daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘bērni’

7 gadu kāzu jubileja

Jau pagājuši septiņi gadi kopš esmu iestūrējis laulības ostā. Kā jau dzīvē gadās iet visādi – ir savi kāpumi un kritumi. Pirms tam visi domā, ka tas uz mūžu, bet laulība nav seifs kuru var aizslēgt, atslēgu izmest jūrā un aizmirst.

Patīk vai nepatīk, bet cilvēks ir būtne, kas dzīvo kontaktā ar apkārtējiem. Tas rada gan jaukus, gan bēdīgākus brīžus arī laulībā. Kāzu dienā bija gan saule un karstums, gan arī negaiss. Līdzīgi varu teikt par savu laulību. Un vairums teiks, ka tas tikai uz labu, jo citādāk nebūtu interesanti. Piekrītu – ir pat ļoti interesanti!

Šis gads vispār kontrastē ar iepriekšējo. Piemēram apsveicēji – pirms gada vienīgais cilvēks, kas neapsveica ar kāzu gadadienu bija mans tēvs, ko viņam arī pēc tam joka pēc aizrādīju, šogad viss tieši otrādāk – atcerējās tikai viņš. Bet pārējiem nav jājūtās vainīgiem. Es pats nosēdēju darbā līdz gandrīz deviņiem vakarā un nekādu atzīmēšanu šogad pat nebiju ieplānojis.

Septītā kāzu gadadiena vēl tiek dēvēta par vara vai vilnas kāzām, bet nevajag man tās vara monētas pilnu māju, tas nav tas dēļ kā precējos. Dažkārt vispār ir neiespējami atbildēt uz jautājumu kāpēc vispār jāprecās. Kam tas mūsdienās vajadzīgs? Laulību solījums ir tikpat virtuāls, gaisā pakārts un maināms kā jebkurš cits cilvēka dots solījums. Tie ir tikai vārdi, kas pateikti svinīgā reizē. Vai ir, kas vairāk? Tikai katra paša sirdsapziņa ir tas, kas nosaka to, kā laulātie dzīvos pēc kāzām un cik kāzu jubilejas sagaidīs kopā. Vai domājat, ka tam kāds sakars ar to, kur slēgtas laulības? Nē! Baznīca vai dzimtsarakstu nodaļa nemaina neko abu laulāto uzvedībā, iekšējā pasaulē, vēlmēs un būtībā. Baznīcā slēgtās laulības brīžiem pat šķiet pārāk mākslīgi stutētas, lai vēl kāds ‘tur augšā” arī apstiprina, ka laulība būs izdevusies un tur pie vārda atlikušo dzīvi. Dzimtsarakstu nodaļā viss nav tik ārišķīgi un svinīgi, bet kāzu viesiem neieteiktu likt derības uz tādu kāzu neizdošanos! Jāsaprot, ka viss ir katra paša rokās un maģiskajā, likteņa dotajā mijiedarbībā starp abiem laulātajiem.

Esmu laulājies baznīcā, bet nezinu kāpēc, jo atšķirību starp sevi un citiem neredzu – dzīve iet savu ritējumu, cilvēku tikumi un netikumi paliek tādi kādi tie ir un nekas to nespēs mainīt. Runāju gan es tikai par sevi, par savu nekomunikablo būtību, nepakļāvīgo raksturu un man vien zināmas taisnības meklējumiem.

Vakar vakarā jaunākais dēls mani iepriecināja, kad sāka uzdot dažādus jautājumus par to, kādas bija viņa vecāku kāzas. Viņa vecākais brālis tās skatīja savām acīm un iespējams kautko atceras. Varbūt cilvēkiem jālaulājas tikai mūža nogalē, kad dzīves pieredze uzkrāta un arī bērni var piedalīties skaistajā notikumā. No otras puses tas vēl vairāk palielinātu vientuļu bērnu un šķirtu pāru skaitu, jo nez vai būs daudz tādi pāri, kas nodzīvojot divdesmit gadus laulībā pateiks, ka ne mirkli nav šaubījušies par savu izvēli. 😀

Rūgts!

Runča medības

Ticiet vai nē, bet šobrīd sīčiem topā ir Narvesen akcija – iepērcies, par katru latu saņem vienu uzlīmi un kad esi sakrājis noteiktu daudzumu iemaini tās pret glāzēm ar multiplikācijas filmas “Šreks” galveno varoņu attēliem.

Pirms pāris nedēļām veicām liktenīgo pirmo glāžu iegādi. Abiem puikām tika pa glāzei ar Šreka attēlu.

