daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘auto’

Video

Žans Klods Van Damme vs Volvo

špagata.

Uz Ozolniekiem 400km

Sestdienas rīts sākās 7:00. Uzdevumi dienai skaidri – Nr.1: piecelties, pavadīt vienu dēlu uz autobusu, kas viņu nogādās Paņevežā, lai piedalītos starptautiskā tautas deju koncertā; Nr.2: saģērbt silti otru puiku, lai vestu uz Ozolniekos notiekošo hokeja treniņu. Mierīgi uzvelku lauku drēbes – šortus, pavecu t-kreklu, lai pēc Ozolniekiem dienu pavadītu rokoties pa dārzu.

Pirmo lietu godam paveicu, arī otrajā bija jaušams progress. Bet tikai līdz 9:30, kad uzzināju par dienas plānu straujo maiņu. Uz Lietuvu braucošajam dēlam no karstuma vai kādu citu iemeslu dēļ jau robežai tuvu esošajā autobusā atteica veselība – bālums, galvassāpes, īsāk sakot – viss ir slikti. Tika pieņemts lēmums viņu sēdināt ārā no autobusa uz Latvijas – Lietuvas robežas, lai atsaucīgas benzīntanka darbinieces viņu uzmana līdz brīdim kamēr es no Ozolniekiem atbraukšu pakaļ. 

Ok, ķeru pie rokas mazo hokejistu – viņš pusnoģērbies, silti ģērbts un ar hokeja bruņām lec mašīnā un mēs lidojam uz robežu.

Priecē arī laika apstākļi +30 un mašīnā nedarbojas kondicionieris.

Nonākot Latvijas – Lietuvas robežpunktā ieraugam “simulantu”, jeb kā citādi nosaukt bērnu, kas pilnībā pēkšņi atveseļojies, jo stundu gulējis ēnā un apēdis 12 saldējumus!? Valdu dusmas, bet jau nobrauktais attālums un izbojātais dienas ritms liek pieņemt kārtējo neracionālo lēmumu – doties uz tikai 60km aiz robežas esošo Paņevežu. Protams pases man nav, mazajam hokejistam nav ne pases, ne dzimšanas apliecības, kas pierādītu, ka nenodarbojos ar cilvēku tirdzniecību. Tas liek braukt karavānā aiz pāris fūrēm. Piesardzīgi nonākam Paņevežā, bet tur nākamā problēma – nezinām vietu kur notiks koncerts un kartes līdzi arī protams nav. Dēls zin teikt, ka visam jānotiek kādā lielā sporta zālē. Uz to vietējā benzīntanka darbinieks mūs nosūta uz stadionu “Aukštaitija”. Tur nekas nenotiek, ja neskaita basketbola turnīru iekštelpās. Apstaigājam visu kvartālu, bet vietējie par dejām neko nezin.

Atgriežoties no apgaitas pamanu, ka pie stadiona vieglajās automašīnās piebrauc vēl divas basketbola komandas. Priecīgs eju viņiem vaicāt par vietējām sportazālēm – eju, bet paeju garām! Kāpēc? Jo tas izrādās iz kurlmēmo čempionāts!!! Visi žestikulē un kā jau ķermeņa valodas pārzinātāji nojauš izmisumu kādu tajā brīdi pauž mana sejas izteiksme.

Nolēmu vienkārši braukāt pa pilsētu un meklēt. Atradām ātri – lielā basketbola arēna nav noslēpjama skatam. 

Deju mēģinājums jau beidzies. Mēs – es slapjš kā cūka, lauku drēbēs, dejotājs saguris, bet gatavs dejot, hokejists kā hokejists – garās sporta biksēs un siltā, bet nu jau slapjā krekliņā. Protams esam kolorīts bariņš, īpaši uz autobusā kolektīvam līdzi braukušo mammu fona – sapucētas, skaisti un vasarīgi brīvi ģerbušās un koncertam pilnībā gatavas. Tālu braukts, uz koncertu jāpaliek un jāatzīst, ka tas bija skaists. Atpakaļceļā mašīnā laipni paņēmām divas cita Latvijas pieaugušo tautas deju kolektīva dejotājas. Par kondicioniera iztrūkumu viņas pabrīdināju tikai pēc iekāpšanas, tiesa, jau sākās negaiss, lietus un arī elpot kļuva daudz, daudz vieglāk. Atceroties pasu trūkuma problēmu atpakaļceļā braucu aiz deju kolektīva autobusa. Vispirms uz kolektīva ēšanas vietu, kurp viņu pavadīja leišu autobuss, mūsējais brauca pa dzelteno, bet es kārtīgi sekodams pa sarkano gaismu. Un arī milzīgā lielveikala Babylonas apmeklējums autobusa pasažieriem izvērtās par stundu ilgu šopingu. Tā visa rezultātā mājas sasniedzām ap vienpadsmitiem, dēli aizmiga vēl Lietuvā un iebraukšanu dzimtenē tā arī neatcerās.

