daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘bēdas’

Loterijas atmiņas

Tuvojas gada beigas un it visur tiek kalti plāni par dāvanām, to iegādi un pasniegšanas veidu. Tā nu piektdien dēlam skolā būs loterija. Jā, lielisks veids kā sagādāt prieku nepērkot dāvanu katram klātesošajam. Norunātā summa bija noteikta 2 lati, kautgan varu atzīties, ka J.Rozes grāmatnīcā nopirku sīkumiņu par lielāku summu 🙂 Te nu jau viens mīnuss – nevar izkontrolēt ko un par cik pērk loterijas dalībnieki!

Arī es reiz piedalījos skolas svētku loterijā. Tas bija kautkad pamatskolā. Toreiz vēl  “Turbo” bija viskrutākā kožļene, visi kāvās ar dončikiem un apģērbu lepni pirka centrāltirgū 😀 Mana mamma mani audzināja ļoti centīgi, biju kautrīgs, pakluss un samērā vārīgs jaunietis. Tā nu pienāca diena, kad bija kautkas jāpērk klases loterijai. Iegājām Ziepčika blakusmājas veicītī un nopirkām laikam varen daudz brīnumsvecītes. Biju apmierināts un tik priecīgs itkā tās būtu pirktas man pašam. Uz klases vakaru ierdos jautrs un nepacietīgi gaidīju loteriju. Redzēju, kā manis atnesto mantu izlozē kāds klasesbiedrs. Biju apmierināts un cerēju saņemt pretī ko līdzvērtīgu. Izlozes cipars man piešķīra kādu glītā kastītē iesaiņotu pārsteigumu. Cerību pilns vīstīju vaļā jaunieguvumu.  Atvēru kastīti. Brūns, apaļīgs priekšmets raudzījās man pretim. Man bija bail tam pieskarties, knapi valdīju asaras. Tā bija KAKA!!! Mākslīgā, bet tomēr KAKA!!! 

Klasesbiedri lielīgi izrādīja viens otram savu guvumu, bet tikai es kautrīgi to slēpu no pārējiem. Man bija tāds šoks un aizvainojums, jo sākotnēji nespēju pat saprast vai tā ir īsta vai mākslīga kaka. Nebiju tam gatavs. Vēl biju naivās domās ka Ziemassvētki tomēr ir prieka, laimes un tikumības svētki. Visvairāk man bija bail ko par tādu “dāvaniņu” teiks mana mamma, kas bija tērējusi naudiņu, lai kādam svētkos sarūpētu kasti ar brīnumsvecītēm.

Atrisinājums nāca pats no sevis. Uzradās daži apgaroti prāti, kas vēlējās iegūt savā īpašumā šo loterijas brīnumu, kamēr es gribēju tikt no tā vaļā. Galu galā iemainīju brūno riebekli pret rietumu ražojuma sulas paciņu ko gardi turpat uz vietas notiesāju. 

Kad pārrados mājās mammai melodams teicu, ka laimēju daudz un dažādus saldumus un suliņu. Tik ļoti man bija kauns viņai atzīties, ka biju laimējis KAKU!

Staro Rīga garāmbraucot

Šodien bija lieliska diena. Kārtīgi pastrādāju jaunajā dzīvoklītī liekot virtuvē sienas. Bija prieks par padarīto darbiņu. Protams kas labi strādā, tas pelnījis lielisku atpūtu. Protams neko vairāk par aktuālo Staro Rīga gaismas šovu Vecrīgā nevarējām iedomāties, jo radi un paziņas jau bija bijuši un teicās ka šamais labs esot 🙂

Ap plkst. 18:00 beidzot braucām.

Rīga nepriecēja ar sastrēgumiem, bet nepameta sajūta, ka viss notiek par godu valsts svētkiem. Tā nu tuvojāmies iecerētajai auto novietošanas vietai krastmalā starp Akmens un Vanšu tiltu, bet ak tavu skādi, tur pilns ar armijniekiem, kas gatavojās laikam rītdienas parādei. Garāmbraucot pamanīju, ka uz Radisson SAS viesnīcas Lielvārdes jostas fragments virsū zaigo. Metām iekšā centrā. Kādas 20 minūtes garlaikojāmies sastregumā pie Vantinieka līdz arī mans pacietības mērs bija pilns – devu grīdā zem ķieģeļa kautkur aiz Rīgas pils. Lieki teikt, ka ieliņas galā no no kurienes iznira rūķītis ar svītrainu atstarojošo vesti un burvju nūjiņu rokā 😀 Uz maniem mēģinājumiem aizliet actiņas, viņš tikai smaidīja un gurdeni novilka “nu labi, šoreiz es Jūs palaidīšu sveikā cauri” 😀 Njaa paldies protams un arī Tev priecīgus svētkus buržuju valsts cinīti. Sapratis, ka šeit stāvvietu nav vērts meklēt maucu prom. Uzgriezām uz Elizabetes ielas un pārdesmit metrus pirms katedrāles mūs gaidīja jauka, brīva vietiņa autiņam. taisījos parkoties iekšā un te blāc! 

