daži ķeburi un drupačas

Archive for the ‘Darbs’ Category

Kad beidzas papīrs

Pirms nedēļas to piedzīvoju. Protams bija neērti, bet esmu ticis tam jau pāri. Kad stāstīju par to sievai viņa zviedza tik skaļi, ka pamodināja jau iemigušo sīci.

Visi teiks – ko ta tu skrien, bet neskaties!? Jā, es nepaskatījos, bet kad vajag tad nav līdz tam un bija arīdzan par vēlu.

Arī agrāk man bija aizdomas, ka tie darbavietas saimniecības darbinieki ņefiga te nedara… tik blandās apkārt un streļī cīgas vai meklē kādu biezāku, kas šim uzsauks mēriņu darbalaikā.

Tā nu savajadzējās uz toci. Aizgāju, mierīgi pasēdēju, bet prieks par paveikto gan bija īss, jo acis neapmānīsi. Pieķēru sevi truli vērojam pliku kartona rullīti sprīža garumā. Nebiju vēl tā īsti uztraucies, jo parasti saimniecības darbinieki turpat glabā stratēģisko rezervi. Ar acīm pārlaidu pāri nelielajai telpai un ar šausmām uz radiatora pamanīju vēl vienu tikpat nožēlojamu, pliku un saņurcītu kartona rullīti.

Tikai tad es raudulīgā pusbalsī izdvesu: “Nu kurš gan mutants ir iztērējis pēdējo tualetes papīru!”

Tā nu sēdēju es apstulbis un neziņā ko darīt. Spēju tikai sevi iztēloties ar nolaistām biksēm skrienot pa darbu un taujājot pēc papīra…

Nācās sasprindzināt visas savas maņas, lai spētu saklausīt caur divām durvīm, vai gaitenī neskan soļi. Jā, jā jāklausās uzmanīgi, jo ir jau pašam gadījies cerībā nevienu tur nesastapt iebrāzties tocī un tikai tur konstatēt, ka pie pisuāra, skaļi purkšķinādams un pret sienu ar rokām atstutējies, atlej  saimniecības darbinieks , bet šim aiz muguras rindā stāv vēl trīs kārumnieki 😀

Nogaidīju brīdi, kad tiešām gaitenī viss noklusa un ar steigu pusčetrāpus metos uz priekštelpu pēc papīra krājumiem. Roku dvieļi šoreiz lika man neviltoti smaidīt 🙂

p.s. brūns sveiciens saimniecības daļai!

Advertisements

Nedēļa, kas sākas ar trešdienu

Šoreiz ar nokavēšanos rakstu par lietām, kas paveiktas nesen.

Pagājušās nedēļas beigas likās neatnāks nekad. Trešdienā darbs un treniņš. Jau ceturtdienā nopirku šerbertu, kas kaut nedaudz spēj nomierināt manu rutīnas nospiesto prātu. Darbs -mājas-kursi-darbs-mājas. Blad. Tā tā dzīve paiet.

Piektdienā pat atļāvos sūtīt vēstuli trenerim ar tekstu: “piektdien treniņā nebūšu un pirmdien arī mani negaidiet!” Un ko domājiet! Tā vietā, lai kārtējo reizi atbildētu ar frāzi: “būs tev jāiedod nākamreiz iekšās!” šis izliekas neko nemanot. izpalika ierastie kāpumi un kritumi. Varbūt tieši tāpēc piektdienu gaidīju jau kā atpestīšanu.  Gaidīju, jo parasti palīdzēja pirts, ko katru piektdienu kurina “melnais”. Jestra kompānija, alus, dīķis, piedauzīgas veču sarunas – uz to atkal cerēju. Diemžēl nedēļai bija jāturpinās skumji. Pirts lauku darbu dēļ atcēlās un visas cerības atliku uz sestdienu, kad bija plānots neliels izbrauciens Cēsu virzienā.

