daži ķeburi un drupačas

Archive for the ‘ģimene’ Category

Video

Kaķis mīl sviedru smaržu.

Kaķis mīl sviedru smaržu tik ļoti, ka viņa mīļākā vieta gulēšanai ir sviedraina hokeja soma.

Valters vs kurpes un mamma

Dēla Valtera domu grauds sarunā ar mammu:

-Mammu! Kāpēc Tu uzvilki kurpes?

-Lai Tev būtu ko pajautāt!

-Bet kurpes taču nerunā!

😀

Es tevi nepazīstu!

Dzīvē gadās brīži, kad iespēja ekonomēt laiku un pavadīt to lietderīgi noved strupceļā.

Stundu garais vecākā puikas treniņš Ozo hallē man šķita lieliska iespēja, lai to laiku veltītu arī sev. Stāvēt stundu tribīnēs, salt un vērot treniņu tomēr nav tā pati jautrākā nodarbe. Turklāt man pašam brīvdienās jāskrien savs stundīgais skrējiens. Nolēmu, ka es varētu iet kopā ar puiku hokejistu ģērbtuvēs, uzvilkt sporta tērpu un nevis iet uz ledus kopā ar pārējiem, bet ārā to stundiņu paskriet.  Ieminējos par šo savu “izcilo” ideju”.
Sekoja mulss klusums un dēla acis neticīgi vērās manējās. Viņš centās mani atrunāt. Kā gan es tā neiešu uz ledus, kā es tur svešs vecis iešu pie hokejistiem un slidu vietā kājās aušu botas? KĀ!?
Centos viņu mierināt, teikt, ka es jau tikai pārģērbties, bet pēc tam atskrietu un dušās… .
Dēls manī vērās kā uz slapju dvieli, kas nokritis no žāvētāja, bet es nezaudējot apķērību iespurdzos, ka es taču kopā ar viņu atbraucis, visi zinās, kas es esmu un tā.
Viņš centās mani pārliecināt sakot, ka viņam taču būs kauns!
Brīdi apdomājies puika bilda – vispār nebūs gan, jo tad es izlikšos, ka tevi nepazīstu!
Aizbraucām, mierīgi noskatījos treniņu un nu domāju kad iet ārā paskriet.

Minka nāk

Jāatzīst, neviens mājdzīvnieks manā dzīvē nav bijis. Tagad tas ir mainījies un mājās ņaud kaķis.

Kā mēs pie tā tikām? Uz šo jautājumu grūti viennozīmīgi atbildēt, bet ir skaidrs, ka tā ir rūpīgi izplānota bērnu sazvērestība pret vecākiem. Atskan zvans un man žēlabainā balsī vaicā vai paņemsim vienu, vientulībā pamestu kaķīti, mamma ir piekritusi un viss no mana vārda atkarīgs. Tajā brīdī atcerējos savu bērnību.

‘Biju parasts puika, kas tika ņemts vecākiem līdzi uz Rīgas centrāltirgu iepirkties. ‘Toreiz devos turp ar tēvu un kāmēr viņš kārtoja savas štelles, es apstaigāju tantiņu – dzīvnieku tirgotāju rindas. protams tantes bija rūdītas, šādiem gadījumiem sagatavotas. Puikam atļauj pat paglāstīt kaķēnu, paņemt rokās, sajust cik tas mīļš. Nedomājot aizskrēju pie tēva palūgt naudiņu nelielam pārsteigumam. Grūti to nācās izlūgties, bet tas izdevās. Vēl pēc padsmit minūtēm tēvs vairs nebija sajūsmā, jo rokās man jau bija par viņa doto naudu pirkts kaķēns. Lika nest atpakaļ, bet arī tantiņa vairs nebija atrodama. Aizbraucām mājās, tur vēl mama priekšā ar stingru ‘NĒ!’. Izejas situācijai nebija. Sapratu, ka jānes kaķēns prom – aiznesu viņu pie klasesbiedra mājas un turpat pie sētas atstāju cerībā, ka pie klasesbiedra dzīvniekiem bagātajā privātmājā ar tās pagalmu, kaķēnam klāsies labi.’

