daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘brauciens’

Uz Ozolniekiem 400km

Sestdienas rīts sākās 7:00. Uzdevumi dienai skaidri – Nr.1: piecelties, pavadīt vienu dēlu uz autobusu, kas viņu nogādās Paņevežā, lai piedalītos starptautiskā tautas deju koncertā; Nr.2: saģērbt silti otru puiku, lai vestu uz Ozolniekos notiekošo hokeja treniņu. Mierīgi uzvelku lauku drēbes – šortus, pavecu t-kreklu, lai pēc Ozolniekiem dienu pavadītu rokoties pa dārzu.

Pirmo lietu godam paveicu, arī otrajā bija jaušams progress. Bet tikai līdz 9:30, kad uzzināju par dienas plānu straujo maiņu. Uz Lietuvu braucošajam dēlam no karstuma vai kādu citu iemeslu dēļ jau robežai tuvu esošajā autobusā atteica veselība – bālums, galvassāpes, īsāk sakot – viss ir slikti. Tika pieņemts lēmums viņu sēdināt ārā no autobusa uz Latvijas – Lietuvas robežas, lai atsaucīgas benzīntanka darbinieces viņu uzmana līdz brīdim kamēr es no Ozolniekiem atbraukšu pakaļ. 

Ok, ķeru pie rokas mazo hokejistu – viņš pusnoģērbies, silti ģērbts un ar hokeja bruņām lec mašīnā un mēs lidojam uz robežu.

Priecē arī laika apstākļi +30 un mašīnā nedarbojas kondicionieris.

Nonākot Latvijas – Lietuvas robežpunktā ieraugam “simulantu”, jeb kā citādi nosaukt bērnu, kas pilnībā pēkšņi atveseļojies, jo stundu gulējis ēnā un apēdis 12 saldējumus!? Valdu dusmas, bet jau nobrauktais attālums un izbojātais dienas ritms liek pieņemt kārtējo neracionālo lēmumu – doties uz tikai 60km aiz robežas esošo Paņevežu. Protams pases man nav, mazajam hokejistam nav ne pases, ne dzimšanas apliecības, kas pierādītu, ka nenodarbojos ar cilvēku tirdzniecību. Tas liek braukt karavānā aiz pāris fūrēm. Piesardzīgi nonākam Paņevežā, bet tur nākamā problēma – nezinām vietu kur notiks koncerts un kartes līdzi arī protams nav. Dēls zin teikt, ka visam jānotiek kādā lielā sporta zālē. Uz to vietējā benzīntanka darbinieks mūs nosūta uz stadionu “Aukštaitija”. Tur nekas nenotiek, ja neskaita basketbola turnīru iekštelpās. Apstaigājam visu kvartālu, bet vietējie par dejām neko nezin.

Atgriežoties no apgaitas pamanu, ka pie stadiona vieglajās automašīnās piebrauc vēl divas basketbola komandas. Priecīgs eju viņiem vaicāt par vietējām sportazālēm – eju, bet paeju garām! Kāpēc? Jo tas izrādās iz kurlmēmo čempionāts!!! Visi žestikulē un kā jau ķermeņa valodas pārzinātāji nojauš izmisumu kādu tajā brīdi pauž mana sejas izteiksme.

Nolēmu vienkārši braukāt pa pilsētu un meklēt. Atradām ātri – lielā basketbola arēna nav noslēpjama skatam. 

Deju mēģinājums jau beidzies. Mēs – es slapjš kā cūka, lauku drēbēs, dejotājs saguris, bet gatavs dejot, hokejists kā hokejists – garās sporta biksēs un siltā, bet nu jau slapjā krekliņā. Protams esam kolorīts bariņš, īpaši uz autobusā kolektīvam līdzi braukušo mammu fona – sapucētas, skaisti un vasarīgi brīvi ģerbušās un koncertam pilnībā gatavas. Tālu braukts, uz koncertu jāpaliek un jāatzīst, ka tas bija skaists. Atpakaļceļā mašīnā laipni paņēmām divas cita Latvijas pieaugušo tautas deju kolektīva dejotājas. Par kondicioniera iztrūkumu viņas pabrīdināju tikai pēc iekāpšanas, tiesa, jau sākās negaiss, lietus un arī elpot kļuva daudz, daudz vieglāk. Atceroties pasu trūkuma problēmu atpakaļceļā braucu aiz deju kolektīva autobusa. Vispirms uz kolektīva ēšanas vietu, kurp viņu pavadīja leišu autobuss, mūsējais brauca pa dzelteno, bet es kārtīgi sekodams pa sarkano gaismu. Un arī milzīgā lielveikala Babylonas apmeklējums autobusa pasažieriem izvērtās par stundu ilgu šopingu. Tā visa rezultātā mājas sasniedzām ap vienpadsmitiem, dēli aizmiga vēl Lietuvā un iebraukšanu dzimtenē tā arī neatcerās.

Abām deju kolektīva meitenēm paldies par izklaidēšanu ceļa garumā! 

Image

Advertisements

es Bij’ pie tiem ventiņ’ puik’

Tikai dažas stundas atpakaļ atgriezos no vienas no Latvijas teritorijām, kas vismaz kādreiz (Lemberga kunga valdīšanas laikā) droši varēja cerēt uz autonomās republikas statusu! Jā pareizi vien uzminējāt, tā ir ventiņ pilsēta  Ventspils.

gatavošanās

Jau otro nedēļu rit mans atvaļinājums un jau kopš tā sākuma ģimenē runājām par iespēju paceļot. Par galveno prioritāti izvēlējāmies plānoto ceļojumu uz Igauniju. Bet, kad atgriezāmies un pāris dienas atpūtāmies, nolēmām, ka ir jāizmanto laiks un jādodas vēl kautkur. Diemžēl laika apstākļi Latvijā nekad nevienu nav lutinājuši un arī mūs atturēja rudenīgās laika prognozes un mākoņainais laiks aiz loga. Tā nu šorīt mēs pamodāmies vīlušies – ārā viss pelēks. Zvanījām uz Ventspils tūrisma informācijas centru, lai noskaidrotu vai tur nav gadījumā labāks laiks. Nē, diemžēl tur esot spēcīgs vējš un velkoties uz lietu.  Nosēdējām dzīvoklī līdz kādiem 10:30, līdz sapratām, ka  ārā nav vēl nolijusi ne pilīte lietus un ar katru dienu laiks ārā kļūs aizvien pretīgāks. Nepaiet ne pusstunda un jau sēžam automašīnā, kas traucas Jelgavas virzienā.