Lieki piebilst, ka apetīte aug ēdot. Šoreiz “āķis lūpā” sagrozīja galvu jaunākajam puikam. Ik dienas nācās klausīties lūgumus nopirkt glāzi ar Runča zābakos vai Ēzelīša attēlu. Jo dienas jo trakāk! lūgumi pārauga nevaldāmās raudu lēkmēs un prasībās zvanīt Rīgas vectēvam, kas ir uzņēmies šefību pār Narvesen uzlīmju krāšanu.

Vakardien pienāca tā diena, kad atkal viens komplekts bija sakrāts. Uzreiz pēc darba devāmies uz Narvesen kiosku Rīgā, Ziepniekkalnā, lai varētu saņemt glāzi. Pirms pirkt sazvanījām puiku, kas priecīgs paziņoja, ka vēlas tieši glāzi ar Runci zābakos. Lieki piebilst, ka starp četrām akcijas glāzēm šajā kioskā tieši mums nepieciešamā bija izpirkta!

Aplauzāmies un reids pa Pārdaugavas Narvesen kioskiem varēja sākties.

Lūk mūsu maršruts (12,8km):

Narvesen kioskos Nr.2;3;4 atkārtojās pirmajā kioskā redzētais – sieviņa ar uzlīmju komplektu sparīgi diebj uz kiosku, pēc tam galvu nodūrusi velkas atpakaļ uz auto. Arī Āgenskalna tirgus rajons lika vilties, jo cerētā Narvesen vietā uzgājām vien Pluspunkts kiosku. Brīdī, kad uzbraucu uz Kalnciema ielas bija jāizšķiras – braukt pa labi (uz Spici) vai pa kreisi (uz centru). izvēlējāmies pirmo variantu ar domu, ja Spices Narvesenā glāžu nebūs, tad gan brauksim mājās.

Protams, ka Spicē glāzes nebija. Jau izbraucām uz Ulmaņa gatves, apgriezos braukšanai mājup, kad pēkšņi sieviņa burtiski iespurdzās: “… tur bija Narvesens! BIJA!” 😀

Pārliecības par viņas vārdu patiesumu nebija, jo nekad nevienu kiosku tajā ielas pusē nebiju pamanījis , tikai fotoradarus, kuri tur itin bieži manīti ķeram tos, kas atgriežas Rīgā no Jūrmalas. Atkal nācās griezties riņķī un atkārtot jau veikto apgriezšanās manevru pie Spices. Laimīgi piebraucām pie benzīntanka, kura teritorijā tiešām atrodas Narvesen kiosks. Neticīgi noparkojos stāvvietā, sieviņa aizgāja. Šoreiz viņa bija prom ilgāk, tāpēc nospriedu, ka viņa noteikti iztaujā pārdevējas par vēl kādu Narvesen kiosku atrašanās vietām un par iemesliem kāpēc tieši glāzes ar Runci zābakos ir izķertas.

Šoreiz viņa atgriezās gavilēdama, kioskā ieraugot glāzi noteikti spiedza un lēkāja sisdama plaukstiņas kā mazs bērns. Mūsu prieks likās neizmērojams, jo bijām paveikuši to, ko mūsu mazajam puikam apsolījām.

 

Papildinājums (2011.gada 1. aprīlis):

Vakardien tā glāze nolidoja no virtuves skapīša un sašķīda sīkās drumslās. Galvenais, lai bērni neuzzin!

Kinderolas uzbrūk!

Jau kādu laiku neko neesmu rakstījis, bet šoreiz tiešām nespēju klusēt.

Nebija pagājušas ne 20 minūtes pēc kādā TV pārraidē redzēta sižeta par rotaļlietu patieso bīstamību, kad kaut kas līdzīgs atgadījās manās mājās.

Tuvojoties Ziemassvētkiem vecāki kļūst akli un dara muļķības. Uz galdiem bērni atstāj Ziemassvētku zeķes un zin, ka no rītiem tās būs piepildītas ar kārumiem. Ja atrastie kārumi bērniem nešķiet gana labi, vecāki kapitulē un mēģina atpirkties ar ko citu. Šoreiz jaunākā dēla manāmo vilšanos par manuprāt gardajām konfektēm zeķē, uz labu vērst spēja vien solījums uz dienas beigām pagādāt Kinder Surprise. Jā, jauka štellīte – ola kuras apvalkā simbolisks šokolādes daudzums un iekšā līdzīgi kā matrjoškā mazāka izmēra, bet plastmasas ola, kurā pārsteigums.

Cienījamie vecāki! Nekad neatstājiet savas atvases divvientulībā ar šīm mānīgi piemīlīga un droša paskata olām! Tās nav tik nekaitīgas kā ir pieņemts uzskatīt.