Sestdien 7:00 no rīta ar šaušalīguām modinātāja skaņām autopilotā piecēlos sēdus gultā. Sieva skraidīja pa māju kā nevaldāma, sīkie čīkstēja un paveroties pa logu apjautu cik bezcerīgi pretīgi un ceļojumam nenoderīgi ir laikapstākļi! Tā arī vēl neaptvēris, kas notiek ap 8:00 jau sēdēju pie sava kumeļa barankas un traucos pa Jelgavas šoseju. Nebijām vieni. Bez mums ceļu mēroja vēl divi ar radiem pārbāzti busiņi – viens jauniešu, otrs senioru. Lieki teikt, ka ik pa brīdim jauniešu busiņš nozuda no skata, jo īpaši tad kad tuvojāmies kādam lielveikalam. Jo tālāk devāmies, jo biežāk bija jāstājas – cik reizes veikals, tik pat reizes mīztūzis. Pēc pāris apskates objektiem un jo vairāk tādiem kam traucāmies garām pienāca pelnītā pusdienpauze. Grils, cauraudzīts un plātsmaizes veidoja kulināro izvirtību maģiju mūsu kuņģos. Tikai tad laikam pamodos. Atcerējos, ka Rīgā jau notiek pediņfests un vakarā būs muzeju nakts. Ceļojums turpinājās ar man vēl tagad neizprotamu pārbraucienu no Raunas līdz Tūjai. Tur aizkāpām līdz jūrai , bet pāris busiņā atlūzušie jaunēkļi, kas gulēja grēdās cits uz cita tika iemūžināti praida cienīgās pozās neaizmirstot par attiecīgu atribūtiku 😀 Tuvojoties ceļojuma beigām arī vecajo busiņš atkorķēja pūdžiņas un nu jau tikai mēs trīs šoferīši saprotoši lūkojāmies vispārējās orģijās.

Vēl pāris dienas iepriekš biju nopircis sev uz akciju bikses. Tiesa kā jau akcijas precei gadās, mans izmērs vairs nebija palicis. Nopirku vienu izmēru garākas un tā nu sestdien pēc brauciena pārguris aizdevos vēl uz Ķekavu pie mammas tās atšūt. Miegs nāca tā, ka brīžiem tiešām braucot pievēru acis. Kruīza kontrole vēl vairāk žūžoja un ieaijāja mani. Tiesa, sūdīgā ceļa kvalitāte uz Rīgas HES mani atkal atmodināja un arī ceļamērķis bija ar roku sasniedzams.

Mājās atgriezāmies vēlu. Miega pele, jau vilka slīpi. Vecākais dēls gan izmisīgi cīnījās par tiesībām doties uz Muzeju nakti Pāris agresīvi twīti par pediņfestu aizdzina miegu un uzvilka. Miegs tā kā pierima nedaudz un vēlme pirmo reizi pa nakti apmeklēt muzejus uzvarēja.

Ap 22:00 močījām uz Rīgu. Plāns bija nomest autiņu kautkur krastmalā un tālāk rikšot kājām. Bet kas tev dos! Krastmala likās pilnāka nekā darbadienās un tā nu laika taupības nolūkos atgriezāmies Pārdaugavā. Auto vietu  ar pūlēm atradām pie “Zelta boulinga”.