brauciens turp

Aiz Jelgavas  griežamies pa labi, virzienā uz Tukumu un Ventspils šoseju. Uzreiz aiz Jelgavas debesis  no vienkārši pelēkām kļuva draudīgi pelēkas un  top skaidrs, ka kautkur Ventspils šosejas virzienā spēcīgi līst lietus. Ilgi nebija jāgaida, kad arī mēs noķērām lietus mākoņus, bet mums par laimi lietus ātri mitējas un  pie pagrieziena uz  Ventspils šoseju par lietu liecina tikai dažas peļķes ceļa malās. Uzgriežamies uz Ventspils šosejas. Braucam normāli – ap 110-120km/h. Ceļš kļūst aizvien sausāks un liekas, ka šeit nemaz nav lijis. Tiesa, pametot acis Ventspils virzienā liekas, ka tuvojamies tieši lietus epicentram.  Tomēr šķiet, ka tieši lielais vējš ir tas, kas izgaiņā lietus mākoņus un neļauj tiem nomest uz zemes ūdens desantu.  Tuvojoties Ventspilij dažubrīd pat uzspīd saulīte un tas protams priecē un uzlabo omu visai ģimenītei.

iekš to Ventiņ pilsēt

Ventspils mani sagaida  kā savējo – pirmais lielais autocentrs ir Volvo centrs 🙂  Ielu kvalitāte pilsētā tomēr nav daudz vairāk updeitota kā pārējās Latvijas lielpilsētās. Ēkas arī ir gan sakoptas, gan nolaistas, bet iepriecina vide. Skaistas puķu dobes un ziedu puduri, jauks bruģītis vecpilsētā, kā arī daži citi pribambasi liek priecāties, ka esam šeit nonākuši.

Pilsētas apskati sākām ar nedaudz haotisku vazāšanos pa vecpilsētu. Šajā nodarbē lieliski izpalīdzēja norāžu stabi, kas uzstādīti praktiski visā vecpilsētas teritorijā.

https://i2.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK22dwbA70I/AAAAAAAACYA/hSTbhWUctRs/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_006.jpg

Paklenderējam apkārt un pēc spēcīgā vēja virziena saprotam, ka tuvojamies Ventas upei. Kad to sasniedzam vējš gāž no kājām, bet es pieļauju arī ka tas tikai tā likās mums –  Latvijas iekšzemes un sauszemes žurkām 😀  Cīnoties ar vēju dodamies uz priekšu līdz uz kāda soliņa sastopam visnotaļ klusu sarunu biedru. iepazīstamies un izrādās, ka tas ir Krišjānis (jebšu kā laukos saka Valdemāru Krišjānis). Piesēžu viņam līdzās un tā nu mēs abi raugāmies uz Ventas otrā pusē esošo ostu.

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SK23aspkL_I/AAAAAAAACZ0/gbgq64BJ-k8/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_020.jpg

Pēc ilgākas klusēšanas saprotu,  ka šim laikam ar redzi ar vairs nav īsti labi un piedāvāju izlīdzēties ar savām acenēm 😀

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SK23gBpUseI/AAAAAAAACZ8/dlLcgRfvKLE/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_021.jpg

Tā varētu stundām mēs abi tur sēdēt, bet bērni velk mani uz nākamo mērķi.

To var pamanīt jau pa gabalu. Tā ir ceļojošā govs.

https://i1.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK23noEdRTI/AAAAAAAACaY/D0I6wKl9X7s/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_024.jpg

Liela un iespaidīga, turklāt fotografēties gribētāji pat šajā skarbajā dienā nebijām mēs vienīgie! Ventspilī šī gan nav vienīgā govs, jo kamēr gājām līdz šai lielajai pa ceļam saskaitīju vismaz 4 citas!

Pastaiga pa vecpilsētas ieliņām rada dažādus iespaidus. Tās ir labi koptas un ar dažviet sastopamām jaukām ziedu kompozīcijām, bet no otras puses tik vientuļi un klusi nav bijis nekur. Cilvēkus praktiski neredzēju, un mājas arī apdzīvotas ir labi ja puse. Dažas ēkas labi sakoptas un acīmredzami apdzīvotas, bet citas pilnīgi tukšas un nolaistas.

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SK237NlQawI/AAAAAAAACbI/CBioStuwJ5c/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_030.jpg

Klusums un tukšums pat nedaudz biedē, to pārtrauc tikai dažas automašīnas, kas traucas garām pa bruģētajām ieliņām. Virzamies tuvāk vecpilsētas aktīvajai daļai un drīz vien nonākam pie ēkas, kuru aplūkot tomēr ir vērts – Ventspils pils.

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SK239Uvx3kI/AAAAAAAACbQ/SxfcDq6dsdk/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_031.jpg

Ārēji neliela un  pat necila celtne, kurā ieejas maksa noteikta  ja nemaldos 1.50 LVL . Nolēmām riskēt un dodamies iekšā.  Pie ieejas nedrīkst aizmirst salutēt vai kā citādi izrādīt cieņu pils īstenajiem (agrākajiem) saimniekiem 😀

https://i1.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK23_qIJaxI/AAAAAAAACbc/939kdTKcQuI/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_032.jpg

Leišu tūristi uz mani gan tā nedaudz dīvaini skatījās, bet nu kas izdarīts izdarīts 😀  Laikam tieši tāpēc nolēmu pakļaut sevi nelielām mocībām, kas kā izrādījās nemaksā NEKO!

https://i2.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK24Rx3Y8dI/AAAAAAAACcM/0dBdkXRAtwk/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_038.jpg

Negatīvais pilī manuprāt ir tas, ka uzreiz ieejot pārņem nevis senlaicīgas, bet pat nedaudz moderni laikmetīgas izjūtas. tas pateicoties tam, ka pils nosacīti atrestaurēta un  tajā ierīkotais muzejs  ir ar dažādām modernām uzpariktēm. Sieva pat zināja teikt ka vienu brīdi tas esot skaitījies kā viens no modernākajiem muzejiem ZiemeļEiropā. Viss uztaisīts skaisti un kvalitatīvi, jebšu ar vērienu. Eksponātu nav daudz, bet telpas izmantotas racionāli un ar labu tematisko sadalījumu. Esam aplūkojuši nopietnu ēku, lai turpinātu ne tik nopietni 🙂

