daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘blogs’

HSB Unplugged

Pirms pāris dienām šokēju Overkirilu ar rakstu, kurā publicēju Latvijas hardstyle mūzikas piemēru. Šoreiz ir laiks atdot parādus un šekureku vācu metalcore grandi Heaven Shall Burn pasaulei parādījuši pāris savu dziesmu Unplugged versijas.

Lūk arī ģeniāls piemērs:

Šīs pašas dziesmas orģināls atrodams ŠEIT.

p.s. Heaven shall burn ir izveidjuši arī savu twitter kontu – http://twitter.com/officialhsb

Twitter.com vs komunikācija

Pēdējā laikā uzrodas aizvien vairāk dažādu rakstu par to kā nu jau populārais mikroblogošanas rīks Twitter.com maina cilvēku dzīves, ieradumus, dienas kārtību un uzskatus. Twitteris tiek piesaukts visdažādākajās nozīmēs – sākot no revolucionāras idejas līdz pat seklam čatam.

Pārsvarā pozitīvi par Twitteri izsakās SEO guru, mārketinga fani vai parasti ikdienas čatotāji, kamēr negatīvās domās ir lielais vairums to, kas to vēl nav pat izmēģinājuši.

Nesen Skujiņa blogā izlasīju par viņa pieredzi un atziņas par Twitter.com lietošanu. Visam viņa rakstītajam varu piekrist, bet es gribētu nedaudz papildināt par Twitter.com iemācītā lakonisma lietderību sadzīvē arī no negatīvās pieredzes puses.

Tikai iedomāsimies tipisku darba dienas noslēgumu, kad es beidzu darbu, iekāpju mašīnā un pa 45 minūtēm aizbraucu līdz 33km attālu esošajām mājām, kur mani jau uz sliekšņa gaida mani mīļie – sieviņa un abi puikas. Seko bučas, apskāvieni, rokasspiedieni un tad tas sākas…

Sākas jautājumi, kas pēc dienas, kas pavadīta  twitter.com jūgā liek satrūkties!

Viņa: “Kā tev gāja?”

ES: “Normāli, agri biju darbavietā, bija maz mašīnu, tad pastrādāju, paēdu pusdienas, vēlreiz pastrādāju un diena bija galā, sastrēgumi un mājas.”

Viss jau ir pateikts, cauri! 140 zīmēs esmu iekļāvies un izcili pierasti lakoniski esmu savus mīļos aplaimojis ar visas savas dienas notikumu izklāstu. Basta! Bet viņiem, kas Twitteri ne savā ausu galā ir redzējuši ar to protams ir par maz. Sieva, kas sagaida vīru tomēr ir pelnījusi ko vairāk par šo lakonisko un es pat teiktu strupo atbildi. Tāpat arī bērni, kas gaida atnākam lielo tēti, kas nu tik ķersies klāt rotaļām, spēlēm un trieks jestrus jokus, nesaprot, ja to nesaņem.

Tieši tā ir ar mani. Twitter.com ir foršs rīks kurā esmu notarkšķējies jau 4824 tweetus. 4824 diezgan bezjēdzīgus, bet patīkami īsus, kodolīgus un lakoniskus tweetus 🙂 Un esmu sapratis kas manī ir mainījies pa 10 pēdējiem gadiem – es vairs neprou runāt un uzrunāt. Ja zvana tālrunis es  labprāt izslēdzu skaņu un neatbildu, ja jāziņo kādam, tad es labprātāk aizsūtu e-pastu, aizrakstu vēstuli vai turpinu lakonizēt sevi Twitterī.

P.S. BET protams ir arī pozitīvās puses, un iespējams to ir vairāk nekā negatīvo 😉

Kad beidzas papīrs

Pirms nedēļas to piedzīvoju. Protams bija neērti, bet esmu ticis tam jau pāri. Kad stāstīju par to sievai viņa zviedza tik skaļi, ka pamodināja jau iemigušo sīci.

Visi teiks – ko ta tu skrien, bet neskaties!? Jā, es nepaskatījos, bet kad vajag tad nav līdz tam un bija arīdzan par vēlu.

