daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘bērnība’

Minka nāk

Jāatzīst, neviens mājdzīvnieks manā dzīvē nav bijis. Tagad tas ir mainījies un mājās ņaud kaķis.

Kā mēs pie tā tikām? Uz šo jautājumu grūti viennozīmīgi atbildēt, bet ir skaidrs, ka tā ir rūpīgi izplānota bērnu sazvērestība pret vecākiem. Atskan zvans un man žēlabainā balsī vaicā vai paņemsim vienu, vientulībā pamestu kaķīti, mamma ir piekritusi un viss no mana vārda atkarīgs. Tajā brīdī atcerējos savu bērnību.

‘Biju parasts puika, kas tika ņemts vecākiem līdzi uz Rīgas centrāltirgu iepirkties. ‘Toreiz devos turp ar tēvu un kāmēr viņš kārtoja savas štelles, es apstaigāju tantiņu – dzīvnieku tirgotāju rindas. protams tantes bija rūdītas, šādiem gadījumiem sagatavotas. Puikam atļauj pat paglāstīt kaķēnu, paņemt rokās, sajust cik tas mīļš. Nedomājot aizskrēju pie tēva palūgt naudiņu nelielam pārsteigumam. Grūti to nācās izlūgties, bet tas izdevās. Vēl pēc padsmit minūtēm tēvs vairs nebija sajūsmā, jo rokās man jau bija par viņa doto naudu pirkts kaķēns. Lika nest atpakaļ, bet arī tantiņa vairs nebija atrodama. Aizbraucām mājās, tur vēl mama priekšā ar stingru ‘NĒ!’. Izejas situācijai nebija. Sapratu, ka jānes kaķēns prom – aiznesu viņu pie klasesbiedra mājas un turpat pie sētas atstāju cerībā, ka pie klasesbiedra dzīvniekiem bagātajā privātmājā ar tās pagalmu, kaķēnam klāsies labi.’

Klausoties savu puiku īdēšanu sapratu, ka nedrīkstu savu bērnības traumu likt pārdzīvot arī viņiem un pateicu, ka atļauju ņemt, ja mamma ļauj. Ha! Klasisks bērnu izgājiens, jo arī mamma 100% domāja, ka nekad nepiekritīšu ņemt mājās kaķi, tāpēc arī viņa atļāva ņemt kaķi ar nosacījumu, ja es atļaušu, kas likās pilnīgi neticami.

Ok, tagad mums ir lopiņš – patiesībā maza, riža kaķene, kas skrāpē un plosās uz nebēdu. Turklāt pret mani izrāda īpašu mīlestību – naktī palien zem segas un laiza man dibenvaigus. Varbūt viņa domā, ka tas kāds spalvains runčuks blakus? Netieku gudrs, jo šī man nosacīti pirmā pieredze ar kaķiem. 😀

Vārda arī viņai vēl nav, bet dažkārt saucu viņu par Matildi, jo Bokas jaunkundzei Karlsona piedzīvojumos arī bija rižā Matilde.

Runča medības

Ticiet vai nē, bet šobrīd sīčiem topā ir Narvesen akcija – iepērcies, par katru latu saņem vienu uzlīmi un kad esi sakrājis noteiktu daudzumu iemaini tās pret glāzēm ar multiplikācijas filmas “Šreks” galveno varoņu attēliem.

Pirms pāris nedēļām veicām liktenīgo pirmo glāžu iegādi. Abiem puikām tika pa glāzei ar Šreka attēlu.

Lieki piebilst, ka apetīte aug ēdot. Šoreiz “āķis lūpā” sagrozīja galvu jaunākajam puikam. Ik dienas nācās klausīties lūgumus nopirkt glāzi ar Runča zābakos vai Ēzelīša attēlu. Jo dienas jo trakāk! lūgumi pārauga nevaldāmās raudu lēkmēs un prasībās zvanīt Rīgas vectēvam, kas ir uzņēmies šefību pār Narvesen uzlīmju krāšanu.

Vakardien pienāca tā diena, kad atkal viens komplekts bija sakrāts. Uzreiz pēc darba devāmies uz Narvesen kiosku Rīgā, Ziepniekkalnā, lai varētu saņemt glāzi. Pirms pirkt sazvanījām puiku, kas priecīgs paziņoja, ka vēlas tieši glāzi ar Runci zābakos. Lieki piebilst, ka starp četrām akcijas glāzēm šajā kioskā tieši mums nepieciešamā bija izpirkta!

Aplauzāmies un reids pa Pārdaugavas Narvesen kioskiem varēja sākties.

Lūk mūsu maršruts (12,8km):

Narvesen kioskos Nr.2;3;4 atkārtojās pirmajā kioskā redzētais – sieviņa ar uzlīmju komplektu sparīgi diebj uz kiosku, pēc tam galvu nodūrusi velkas atpakaļ uz auto. Arī Āgenskalna tirgus rajons lika vilties, jo cerētā Narvesen vietā uzgājām vien Pluspunkts kiosku. Brīdī, kad uzbraucu uz Kalnciema ielas bija jāizšķiras – braukt pa labi (uz Spici) vai pa kreisi (uz centru). izvēlējāmies pirmo variantu ar domu, ja Spices Narvesenā glāžu nebūs, tad gan brauksim mājās.

Protams, ka Spicē glāzes nebija. Jau izbraucām uz Ulmaņa gatves, apgriezos braukšanai mājup, kad pēkšņi sieviņa burtiski iespurdzās: “… tur bija Narvesens! BIJA!” 😀

Pārliecības par viņas vārdu patiesumu nebija, jo nekad nevienu kiosku tajā ielas pusē nebiju pamanījis , tikai fotoradarus, kuri tur itin bieži manīti ķeram tos, kas atgriežas Rīgā no Jūrmalas. Atkal nācās griezties riņķī un atkārtot jau veikto apgriezšanās manevru pie Spices. Laimīgi piebraucām pie benzīntanka, kura teritorijā tiešām atrodas Narvesen kiosks. Neticīgi noparkojos stāvvietā, sieviņa aizgāja. Šoreiz viņa bija prom ilgāk, tāpēc nospriedu, ka viņa noteikti iztaujā pārdevējas par vēl kādu Narvesen kiosku atrašanās vietām un par iemesliem kāpēc tieši glāzes ar Runci zābakos ir izķertas.

Šoreiz viņa atgriezās gavilēdama, kioskā ieraugot glāzi noteikti spiedza un lēkāja sisdama plaukstiņas kā mazs bērns. Mūsu prieks likās neizmērojams, jo bijām paveikuši to, ko mūsu mazajam puikam apsolījām.

 

Papildinājums (2011.gada 1. aprīlis):

Vakardien tā glāze nolidoja no virtuves skapīša un sašķīda sīkās drumslās. Galvenais, lai bērni neuzzin!

Birku mākonis