Pildam savu svēto vecāku funkciju un vedam bērnus uz Bērnu pilsētiņu. Jāsaka, ka nebiju to iedomājies tik iespaidīgu. Tai atvēlētā platība ir iespaidīga un teritorija labiekārtota bagātīgi.  Bērni dzīvojas un aiz laimes pat nezin kur likties, jo uzreiz gribas izmēģināt visus slidkalniņus, visas šūpolītes, visu, visu… 🙂 Pat Ilze nespēj noturēties pretī kārdinājumam un laižas iekarot kādu no daudzajiem bērnu atrakciju rīkiem.

https://i1.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK25BWrKgyI/AAAAAAAACdo/hID7xsFW7UU/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_049.jpg

Tā paiet stunda, bet pulkstenis ir jau 16:00. Eduši vēl neesam, bet tagad atšķirībā no situācijas pilī, kad bērni jau prasīja ēst, nevaram vairs viņus dabūt prom no laukumiņa, jo tur taču ir tik labi un ir skaidrs ka tik drīz tādā bērnu paradīzē atgriezties nesanāks. Ar lielu pierunāšanu dodamies ēst. Ilze arī pati agrāk ir vadījusi ekskursijas uz Ventspili un liekas ir lietpratēja arī ēdināšanas jautājumos šajā pilsētā. Meklēto ēstuvi atrodam uzreiz aiz bērnu pilsētiņas. Šī kafejnīca atrodas Vasarnīcu ielā 17 un saucas “Pankoki”. Ceram uz firmas ēdieniem – pankūkām, bet mums par lielu nožēlu pankūku cepēja slima un jāņem kas cits. Cenas apstulbina un pat negribas tām ticēt – LĒTI!! Droši ņemu sev zupu, otro ēdienu, dzeramo un saldo.. arī sievai un bērniem līdzīgi, tikai mazāk… rezultāts ir iztērēti 8 lati, kas manuprāt nav nekas ņemot vērā ēdiena daudzumu un mūsu skaitu!

https://i1.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SK25uDuCBsI/AAAAAAAACe4/SYBJm782QQk/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_058.jpg

Lieki piebilst, ka  paēdu un biju apmierināts arī ar ēdiena garšu. Paldies šai iestādei, un lai daudz jauku klientu viņiem turpmāk!  Ekskursija tuvojas beigām un vēl pēdējais prieks tiek bērniem, jo ceļu līdz mašīnai mērojam cauri bērnu pilsētiņai. Atkal bērnu smiekli, prieks un gaviles, līdz tomēr sasniedzam automašīnas stāvvietu. Kāpjam iekšā, mājam ardievas Ventspilij un dodamies mājup.

brauciens atpakaļ

Uz mājām braucot izvēlamies to pašu ceļu pa kādu atbraucām. Esam noguruši un pirmie aizmieg bērni, tad Ilze un arī es ar grūtībām jau turu acis vaļā. Neaizmigt man palīdz tas, ka spīd vēl vakara saulīte un ceļš nav vienmērīgi taisns. Pusceļā iebraucam vēl Tukumā, lai apciemotu manus vecvecākus. izlocam kājas, iekožam ābolu plātsmaizi un es bonusā no vecvecākiem saņemu gardo pašdarināto vīniņu 🙂 uz vectēva vārdiem, ka to nevajag baigi kratīt atbildu, ka šitā manta pie manis tāpat ilgi neglabājas 😀 Gribas jau mājās un dodamies prom.  Nobraucam pēdējos ~ 100km un esam mājās. Iespējams mana atvaļinājuma pēdējais ceļojums beidzies.

Visas Ventspils brauciena bildes ir šeit:

 

Ventspils_21.08.2008

Paldies Tev bloga lasītāj!

Eesti apceļojums (14.08.08-16.08.08) – trešā diena

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKcsr5VtdGI/AAAAAAAAAf0/iyVBL3fxSMY/Igaunija_celojums_08.2008_071.jpg

3. diena

rīts

Rīts nelielajā Peipsi-lained hotelītī pie Peipusa (Peipsi) ezera sākas drūmi, jo ārā laiks ir pretīgi auksts – līst vai smidzina lietus un debesis ir pelēki nomākušās. Uzēdam pašvakas brokastis un iepazīstamies ar kādu latviešu sievieti, kura ar vīru arī nolēmuši apceļot Igaunijas āres. Pēc brokastīm sakāpjam mašīnā un steidzamies prom uz Tartu (Tērbatu).

Tartu

Braucot uz dienvidiem Tartu virzienā laika apstākļi manāmi uzlabojas. ir apmācies, bet nav vairs tik auksti un arī sauli jau šur un tur var samanīt caur mākoņiem. Braucot iekšā Tartu ar ceļa biedriem nosmejamies, ka pilsēta jau liekas pat nedaudz latviski atpazīstama un mājīga. Nedaudz pariņķojam pa pilsētu un uz labu laimi atrodam stāvvietu kurā sestdienā nekas nav jāmaksā. paejot nieka 20 metrus vecpilsētas virzienā saprotam, ka esam atstājuši auto tieši pie Rātslaukuma un visa tartu senā pilsētas daļa ir mums pie kājām.

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKc4KTADrqI/AAAAAAAAA2E/7btOFCEapJ0/Igaunija_celojums_08.2008_235.jpg

Nedaudz pastaigājam pa rātslaukumu un pieguļošajām ieliņām, kas diezgan pilnas ar Latvijas tūristiem.

Arī Universitāti aplūkojām un aiz tās esošajā kalnā, kur atrodas Doma baznīcas drupas uzkāpām. Kalnā priecē arī uzstādītais seno Igauņu upurakmens par kura eksistenci mums par lielu pārsteigumu šajā “viss notiek tikai igauniski” zemē liecina plāksne ar uzrakstu gan igauniski, gan krieviski.

https://i1.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SKc5r0gYpEI/AAAAAAAAA40/tHq1ClM7SDg/Igaunija_celojums_08.2008_255.jpg

Pilsēta atstāj par sevi vislabāko iespaidu. Tiesa nogurums un pelēkie laika apstākļi ir darījuši savu un vairāk pat neko tā īsti aplūkot negribās. Sēžamies auto un braucam Igaunijas un Latvijas robežas virzienā. Plānā paredzēts vairs tikai Munameģa apmeklējums.