Arī agrāk man bija aizdomas, ka tie darbavietas saimniecības darbinieki ņefiga te nedara… tik blandās apkārt un streļī cīgas vai meklē kādu biezāku, kas šim uzsauks mēriņu darbalaikā.

Tā nu savajadzējās uz toci. Aizgāju, mierīgi pasēdēju, bet prieks par paveikto gan bija īss, jo acis neapmānīsi. Pieķēru sevi truli vērojam pliku kartona rullīti sprīža garumā. Nebiju vēl tā īsti uztraucies, jo parasti saimniecības darbinieki turpat glabā stratēģisko rezervi. Ar acīm pārlaidu pāri nelielajai telpai un ar šausmām uz radiatora pamanīju vēl vienu tikpat nožēlojamu, pliku un saņurcītu kartona rullīti.

Tikai tad es raudulīgā pusbalsī izdvesu: “Nu kurš gan mutants ir iztērējis pēdējo tualetes papīru!”

Tā nu sēdēju es apstulbis un neziņā ko darīt. Spēju tikai sevi iztēloties ar nolaistām biksēm skrienot pa darbu un taujājot pēc papīra…

Nācās sasprindzināt visas savas maņas, lai spētu saklausīt caur divām durvīm, vai gaitenī neskan soļi. Jā, jā jāklausās uzmanīgi, jo ir jau pašam gadījies cerībā nevienu tur nesastapt iebrāzties tocī un tikai tur konstatēt, ka pie pisuāra, skaļi purkšķinādams un pret sienu ar rokām atstutējies, atlej  saimniecības darbinieks , bet šim aiz muguras rindā stāv vēl trīs kārumnieki 😀

Nogaidīju brīdi, kad tiešām gaitenī viss noklusa un ar steigu pusčetrāpus metos uz priekštelpu pēc papīra krājumiem. Roku dvieļi šoreiz lika man neviltoti smaidīt 🙂

p.s. brūns sveiciens saimniecības daļai!

Ēta volvo brumbrum

Daži zin ka vēl pirms nedēļas laiski vadīju atvaļinājuma dienas. Biju piemirsis par to uzrakstīt. 

Atvaļinājumā gāju ar spēcīgu apņemšanos turpināt dzīvokļa remontu. Jā, remontdarbi izdevās, bet tikai tiktāl cik uzbūvēt pāris mājeles no LEGO 😀 Trīs vīrieši saimniekoja pa māju ar visām no tā izrietošajām sekām. Katra diena sākās ar jaunāko dēlēnu būvējot aizvien jaunus LEGO auto vai torņus. Diena turpinājās kad pēc pusdienlaika devāmies uz skolu pēc vecākā brāļa. Ja mamma jaunāko žiperi liek gulēt uz rociņām, tad es izvēlējos citu ceļu. Braucot no skolas izlaidu lielāku līkumu un jaunākais kā likts aizmiga saldā pusdienlaika miegā. Atlika vien nogurušo dauzoni maigi ienest mājās un noguldīt gultiņā. Ja pirms atvaļinājuma likās, ka tieši pusdienlaiks būs īstais brīdis, lai kautko paremontētu, tad jau pāris dienās aptvēru, ka tas vienkārši nav izpildāms. Ēst gatavošana un mācīšanās ar vecāko dēlu paņēma visu pusdienlaiku un ja godīgi tad arī krietnu laiku pēc pusdienlaika. Mazais cēlās, vecākais jau beidza mācīties un nu jau par manu uzmanību cīnījās divi dauzoņas 😀 Vienojošais tomēr vienmēr bija LEGO vai arī izpriecas ārā uz kalna. 

Visjestrāk bija, kad no kalniņa nošļūkušais vecākais dēls nolēma ka viņš varētu kopā ar jaunāko nošļūkt. kalns no visām pusēm ar ledu noledojis un tajā pat uzkāpt grūti. Nolēmu palīdzēt mazajam. Abi uzrāpāmies augšā un pārliecinājies ka tā būs droši atļāvu abiem brašuļiem jautri iespurdzoties nolaist no kalna. Smieklīgākais vēl gan tikai sekoja. Stāvot kalniņa galā aptvēru, ka neesmu domājis kā tikšu lejā. Turklāt blaksustāvošie sīči viens otru uzmundrināja: “a davaj kas nenobrauks stāvot kājās būs pidars” 😀 Jā ko tādu pieļaut nedrīkstēju arī es 😀 Nācās man vien neveikli šūpojoties uz kājām slīdēt lejā no kalna 😀 Brīnumainā kārtā to paveicu godam par ko izpelnījos sīču izbrīna pilnus skatienus… ķipa vecs kraķis pa viņu kalniņu vizinās 😀