Abām deju kolektīva meitenēm paldies par izklaidēšanu ceļa garumā! 

Image

Attēls

Latvijas un Eiropas ceļi. Vadītāju instinkti.

Latvijas un Eiropas ceļi. Vadītāju instinkti.

Tā brauc Latvijā un tā brauc Eiropā.

Runča medības

Ticiet vai nē, bet šobrīd sīčiem topā ir Narvesen akcija – iepērcies, par katru latu saņem vienu uzlīmi un kad esi sakrājis noteiktu daudzumu iemaini tās pret glāzēm ar multiplikācijas filmas “Šreks” galveno varoņu attēliem.

Pirms pāris nedēļām veicām liktenīgo pirmo glāžu iegādi. Abiem puikām tika pa glāzei ar Šreka attēlu.

Lieki piebilst, ka apetīte aug ēdot. Šoreiz “āķis lūpā” sagrozīja galvu jaunākajam puikam. Ik dienas nācās klausīties lūgumus nopirkt glāzi ar Runča zābakos vai Ēzelīša attēlu. Jo dienas jo trakāk! lūgumi pārauga nevaldāmās raudu lēkmēs un prasībās zvanīt Rīgas vectēvam, kas ir uzņēmies šefību pār Narvesen uzlīmju krāšanu.

Vakardien pienāca tā diena, kad atkal viens komplekts bija sakrāts. Uzreiz pēc darba devāmies uz Narvesen kiosku Rīgā, Ziepniekkalnā, lai varētu saņemt glāzi. Pirms pirkt sazvanījām puiku, kas priecīgs paziņoja, ka vēlas tieši glāzi ar Runci zābakos. Lieki piebilst, ka starp četrām akcijas glāzēm šajā kioskā tieši mums nepieciešamā bija izpirkta!

Aplauzāmies un reids pa Pārdaugavas Narvesen kioskiem varēja sākties.

Lūk mūsu maršruts (12,8km):

Narvesen kioskos Nr.2;3;4 atkārtojās pirmajā kioskā redzētais – sieviņa ar uzlīmju komplektu sparīgi diebj uz kiosku, pēc tam galvu nodūrusi velkas atpakaļ uz auto. Arī Āgenskalna tirgus rajons lika vilties, jo cerētā Narvesen vietā uzgājām vien Pluspunkts kiosku. Brīdī, kad uzbraucu uz Kalnciema ielas bija jāizšķiras – braukt pa labi (uz Spici) vai pa kreisi (uz centru). izvēlējāmies pirmo variantu ar domu, ja Spices Narvesenā glāžu nebūs, tad gan brauksim mājās.

Protams, ka Spicē glāzes nebija. Jau izbraucām uz Ulmaņa gatves, apgriezos braukšanai mājup, kad pēkšņi sieviņa burtiski iespurdzās: “… tur bija Narvesens! BIJA!” 😀

Pārliecības par viņas vārdu patiesumu nebija, jo nekad nevienu kiosku tajā ielas pusē nebiju pamanījis , tikai fotoradarus, kuri tur itin bieži manīti ķeram tos, kas atgriežas Rīgā no Jūrmalas. Atkal nācās griezties riņķī un atkārtot jau veikto apgriezšanās manevru pie Spices. Laimīgi piebraucām pie benzīntanka, kura teritorijā tiešām atrodas Narvesen kiosks. Neticīgi noparkojos stāvvietā, sieviņa aizgāja. Šoreiz viņa bija prom ilgāk, tāpēc nospriedu, ka viņa noteikti iztaujā pārdevējas par vēl kādu Narvesen kiosku atrašanās vietām un par iemesliem kāpēc tieši glāzes ar Runci zābakos ir izķertas.

Šoreiz viņa atgriezās gavilēdama, kioskā ieraugot glāzi noteikti spiedza un lēkāja sisdama plaukstiņas kā mazs bērns. Mūsu prieks likās neizmērojams, jo bijām paveikuši to, ko mūsu mazajam puikam apsolījām.

 

Papildinājums (2011.gada 1. aprīlis):

Vakardien tā glāze nolidoja no virtuves skapīša un sašķīda sīkās drumslās. Galvenais, lai bērni neuzzin!

