daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘apsardze’

Security Guard chronicles #4

Pēc ilgāka pārtraukuma ir tapis turpinājums rakstu sērijai par to laiku manā dzīvē, kad vēl strādāju apsardzē. Jau rakstīju kā sāku strādāt apsardzē (#1), kā sargāj (#2) un tiku paaugstināts (#3), tagad pienācis laiks pastāstīt arī par blēdībām un beigām.

Līdz ar konkurences saasināšanos arī mūsu salīdzinoši nelielajai apsardzes firmai neklājās viegli.Šefi smagi degradējās un dzēra, bet ar algu izmaksu palika aizvien čābīgāk. Mana atbildīgā darbavieta arī tika atdota citam – šefu favorītam ar ko varēja kopā iedzert un jautri patērzēt par tikai viņus interesējošām tēmām 😀 Faktiski tikām samainīti vietām – čalis no viena objekta kur bija dzērumā sastrādājis pamatīgus sūdus nāca uz manu vietu, bet es gāju uz viņa posteni otrā Daugavas pusē blakus Radisson SAS viesnīcai Kuģu ielā. Jau iepazīšanās ar jauniegūto posteni nenesa cerēto prieku, jo ēka bija ārkārtīgi nolaista, vienmēr auksta (ziemā sēdēju cepurē 24h un nosalu) un darba apstākļi apgrūtinoši dēļ saspringtajām attiecībām ar šīs ēkas administrāciju. 

Šajā objektā nevarēja tā vienkārši doties uz kādu citu posteni un laiku pavadīt tizlojoties ar paša izvēlētajiem cilvēkiem. Visi stāvēja ap vienu galdu uz kuru bija vērsts vienīgais sildītājs. Lielākā daļa laika pagāja debatēs. Biju vienīgais latvietis un turklāt universitātes laikā vēl biju pārmērīgi aizrāvies ar radikāli labējām idejām, kas protams diskusijām atņēma jēgu, bet piešķīra nepieciešamo degsmi 😀 Īpaši smagas vārdu kaujas izcēlās uz dienas beigām, kad bija jācīnās ar slāviņiem par iespēju skatīties piemēram Panorāmu nevis seriālus par Krievijas mentiem. Otrajā vietā pēc debatēm par politiku un sadzīvi sekoja cīniņš par gulēšanas laiku. Situācija bija vienkārša – ir trīs cilvēki, bet viena gulta un kādam arī jāstrādā. Tā nu visbiežāk nakts laiks tika dalīts trīs daļās un sarunāja vai lozēja kad kurš ceļas un kurš iet gulēt. Iekrist gultā pēc tam kad esi pavadījis visu dienu stāvot kājās bija neaprakstāma sajūta. Tiesa par gultu gan grūti to nosaukt, jo tas bija matracis uzlikts uz četriem krešliem, kas tāpat garantēja lūzienu pārgurušam apsargam.

Protams tie, kas netika gulēt komorkā (pieliekamā tipa telpa kur gulta) tāpat lūza nost. Iekārtojās tā ērtāk uz beņķiem un aidā klanīties pēc sapnīšiem 🙂 

Pamodināja mūs jau pastnieces klauvēšanās pie ēkas ārdurvīm. Kāds atvēra un paspēja vien nobļauties, ka rīts jau un ir steidzīgi jāceļās. Steigšus skrēju apgaitā. patiesībā pat īpaši nevēroju apkārrtni – paskatījos vai nav kāds logs izglāzēts milzīgās ēkas tālākajos galos un miers. Atvēru maiņas nodošanas žurnālu, parakstījos un laimīgs gāju mājās. Mājās ierados agri un likos uz pakas. Mani pamodināja telefona zvans. Likās esmu nesen tikai kā aizmidzis un uzreiz bija grūti saprast kas un par ko ar mani vispār runā. Vārdi kas mani pamodināja momentā bija “Objekts apzagts”! 