Jaunākais delēns mums tāds nerunīgs pagaidām gan. Pēc kārtējā kalniņa apmeklējuma gājām uz māju pusi garām mūsu autiņam. Rādu jaunākajam un saku, tas ir mūsu auto Volvo ar uzsvaru uz vārdu auto! Mazais tikai nobolījās, bet pēc kāda laiciņa mājās pieejot pie loga un rādot sasnigušo pasauli viņš mani pārsteidza. Skaidri un izteiksmīgi izstiepdams lūpas viņš sauca “Volvo” 😀 Mans prieks un lepnums par jauno iemācīto vārdu bija milzīgs, īpaši kad mazais par Volvo sāka saukt jebkuru automašīnu ko redzēja vai ar ko spēlējās mājās. 

Manu sākotnējo satraukumu par iespējamo palikšanu aci pret aci ar abiem foršajiem mājas vandāļiem nomainīja prieks par katru kopā pavadīto mirkli. Pat regulāri izsauktā vārda “Mamma” vietā jaunākais dēlēns uzstājīgi sāka saukt “Ēta!” 🙂 Izdevās pat izlobīt pirmos teikumus: “Ēta volvo brumbrum” (tētis brauc ar volvo). 

Tagad kad šīs laimīgās dienas jau aiz muguras varu atzīties, ka tomēr pietrūkst man tāda veida iespēja pabūt kopā ar ģimeni, bērniem. Lai arī nepadarīju neko no tā ko biju plānojis izdarīt, tomēr savu mācību guvu. Sapratu cik grūti ir tikt galā ar visu vienlaicīgi – ar māju, bērniem, mantām, skolu, ēdienreizēm utt… .  

P.s. Jau gaidu nākošo atvaļinājumu 😀

Alone in your crowd

 

ratm flag

 

2009. gads iesācies jestri. Uz brīdi visi aizmirsa pat par krīzi, kad bariņš tirliņu patriotisma, fašisma, revolucionārisma, huligānisma vai jebkādu citu emociju vadīts nomētāja Saeimu ar Vecrīgas bruģakmeņiem. 

Jā protams šitas ir iespējams arī visnovazātākais temats visā LV blogosfērā un interneta vidē kopumā un pat Obamas kronēšana nespēja to nomelnot 😀

Ar mītiņotājiem jau sanāca kārtīgi izvilloties iekš twittera, kas faktiski samazināja manu sekotāju skaitu, bet kā saka kvantitāte ne vienmēr nozīmē kvalitāti 😉 

Un tomēr latvietis ir man neatminama mīkla. Iet uz mītiņu protestēt, bet nepiedalīties afterpārtijā ir tas pats, kas aiziet uz pirti, bet nenopērties. Un tas vēl nav viss. Nākamā diena pēc grautiņa radīja visneiedomājamākās sirdsapziņas trīsas vairumā latviešu, kas pārvērtās par vienkāršu visa notikušā  noliegšanu! Sākās viss ar tekstiem, ka itkā taču dziesmas gāja dziedāt 😀 STOP… jampampiņi… cik tiešām dumam ir jābūt, lai domātu, ka ar dziesmām un dejām Saeimas namu izslaucīt izdosies?! Nē, esot tur gājuši pakvernēt Doma laukumā, lai pēc tam kulturāli izklīstu kā pēc kārtējā Nacionālā teātra apmeklējuma, bet garāmejot sanāca paspiesties garām kādam pusducim hūlīšu, kas mentu autoparku likvidē un vēl dažiem aktīvākajiem, kas par akmeņkaļiem/stikliniekiem piestrādā 😀 Te nu sākās arī klasiskās atrunas un tās ir ierasti divas. Pirmā vainu uzveļ hūlīšiem, jo no 10000 atnākušajiem tikai 1000 ālējušies, otrā palīdz ” atmazatsa” jebkurai siekaliņai – tas nav ierindas pilsoņu darbs hūlīšus savaldīt 😀 Nu šitāds lolisms! Žēl tomēr bija lasīt daudzos rakstus par to cik notikušais ir šausmīgi un ka neviens neatbalsta vardarbību.. blablabla…, bet pārdesmit cilvēkiem neviens no “citādi domājošajiem” protestētājiem nenorādīja, ka nav labi Saeimu apmētāt un policistus dauzīt! Visiem viss likās lieliski – gan pafočēt var, gan kadrā tikt, gan apmeklētu rakstu uzbliezt 😀 Čīkstēšanu par otro atrunu vispār nesaprotu – tad ja jau negribi iesaistīties, tad nafig uz to piketu gāji, savu viedokli paudi un galu galā skaļi rēji caur netu gan pirms gan pēc. 