Uzreiz nesapratu, kas notiek. borta kompī kautkāds assistenza uzraksts itāļu valodā, datčiku logā mirgo ssarkans aķītis. Vēl nesparatu. Centos ieparkoties, lai netraucētu satiksmi, bet kas tev dos 😀 Stūre kā zemē iemieta 😀 Opcija “zvans draugam” un paša aizdomas ātri ieviesa skaidrību. Cerības, ka ģeneratora siksna tikai kautko iegļukojusi tika norakta kad zem atvērta kapota izvilku skaistu, melnu, čūskveidīgu gumijas striķīti – tā bija mana ģeneratora siksna. Tā nu Rīga turpināja starot kamēr es sēdēju autiņā un ar roceni izmisīgi centos veikli manevrēt auto aiz priekšābraucošā, velkošā džipa. Ekstremālos apstākļus vēl vairāk uzlaboja pamatīgais Rīga-Jelgava šosejas apledojums un ziemas riepu neesamība uz mana autiņa 😉 

Majās esmu nokļuvis sveiks un vesels. Malkoju kautkādu sievas uz kreņķiem iepirkto liķierīti un no sirds novēlu Rīgai starot un Latvijai rītdien mirdzēt savā spožumā!

apmulsuša tēva neziņa

Šodien caur lasi.lv atradu rakstu par nāvi, nē bērniem.. nē laikam tomēr par bērniem un nāvi 😦

Jau lasot rakstu caur vissmalkākajiem jutekļiem smadzenēs atsaucu atmiņā kādu dienu savā un sava vecākā dēla mūžā. Viņš tika sabārts un atbildēja šokējoši: es gribu nomirt, lai Jums vairs nav uz mani jābarās!

Lūk ko tādu pateikt spētu pat ne katrs pieaugušais… doma reizē pamatota, jo caur nāvi kautkas beidzas, bet tajā pašā laikā tikpat absurda, jo kā gan pirmsskolas vecuma bērns kuram būtu jāpriecājas, jārotaļājas un jābauda katrs bērnības mirklis spēj izspļaut ko tādu!? 

Man nav bail par to ko viņš teica, jo zinu, ka viņš ir dzīvespriecīgs un jestrs zēns, bet man bail par to ka šāda doma vispār varēja ieperināties viņa nenobrieduša puikas galvā! Protams, tas bija protests – veids kā pēc psiholoģiskās sakāves un rājiena ievainot vecākus visvājākajās vietās. Viņš to izdarīja un šķietami izbaudīja to pilnībā, jo vecāku instinkts pēc šāda teikuma dzirdēšanas lika paust savu atbalstu bērnam. Un to noteica zemapziņa un bailes. Bailes, ka papildus spiediens izraisīs negāciju viesuli šķietami trauslajā bērna prātā.

Protams ir lietas, kas aizmirstās un arī šī mācība nav izņēmums, jo ar laiku atkal vecāku – bērnu attiecībās iestājas ‘status quo ante‘. Vecāki reti maina bērnu audzināšanas modeli, un attiecīgi bērni reti maina sev raksturīgo uzvedības modeli. Arī mēs neesam īpaši mainījušies, bet mans vecākais dēls vairs nav šo tēmu aizskāris. Ko viņš pats par to domā? Es ceru ka neko 🙂 

Manuprāt visgrūtākais ir saprast kur ir nošauts greizi, jo tamlīdzīgu situāciju atkārtošanās iespējamība pastāv. Ir kļūdas attieksmē kuras es arī redzu, bet varbūt par vainīgo atkal iecelt TV, globalizāciju, datorus, internetu un valdību? 😀 Ar ko lai sāk… ?

Birku mākonis