Alas

Jo tuvāk Latvijai, jo karstāks, saulaināks un tveicīgāks kļūst laiks. Saules siltums izvēdina mūsu drūmākās domas un atkal rodas vēlme ielūkoties Igaunijas kartē kāda apskates objekta meklējumos. Potenciālie apskates objekti izrādās vairāki, bet kā pirmo nolemjam aplūkot Piusas alas, kuru pazemes platība pārsniedz 10 hektārus. Piusa novietota tikai pāris kilometrus uz rietumiem no Igaunijas – Krievijas robežas. Atrast alas, ja māk lasīt karti, ir viegli. Pirms gada mana sievasmāte bija uz šīm alām un teica ka kārtīgi tās izstaigājusi vairāku kilometru garumā zem zemes. Arī mēs ceram uz kautko līdzīgu, bet alas atrast neizdodas, līdz saprotam, ka visas ieejas alās ir aizbetonētas un pie galvenās ieejas alāsir uzslieta ēka. Kļūst skaidrs, ka pagāšgad alas apsekojušajiem latviešiem ir paveicies, jo tagad jāmaksā par ieejas biļeti. Tā arī darām, bet ieejot iekšā jūtamies ārkārtīgi vīlušies, jo tālāk par 10 metriem alu kompleksā ieiet neizdodas dēļ uzslietā nožogojuma.

https://i1.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKc69UAHLoI/AAAAAAAAA7Y/L8Xnu7T8-_8/Igaunija_celojums_08.2008_274.jpg

Žēl, bet esam vīlušies – var redzēt, ka alas ir lielas un skaistas, bet laikam nu jau cilvēku dzīvībai bīstamas un tādēļ arī ar pārvietošanās ierobežojumiem cilvēkiem. Gide, kas visu stāsta igauniski un tieši mums krieviski gan cenšas mūs vēl pierunāt iet tālāk uz karjeru, kas atrodas aiz alām, bet mēs atsakamies, lai dotos tālāk.

Pēdējā pils

Par nākošo, priekšpēdējo apskates objektu Igaunijā izvēlamies Vastsellinas pilsdrupas.Pils kādreiz kalpojusi par Igaunijas dienvidaustrumu robežnocietinājumu.Jāsecina, ka šeit tiešām ir padomāts ne tikai par pašām pilsdrupām, bet arī tām pieguļošo teritoriju sakārtošanu.

https://i0.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SKc753IwFtI/AAAAAAAAA9Y/7a9pTRH2cz4/Igaunija_celojums_08.2008_289.jpg

Pildrupas nelielas, bet to relatīvais augstums no pilskalna pakājē tekošās upītes ir diezgan iespaidīgs. Nolemjam nokāpt arī līdz upītei un baudīt iespējams pēdējos Igaunijas dabas jaukumus.

https://i1.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc8BtbsalI/AAAAAAAAA9s/QW2hLJ1mTS8/Igaunija_celojums_08.2008_291.jpg

Tveices un lielā karstuma dēļ atpakaļceļš kalnā ir grūts, bet mēs to paveicām 🙂

317,6m.v.j.l.

Pirms aptuveni 2 nedēļām biju uz Alūksnes kapu svētkiem un visiem klātesošajiem aizrautīgi stāstīju cik ļoti man patika braukt pa senās Prūsijas kalnainajiem, ar liepām apstādītajiem, līkumainajiem ceļiem (bildes no šī braucien ir šeit). Uz to mans onkulis atbildēja, ka tad jau man kā reiz vajadzētu pavizināties pa Dienvidigauniju pie Munameģa. Sacīts – Darīts! Braucam uz Munameģi – augstāko virsotni trīs Baltijas valstīs ar absolūto augstuma atzīmi 317,6m.v.j.l.. Jāatzīstas, ka arī šeit man bija piemeties neliels Igauņu vadātājs, kurš mani aizvilka uz Munameģim piegulošā ezera otru pusi, bet laipns, krieviski runājošs igaunis ātri glāba situāciju. pārsteidz lielais tūristu skaits pie Munameģa, pat dažus lielos tūristu autobusus varēja redzēt. No lajas kāpiens Munameģī liekas grandiozs, jo uz augšu ved betonētas repītes un paralēli tām betonēts celiņš bez saredzama gala. Kāpt sākām nedaudz norūpējušies, bet kad tikko iegājām ritmā izrādījās, ka jau esam sasnieguši virsotni.

https://i0.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc8Pw1TSqI/AAAAAAAAA-E/Ttc6voZCxr4/Igaunija_celojums_08.2008_294.jpg

Skats no Munameģa platformas nekāds, jo visapkārt viss apaudzis ar kokiem un krūmiem. lai kautko ieraudzītu jābrauc augšā baltajā tornī, bet šoreiz pat man negribējās tērēt naudu braucienam ar liftu. Atnācām, ieraudzījām, aizgājām. Vislielāko prieku man sagādāja brauciens no Munameģa līdz Latvijas robežai, jo ceļš bija kvalitatīvs un tikpat lieliski kalnains un līkumaini bīstams, kā mans onkulis Māris V. man bija stāstījis.

THE END

Jau kādus pāris kilometrus pirms Latvijas robežas ceļa kvalitāte jūtami kritās. Tas arī daļēji priecēja, jo tātad pie stūres aiz noguruma aizmigt nav iespējams 😀 Vēl tikai pēdējā bilde uz robežas Veclaicenes robežpunktā un esam LV.

https://i0.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc8VAMWnrI/AAAAAAAAA-M/0e4acRVpXVM/Igaunija_celojums_08.2008_295.jpg

Vēl tikai pāris stundu ceļš pa Vidzemes drebulīgo šoseju un esam mājās.

Ceļojuma trešās dienas maršruta karte:

Visas bildes ir šeit:

Igaunija_celojums_08.2008

Visi raksti par Igaunijas apceļojumu:

1. diena

2. diena

Eesti apceļojums (14.08.08-16.08.08) – otrā diena

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKcsr5VtdGI/AAAAAAAAAf0/iyVBL3fxSMY/Igaunija_celojums_08.2008_071.jpg

2. diena

rīts

Rīts viesmīlīgajās naktsmājās Metsaveere. Ap 8:00 pieceļamies, izstaipīšanās, rīta rosme un duša.Iepriekšējā vakarā sarunājām ar saimnieci brokastis par 50 kronām uz cilvēku, bet par bērniem viņa naudu teica ka neņems, tātad 150 kronas par brokastīm 5 cilvēkiem. Brokastu laiks noteikts uz 9:00. nedaudz bažīgs par plānotajām brokastīm kāpju lejā un pēc nelielas laipnas vārdu apmaiņas ar saimnieci pieejam pie brokastu galda. Redzētais pārspēj pat manas vislabākās iedomas! Bez ļoti garšīga izskata omletes ar gurķīšiem, tomātiņiem un maizītēm ar sieru vai gaļu uz galda atrodas arī trauks ar mājas sieram līdzīgu masu un otrs trauks ar svaigu zemeņu zapti! Vēl pārsteigtāki esam kad saimniece norāda uz kādu trauku, kas piekrauts ar svaigi ceptiem kēksiņiem! Esam patīkamā šokā par redzēto un arī mūsu kuņģi jūtas aplaimoti to visu nomēģinot. Brokastis ir lieliskas un arī garastāvoklis liekas kļūst labāks ar katru mirkli. priecīgi par jaukajām nakstsmājām pametamsmaidīgo saimnieci un viņas īpašumus, lai dotos tālāk uz ziemeļaustrumiem.

ciemā pie muižkungiem

Mūsu mērķis ir divas Igaunijas ziemeļaustrumu muižas – Palmse un Sagadi.

