daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘bērns’

Laicīgi noskūties

Mācoties vidusskolā viss likās forši, bet tikai pēdējās divās klasēs. Desmito klasi sabojāja neskūtas ūsas un milzīgi mati.

Vispār nonākt līdz apziņai, ka viņas ir biedējošas palīdzēja klasesbiedrenes. Toreiz psiholoģijā bija laikam dažādi testiņi jāpilda un anketas par sevi vai klasesbiedriem. Jau pirms izlasīju klasesbiedru veidotu aprakstu par mani, sapratu, ka nekas labs tajā lapelē nevar būt rakstīts. Un tomēr pārņēma zināms izbrīns, kad visa problēma izrādījās ūsas. “Normāls džeks, tikai ūsas gan nodzen!”, “Varētu parunāt, ja ne būtu tās parūkas” utt… . Vakars mājās tika pavadīts vannas istabā stundu blenžot spogulī uz savu visādi citādi piemīlīgo ģīmi. Bija pienācis laiks no apmatojuma šķirties un uzsākt jaunu dzīvi. Un tiešām aizmirsās 9.klases izlaiduma bildes, kur čalis lielāks par mammu stāv ar smaidā savilktu seju un melnīgsnējām ūsiņām. Aizmirsās arī aptauja par klasesbiedriem, brokastis, kuras nu tika aizstātas ar ik rīta skūšanās procedūru un es jutos labi. Arī “parūkas” jautājums tika risināts katru reizi ejot pie friziera un atļaujoties palūgt par vēl puscentimetru īsāku griezumu.

Vakardien atgriežoties mājās no darba mani pirmais sveicināja jaunākais dēls Valters. Viņam tūlīt būs 5 gadiņi, no ūsām protams vēl ne vēsts. Tiesa, šoreiz viņš izskatījās citāds. Viņa vaigi un zods burtiski spīdēja no sārtuma. Vaicāts, kas atgadījies, puisēns ar sāpēs savilktu seju noņurdēja, ka esot šodien noskuvies, bet tagad āda sāp! Tas gan ir drusciņ par ātru, turklāt viņš sev nodarījis pāri gribēdams izskatīties kā pieaudzis vīrs. Ņēmu puiku klēpī un mierināju, ka viņš varēs skūties tad, kad būs izaudzis liels. Pie sevis domāju, kaut nu tas nenotiktu par vēlu un nav jācieš no apkārtējo zobgalības, bet atmiņā atausa gadījums, kas mierināja arī manu ievainoto dvēseli.

Noskūties 5.gadu vecumā tomēr ir sīkums, ja to salīdzina ar skropstu korekciju 10.gadu vecumā.

Skolā reiz dikti dauzījāmies. Stilīgi bija atskrūvēt vecā tipa pildspalvas ar ļoti vienkāršo uzbūvi un izmantot to korpusus kā spļaujamās trubiņas.  Noplēš mazu papīra gabaliņu, saņurca mutē un savāļā kā bumbiņu, ieliek trubiņā un pūš cik spēka uz mērķi. Dažkārt “ašākie” prāti aizdomājās papīra bumbiņas aizstāt ar košļājamo gumiju bumbiņām. Šoreiz skolas gaiteņos cīņa bija ilga un iesaistījās visi. Nepaliku parādā līdz brīdim, kad aptvēru, ka kāds spļauj ar košļenēm. Nelaimīgā kārtā pāris šādas ne papīra bumbiņas jau bija ieķepušas man acīs. Mēģinājumi tās izvilkt likās sāpīgi un bezjēdzīgi. Mājās iegāju vannasistabā un izmisīgi meklēju risinājumu iekams vecāki ir atgriezušies no darba. Raut nevar, jo sāp, izmazgāt nevar, jo pārāk saķepis. Atlika galējais risinājums – šķēres. Tā es šķīros no savām tumšajām, kuplajām skropstām, bet ar to problēmas tikai sākās. Plakstiņš, ja to netur skropstas neturās kā vajag uz acs – tas ņurcās, staigā un traucē acij. Kad pārnāca mamma centos no viņas izvairīties, pildīju mājas darbus, skatījos TV, lai tikai nav uz viņu jāskatās un, lai viņa nepamana manu jauno acu modi.