Godīgi sakot tik daudz muzeju apmeklētājus nebiju gaidījis ieraudzīt! Pirmo aplūkojām Dzelzceļa muzeju. Vienīgie cienīgie apskates objekti tur novietoti ārā un tos pašus apmeklētāji bija apsēduši kā zilās mušas sūdu. Apskrējām muzeju un vilkāmies pāri Akmens tiltam. Priekšā Okupācijas muzejs un milzīgas cilvēku masas. Iestājāmies rindā 20m no ieejas. Rindā priekšā stāvošie slāviņi prasmīgi mani uzjautrināja viens otru uzrunājot: “оккупант” 🙂 Pārsteidza arī tas ko redzēju muzejā. Vairumā sanākušie bija krieviski runājošie. Šķiet, par naudu viņi nekad neapmeklētu šo muzeju tāpēc labprāt izmantoja iespēju to aplūkot par baltu velti. Līdzīgi pārsteidza latviešu publika, kas šķiet pie Kino muzeja priecājās vien par izlejamo Brenguļu alu nevis paša muzeja piedāvāto kino 🙂 Lieki teikt, ka dēlam šis muzejs nelikās necik interesants. Arī visi pārējie izņemot varbūt vienīgi Sporta muzeju tāpat. Līdzīgas sajūtas bija arī man. Pārpildītā vecpilsēta arī nogurdināja. Un tā nu izmetuši pamatīgu loku un paskrējuši garām vēl pāris muzejiem devāmies mājup. No bruģa skatienu atrāvu vien pie kādas ēkas Audēju ielā kur kāda  pieklājīga paskata meitene uzsvērti uzmācīgi piedāvājās 6 britu tūristiem.

1:30 pārrados un centos saprast ko tad īsti šajā dienā nobraucot >350km esmu redzējis.

Svētdiena nāca ar ilgi gaidīto izgulēšanos. Ap 11:00 tik sākām kūņoties augšā. Atpūties gan neviens neļāva, jo aizskrējām uz laukiem un tur priecīgā kārtā nācās pāris stundas ar trimmeri cīnīties pa grāvja nogāzi. Iepriekšējo dienu sagurums ātri atgriezās. Dīvainākais bija tas, ka sagurums katru dienu uz vakarpusi pārgāja, ja vien jau nebiju nolicies slīpi. Šoreiz pietika vēl spēka, lai 19:00 močītu uz Tukumu pie vecvecākiem. Ceļā uz turieni  saņēmu sen gaidīto vēsti, ka piektdienas pirts pārcelta uz šodienu (svētdienu)! Awesome! No Tukuma mājup lidoju vēl ātrāk nekā turp un jau 22:30 ierados pirtsvietā. Tur gan nācās konstatēt, ka sestdienas ceļojuma atskaņas turpinās jau otro dienu un vīri ar pūdžām rokās aicināja dragāt uz upi nēģos. Līdzi rācijas (pret mentiem), fanariki (lukturīši) un protams pivcis/šņabis (kas nu kuram tuvāks). Kādu stundu tā pasalām , bet no nēģiem šoreiz nebija ne vēsts. Atlika vien uzklausīt stāstu kā viens no nēģotājiem jau pakorķējis un atrijis nēģa asti, lai saprastu, ka jālaižas kamēr var. Skaidrākie devāmies atpakaļ uz pirti. Veikli nopērāmies, izpeldējāmies dīķītī un brīvdienas bija laimīgi piebeigtas 🙂 Ap 1:00 likos slīpi, lai pamostos jau darbadienā.

Pirmdiena  – darbs.

Otrdiena -kursi, darbs un stundas, kas pavadītas ārprātīgajā sabiedriskajā transportā. 😀

Šodien – darbs, treniņš un šis garais atmiņu raksts… .

Dažiem baiļu sajūta jau pazudusi

Vakardien sapratu, ka Latvijā valda krīze. Krīze izpaužas politikā un  ekonomikā, bet visspēcīgāk tā ietekmē  sociālo un kriminogēno situāciju valstī! 

Gadījums:

Pēc darba ap 18:00 ar auto devos uz Bruņinieku ielu sagaidīt no darba sieviņu. Kā ierasts apstājos un nesamaksājis par stāvvietu vienkārši gaidīju. Automašīnas aizmugurē sēdēja mans tēvs, ko arī “paķēru” līdz mājām.

Pēkšņi gaidīšanas klusumu pārtrauca kāda vīrieša klauvēšana pie auto aizmugurējā loga vietā kur sēž mans tēvs. Sencītis izlikās, ka čali neredz un tā nu pieliecoties aicināju viņu runāties pie sevis. Viņš mierīgi pienāca, pieliecās pie puspievērtā loga un skaidrā krievu valodāman vaicāja:

“Прошу прощения! Я хотел бы украсть картину из магазина. Вы неподнимитье шум эсли я эё украду?” 

tulkojums latviski: “Atvainojiet! Es vēlētos nozagt gleznu no veikala. Jūs necelsiet trauksmi, ja es to nozagšu?”