Ceļu uz tām atrodam praktiski bez lielām problēmām. Sagadi muiža ir nedaudz lielāka, bet mazāk sakopta.

https://i2.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SKcuSfNGW5I/AAAAAAAAAiY/c445vSWCSgg/Igaunija_celojums_08.2008_090.jpg

Savukārt Palmses muiža ir lieliskā kārtībā ar atjaunotu lielu parku, saimniecības ēkām un ļoti lapi restaurētām iekštelpām ar inventāru, kas atvests no visas Igaunijas. Palmses muižas pagrabā ir vīna pagrabiņš, kurā iespējams iegādāties arī Igaunijā ražotus vīnus. Mūsu izvēle bija divas pudeles “Jōhvika vein” un par savu izvēli neesam vīlušies arī šodien 🙂 Izstaigājam jauko Palmses muižas parku un atkal varam doties uz nākamo mērķi.

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKcvYEVCDqI/AAAAAAAAAkk/ftQ_383M5aI/Igaunija_celojums_08.2008_106.jpg

kur ir tas akmens, bļin…

Brauciens turpinās uz Ehalkivi – Ziemeļeiropas lielāko laukakmeni, kura diametrs itkā ir 50m. Pa ceļam vēl piestājam pie Baltijas jūras, kaskādā ceļa posmā pieiet pie paša autoceļa. priecīgs novelku plikas kājas, bet tālāk par pludmales smiltīm netieku drausmīgās jūras smakas un kautkādu duļķaini melnu izmešu dēļ jūras krastā.

https://i0.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SKcxH8pEZUI/AAAAAAAAAoE/LUIDG9F9NRk/Igaunija_celojums_08.2008_132.jpg

Dodamies tālāk. Braucam jau krietnu laiku turklāt ceļu kvalitāte sarukusi līdz dramatiskam līmenim, līdz braucam jau vairs pa tādu ceļu pa kādu man pat Latvijā nav nāciers braukt. Apmetam pāris lieliskus lokus pa Igaunijas lauku ainavām līdz beidzotsaprotam, ka esam apbraukuši milzīgu loku un nonākuši tajā pašā krustojumā kurā reiz jau bijām. Pie krustojuma sēž vietējo bariņš un liekas pat ka kautko svin jo ļaudis ir neparasti daudz, visi laucinieciski primitēvi ar nedaudz aizdzertām sejām. Nolemjam ielaisties sarunā. tas izrādās pareizais risinājums! Puslīdz apskaidro mums brauciena virzienu un atkal kumeļš ved mūs pa ceļu pa kuru jau reiz braucām, tikai nogriešanās vieta ir cita. braucam līdz redzm norādi Ehalkivi. Braucam tālāk mežā gaidot kaut vismazāko norādi par akmens tuvumu. Ceļš pārvēršas katastrofā pēc pāris kilometriem un no lauku ceļa tas pārtop par purvainu meža ceļu pa kuru varbūt labi ja 5reizes gadā kāds igaunis ar traktoru brauc. Ne bez grūtībām apgriežu kumeļu un dodamies atpakaļ līdz mājām, kurās uzjautājam pēc ceļa. saimnieks igauņiem netipiski atsaucīgs un labprāt pats piedāvā pāriet uz runāšanu po čelovečeski.

Izrādās esam aizšāvuši jau garām. Atkal braucam atpakaļ! Pie kautkādas baltas bākas apturam un kāpjam laukā, lai ar kājām sasniegtu jūru. Tiesa jūrā pilns ar akmeņiem un kādi 4 lielāki un mums arī nav ne jausmas vai maz kāds no tiem ir īstais 😀 Pasēžam, pasildamies un izvēdinam ceļa meklēšanas laikā nokaitētās galvas.

https://i0.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SKcykUd8M_I/AAAAAAAAAqk/VCXeccRS7Ns/Igaunija_celojums_08.2008_150.jpg

Uz auto atgriežamies atbrīvoti un nākamais lielais pārbrauciens uz Rakveri var sākties.

Rakvere

Rakveri redzam jau iztālis. Arī senpilsētas atrašanās vieta ir zināma, jo braucot iekšā bija redzami pilsētas vecās pils mūri. Automašīnu atstājām bez problēmām tieši pie pašas vecpilsētas.

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc0Ymcs6aI/AAAAAAAAAt0/Zyr5HmrOD7U/Igaunija_celojums_08.2008_174.jpg

Pilskalns tiešām iespaidīgs – stāvs un augsts. Pils mūri daļēji atjaunoti, bet pietiekoši, lai neviens nevarētu pilī iekļūt nenopircis biļeti.

https://i0.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc1CCzu2sI/AAAAAAAAAvM/ZbiFL3PE6ZQ/Igaunija_celojums_08.2008_184.jpg

Rakveres simbols ir vērsis un kad sanāca tuvoties pilij nevarējām pat saprast vai pirmo iet aplūkot pili vai blakus uzstādītomilzīgo vērša skulptūru…

https://i2.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKc0eEWMTAI/AAAAAAAAAuI/P7t5ebaH8Bs/Igaunija_celojums_08.2008_176.jpg

Pati pilsēta atstāj labu iespaidu. centrs sakopts un simpātisks. iestiprināties nolēmām pašā vcentrālajā laikumā esošā ēstuvē. Izvēle bija lieliska, jo vismaz bērniem gaidot pasūtījumu bija ko darīt 🙂

https://i2.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKc1HlVWN0I/AAAAAAAAAvU/OleuNRqpdgM/Igaunija_celojums_08.2008_185.jpg

Arī paēst varēja krietni labāk nekā Tallinā iepriekšējā dienā. Kad jau bijāmbeiguši ēst centrālajā laukumā sāka spēlēt policijas orķestris un visu laukumu ar karogiem rokās piepildīja pāris simti dažādu pilsētu policistu, kuriem laikam kādi svētki paredzēti. Braucot ārā par to vareni nopriecājos, jo redzot kādas 6 pilicijas automašīnas apsargājot svētkus bija skaidrs ka uz šosejas par 6 policijas ekipāžām mazāk 🙂 Šī pārliecība dod iespēju man labi rullēt nesamazinot braukšanas ātrumu zem 130km/h, jo jāatgūst kaut nedaudz zaudētais divu stundu laiks, ko pavadījām maldoties un meklējot lielāko akmeni.