Elementāra sakarība – ir menti, ir valsts. Tauta jau zin dažus savus varoņus – mentkāvējus, bet ko izņemot skatīšanos uz to kā poličus tvarsta darīja parastais piketētājs/dziesmu dziedātājs un  bļāvējs? Da neko nedarīja! Aizgāja mājās, palūrēja teļuku, sačatojās ar domubiedriem netā, bet no rīta ejot uz darbu sūtīja “laburītu” liftā satiktajai kaimiņienei/policista sievai, kas pusnakti negulējusi ar uzblīdušiem plakstiņiem nu dodas uz darbu klačoties ar kolēģītēm. Bruģakmens revolūcija, tā notikušo varētu nodēvēt. Skan skaisti gandrīz kā oranžā revolūcija pie hoholiem, tikai tāda pelēcīgi smagnējāka. Es labi saprotu, ka iespējams bija cilvēki, kas organizēja, meta pirmo akmeni, pagrūda pirmo policistu, bet šajā gadījumā pūlis pierādīja savu stulbumu akli pakļaujoties šāda veida aģitācijai. Civilizētajā un ne tik civilizētajā pasaulē par bumbu sprādzieniem organizācijas uzņemas atbildību, bet kas notika pie mums? Vienīgie oficiālie organizatori paziņoja, ka naeuzņemas atbildību un vaino citus! Jā, laikam neviens no viņiem nebija mājās, kad kaunu dalīja 😀 Un kāda jēga cīnīties, ja šādi rīkojas pašpasludinātie vadoņi?

Cīņa ir labi, bet katrs cīnās zem sava karoga, dažreiz šie karogi apvienojas, bet pēc uzvarētas cīņas karogi parasti atkal šķiras. Pēc uzvaras aizbrauc zemnieks ar savu traktoru laimīgs mājās, pilsētnieks iekāpj pārpildītā sabiesdriskā transportā, karogi tiek savīstīti un caur tiem atnestie ideāli aizmirsti. Tas pats notiek tagad. Zemnieki sakāpj dārgos traktoros, tērē degvielu kurai tiek piemērota nodokļu atlaide un dragā uz Rīgu kamēr pārējie nespēj saprast vai Pans Kleksis tiešām rij ripas vai varbūt Zatlers pat nedomā atlaist Dievmani (GODman) 🙂 Suņi rej, bet karavāna iet tālāk.

Latvieti mosties! Kad nākamreiz taisīsi revolūciju, ielec dziedošajā penšu barā un sāc moshot, kad redzēsi urļiku ar bruģakmeni rokās, izrauj to viņam no rokām un iemet viņa tačkai logā, lai zin kā dzīvot uz vecāku rēķina, braukt ar krutu tačku un dzīvot mikrorajona daudzstāvenēs. Rīkojies!

