām par labāku dzīvi, pārticību un ideālu meklējumiem. Šo cerību maksa – parādi, kas agrāk vai vēlāk būs jāatmaksā. Šobrīd daudzi ir līdzīgā vai pat daudz sarežģītākā situācijā.

Ārī idejas ko darīt tālāk nāk no malu malām – “pārkvalificējies!”, “tak paliec kur esi!”, “brauc uz ārzemēm!”, “pārdod īpašumus, atdod parādus un nopērc beidzot sev kārtīgu dzīvojamo vagoniņu!”.

Tiešām iedvesmojoši, Paldies!



Termoss un zaļā veste

Pēdējās pāris nedēļās daudzi autobraucēji gandrīz ķēra trieku, kad viņuprāt ceļu policija ar radaru viņus tvarstīja vietās, kur iespējams pirms tam nekad nav pat manīta.

foto no Kleistu ielas:

Attels002

Šķietamo reidu vietas katru dienu atšķīrās – Jūrmalā Rīgas un Viestura ielas krustojums, Rīgā Buļļu un Kliņģeru ielas krustojums un Kurzemes prospekta krustojumi ar Jūrmalas gatvi, Slokas ielu un Kleistu ielu.  Reidi izpaudās tā, ka ceļa malā novietotā automašīnā sēž divi zaļās vestēs ietērpti  vīri, no kuriem viens kautko visu laiku pieraksta, kamēr otrs ik pa brīdim izstieptā rokā tur radaram līdzīgu priekšmetu un tēmē uz garāmbraucošajām automašīnām. Lieki piebilst, ka ātrumu pārkāpa daudzi, nemaz nerunājot par vienvirziena ielas šķērsošanu pretējā virzienā (kKiņģeru iela) un sarkanās luksofora gaismas neievērošanu. Cik daudzi tika aizturēti, brīdināti, sodīti? Neviens!

Un tagad seko mana atvainošanās tiem autobraucējiem, kas nedraudzējas ar acīm un galvu, un manī vai pārējos kolēģos saskatīja bargos ceļu policistus ar radaru rokās. Patiesībā mēs vaicām autotransporta plūsmas mērīšanu/skaitīšanu Ziemeļu šķērsojuma Rīgā projektēšanas vajadzībām. Zaļās, atstarojošās vestes bija nepieciešamas pašu drošībai, bet radars ir vienkāršs termoss, kas palīdzēja izvilkt garo dienu ar kādu karstu dzērienu vai rolltonu.

Tomēr mani secinājumi par ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu ir dramatiski. Bija reizes, kad acu priekšā varēja notikt liela nelaime – avārijas kas pārvērstu dažu cilvēku dzīvi. Sākot ar milzīgām baļķu vedēju fūrēm, kas nesās pa pilsētu uz vismaz 70km/h un tādā ātrumā arī mierīgi pārlido pāri skaidri saskatāmai sarkanajai gaismai un beidzot ar psihiem gājējiem, kas mierīgā gaitā šķērso ielu neatļautā vietā lielas satiksmes intensitātes apstākļos.

Vislielāko prieku pašiem protams sagādāja autovadītāju šokētās sejas,  straujā bremzēšana pirms “posteņa” un lūrēšana mūsu virzienā.  Savu artavu  atļautā ātruma ievērošanā Rīgā nu esam snieguši.

Twitter.com vs komunikācija

Pēdējā laikā uzrodas aizvien vairāk dažādu rakstu par to kā nu jau populārais mikroblogošanas rīks Twitter.com maina cilvēku dzīves, ieradumus, dienas kārtību un uzskatus. Twitteris tiek piesaukts visdažādākajās nozīmēs – sākot no revolucionāras idejas līdz pat seklam čatam.

Pārsvarā pozitīvi par Twitteri izsakās SEO guru, mārketinga fani vai parasti ikdienas čatotāji, kamēr negatīvās domās ir lielais vairums to, kas to vēl nav pat izmēģinājuši.

Nesen Skujiņa blogā izlasīju par viņa pieredzi un atziņas par Twitter.com lietošanu. Visam viņa rakstītajam varu piekrist, bet es gribētu nedaudz papildināt par Twitter.com iemācītā lakonisma lietderību sadzīvē arī no negatīvās pieredzes puses.

Tikai iedomāsimies tipisku darba dienas noslēgumu, kad es beidzu darbu, iekāpju mašīnā un pa 45 minūtēm aizbraucu līdz 33km attālu esošajām mājām, kur mani jau uz sliekšņa gaida mani mīļie – sieviņa un abi puikas. Seko bučas, apskāvieni, rokasspiedieni un tad tas sākas…

Sākas jautājumi, kas pēc dienas, kas pavadīta  twitter.com jūgā liek satrūkties!

Viņa: “Kā tev gāja?”