Kохтла-ярве

Rakvere atstājusi ārkārtīgi patīkamu iespaidu un arī brauciens jau tuvojas pusei. Dodamies uz Kohtla-Jarve pilsētu Igaunijas austrumos. Tur vēlējāmies aplūkot pazemi un  izpētīt kalnraču darba apstākļus Igaunijā.

Iebraucam pilsētā un uz ceļa sajūtos kā Latvijā, pēc apbūves spriežot kā Olainē pirms 15 gadiem. Kartē redzams ka pilsēta ir plaša, liela un izstieptas formas. Tāpēc palīdzību muzeja meklējumos nolemjam meklēt pirmajā benzīntankā. Ieeju benzīntankā un saku Tere, bet sieviete aiz letes man po čelovečeski atbild Dobrij 😀 Viņa izrādās atsaucīga un uzzīmē pat karti kā nokļūt īsti līdz muzejam. Diemžēl gan tur nokļūstot atklājas, ka tas atvērts līdz 17:00 un mēs varam atgriezties Igaunijā no Kохтла-ярве republikas.

Narva

Mūsu ceļš ved mūs uz tālāko ceļojuma mērķi austrumos – Narvu. Arī šeit šoseja ir labas, šur tur normālas kvalitātes un mūsu ekipāžas ātrums krietni pārspēj vidējo igauņu pārvietošanās ātrumu uz šosejas. par iebraukšanu Narvā saprotam nevis pēc ceļa zīmēm, bet gan tālbraucēju automašīnu rindām vairāku kilometru garumā. Nesamies visiem garām un drīz vien apmaldamies pilsētas daudzajās ielās. Apstājamies kādā vietā no kuras lieliski redzami divi cietokšņi. kad vietējai krievietei vaicāju kā aizbraukt līdz cietoksnim upes otrā krastā, saņemu atbildi, ka tā taču ir Krievija un tur es tik vienkārši vis netikšu 😀 Nu viss ir skaidrs, – vieta ir īstā un var sākt robežas izpēti.

https://i1.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc1_uEs3GI/AAAAAAAAAxE/kCGBfNUn4TI/Igaunija_celojums_08.2008_198.jpg

Izstaigājam Igauņu pusē esošo Hermaņa cietoksni un kārtīgi sabildējam Krievijas puses cietoksni un robežpunktu.

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc3NmEolAI/AAAAAAAAA0M/kSbnLZqTQ-A/Igaunija_celojums_08.2008_221.jpg

Sāk jau krēslot un tātad šis ir pēdējais mūsu apskates objekts ziemeļigaunijā. Vēl priekšā tāls ceļš līdz iespējamajai nakstmāju vietai pie Peipusa ezera.

kas meklē tas atrod

Ceļš ir garš un visi ļoti noguruši. Bet ir jābrauc, lai atrastu naktsmājas. Pienāk tumsa, bet neesam tikuši līdz Peipusam, diemžēl arī naktsmāju vietas nav atrodamas. Braucam tālāk līdz beidzot sasniedzam Peipusa ezeru un pirmās kempingu vietas.

https://i1.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SKc3nxn6tjI/AAAAAAAAA1A/R5BCM3PbARU/Igaunija_celojums_08.2008_227.jpg

Pēc ilgāka laika satiekam arī pāris lettiņus, aprunājamies un noskaidrojuši ka brīvu vietu nav dodamies tālāk. Nākamjā norādītajā vietā arī viss pilns. Atkal braucam un liekas līdz Tartu man tā nāksies stūrēt, bet paveicas pie Peipsi-lained hoteļa, kurā tieši viens četrvietīgs numuriņš ir brīvs.

https://i1.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SKc30YH2-lI/AAAAAAAAA1Y/VJgsxRXHM1k/Igaunija_celojums_08.2008_230.jpg

Tas mums lieliski der un ar atvieglojumu sev saprotam, ka 22:00 esam beidzot atraduši naktsmājas. Ēduši neesam, bet nogurums ir tāds, ka neko vairāk par tasi tējas ar kūciņu vai saldējumu negribam. Liekamies čučēt, lai no rīta turpinātu savu trīs dienu ceļojumu apkārt Igaunijai.

Ceļojuma otrās dienas maršruta karte:


Visas bildes ir šeit:

Igaunija_celojums_08.2008

Visi raksti par Igaunijas apceļojumu:

1. diena

3. diena

Eesti apceļojums (14.08.08-16.08.08) – pirmā diena

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKcsr5VtdGI/AAAAAAAAAf0/iyVBL3fxSMY/Igaunija_celojums_08.2008_071.jpg

Beidzot esmu atgriezies mājās no kārtējā trīs dienu ceļojuma. Aiz muguras palikuši nobraukti ~1400km un nobrauktais loks gar kontinentālās Igaunijas ārējām robežām ar maršrutu Rīga-Pērnava-Tallina-Rakvere-KohtlaJarve-Narva-Tartu-Rīga. Braucienā dalību ņēmām piecas personas, kas pilnībā arī atbilst mana kumeļa normālajai ietilpībai un nestspējai. Braucu ātri (120-160km/h) un bez liekām apstāšanās vietām, bet protams manu ātrumu lieliski kompensēja Igauņu vadātājs, kas mūs pavadīja praktiski visu ceļojuma laiku un nepameta līdz pat Munameģim 😀

Ceļojuma dalībnieki:

  • Volvo s60 markas kumeļš
  • ES un citi zvēri (kopā 5)

1. diena

Zemais starts

Saulains rīts mājās Olainē. 8:00 piecēlāmies. Sapakojām mantiņas, izbraucām no Olaines ap 9:00, kaut plānots izbraukt bija jau 8:30. Pēc pusstundas Rīgā, Ziepniekkalnā mašīnā paņēmām pēdējo līdzbraucēju – manu tēvu un tālais ceļš uz ziemeļiem varēja sākties.

kur ir kronas?