 

 

 

 

 

Advertisements

Runča medības

Ticiet vai nē, bet šobrīd sīčiem topā ir Narvesen akcija – iepērcies, par katru latu saņem vienu uzlīmi un kad esi sakrājis noteiktu daudzumu iemaini tās pret glāzēm ar multiplikācijas filmas “Šreks” galveno varoņu attēliem.

Pirms pāris nedēļām veicām liktenīgo pirmo glāžu iegādi. Abiem puikām tika pa glāzei ar Šreka attēlu.

Lieki piebilst, ka apetīte aug ēdot. Šoreiz “āķis lūpā” sagrozīja galvu jaunākajam puikam. Ik dienas nācās klausīties lūgumus nopirkt glāzi ar Runča zābakos vai Ēzelīša attēlu. Jo dienas jo trakāk! lūgumi pārauga nevaldāmās raudu lēkmēs un prasībās zvanīt Rīgas vectēvam, kas ir uzņēmies šefību pār Narvesen uzlīmju krāšanu.

Vakardien pienāca tā diena, kad atkal viens komplekts bija sakrāts. Uzreiz pēc darba devāmies uz Narvesen kiosku Rīgā, Ziepniekkalnā, lai varētu saņemt glāzi. Pirms pirkt sazvanījām puiku, kas priecīgs paziņoja, ka vēlas tieši glāzi ar Runci zābakos. Lieki piebilst, ka starp četrām akcijas glāzēm šajā kioskā tieši mums nepieciešamā bija izpirkta!

Aplauzāmies un reids pa Pārdaugavas Narvesen kioskiem varēja sākties.

Lūk mūsu maršruts (12,8km):

Narvesen kioskos Nr.2;3;4 atkārtojās pirmajā kioskā redzētais – sieviņa ar uzlīmju komplektu sparīgi diebj uz kiosku, pēc tam galvu nodūrusi velkas atpakaļ uz auto. Arī Āgenskalna tirgus rajons lika vilties, jo cerētā Narvesen vietā uzgājām vien Pluspunkts kiosku. Brīdī, kad uzbraucu uz Kalnciema ielas bija jāizšķiras – braukt pa labi (uz Spici) vai pa kreisi (uz centru). izvēlējāmies pirmo variantu ar domu, ja Spices Narvesenā glāžu nebūs, tad gan brauksim mājās.

Protams, ka Spicē glāzes nebija. Jau izbraucām uz Ulmaņa gatves, apgriezos braukšanai mājup, kad pēkšņi sieviņa burtiski iespurdzās: “… tur bija Narvesens! BIJA!” 😀

Pārliecības par viņas vārdu patiesumu nebija, jo nekad nevienu kiosku tajā ielas pusē nebiju pamanījis , tikai fotoradarus, kuri tur itin bieži manīti ķeram tos, kas atgriežas Rīgā no Jūrmalas. Atkal nācās griezties riņķī un atkārtot jau veikto apgriezšanās manevru pie Spices. Laimīgi piebraucām pie benzīntanka, kura teritorijā tiešām atrodas Narvesen kiosks. Neticīgi noparkojos stāvvietā, sieviņa aizgāja. Šoreiz viņa bija prom ilgāk, tāpēc nospriedu, ka viņa noteikti iztaujā pārdevējas par vēl kādu Narvesen kiosku atrašanās vietām un par iemesliem kāpēc tieši glāzes ar Runci zābakos ir izķertas.

Šoreiz viņa atgriezās gavilēdama, kioskā ieraugot glāzi noteikti spiedza un lēkāja sisdama plaukstiņas kā mazs bērns. Mūsu prieks likās neizmērojams, jo bijām paveikuši to, ko mūsu mazajam puikam apsolījām.