Kamēr neviens neceļ karogu, kas man labpatiktos klausos sarkanmelnkarogotos un skaļi noliekot citādi domājošos ceru …

Sabiedriskā transporta trauma

^Sabiedriskais transports ir labs, bet tikai lai nokļūtu ar puspievērtām acīm no vienas vietas uz citu! Tā ir mana nostiprinājusies pārliecība pēc nu jau pāris nedēļu intensīvas sabiedriskā transporta izmantošanas. Izmantoju vilcienu, autobusu un tramvaju.
Sākšu ar vilcienu. Viss itkā lieliski līdz brīdim kamēr jākāpj ārā. Un šajā sakarā man ir pretenzijas pret penšiem, ķoķkām un tamlīdzīgiem mūsu sabiedrības locekļiem. Nav vēl ne tuvu pienākusi izkāpšanas stacija, kad visi večuki ļengani speras kājās un slāj uz durvju pusi, lai tiktu tām pēc iespējas tuvāk un maksimāli nobloķētu vai aizkavētu izkāpšanu pārējiem pasažieriem tādejādi kavējot visa sabiedriskā transporta efektivitāti! Es parasti Olaines stacijā vēlos arī tikt tuvāk durvīm, lai paspētu izkāpt, pārlekt pāri sliedēm un doties mājup, nevis kvernēt uz perona saspiestā ļaužu pūlī gaidot kamēr vilciens paies garām. Situācija ir dumja, jo ja es gribu izkāpt pirms sirmā bremzētāju bariņa, tad man jāceļas no vietas un jāvirzās uz durvju pusi jau pirms iepriekšējās pieturas. 😦
Nākamais pērienu dabūs tramvajs. Viss arī itkā pat bija labi līdz pirmo sniegu un aukstumu nenomainīja gaisa temperatūras celšanās pēdējās dienās. Absurds. Kad bija auksts, tad nācās braukt neapsildītā tramvajā un sūkstīties par to ka kājas salst, bet tagad kad ir silts es nespēju pat paelpot piesmakušajos, pārkurinātajos tramvajos! Reiz sēdēju pie loga, vietā kur silto gaisu pūš tramvaja apkures sistēma. Pēc aptuveni 5 minūšu sēdēšanas sajutu tādu kā deguma smaku.. bikšu stara bija tā uzkarsusi, ka draudēja sākt gruzdēt! Šorīt braucot uz darbu pirmo reizi neizturēju un novilku pufīgo ziemas virsjaku. Palika vieglāk, bet mana neizpratne saglabājas. Kāda vella pēc jāsasviedrē vai jāsaldē cilvēki!? Vai varbūt sabiedriskais transports Rīgā ir tāda kā rūdīšanas treniņnometne? 😀 ^

atver actiņas un deguns pats parādīs!

Esmu slims 😦 Pagāšnedēļ tas sākās un turpinās joprojām!

Simptomi? Puņķi, klepus, iekaisis un sāpošs kakls. 

Kā jau kūtrs pie ārstiem gājējs nolēmu, ka vislabākā ārstēšanās ir dabas veltes un tautas metodes nedaudz piepalīdzot ar mājās atrodamām sūkājamām brīnumzālītēm 🙂 Dienas režīms vienkāršs – no rīta un vakarā kakla skalošana ar sālsūdeni, milzīga krūze karsta piena ar medu vakarā un kādas 2-4 sūkājamās tabletes visas dienas garumā. Ja pret kakla skalošanu un piena ar medu dzeršana problēmas nesagādāja, tad sūkājmās tabletes gan atstāja efektu… vai varbūt pareizāk jāsaka defektu 😀 Viss sākās jau pirms vairākām dienām, kad paralēli nosauktajiem slimības simptomiem parādījās galvas reiboņi, galvassāpes un slikta dūša. No sākuma to visu pierakstīju slimībai ar kuru jācīnās līdz aizvakar, kad paciņā bija palikusi tikai viena sūkājamā tablete nolēmu beidzot izlasīt lietošanas instrukciju. Tur skaidri un gaiši rakstīts – blakusparādības: reiboņi, galvassāpes, nedrīkst vadīt auto. Njaa… viss nāk gaismā un ar šausmām aptvēru cik patiesībā nopietnas sekas varēja būt šādai vieglprātīgai attieksmei pret parastām kaklam domātām sūkājamajām tabletēm! Vismaz 5 dienas esmu pavadījis pie stūres reibuma stāvoklī apdraudot sevi un citus 😦 

Mācība no šī nelielā stāstiņa skaidra – atver actiņas un deguns pats parādīs jeb lasi instrukciju pirms ko baudi orāli 😀

Birku mākonis