ES: “Normāli, agri biju darbavietā, bija maz mašīnu, tad pastrādāju, paēdu pusdienas, vēlreiz pastrādāju un diena bija galā, sastrēgumi un mājas.”

Viss jau ir pateikts, cauri! 140 zīmēs esmu iekļāvies un izcili pierasti lakoniski esmu savus mīļos aplaimojis ar visas savas dienas notikumu izklāstu. Basta! Bet viņiem, kas Twitteri ne savā ausu galā ir redzējuši ar to protams ir par maz. Sieva, kas sagaida vīru tomēr ir pelnījusi ko vairāk par šo lakonisko un es pat teiktu strupo atbildi. Tāpat arī bērni, kas gaida atnākam lielo tēti, kas nu tik ķersies klāt rotaļām, spēlēm un trieks jestrus jokus, nesaprot, ja to nesaņem.

Tieši tā ir ar mani. Twitter.com ir foršs rīks kurā esmu notarkšķējies jau 4824 tweetus. 4824 diezgan bezjēdzīgus, bet patīkami īsus, kodolīgus un lakoniskus tweetus 🙂 Un esmu sapratis kas manī ir mainījies pa 10 pēdējiem gadiem – es vairs neprou runāt un uzrunāt. Ja zvana tālrunis es  labprāt izslēdzu skaņu un neatbildu, ja jāziņo kādam, tad es labprātāk aizsūtu e-pastu, aizrakstu vēstuli vai turpinu lakonizēt sevi Twitterī.

P.S. BET protams ir arī pozitīvās puses, un iespējams to ir vairāk nekā negatīvo 😉

Ūdenskanna

Atnācu uz darbu, izmazgāju ūdens vārāmo kannu, pielēju pilnu ar ūdeni un  uzliku vārīties, lai būtu sev ko krūzītē jau gaidošajai tējiņai uzliet.

Bet nē! Atnāk uz darbu viens kolēga – pieiet klāt tai kannai, kas tikko uzvārījusies un nospiež, lai vārās vēlreiz, kad saprot, ka jau tikko ir vārījusies un ūdens ir karsts, tad piegāž sev pilnu krūzi un prom. Taisos celties, liet iekšā to sasodīto ūdeni, kad ienāk nākamais darbinieks un atkla atkārto iepriekšējā veiktos manevrus ap ūdenskannu.

Gribētu celties un iet ieliet ūdeni, bet mani jau moka ziņkāre vai nākošais darbinieks darīs to pašu ko priekšgājēji!?

Šis laika izjūtas trūkums un impotentā nespēja droši uzliet ūdeni pirms to paspējis izdarīt kāds cits mani beidz nost. Visas tās darbības ap ūdenskannu man atgādina rituālas darbības. Ūdens ir uzvārījies verdošs, bet katram tāpat ir jāgūst morāls apmierinājums nospiežot to sasodīto vārīšanās podziņu. Jau sēžu un skatos uz rokasstiepiena attālumā esošo ūdenskannu, kā uz nesasniedzamu mirāžu tuksnesī. Kad tai taisies tuvoties tad saproti, ka ūdens tur nav – tikai tukšums 😀

Kāpēc tāds uzvilcies? es nez… varbūt tāpēc, ka gaidot vārāmies ūdeni izlasīju Beņa rakstu kurā viņš apvaino “otro māti“. Vai varbūt vakardienas sievas jubileja, kad manis dāvātie ziedi pirms nonākt uz svētku galda puķu vāzē padzīvojās kādu brīdi pa miskasti un laulāto “draugu” savstarpējo attiecību mučkulis uz īsu brīdi bija aizvēlies Dievs vien zin kādā kritiskā virzienā.

… tā viss, neviena nav, eju ieliet ūdeni.

P.s. kamēr rakstīju ieradās vēl viens ūdenskannas kulta dalībnieks 😀

20.07.2009 – 17.08.2009

Atvaļinājums beidzies. Atkal esmu iemests atpakaļ nerimstošas rutīnas piesātinātā biroja krēslā. Tur pat, no kurienes pirms mēneša ar milzu atvieglojuma sajūtu piecēlos un aizgāju.