Lūk līdz kam ir novesti noziedznieki.. viņi nāk, atvainojas un lūdz atļauju apzagt veikalu 😀

Čalis iegāja norādītajā veikalā kautkur aiz mašinas, bet kad pēdējo reizi viņu redzēju, viņš ar tukšu tarbu slāja tālāk pa Bruņinieku ielu Kr.Barona ielas virzienā. Laikam jau meklēt kādu citu apzogamu veikaliņu. Viņu gan būtu grūti nepamanīt, jo mašīnā sēžot likās ka viņš ir gara auguma, visnotaļ pieklājīgi ģērbies un vazājas apkārt ar paliela izmēra plecu somu (tarbu).

Man rokas nenokrita

Esmu darbā. Katru dienu ejam tepat ēst pusdienas. Tas nav tālu – blakus telpā ir darba ēdnīca. Protams ir tādi, kas brauc uz Alfu vai iet kur citur ēst, bet man slinkums un arī talonu sistēma ikdienas maltīti padara lētāku par 1,50 latiem. 

Kā jau visās ēdnīcās arī šeit ir jāveic saimniecības darbi un mēs no blakus telpas esam pirmie kam to lūdz. Atnest gāzes balonu, izkrāmēt kādu kartupeļu maisu, tas jau ir ierasts, bet man jāatzīstas, ka parasti daru to ar nepatiku. Tā ir nepatika dēļ iztraucēta miera, pārtrauktas sarunas vai galu galā dēļ tā ka bez manis šajā darbavietā strādā ja nemaldos vēl vismaz 50 vīrieši spēka gados.

Arī šoreiz sēdēju kā ierasts ar uzliktām austiņām lasot twitteri, bet ar acs kaktiņu pamanīju ienākam ēdnīcas saimnieci. Viņas apņēmīgā gaita mūsu virzienā nozīmēja to, ka atkal kautko vajag. Pat nesaklausījo ko īsti viņa vēlas, lai mēs šoreiz ienesam, bet nevīžīgi pieslējos kājās un nesteidzīgā solī kopā ar kolēģi sekoju. 

Tikai gaitenī sapratu, ka jānes nebūs gāzes balons, trauki vai maišelis ar kartupeļiem, bet gan dzīvs cilvēks! Kad nonācām pie uzņēmuma galvenās ieejas ievērojām zaļu busiņu no kura steidzīgi izkāpa divas priecīgas kundzītes. Viņas acīmredzami priecājās, ka esam atnākuši, lai palīdzētu. Kā izrādījās palīdzība bija nepieciešama kungam, kas samulsis, pat sakaunējies sēdēja busiņa priekšgalā. Sākumā vīrs teicās, ka nekur neies uz ko kundzītes mums skaidroja, ka šis esot sakautrējies. Kā nu nesakautrēsies, ja atbrauc paēst, bet projektēšanas uzņēmums nav pat parūpējies paralēli ieejas kāpnēm uzprojektēt uzbrauktuvi invalīdiem! Savu mulsumu pārvarēju sakot ka mums nevis invalīdam jākautrējas, jo nav mums uzbrauktuves invalīdiem. Izcēlām no busiņa ratiņkrēslu, iesēdinājām vīru tajos un nesām pa ieejas kāpnītēm. Viena no kundzītēm vien piebilda, ka viņš jau 15 gadus pansionātā dzīvo un tāpēc vien ir vērts ļauties pārmaiņām 🙂 Jā, tāda laba sajūta bija pēc tam un rokas arī man nenokrita. Es ar blakussēdošo kolēģi beidzot izdarījām kautko labu un šoreiz mani pat pārņēma nelāga sajūta dēļ manas sākotnējās vienaldzīgās reakcijas uz šo aicinājumu palīdzēt.