Klausoties savu puiku īdēšanu sapratu, ka nedrīkstu savu bērnības traumu likt pārdzīvot arī viņiem un pateicu, ka atļauju ņemt, ja mamma ļauj. Ha! Klasisks bērnu izgājiens, jo arī mamma 100% domāja, ka nekad nepiekritīšu ņemt mājās kaķi, tāpēc arī viņa atļāva ņemt kaķi ar nosacījumu, ja es atļaušu, kas likās pilnīgi neticami.

Ok, tagad mums ir lopiņš – patiesībā maza, riža kaķene, kas skrāpē un plosās uz nebēdu. Turklāt pret mani izrāda īpašu mīlestību – naktī palien zem segas un laiza man dibenvaigus. Varbūt viņa domā, ka tas kāds spalvains runčuks blakus? Netieku gudrs, jo šī man nosacīti pirmā pieredze ar kaķiem. 😀

Vārda arī viņai vēl nav, bet dažkārt saucu viņu par Matildi, jo Bokas jaunkundzei Karlsona piedzīvojumos arī bija rižā Matilde.

Svarīgais ūdens

Jaunākais puika ienāca iekšā nošmulējies un nomālējies no galvas līdz kājām. Dubļu pikas uz drēbēm, kurpēs, rokām un pat sejas. Nācās mazgāt.

Paralēli viņa mazgāšanai dušā, centos ievirzīt sarunu vispārizglītojosā gultnē un darīju to stāstot par ūdeni visapkārt un mūsos. Izteicu arī manuprāt svarīgāko šīs dienas atziņu, ka mūsu organismā ~70% ir ūdens. Uz to puika vēsā mierā atbildēja, ka viņš taču zin – ūdens ir tualetes podā! Tā beidzās viņa pirmā bioloģijas stunda. Par manis stāstītā un viņa atziņas saistību domāju joprojām.

Jo esmu vecs

Agrāk es bloga ierakstus publicēju draugiem.lv dienasgrāmatā, bet tagad laikam būs otrādāk.

Kādu vakaru abi ar jaunāko puiku likām pagrūtu puzli. Grūta manuprāt tā ir tāpēc, ka krāsu dažādība nekāda – toņi mijas melns, tumši pelēks, gaiši pelēks un balts. Kādā brīdī nepacietīgi noburkšķēju, ka šī puzle ir mums pārāk grūta.

Uz to sekoja mierīga atbilde, ka tas laikam tāpēc, ka es esmu jau tik vecs.

Paskatījos uz puiku un sapratu, ka viņš to teica pat līdzjūtīgi, jo viņa brūnās acis droši un mīļi vērās manējās. “Jā” es noteicu un pievērsos puzlei.

Kurzemnieks sākas ar Sklandrausi jeb Žograusi

Kurzemnieku sevī modināt var ikviens un to vislabāk darīt gatavojot tieši kurzemniekiem raksturīgu ēdienu. Es izvēlējos sklandraušus, jeb žograušus.

Recepte gaužām vienkārša:

Izvāra kādus 3 -4 kartupeļus un 500-800gr. burkānus.

 

Kamēr tie vārās gatavo mīklu. Ņem 500-600gr. rupja maluma rudzu miltus, šķipsniņu sāls, tējkaroti cukura, olu un 100gr. ūdens, to visu sajauc un izveido mīklu.

 

No mīklas taisa pankūkveidīgas ripiņas , kas jāsaplacina 2-4mm biezumā un jāuzloca maliņas.

Vārītos kartupeļus sastampā ar olu. Burkānus sarīvē, pievieno divas ēdamkarotes medus un olu. Kartupeļu masu plānā kārtiņā klāj uz rudzu mīklas ripiņām. Pa virsu kārto burkānu masu.

 

Liek 180 grādos cepties uz aptuveni pusstundu.

Gatavs! Ņem ārā, kamēr dziest uzrauj kādu kurzemnieku ziņģi vai danci un ņukā tik iekšā tā, ka vaigi tik kust.

 

Jāatzīst, ka cepu divas pannas. Pirmajā porcijā kurzemnieks manī (manī tas ir knapi 25% no tēva mammas puses) vēl dusēja, jo pieliku par maz medus burkāniem. Otrās pannas saturs bija daudz baudāmāks un kā man pašam likās, tad otrā dienā sklandrauši, jeb žograuši garšoja vēl labāk.

Lai labi garšo!

 

Birku mākonis