 

Papildinājums (2011.gada 1. aprīlis):

Vakardien tā glāze nolidoja no virtuves skapīša un sašķīda sīkās drumslās. Galvenais, lai bērni neuzzin!

Kinderolas uzbrūk!

Jau kādu laiku neko neesmu rakstījis, bet šoreiz tiešām nespēju klusēt.

Nebija pagājušas ne 20 minūtes pēc kādā TV pārraidē redzēta sižeta par rotaļlietu patieso bīstamību, kad kaut kas līdzīgs atgadījās manās mājās.

Tuvojoties Ziemassvētkiem vecāki kļūst akli un dara muļķības. Uz galdiem bērni atstāj Ziemassvētku zeķes un zin, ka no rītiem tās būs piepildītas ar kārumiem. Ja atrastie kārumi bērniem nešķiet gana labi, vecāki kapitulē un mēģina atpirkties ar ko citu. Šoreiz jaunākā dēla manāmo vilšanos par manuprāt gardajām konfektēm zeķē, uz labu vērst spēja vien solījums uz dienas beigām pagādāt Kinder Surprise. Jā, jauka štellīte – ola kuras apvalkā simbolisks šokolādes daudzums un iekšā līdzīgi kā matrjoškā mazāka izmēra, bet plastmasas ola, kurā pārsteigums.

Cienījamie vecāki! Nekad neatstājiet savas atvases divvientulībā ar šīm mānīgi piemīlīga un droša paskata olām! Tās nav tik nekaitīgas kā ir pieņemts uzskatīt.

Ola jau bija nonākusi pareizajās rokās. Abi pieaugušie šiverējām pa virtuvi, kad no viesistabas atskanēja prātam neaptverams un spalgs bērna kliedziens. Ieskrienot istabā un ieraugot kliegšanas cēloni biju pat nedaudz apstulbis. Nezinu īsti ko “jaunākais” bija centies izdarīt ar savu vīrietību, bet kinderolas dzeltenā ola “aizpogāta” lepni Tur karājās 😀 Šķiet, ka pat ebreji nespētu izdomāt šādu apgraizīšanas veidu – lēni un mokoši. Pēc neilgas atbrīvošanas operācijas konstatējām, ka “svarīgākie” orgāni ir neskarti. Pārdzīvojums un mācība uzmanīties no Kinder Surprise gan uz mūžu!

Rūpīgi sekojiet līdzi tam kādas ‘dāvaniņas’ dodiet saviem bērniem 😉

Pienupienupienu

Vakarnakt atkal tas notika!
Tā ilgāk pasēdēju pie kompja un gulēt iet sanāca jau pēc pusnakts. Sieva kļūdas pēc ierušinājusies manā ierastajā gultas pusē, bet jaunākais dēls atnācis un kā teļš izslējies gulēja pa vidu. neko darīt. Likos uz auss sievas ierastajā gultas pusē.
Bija jau agrs un tāpēc iemigu ātri.
Līdz brīdim… .
Pusmiegā jutu kautko blakus sakustamies. Sapratu, ka tas ir dēliņš. Jutu viņu veļamies uz manu pusi 😀 Jau paliku tramīgs 😀 Atvēru acis un ieraudzīju viņu ar aizvērtām acīm, bet platu muti tveram pēc mana krūts gala 😀 AAAAAAA… wtf…
Piesūcās, bet kā dzelts momentā atrāvās un platām acīm caur tumsu vērās manī. Es ar tikpat platām acīm vēros viņā 😀 Abi bijām tik šokēti par notikušo, ka neko nesakot pagriezām viens otram muguru un gulējām tālāk itkā nekas nebūtu bijis. 🙂 Kad šo no rīta izstāstīju sievai viņa gardi vien nosmējās un lepni noteica, ka Valters jau gan zin, kas ir īsta manta 😀

piens

Papildināts [01.02.2009, 21:50]:
Komentāros Nombre ieteica kolosālu klipiņu šīs nakts notikumu atainošanai, lai mazāk jāfantazē, bet vairāk jāskatās 😀

Birku mākonis