Ola jau bija nonākusi pareizajās rokās. Abi pieaugušie šiverējām pa virtuvi, kad no viesistabas atskanēja prātam neaptverams un spalgs bērna kliedziens. Ieskrienot istabā un ieraugot kliegšanas cēloni biju pat nedaudz apstulbis. Nezinu īsti ko “jaunākais” bija centies izdarīt ar savu vīrietību, bet kinderolas dzeltenā ola “aizpogāta” lepni Tur karājās 😀 Šķiet, ka pat ebreji nespētu izdomāt šādu apgraizīšanas veidu – lēni un mokoši. Pēc neilgas atbrīvošanas operācijas konstatējām, ka “svarīgākie” orgāni ir neskarti. Pārdzīvojums un mācība uzmanīties no Kinder Surprise gan uz mūžu!

Rūpīgi sekojiet līdzi tam kādas ‘dāvaniņas’ dodiet saviem bērniem 😉

Ēta volvo brumbrum

Daži zin ka vēl pirms nedēļas laiski vadīju atvaļinājuma dienas. Biju piemirsis par to uzrakstīt. 

Atvaļinājumā gāju ar spēcīgu apņemšanos turpināt dzīvokļa remontu. Jā, remontdarbi izdevās, bet tikai tiktāl cik uzbūvēt pāris mājeles no LEGO 😀 Trīs vīrieši saimniekoja pa māju ar visām no tā izrietošajām sekām. Katra diena sākās ar jaunāko dēlēnu būvējot aizvien jaunus LEGO auto vai torņus. Diena turpinājās kad pēc pusdienlaika devāmies uz skolu pēc vecākā brāļa. Ja mamma jaunāko žiperi liek gulēt uz rociņām, tad es izvēlējos citu ceļu. Braucot no skolas izlaidu lielāku līkumu un jaunākais kā likts aizmiga saldā pusdienlaika miegā. Atlika vien nogurušo dauzoni maigi ienest mājās un noguldīt gultiņā. Ja pirms atvaļinājuma likās, ka tieši pusdienlaiks būs īstais brīdis, lai kautko paremontētu, tad jau pāris dienās aptvēru, ka tas vienkārši nav izpildāms. Ēst gatavošana un mācīšanās ar vecāko dēlu paņēma visu pusdienlaiku un ja godīgi tad arī krietnu laiku pēc pusdienlaika. Mazais cēlās, vecākais jau beidza mācīties un nu jau par manu uzmanību cīnījās divi dauzoņas 😀 Vienojošais tomēr vienmēr bija LEGO vai arī izpriecas ārā uz kalna. 

Visjestrāk bija, kad no kalniņa nošļūkušais vecākais dēls nolēma ka viņš varētu kopā ar jaunāko nošļūkt. kalns no visām pusēm ar ledu noledojis un tajā pat uzkāpt grūti. Nolēmu palīdzēt mazajam. Abi uzrāpāmies augšā un pārliecinājies ka tā būs droši atļāvu abiem brašuļiem jautri iespurdzoties nolaist no kalna. Smieklīgākais vēl gan tikai sekoja. Stāvot kalniņa galā aptvēru, ka neesmu domājis kā tikšu lejā. Turklāt blaksustāvošie sīči viens otru uzmundrināja: “a davaj kas nenobrauks stāvot kājās būs pidars” 😀 Jā ko tādu pieļaut nedrīkstēju arī es 😀 Nācās man vien neveikli šūpojoties uz kājām slīdēt lejā no kalna 😀 Brīnumainā kārtā to paveicu godam par ko izpelnījos sīču izbrīna pilnus skatienus… ķipa vecs kraķis pa viņu kalniņu vizinās 😀

Jaunākais delēns mums tāds nerunīgs pagaidām gan. Pēc kārtējā kalniņa apmeklējuma gājām uz māju pusi garām mūsu autiņam. Rādu jaunākajam un saku, tas ir mūsu auto Volvo ar uzsvaru uz vārdu auto! Mazais tikai nobolījās, bet pēc kāda laiciņa mājās pieejot pie loga un rādot sasnigušo pasauli viņš mani pārsteidza. Skaidri un izteiksmīgi izstiepdams lūpas viņš sauca “Volvo” 😀 Mans prieks un lepnums par jauno iemācīto vārdu bija milzīgs, īpaši kad mazais par Volvo sāka saukt jebkuru automašīnu ko redzēja vai ar ko spēlējās mājās. 

Manu sākotnējo satraukumu par iespējamo palikšanu aci pret aci ar abiem foršajiem mājas vandāļiem nomainīja prieks par katru kopā pavadīto mirkli. Pat regulāri izsauktā vārda “Mamma” vietā jaunākais dēlēns uzstājīgi sāka saukt “Ēta!” 🙂 Izdevās pat izlobīt pirmos teikumus: “Ēta volvo brumbrum” (tētis brauc ar volvo). 