Security Guard chronicles #4

Pēc ilgāka pārtraukuma ir tapis turpinājums rakstu sērijai par to laiku manā dzīvē, kad vēl strādāju apsardzē. Jau rakstīju kā sāku strādāt apsardzē (#1), kā sargāj (#2) un tiku paaugstināts (#3), tagad pienācis laiks pastāstīt arī par blēdībām un beigām.

Līdz ar konkurences saasināšanos arī mūsu salīdzinoši nelielajai apsardzes firmai neklājās viegli.Šefi smagi degradējās un dzēra, bet ar algu izmaksu palika aizvien čābīgāk. Mana atbildīgā darbavieta arī tika atdota citam – šefu favorītam ar ko varēja kopā iedzert un jautri patērzēt par tikai viņus interesējošām tēmām 😀 Faktiski tikām samainīti vietām – čalis no viena objekta kur bija dzērumā sastrādājis pamatīgus sūdus nāca uz manu vietu, bet es gāju uz viņa posteni otrā Daugavas pusē blakus Radisson SAS viesnīcai Kuģu ielā. Jau iepazīšanās ar jauniegūto posteni nenesa cerēto prieku, jo ēka bija ārkārtīgi nolaista, vienmēr auksta (ziemā sēdēju cepurē 24h un nosalu) un darba apstākļi apgrūtinoši dēļ saspringtajām attiecībām ar šīs ēkas administrāciju. 

Šajā objektā nevarēja tā vienkārši doties uz kādu citu posteni un laiku pavadīt tizlojoties ar paša izvēlētajiem cilvēkiem. Visi stāvēja ap vienu galdu uz kuru bija vērsts vienīgais sildītājs. Lielākā daļa laika pagāja debatēs. Biju vienīgais latvietis un turklāt universitātes laikā vēl biju pārmērīgi aizrāvies ar radikāli labējām idejām, kas protams diskusijām atņēma jēgu, bet piešķīra nepieciešamo degsmi 😀 Īpaši smagas vārdu kaujas izcēlās uz dienas beigām, kad bija jācīnās ar slāviņiem par iespēju skatīties piemēram Panorāmu nevis seriālus par Krievijas mentiem. Otrajā vietā pēc debatēm par politiku un sadzīvi sekoja cīniņš par gulēšanas laiku. Situācija bija vienkārša – ir trīs cilvēki, bet viena gulta un kādam arī jāstrādā. Tā nu visbiežāk nakts laiks tika dalīts trīs daļās un sarunāja vai lozēja kad kurš ceļas un kurš iet gulēt. Iekrist gultā pēc tam kad esi pavadījis visu dienu stāvot kājās bija neaprakstāma sajūta. Tiesa par gultu gan grūti to nosaukt, jo tas bija matracis uzlikts uz četriem krešliem, kas tāpat garantēja lūzienu pārgurušam apsargam.

Protams tie, kas netika gulēt komorkā (pieliekamā tipa telpa kur gulta) tāpat lūza nost. Iekārtojās tā ērtāk uz beņķiem un aidā klanīties pēc sapnīšiem 🙂 

Pamodināja mūs jau pastnieces klauvēšanās pie ēkas ārdurvīm. Kāds atvēra un paspēja vien nobļauties, ka rīts jau un ir steidzīgi jāceļās. Steigšus skrēju apgaitā. patiesībā pat īpaši nevēroju apkārrtni – paskatījos vai nav kāds logs izglāzēts milzīgās ēkas tālākajos galos un miers. Atvēru maiņas nodošanas žurnālu, parakstījos un laimīgs gāju mājās. Mājās ierados agri un likos uz pakas. Mani pamodināja telefona zvans. Likās esmu nesen tikai kā aizmidzis un uzreiz bija grūti saprast kas un par ko ar mani vispār runā. Vārdi kas mani pamodināja momentā bija “Objekts apzagts”! 