Uzkāpu uz varžacīm kādam foruma adminam

Līdz ar pirmajām automašīnas problēmām piereģistrējos  pašmāju Volvo automašīnu lietotāju forumā un kādā ārzemju analogā. Uzreiz jāsaka, ka abu forumu funkcijas un sadaļas ir līdzīgas, bet atšķiras padomu un pamācību došanas maniere.

Ja par kādu specifisku problēmu ieraksta Latvijas Volvo forumā, tad ir skaidrs, ka šī diskusija izraisīs plašu apmeklētību, bet kādu konkrētu informāciju izspiest no atbildēm būs grūti, jo katrs “zinošais” lietotājs cenšas lobēt tieši savu Volvo “kantori”. Īpaši uzmācīga ir MMr (Mūsa motors) reklamēšana un piesaukšana ikvienas problēmas risināšanai. Un tas pat ir vienlaga vai jānomaina lampiņa vai sprauslas, tikpat pirmais ko ieteiks būs dīlerserviss vai kāds cits serviss, nevis iedomāsies atbildēt par uzdoto tēmu. Manuprāt tas vien, ka jau nesēžu ar savu problēmu autoservisa uzgaidāmajā krēslā, bet gan rakstu par problēmu šāda forumā, liecina, ka vēlos ar šo problēmu pēc iespējas tikt galā paša vai zinošāka paziņas spēkiem nevis tērēt laiku un naudu braucot uz tiešām DĀRGAJIEM servisiem.

Nesen sanāca šmucīte ar ģeneratora siksnu, ruļļiem, pastiprinātāja sūkni un kondišku (tas viss ir vienā aplī uz vienas siksnas). Latvijas Volvo kluba forumā aizvadīju neskaitāmas stundas cenšoties noskaidrot kā un ko nomainīt, bet līdz tiešām no kāda lietotāja saņēmu kādu vērtīgu atbildi bija pagājis jau krietns laiciņš kura laikā paspēju sazvanīt visus piedāvātos servisus un noskaidrot pakalpojuma cenas. Vidējā cena par darbu un detaļām sākās no 200 latiem, bet ar nenosakāmu galējo cenu dažādu sarežģījumu dēļ.  Neieslīgšu sīkumos un uzreiz pateikšu, ka visu izdarījām divatā ar kopējiem izdevumiem ~70LVL + aliņš 😀 Ļoti palīdzēja forums, bet tā reālā palīdzība nāca no pāris lietotājiem, no pārējiem tikai beztēma par servisiem, un pat draudiem, ka ja nenopirkšu, nenomainīšu to un to, pirkšu jaunu motoru no tā un tā 😀

Kāpēc rakstu šo rakstu? Tāpēc ka uz sirds ir sāpe par to kā viens otru mūsu zemē grib apjāt vai arī viens uz otra grib nopelnīt bezjēgā.

Pavisam “svaigs’ starpgadījums. Kad uzdevu jautājumu par kādas problēmas risinājumiem momentā sekoja piedāvājums aizbraukt pie dīleriem. Kad centos liriski norādīt uz to vai nav kāds cits risinājums/vieta kur ar problēmu varētu tikt galā saņēmu vien pārmetumus un banota lietotāja statusu 😀

Tad nu mans ieteikums visiem, kas brauc ar Volvo markas automašīnām un ar problēmu grib tikt galā izmantojot Volvoklubs forumu, netērējiet lieki laiku – vainu brauciet uzreiz uz kādu servisu, vai arī forumā rakstiet maz, lasiet daudz 😉

Termoss un zaļā veste

Pēdējās pāris nedēļās daudzi autobraucēji gandrīz ķēra trieku, kad viņuprāt ceļu policija ar radaru viņus tvarstīja vietās, kur iespējams pirms tam nekad nav pat manīta.

foto no Kleistu ielas:

Attels002

Šķietamo reidu vietas katru dienu atšķīrās – Jūrmalā Rīgas un Viestura ielas krustojums, Rīgā Buļļu un Kliņģeru ielas krustojums un Kurzemes prospekta krustojumi ar Jūrmalas gatvi, Slokas ielu un Kleistu ielu.  Reidi izpaudās tā, ka ceļa malā novietotā automašīnā sēž divi zaļās vestēs ietērpti  vīri, no kuriem viens kautko visu laiku pieraksta, kamēr otrs ik pa brīdim izstieptā rokā tur radaram līdzīgu priekšmetu un tēmē uz garāmbraucošajām automašīnām. Lieki piebilst, ka ātrumu pārkāpa daudzi, nemaz nerunājot par vienvirziena ielas šķērsošanu pretējā virzienā (kKiņģeru iela) un sarkanās luksofora gaismas neievērošanu. Cik daudzi tika aizturēti, brīdināti, sodīti? Neviens!