Nevienam nebija Igauņu kronas, bet cerējām naudu samainīt Juglā kur ir gan SEB, gan Hansabanka un vēl pāris citu balnku filiāles. Rezultāts diemžēl bija tāds, ka nekur Igauņu naudas nebija un nācās dragāt vien tālāk ziemeļu virzienā cerībā, ka kautkur pirms robežas jau nu noteikti samainīsim. Laimi mēģinājām Salacgrīvā, kur arī atrodamas dažādas bankas, bet atbilde parasti bija viena un tā pati – “…vēl nav!”. Vīlušies Igauņu naudas trūkumā devāmies iekšā Igaunijā bez nevienas kronas. Iebraucot Igaunijā uz brīdi aizmirst par naudas problēmām lika vietvārdi, šajā gadījumā “Papisilla” 😀 Diemžēl arī pirmajā Igaunijas benzīntankā naudu samainīt neizdevās un mums tur laipni ieteica braukt vien līdz Pērnavai. Pērnavā tiešām atradām parastu “Alfa” tipa lielveikalu kurā mierīgi samainījām mūsu muflonus (Latus) pret viņu tugrikiem (kronām). Vismaz igauņu nauda tagad bija kabatā un ceļojums varēja turpināties Tallinas virzienā.

pirmā pietura

Braucām ar abiem bērniem un tāpēc ceļā līdz Tallinai bija kautkur arī jāpaklenderē apkārt. Pirmo iespēju to izdarīt meklējām vietā ko sauc Varbola. Piebraucām, apstājāmies, izbraukājām miestu.. kautkāds neko neizsakošs muzejs un atjaunotas laikam muižas ēkas ar muzeju. Nekā sevišķa, jo pat iet skatīties negribas. Nolēmām pabraukt tālāk aiz miesta.Jo tālāk braucām jo vairāk likās, kajāgriež atpakaļ. Bet par laimi atradām kādu eestipoisi kam uzjautāt ko te vispār redzēt. Izrādās esam apstājušies pie sena Igauņu nocietinājuma, kas pēc visa spriežot bijis izvietos dziļi purmā uz neliela paaugstinājuma, bet ar sakrautām akmeņu sienām un samērā lielu iekšējo pils laukumu. No baļķēniem sastellēta katapulta, lielais arbalets un citas viduslaikos izmantotās mūru graušanas ierīces. Arī senā aka atjaunota un ieejas vārti, liekas nekas īpašs, bet apkārt esošais purvs to tiešām padara par grūti pieejamu teritoriju. Atrodās arī daži samērā interesanti kokgriezmi kurus mans vecākais dēls iemēģināja ar lielu prioku 🙂 Aplūkojam, izlokam kājas un aidā tālāk uz ziemeļiem.

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKcoehjAmHI/AAAAAAAAAXI/mav-C-Z5Jpo/Igaunija_celojums_08.2008_007.jpg

ceļš labs, bet vai lēts?

Brauciens rit strauji, ceļi lieliski un es nevaru novaldīties neskrienot garām visiem igauņu bāleliņiem uz 140km/h. Ātrums lielisks, lai paspētu izpildīt dienas normu – nokļūt pēc iespējas tālāk aiz Tallinas. Un tomēr arī igauņi nav zemē metami braucēji un autobraucēju solidaritāte pārsniedz entiskās robežas – viens zibsnis ar gaismām un es saprotu, ka skriet vairs var nebūt lēti. prātā jau rēķinu cik simtus eiro es man varētu palūgt par ātruma pārsniegšanu virs 40km/h. Un tiešām pēc kilometra stāv kārtībnieki, tiesa jau noķēruši kautkādu autobusu uz kratīšanu. Autobusa žēl, bet mums jāskrien – pedālis grīdā un mēs esam prom no nedaudz biedējošā igauņu poliču auto.

otrā pietura

Tuvojamies Tallinai un kļūst skaidrs, ka mūsu meklētais Keilas ūdenskritums vairs nav tālu. Prieku par viegli paveikto ceļa posmu nomaina pirmā kļūda izvēloties ceļu pa kuru braukt. ir skaidrs, ka igauņu vadātājs vairs nav tālu jāmeklē. griežamies uz riņķi līdz nokļūstam uz pareizā ceļa. Braucam pareizi, bet atrast pat vajadzīgo ciemu nevaram. ceļa kvalitāte drausmīga un mašīnu maz. Sieva stāsta, ka šeit kādreiz PSRS armija visas lietas bīdījusi. maldīšanās kļūst nepanesama, jo nonākam 5 ceļu krustojumā bez nevienas ceļa zīmes vai norādes uz kādu apdzīvotu vietu. Šeit igauņu vadātājs mūs tiešām jau noķēra! Atpakaļskata spogulī pamanīju tuvojamies auto, izlecu ārā un ar karti rokās izmisīgi vicinoties apturēju viņu. Tie ir somi, kas kā saziņas līdzekli izvēlas angļu valodu un ar GPS iekārtu man mēģina izskaidrot ceļu. igauņu vadātājs gan ir sabojājis arī viņu GPS iekārtu tik ļoti, ka vizuāli karti man viņi tā arī neparāda, bet izskaidro ceļu. Sekojam viņu norādēm un  sev par lielu pārsteigumu tiešām atrodam meklēto ūdenskritumu. Ūdenskritums skaists, bet kā redzams tad nav vēl pilnībā atguvies no drausmīgā sausuma, kas pirms pusmēneša to bija izžāvējis pilnīgi sausu. Atkal pastaiga, fotografēšanās un varam doties uz Tallinu.

Tallina

Ceļa kvalitāte kopš pametām Keilas ūdenskritumu ir fantastiski uzlabojusies. Arī Igaunijas galvaspilsētas tuvumu var just ikvienā nobrauktajā kilometrā. Tallinā iebraucam normāli, bet man kā pieredzējušam šoferim tomēr orientēšanās jaunajā pilsētvidē ir pagrūta. kādu laiku bezsakarīgi riņķojam pa pilsētu, kurā ar norādēm manuprāt ir pašvaki, bet jo ilgāk riņķojam, jo labāk iepazīstam pilsētu. Pārsteidz iespēja iebraukt vecpilsētā, jo pierasts, ka pie mums iebraukšana Vecrīgā ir praktiski neiespējama. Iebraucam vecpilsētā un nezinot, ka pa to var mierīgi ar auto pārvietoties, novietojam kumeļu uzreiz pie pilsētas mūriem. Dodamies iekšā pastaigā pa seno Tallinu bez sakarīgas vecpilsētas kartes un ar izsalkušiem vēderiem. Mērķa konkrēta nav, bet galvenais ir atrast kur varētu kulturāli paēst. Esam nogājuši tikai 500 metrus kad sākas spēcīgs lietus, to pārlaižam kādā no senajām vārtrūmēm. kad lietus pierimst dodamies iekšā vecpilsētas šaurajām ieliņām. Ātri vien nonākam rātslaukumā. Par ko īpaši brīnīties nav, bet viss ir sakopts un atgādina vecrīgu.