Tagad kad šīs laimīgās dienas jau aiz muguras varu atzīties, ka tomēr pietrūkst man tāda veida iespēja pabūt kopā ar ģimeni, bērniem. Lai arī nepadarīju neko no tā ko biju plānojis izdarīt, tomēr savu mācību guvu. Sapratu cik grūti ir tikt galā ar visu vienlaicīgi – ar māju, bērniem, mantām, skolu, ēdienreizēm utt… .  

P.s. Jau gaidu nākošo atvaļinājumu 😀

Nopērc Kasko un beidz baurot!

Šorīt acu priekšānotika avārija. Kā parasti izgāju no Rīgas centrālās stacijas pa to eju, kas Štoka (Stockmann) virzienā. pagriezos pa labi, gāju uz tuneli līdz tas notika. Blīkšķis un detaļu lupatas pa gaisu. Autobuss ietriecās busiņā. Ātrumā pat nenoorientējos un nesapratu kurš tad īsti varētu būt patiesais vainīgais. Instinktīvi apstājos, lai vērotu kas notiek.

No busiņa izleca skūts, ķērcošs skapis un bļāva: “Ko viņš izdarīja!!!”. Sapratu, ka tas ir kupātus pārēdies lettiņš, bet nākāmajās piecās minūtēs šī pārliecība sāka pagaist, jo tās tika pavadītas klausoties slāviskos trīsstāvīgos mātesvārdos. Agresīvais tēvainis metās uz autobusu un likās, ka nekas nespēs glābt tā šoferīti no piespiedu slimnīcas apmeklējuma. Un tomēr šoreiz viņam paveicās. Autobusā pārsvarā manīju bērnus un līdz ar maza auguma šoferīti no tā izkāpa sieviete, šķiet skolotāja, audzinātāja vai gide. Žēl, man bija no sirds žēl to nabaga bērnu autobusā, jo viņu iecerētais izbrauciens bija pārtraukts un neviens nevarēja justies drošs, jo skūtais skapis ar savu nevaldāmo žestukulēšanu un draudiem pārbļāva ierasti skaļo Rīgas satiksmi. Patiesībā tā vien prasījās, kā iet un izslēgt lecīgo skapi vai vismaz pievērt viņa skaļo klabekli! Tas lumbris bļāva un biedēja bērnus dēļ kautkāda sūda veca ford busiņa kuram stabili iet jau pēdējais simtiņš!

Labi ka pēc pāris vārdiem no sievietes puses arī skapis mazliet rimās.

Mans ieteikums skapim būtu nopirkt vienreiz savai grabažai KASKO, vai arī iegādāties tādu auto dēļ kura tiešām ir vērts liet asaras vai bļaut un biedēt sabiedrību! 😀

meteorītu trakums turpinās

Man kā ģeogrāfam nav ne jausmas kāpēc un no kurienes Latvijas blogos pēdējā laikā parādās meteorītu mednieku stāstiņi. Tomēr tas nu ir noticis un daži blogeri apgalvo, ka tieši viņi ir uzgājuši meteorītus! ja Helmuts (Guigo.lv) atrastā meteorīta mēroga salīdzināšanai izmantoja modernās tehnoloģijas – mobilo telefonu, tad Nekur.lv aprobežojās ar “Rīgas Miesnieks” produkcijas slepenu reklamēšanu un cīsiņa samērīšanu ar atradumu 😀 Viss tas ir jauki, bet šoreiz man jāatzīst, ka bērni ārpus Latvijas robežām ir atraduši ko krietni iespaidīgāku par abiem mūsu zemes censoņiem 😀

Lūk video:

Cerams, ka pašmāju meteorītu medniekiem – amatieriem būs ko likt šim atradumam pretī 😉

Atvaļinājums

Sākot ar rītdienu esmu oficiālā, divu nedēļu ilgā atvaļinājumā. Paredzēts ir neliels izbraukums uz Estlandi, atpakaļceļā uz dzimto Malienas novadu un kautkad vēl vecākais dēls jāaizved uz Līvu akvaparku 🙂

Ārkārtīgi priecē gan laika prognoze tuvākajām dienām (lietus, vējš, mākoņi), kā arī atvaļinājuma naudas iespējamā nesaņemšana jau 10.augusta algas dienā 😀 LOL Arī darbs tiek pamests ne bez raizēm, jo kad atgriezīšos zinu jau droši par 3 objektiem pie kuriem nāksies vergot. Kaut arī dažkārt nejūtos kā īstens latvietis, jāatzīst, ka šis raksts man izdevies varen latviski pesimistiski sērīgs.

Birku mākonis