Un tagad seko mana atvainošanās tiem autobraucējiem, kas nedraudzējas ar acīm un galvu, un manī vai pārējos kolēģos saskatīja bargos ceļu policistus ar radaru rokās. Patiesībā mēs vaicām autotransporta plūsmas mērīšanu/skaitīšanu Ziemeļu šķērsojuma Rīgā projektēšanas vajadzībām. Zaļās, atstarojošās vestes bija nepieciešamas pašu drošībai, bet radars ir vienkāršs termoss, kas palīdzēja izvilkt garo dienu ar kādu karstu dzērienu vai rolltonu.

Tomēr mani secinājumi par ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu ir dramatiski. Bija reizes, kad acu priekšā varēja notikt liela nelaime – avārijas kas pārvērstu dažu cilvēku dzīvi. Sākot ar milzīgām baļķu vedēju fūrēm, kas nesās pa pilsētu uz vismaz 70km/h un tādā ātrumā arī mierīgi pārlido pāri skaidri saskatāmai sarkanajai gaismai un beidzot ar psihiem gājējiem, kas mierīgā gaitā šķērso ielu neatļautā vietā lielas satiksmes intensitātes apstākļos.

Vislielāko prieku pašiem protams sagādāja autovadītāju šokētās sejas,  straujā bremzēšana pirms “posteņa” un lūrēšana mūsu virzienā.  Savu artavu  atļautā ātruma ievērošanā Rīgā nu esam snieguši.

TA līdz 13.09.2010

Ha! Vakar izgāju Tehnisko apskati.

TA 10.09.2009

Jau kādu pusgadu autiņam ir kāda problēma – ārpusē virzienrādītāji un avārijas signāli strādā ideāli, bet salonā šad un tad tikai ieslēdzas, mirgo vai notikšķ. Šo problēmu mēģināju risināt pie elektriķa – nosēdējām 3 stundas, bet tā arī nevarējām izdomāt neko labāku par ideju iegādāties man jaunu (negribu nemaz zināt cik tāds maksā) vai arī lietotu (~80LVL)  elektrības paneli. Nelīdzēja ne lodēšana, sprieguma un releju pārbaudes – viss viens. Secinājām vien, ka salonā relejs (tikšķi) un virzienrādītāju signālgaismiņas strādā ilgāk ja nav apslēptas panelī un neuzkarst.

Tā nu vakardien pabeidzot automašīnu skaitīšanu pie Kalnciema tilta taisnā ceļā devos uz Rīgas tehniskās apskates staciju. Visu ceļu braucu ar kondišku ieslēgtu uz 16 grādiem, lai maksimāli atdzesētu salonu un kā es pats cerēju, arī elektrības paneli.

Virzienrādītāji salonā nerādīja nekādas dzīvības pazīmes, bet sāka strādāt tieši kad iebraucu TA kārtošanas teritorijā. Samaksāju, dīzeļu atgāzu pārbaudi izgāju, tad uz gaismām. Turpināju spītīgi darbināt kondišku, kaut pašam salonā jau bija auksti. man par lielu laimi tas atmaksājās ar uzviju – virzienrādītāji un avārijas gaismas salonā nepievīla ne tad kad pats tās slēdzu, nedz arī tad kad to darīja TA darbinieks. Šo pārbaudi izturēju godam un auto jau ripoja uz kratīšanu un bremžu pārbaudi.

Pirms kāda mēneša stāvbremzei bija jāmaina loki. Krīzes laiks un mana neuzticēšanās meistariem darīja savu, kā rezultātā lokus mainīt nolēmu pats. Devos pie čoma un kopistiski, aliņu sūkdami nomainījām bremžu lokus un pievilkām roceni.

TA uzreiz aiz virzienrādītāju un avareikas problēmām mani uztrauca iespējamās stāvbremzes problēmas gadījumā, ja nebūšu ko pareizi tur saregulējis vai saskrūvējis. Mani pieņēmumi gan izrādījās varen kļūdaini, jo  arī bremžu pārbaudes un kratīšanu autiņš izturēja vairāk nekā godam – šoreiz rādītāji bija pat labāki nekā pirms gada un manu uztraukumu nomainīja prieks par izieto TA ar nulle punktiem!

Laikam vien jāpiebilst, ka kādus 3 km aiz TA vietas virzienrādītāji salonā pārstāja tikšķēt vai mirgot 😀 Tie turpina strādāt random režīmā 😀

Birku mākonis