Sabijos, kautgan labi apzinājos, ka nekādas zādzības pēdas neemsu pamanījis un arī apgaitās gāju ik pa pāris stundām. Mierināju sevi cerībā, ka tā ir tikai kļūda. Cerības izgaisa, kad pēc pāris dienām atkal atskanēja zvans uz mājām. Pacēlu klausuli un uzklausīju šefu, kurš pieteica cikos un kur man jāierodas uz nopratināšanu pie izmeklētāja. 

Pienāca norunātā diena. Biju ļoti satraucies un ar grūtībām spēju sakoncentrēt domas, lai pēc iespējas precīzāk noformulētu visas savas aizdomas un atmiņas. Ejot uz pārrunām satiku kolēģi, kas vienmēr apsardzē bija jau slavens ar savu precizitāti un visu noteikumu ievērošanu. Pirms ieiet izmeklētāja kabinetā paspējām pārmīt vien pāris vārdus, bet ar to bija gana, lai nedaudz nomierinātos. Izrādījās, ka par zādzības laiku nekas nav zināms, jo pazudusi biroja tehnika no vadības kabinetiem. Galvā ātri poārtinu filmu un gar acīm zibēja ēkas pārvaldnieces regulāri izvešanai iesaiņotās kastes ar viņas parakstītām atļaujām, pavadzīmēm un pilnvarojumiem 🙂

Izmeklētājs likās tīri sakarīgs, bet stings vīrs. Lika mums abiem rakstīt paskaidrojumus par notikušo un paralēli sāka psiholoģisko apstrādi (laikam saprata, ka pret apsargiem un policijas pulkveža padotajiem fiziskais nebūs īsti vietā). Dažādi jautājumi un mēģinājumi nostādīt mūs vienu pret otru vai pat citiem kolēģiem nāca pār izmeklētāja lūpām kā no pārpilnības raga. Turējāmies. Tas vilkās kādu stundu līdz noslēdzās bez jūtamiem panākumiem vien to, ka abi ar kolēģi bijām nonākuši pie kopsaucēja – vainīga varētu būt pati ēkas administrācija, kurai vienīgajai ir tiesības atļaut jebkādu materiālo vērtību izvešanu no ēkas, bet droši par to nevaram būt.

Vēl pēc pāris nedēļām atnāca man vēstule, ka jāierodas uz tiesu liecināt, bet es neaizgāju. Neaizgāju, jo bija tas viss jau līdz kaklam. Pa tām pāris nedēļām biju bedzis savu darbu apsardzes firmā, jo algu izmaksas bija jau iekavētas par vairāk kā diviem mēnešiem. Turpināju strādāt skolā Rīgas centrā par sargu, mācīties un pasīvi meklēju labāku nodarbošanos. 

Nobeigumā es gribētu vien piebilst, ka ne visi apsargi ir dzērāji, analfabēti vai atsaldēti skapji. Es satiku arī lieliskus cilvēkus, kas mācījās, strādāja, lai pabarotu ģimeni un arī tādus, kas bija vienkārši labi cilvēki 🙂

 

Šitas bija veltīts Jums: Kingkongs, Cis, Ribij glaz, Čečens, Normerovšiks, Fannis un pārējie kam neatceros iesaukas…

 

turpinājums visticamāk nebūs!

Šīsdienas “negaidītais laimests”

Mans tēvs cik viņu vien atceros spēlē Latlotto. Pāris reizes nedēļā viņš pērk tās sasodītās lotto lapiņas ar cipariņiem un izmantojot vienu un to pašu ciparu kombināciju spēlē. Nedēļā tie ir 12 lati, mēnesī 48, gadā jau gandrīz 600, bet gada laimests esot nepilni 100 lati! Pagājušajā nedēļā viņš man lepni paziņoja, ka sakarā ar valdošo krīzi nemet iekšā divus ciparu variantus, bet vienu un tāpēc lotto izdevumi samazinājušies uz pusi 🙂 Tā ir laba ziņa, bet vienalga man neizprotama.
Šodien saņēmu e-pastu. Pirmais, kas krita acīs bija teksts: “Par balvas saņemšanu” 😀 Jā, nekur, nekam pieteicies neesmu, bet balva jau rokā! LOL