Sabijos, kautgan labi apzinājos, ka nekādas zādzības pēdas neemsu pamanījis un arī apgaitās gāju ik pa pāris stundām. Mierināju sevi cerībā, ka tā ir tikai kļūda. Cerības izgaisa, kad pēc pāris dienām atkal atskanēja zvans uz mājām. Pacēlu klausuli un uzklausīju šefu, kurš pieteica cikos un kur man jāierodas uz nopratināšanu pie izmeklētāja. 

Pienāca norunātā diena. Biju ļoti satraucies un ar grūtībām spēju sakoncentrēt domas, lai pēc iespējas precīzāk noformulētu visas savas aizdomas un atmiņas. Ejot uz pārrunām satiku kolēģi, kas vienmēr apsardzē bija jau slavens ar savu precizitāti un visu noteikumu ievērošanu. Pirms ieiet izmeklētāja kabinetā paspējām pārmīt vien pāris vārdus, bet ar to bija gana, lai nedaudz nomierinātos. Izrādījās, ka par zādzības laiku nekas nav zināms, jo pazudusi biroja tehnika no vadības kabinetiem. Galvā ātri poārtinu filmu un gar acīm zibēja ēkas pārvaldnieces regulāri izvešanai iesaiņotās kastes ar viņas parakstītām atļaujām, pavadzīmēm un pilnvarojumiem 🙂

Izmeklētājs likās tīri sakarīgs, bet stings vīrs. Lika mums abiem rakstīt paskaidrojumus par notikušo un paralēli sāka psiholoģisko apstrādi (laikam saprata, ka pret apsargiem un policijas pulkveža padotajiem fiziskais nebūs īsti vietā). Dažādi jautājumi un mēģinājumi nostādīt mūs vienu pret otru vai pat citiem kolēģiem nāca pār izmeklētāja lūpām kā no pārpilnības raga. Turējāmies. Tas vilkās kādu stundu līdz noslēdzās bez jūtamiem panākumiem vien to, ka abi ar kolēģi bijām nonākuši pie kopsaucēja – vainīga varētu būt pati ēkas administrācija, kurai vienīgajai ir tiesības atļaut jebkādu materiālo vērtību izvešanu no ēkas, bet droši par to nevaram būt.

Vēl pēc pāris nedēļām atnāca man vēstule, ka jāierodas uz tiesu liecināt, bet es neaizgāju. Neaizgāju, jo bija tas viss jau līdz kaklam. Pa tām pāris nedēļām biju bedzis savu darbu apsardzes firmā, jo algu izmaksas bija jau iekavētas par vairāk kā diviem mēnešiem. Turpināju strādāt skolā Rīgas centrā par sargu, mācīties un pasīvi meklēju labāku nodarbošanos. 

Nobeigumā es gribētu vien piebilst, ka ne visi apsargi ir dzērāji, analfabēti vai atsaldēti skapji. Es satiku arī lieliskus cilvēkus, kas mācījās, strādāja, lai pabarotu ģimeni un arī tādus, kas bija vienkārši labi cilvēki 🙂

 

Šitas bija veltīts Jums: Kingkongs, Cis, Ribij glaz, Čečens, Normerovšiks, Fannis un pārējie kam neatceros iesaukas…

 

turpinājums visticamāk nebūs!

Security guard chronicles #3

Jebkuru paaugstinājumu amatā cilvēks uztver kā pagodinājumu un arī es neesmu izņēmums. Jau rakstīju kā nonācu līdz “maiņas vecākā” amatam. Tas bija patiess prieks, kas nesa sev līdzi arī dažus skumju brīžus kad nācās pamest ierasto posteni Nr.2.