Daži aktīvi interneta censoņi pat lieki kaitināja mani, vaicādami kur tad es esmu tik ilgi pazudis. Tad nu lūk pazudis es nebiju nekur, tik mierīgi baudīju atvaļinājuma sniegtās priekšrocības. Kā jau jebkurā kārtīgā vasaras atvaļinājumā paspēju gan kāzās pabūt, gan Latviju nedaudz apceļot, gan lauku un dārza labumus kopt un baudīt. Šogad atvaļinājuma laikā iekrita arī pāris jubilejas, no kurām atzīmēju tikai tās, kuras nebija manas 😀

Par bloga viena gada jubileju biju aizmirsis un atcerējos ar dažu dienu novēlošanos, bet pats savu divdesmitdeviņu gadu dzimšanas dienu pavadīju ciemos. Tas gan nenozīmē, ka to nožēloju, jo it viss šajā atvaļinājumā bija īpašs. Pat fakts, ka es pēc ilgāka laika izlasīju vienu grāmatu arī ir ievērības cienīgs 😀

Lūk arī daži mani ieteikumi  uz priekšdienām atvaļinājumos gājējiem:

  • Pēc iespējas ņemiet atvaļinājumus vasaras mēnešos un uz pilnu mēnesi.
  • Atvaļinājuma laikus plānojiet tā, lai algu/avansu vai atvaļinājuma naudu saņemtu laicīgi un pēc atvaļinājuma nebūtu jākurn nepaēdušam vēl mēnesi 😀
  • Noteikti izmantojiet atvaļinājuma laiku, lai būtu kopā ar sev vistuvākajiem un mīļākajiem cilvēkiem. Personīgi es šo atvaļinājumu vairāk nekā jebkad pavadīju kopā ar saviem abiem puikām un šorīt aiziet uz darbu neredzot kā viņi mostas un jautri uzsāk ikdienišķās rotaļas ir skumjākā sajūta kādu esmu ilgā laika posmā piedzīvojis.
  • Ja esiet officeboy vai officegirl, tad strādājiet arī atvaļinājumā! Tikai nevis ofisiņa sēdošos darbus, bet gan fizisku slodzīti prasošus lauku/dārza darbus. No visa mēnesi ilgā atvaļinājuma lielāko laika daļu pavadīju ar lāpstu rokās vai arī frizējot zemes apmatojumu – zāli, krūmus 🙂 Sajūtas bija/ir fantastiskas!
  • Aizmirstiet par datoru – tas viss ir gaiss! Pilnīgs un totāls analfabētisks tukšums! Vismaz atvaļinājuma laikā beidziet intensīvi katru dienu lasīt simtiem RSS atsviestās ziņas, čatot twitterī vai vnk. truli blenzt zilajā ekrānā!

P.S. Ļoti ceru savu nākošo atvaļinājumu neredzēt ātrāk par nākamā gada vasaru, lai būtu darbs, dižķibele valstī beigtos un savus 30 varu sagaidīt aristokrātiski žilbinošā krāšņumā 😀

Kad beidzas papīrs

Pirms nedēļas to piedzīvoju. Protams bija neērti, bet esmu ticis tam jau pāri. Kad stāstīju par to sievai viņa zviedza tik skaļi, ka pamodināja jau iemigušo sīci.

Visi teiks – ko ta tu skrien, bet neskaties!? Jā, es nepaskatījos, bet kad vajag tad nav līdz tam un bija arīdzan par vēlu.

Arī agrāk man bija aizdomas, ka tie darbavietas saimniecības darbinieki ņefiga te nedara… tik blandās apkārt un streļī cīgas vai meklē kādu biezāku, kas šim uzsauks mēriņu darbalaikā.

Tā nu savajadzējās uz toci. Aizgāju, mierīgi pasēdēju, bet prieks par paveikto gan bija īss, jo acis neapmānīsi. Pieķēru sevi truli vērojam pliku kartona rullīti sprīža garumā. Nebiju vēl tā īsti uztraucies, jo parasti saimniecības darbinieki turpat glabā stratēģisko rezervi. Ar acīm pārlaidu pāri nelielajai telpai un ar šausmām uz radiatora pamanīju vēl vienu tikpat nožēlojamu, pliku un saņurcītu kartona rullīti.

Tikai tad es raudulīgā pusbalsī izdvesu: “Nu kurš gan mutants ir iztērējis pēdējo tualetes papīru!”

Tā nu sēdēju es apstulbis un neziņā ko darīt. Spēju tikai sevi iztēloties ar nolaistām biksēm skrienot pa darbu un taujājot pēc papīra…

Nācās sasprindzināt visas savas maņas, lai spētu saklausīt caur divām durvīm, vai gaitenī neskan soļi. Jā, jā jāklausās uzmanīgi, jo ir jau pašam gadījies cerībā nevienu tur nesastapt iebrāzties tocī un tikai tur konstatēt, ka pie pisuāra, skaļi purkšķinādams un pret sienu ar rokām atstutējies, atlej  saimniecības darbinieks , bet šim aiz muguras rindā stāv vēl trīs kārumnieki 😀

Nogaidīju brīdi, kad tiešām gaitenī viss noklusa un ar steigu pusčetrāpus metos uz priekštelpu pēc papīra krājumiem. Roku dvieļi šoreiz lika man neviltoti smaidīt 🙂

p.s. brūns sveiciens saimniecības daļai!

Birku mākonis