balva

Skaistais spams piesārņoja manu e-pastu un lika man par šo to aizdomāties. Aptvēru cik tas tomēr ir viegli manipulēt ar cilvēkiem un viņu jūtām un cerībām. Pirmais ko izlasīju bija virsraksts, kas sekundes simtdaļā man lika “pārtīt filmu” un atcerēties visus iespējamos savus pieteikumus loterijām vai balvu izlozēm. Kā nākamā sekoja doma par to kur gan es būtu varējis pieteikties tieši pie portatīvā datora izlozes 😀 Un tikai tad spams manās acīs kļuva par īstu SPAMU!
Tāpat mans tēvs, kurš manuprāt nesamērīgi lielus naudas līdzekļus šķiež praktiski bezcerīgām Latlotto izspēlēm, skatās TV ekrānā, kad paziņo laimējušos ciparus un laimējušos dalībniekus. Viņš redz ka kāds ir laimējis un viņš arī zin cik daudz, tas liek atkal un atkal atvērt savu maciņu cerībā, ka tiešām kādreiz arī viņam kritīs šī laimīgā loze.

P.s. būsim piesardzīgi ievietojot savas e-pasta adreses internetā.

Es nerakstu par IT

Es tiešām nerakstu par IT! Arī šis nav raksts par to. 

Parasti apmulstu dažādu izklaides un joku portālu sniegto jautrību priekšā. Paranormālās parādības un kukaiņveidīgie no pašmājām, kroplīši no brūnā lāča zemes, nemaz nerunājot par daudzajiem buržuāzistiskās rietumu civilizācijas smieklu bastioniem, kas tiek caurstaigāti ikdienu! Un tomēr šodien mani visvairāk priecēja tieši pašmāju It censoņi. Visvairāk bija pacentušies Krabjiem eLVē īstenākie labvēļi un entuziasti 😀 Tā nu pirms kādām četrām stundām @Sumpurnis iečivināja ziņu, kas beidzot lika man smaidīt. Krabjiem bija uz neilgu laika sprīdi mainījis dizainu un mērķauditoriju. Tas izskatījās ŠĀDI. Izmantojot savas IT jomā līkās rokas ar milzu piepūli izspiedu no sevis printscreen saglabāšanas darbību, kas savukārt vainagojās ar diletantiskiem panākumiem un lieku 2,84 MB (2 986 038 bytes) vietas rezervāciju uz cietņa.

Lūk tādēļ arī es laikam nerakstu par IT, jo bieži ir tā kā agri no rīta ceļoties paņem zeķes, paod un saviebies saproti ka tās ir aizvakardienas zeķes, kuras aizmirstas ielikt veļas kastē. Piemēram kāds mans draugs nesen tikai sāka strādāt IT jomā par tīklu administratoru. Viņam piezvana no kāda samērā prestiža Rīgas vīnu veikala ar prasībām risināt office faila problēmas. VNC tiek laists darbībā un tā nu vīna veikala darbinieks pašapmierināts sēž pie letes kamēr datoriķis lien viņam redzot veikala kompī. Diemžēl vai par laimi notika neliela kļūmīte meklējot nestrādājošo failu, kā rezultātā uz desktopa atvērās mapīte ar “drillman in gayland” tipa  attēliem. No abām pusēm telefonā iestājās mulss klusums un šķiet neviens no sarunas biedriem nevēlējās uzzināt kam īsti pieder fotoaparātu brīžiem aizsedzošais un ar pamatīgu villaini segtais dibenvaigs 😀 Klusumu pārtrauca meklētā faila atrašana, ko pavadīja vīna veikala darbinieka gari stiepts un atvieglots izsauciens: “Jāaaaa”. 

gayman

Nerakstu es par IT un .

Birku mākonis