Maiņas vecākie visvairāk laika pavadīja tieši apsargājamā objekta galvenajā postenī – Nr.1. Protams postenim ne vainas – pašā centrālajā ieejā, plašums, daudz cilvēki, dators, lielāks televizors utt. Tas viss likās jauki līdz pirmajai darba dienai jaunajā amatā.  Regulārās apgaitas, posteņa sienas stāvstutēšana un mākslīga smaida izlobīšana kļuva par manas dzīves ikdienu. Regulārā saskarsme ar visādiem „biezajiem” un parastiem pasaules tirdzniecības centra apmeklētājiem vai darbiniekiem uzdzina sagurumu un stressu, kuru noņemt varēja tikai ar maksimāli vētrainu iesaistīšanos apsargu sadzīvē.

Tiesa, sadzīve pārsvarā sastāvēja no trīs lietām: grādīgās dziras, rupjībām un sarunām par visticamāk izdomātiem dzimumsakariem 😀 Kāds apsargs, kura vārdu vai iesauku neatceros nāca pie mums katru rītu no citā Rīgas centra pusē esoša objekta. Un katru reizi nācās uzklausīt viņa mīlas varoņdarbus. Bet ņemot vērā faktu, ka viņš strādāja tā, ka faktiski dzīvoja darbā nebija grūti saprast, ka cilvēkam  širmis jau aizkritis, bet izdomu tas neietekmē.

Netrūka arī austrumu cīņu „speciālistu” 😀 Bija tādi, kas vienkārši lielījās, bet bija arī tādi, kas no vārdiem regulāri nonāca pie darbiem. Bija turpat pie posteņa Nr.1 tāds neliels kioskiņš . Katru vakaru jaukā pārdevēja aizvēra to ar dzelzs žalūzijām. Tā nu pienāca nakts un laika īsināšanas nolūkos sākām ierasto stulbošanos. Vārds pa vārdam, joki un dažādi stāsti iz dzīves sekoja cits citam.  Arī paraugdemonstrējumi neizpalika. Sekoja iespaidīga „vertuška” apsarga izpildījumā. Viņš neveikli sasvērās uz priekšu un viņa sitienā izstieptā kāja ar visu spēku atsitās pret kioskam priekšā aizvilktajām dzelzs žalūzijām. Nāca smiekli, bet tikai līdz brīdim kad atklājās ka ar sitienu pietika, lai dzelzs žalūzijas izlūztu no eņģēm 😀 Kopš tā brīža ar austrumu cīņām vairs neaizrāvāmies.

Daudz laika sanāca pavadīt arī pie apsardzes dispečera PTC augšējā stāvā. Viņi strādāja vienās telpās ar firmas vadību. Pa kreisi grāmatvedība un kadru daļa, pa labi firmas vadītāja kabinets. Daudzi viņus apskauda un bija jau arī par ko. Siltas telpas, dators, labs ledusskapis, drēbju skapis, ieroču glabātuve un darbagalds pilns ar dažāda kalibra +18 literatūru. Ar ledusskapi gan vienmēr bija problēmas, jo grūti pat atcerēties cik reizes tā saldētavā eksplodēja tur kļūmes vai steigas dēļ slēpjot no firmas bossa novietotās alus pudeles.

Lielākais bonuss strādājot par maiņas vecāko bija iespēja pagulēt. Darīju to visnotaļ atklāti un nekautrējoties pēc nakts apgaitas veikšanas devos ieņemt PTC novietotos mīkstos, apmeklētājiem parezētos dīvānus.  Viss kā pienākas – līdz neliela sedziņa, rācija un miega pele uz pleca.

Arī Rīgas 800 gadu jubilejas svinības draudēja aizritēt nemanot, ja vien man nebūtu labu draugu kam netīk svētku salūtu vērot no cilvēku pārblīvētās krastmalas. Bija jau vēls vakars un es gatavoju sedziņu. Taisījos pie miera, bet no Rīgas svētkiem labi iesiluši mani atrada draugi J Biju atpakaļ biznesā. Gaidāmais pasākums likās neiespējams, bet viss ritēja savu gaitu un afērā iesaistījās praktiski visi uz vietas esošie apsardzes darbinieki. Apsargi nu kļuva par biļešu tirgotājiem vai parastiem labdariem. Nezinu kura gaišā galva to izdomāja, bet uz pasaules tirdzniecības centra jumta tika plānota grandioza salūta izrāde – neatļauta, pretlikumīga un visus drošības noteikumus pārkāpjoša izrāde 😀 Salūta laiks tuvojās un postenis Nr.1 jau izskatījās pēc Jaunā Rīgas Teātra ieejas – šauri, bet ar labiem nodomiem. Izkārtoju draugiem brīvbiļetes uz PTC jumtu un kāpām uz jumta. Skats mani pārsteidza, jo cilvēku daudzums atgādināja grāvējfilmas, kurās cilvēki skaskrējuši uz jumta gaida palīgā lidojošos helikopterus. Bet cilvēki tikai nāca un nāca – apsargi ar ģimenēm un bez, cilvēki no malas un PTC aizķērušies ierindas darbinieki. Kad sākās salūts cilvēki instinktīvi spiedās tuvāk jumta apmalei, dzēra un iztukšoto taru nometa turpat uz jumta vai arī lidināja pāri jumta malai. Arī es iemalkoju pirmo reizi darba laikā! Tas bija atvieglojums, ka neviens tajā dienā nenoplanēja lejā no jumta kopā ar līdzpaņemto ļergu.  Svinējām vēl ilgi, daļu nakts tā arī notusēju ar draugiem turpat ārā parka zālājā pie tirdzniecības centra. Cik atceros, tad ik pa brīdim no darba vietas izplanēja kāds kolēģis glāžainām acīm un uzsāka uzmundrinošas sarunas. Un tomēr vienā brīdi es atguvu apskaidrību. Cauri parkam tieši manā un draugu virzienā tuvojās kāds stāvs. Viņam pienākot tuvāk sapratu ka tas ir firmas bossa dēls ar sev pielaulāto portatīvo datoru, kas toreiz vēl bija retums. Pēc īsas sarunas viņš ienira PTC ēkā un es atviegloti nopūtos ka pienācis rīts.

Turpinājums sekos…

Security Guard Chronicles #2

Nu ko… pēc neliela ievadiņa turpinu loga ciršanu uz apsargu pasaulīti 🙂

Ikreiz kad ierados LU atradās kāds kas ar acīmredzamu skaudību vēroja mani. Biju strādājošs, pusizgulējies  un nedēļām nemazgātu apsardzes formu valkājošs students. Jā, tas protams radītu skaudību ikvienā sevi cienošā tā laika LU studentijas pārstāvī 😀 Un bija jau arī par ko lepoties, jo ar laiku iedzīvojos un tiku pieņemts bariņā. Neskaitāmas kopīgās naktis 6 kvadrātmetrus lielā būcenī spētu vienot pat nīstamākos pretiniekus 😀

Centos rūpīgi iegaumēt visu sastapto apsargu un operu iesaukas un īstos vārdus, kas galu galā man tikai sajauca galvu. Šad un tad aizmirsu kādam vārdu vai ieasauku, bet kopumā jutos labi. Firmas objekti bija izkaisīti pa visu Rīgu un tas tikai nozīmēja to, ka bija iespējams strādāt vienā uzņēmumā un nekad pat nesatikties. Aizvien biežāk gan atbraukušie operi pieminēja cilvēku iesaukas kurus nekad nebiju saticis. Viens no tiem bija “Domkrats”. 

Nelielajā kioskveidīgajā būcenī bez sieriņu aromterapijas ikdienišķajiem kursiem īpaša nozīme bija arī ēšanas tradīcijām. Operi ēda ātri un negausīgi, jo jebkurā brīdī varēja atskanēt sauciens skriet uz objektu. Tuklais Igors vienmēr izvēlējās nesagrieztu baltmaizi un desas luņķi. Jau pēc celefāna maisiņos iepakotā ēdiena smaržas varēju pateikt, ka Igors nav bijis mājās vismaz 4 dienas, jo nepārtraukti strādā. Pārstrādāšanās gan nebija nekas neparasts. Daži pat stādīja rekordus – piecas dienas, nedēļa vai divas, vairāk… .

Pēc kārtīgas strādāšanas sekoja atbilstoša atpūta. Par dažām tādām atpūtas reizēm jau stāstīja parupjas teikas. Vispopulārākais šķiet bija stāsts par opera “Ribij glaz” dzimšanas dienas svinēšanu turpat darbavietā Rīgas klusajā centrā un vēstniecību rajonā. Tusiņš tika svinēts ārā un kulmināciju sasniedza brīdī, kad jubilārs dāvanā no pārējiem apsargiem saņēma jauku Čaka ielas “naktstauriņu”. Ar vārdiem “Nu! meties tik virsū!” “naktstauriņš” tika laiski noguldīts ārā pie būceņa un ēverģēlības varēja sākties 😀 Diemžēl man jāatzīst, ka “Ribij glaz” jau kad es ar viņu iepazinos likās kā apsargs, kas  sver tikpat cik pats mans darba posteņa būcenis. Laikam tieši tas un arī izlaktais alkohola daudzums lika viņam savu “zīmuli” atstāt mierā un izlīdzēties ar visu apsargu tuvāko līdzgaitnieku steku. Jautri gan esot bijis visiem un katrs dabūjis nobaudīt “naktstauriņa” trennēto siltumu. Diemžēl par firmas labākajām dienām visi dēvēja tās , kas jau pagājušas. Visi šefi jo dienas jo vairāk lietoja grādīgās dziras un iesaistīja tajā visus.

 alko

Toreiz gan turējos godam, jo dzēris darbā vēl nekad nebiju. Ar ēšanu gan cits stāsts. Bieži viens otru vilkām uz zoba. Reiz kāds nenoturējās un atklāti pasmējās par to ka starp daudzajiem milžiem operiem esmu kā mazs diegs postenī! Toreiz ātri aizsvilos un studenta cienīgs jaunības trakums neļāva padoties. Noslēdzām derības kuras uzvarēju bez liekām problēmām. Izaicinātājs neticēja ka varu apēst DAUDZ, DAUDZ vairāk nekā abi būcenī guļošie operi kopā ņemti 😀 Ejot uz dežūru iepirku pāris kilogramus kartupeļu un pusdienlaikā bez čammāšanās uzvārīju un izaicinātāja acu priekšā notiesāju līdz pēdējam 😀 Uzvara bija gūta, bet jaunībvas maksimālismam mācība vēl tikai sekoja. Rīts sākās at operu maiņu un pārrunām par derībām kurās kāds izmeta: “Domkrats aprija katlu ar kartupeļiem”! Jā, tas tik bija pārsteigums! Vārds pa vārdam un arī man līdzšim nezināmais apsargs kļuva zināms – es pats. Izrādījās, ka iesauku man devuši jau pirmajā manā darba dienā, jo esmu aiz satraukuma, centības un respekta iedzīšanas nolūkos pārlieku spēcīgi spiedis roku daudzajiem apsargiem/operiem 🙂 Sajutos kā savējais – pilntiesīgs apsargs ar iesauku.

Kādu gadu tā jau biju nolauzis kad sekoja patīkams pārsteigums – mani paaugstināja par maiņas vecāko. Bonusi ko par to saņēmu toreiz likās iespaidīgi – atbildība pār visiem objekta apsargiem, stundas samaksas palielinājums līdz kautkādiem laikam 50 santīmiem un pats nosaukums “Maiņas vecākais”. Tās bija ilgi gaidītās pārmaiņas un jaunu notikumu virknes sākums.

 

Turpinājums sekos…

Birku mākonis