https://i1.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKcrS_J3MbI/AAAAAAAAAcU/R4JUapFr8CU/Igaunija_celojums_08.2008_045.jpg

Mūsu ēstuves meklējumi sāk jau atgādināt medības, jo jācenšas apvienot cena ar kvalitāti.Atrodam šķietami piemērotu vietu, kas viesus vilina jau ar savu nosaukumu – Eesti restoran.

https://i2.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKcrlVsHpsI/AAAAAAAAAdY/86hYYGn0HME/Igaunija_celojums_08.2008_053.jpg

Viesmīle ar grūtībām saprot angļu un krievu valodu, ja arī kautko saprot, tad atbild ļoti izvairīgi. Pasūtam un gaidam aptuveni 20 minūtes.kad ēdiens atnests konstatējam, ka mums īsti nav atnests tas ko pasūtījām, bet īstas sajēgas par to kam tad bija šķīvī jābūt arī nav, tāpēc nolemjam neprotestēt. gaidu arī savu porciju, bet tās kā nav tā nav. kad atnāk viesmīle un viņai tiek atgādināts par manu pasūtījumu, viņa ieskatās lapiņā, pietvīkst un sažņaugusi rakstāmo aizskrien. Mūs tas protams uzjautrina un savu porciju vēl pēc 10 minūtēm atnes. kĒdot novēroju zaglēnu klātbūtni Tallinas ielās – atlika vien sievai aiziet no galda un pie pašas ielas malas atstāt fotoaparātu, ka uzreiz 3 šķelmīgi,aizdomīgi, pēc izskata spriežot igauņu zēniņi sāka dīdīties ap galdu. Lai nozustu viņiem pietika ar manu naidīgo skatienu un fotoaparāta pavilkšanu uz manu pusi.  Ēdiens gan jāatzīst ir negaršīgs un salīdzinot ar Rīgu padārgs. Ejam prom neapmierināti un uzvilkti. Nāk vakars, bet vēl esam Tallinā. neko daudz neesam redzējuši un arī paēduši nejūtamies. Vērl izmetam loku pa vecpilsētu un laižam prom. Degviela iet uz galu un Tallinā atrodam Statoil uzpildes staciju. Apkalpo meitene un te sākas joki, jo šoferis esmu es, bet maksāt par degvielu ar karti vēlas mans tēvs, turklāt igauniete kategoriski atsakās saprast un atbildēt manam tēvam krieviski.

Mūsu saruna ar Statoil igauņu darbinieci:

Es: mans tēvs maksās ar karti

Viņa: ….

Viņa: vai viņam ir autovadītāja apliecība?

Es:nav, bet viņš var atnest pasi

Viņa: nē, man nevajag viņa pasi, bet viņa autovadītāja apliecību!

Es:es esmu autovadītājs, vai viņš nevar maksāt par degvielu ar kuru braucu es? 😮

Viņa: labi, lai atnes pasi… cikrādīja summu par degvielu?

Es:kā lai es to zinu… kautkāds tūkstotis

Viņa: bet cik precīzi?

Es:kā lai es tos tūkstošus atceros tajā jūsu naudā?

Viņa:labi, bet kura ir jūsu automašīna?

Es: Volvo s60 ar LV numuru

Mēs samaksājam un aizejam saprotot, ka tiešām igauņi ir vnk. stulbi!

beidzot liekamies uz pakas…

Ir jau vēls un mēs beidzot tiekam ārā no Tallinas. Esam noguruši. nepaēduši un ļoti neapmierināti ar Igauniju. Tiesa iepriecina ceļš, kurš pāris kilometrus no Tallinas rakveres virzienā pāriet ātrgaitas ceļā. Sākas skriešanās sacīkstes ar igauņiem, kurās ar ātrumu 160km/h uzvaru es 😀 Aizmugurē braucošie Igauņi arī naliekas bēdīgi, jo ir atradies sponsors 😀 Sākas spēcīgs lietus, gandrīz visi igauņi atpaliek, bet mēs steidzamies jo nav nakstmāju. Nobraucam diezgan lielu attālumu līdz sasniedzam iecerēto naktsmāju miestu. Ir jau tumsa un esam degvielas uzpildes stacijā kur vaicājam kā atrast naktsmājas, jo Igaunijai raksturīgais ceļa zīmju trūkums nav kompensējams ar mūsu rīcībā esošo kartogrāfisko materiālu un manu un sievas ģeogrāfisko izglītību. Degvielas uzpildes stacijā nāk atklāsme, ka igauņi tomēr nav zemē metama tauta. Uzpildes stacijas darbinieces draugs vnk. piesakās mūs aizvest līdz naktsmāju vietai. Esam laimīgi un pateicīgi, ar senci paķeram pa pāris igauņu aliņiem un aidā aiz izpalīdzīgā igauņu bāleliņa. Nogriežamies uz ceļa uz kura nav nevienas norādes par iespējamajām naktsmājām. braucam kādus 3 km un esam klāt. Demonstrējam latviešu plašo sirdi atdāvājot igaunim aliņu un paši steidzm uz naktsmāju pusi.

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKcsmaon4XI/AAAAAAAAAfg/d9QcJ1R-UaM/Igaunija_celojums_08.2008_069.jpg

Uz sliekšņa mūs sagaida divas smaidīgas igauņu kundzītes. Sarunvaloda angļu un nakstmājas tiek sarunātas. Jo vairāk runājam, jo vairāk saprotam, cik ārkārtīgi mums paveicies. Sieviete ir laipna un liekas pat laimīga, ka ieradusies ģimene ar bērniem. Namiņš ļoti pieklājīgs un mums ierādītās telpas otrajā stāvā labā kārtībā uzturētas. Beidzot iespējas izpausties ir arī manam tēvam, jo izrādās, ka sieviete lieliski un bez aizspriedumiem runā krieviski. Tiesa ir jau vēls un pēc nelielas sagatavošanās esam iekārtojušies. Nakts ir skaidra, mēs sēžam uz balkoniņa, kur ēdam no mājām līdzpaņemto pašcepto kūku un baidam skatu uz skaisto dzelteno, apaļo mēnesi, pļavām un mežiem vispakārt. Pēc neilgas tērzēšanas ejam pie miera. Rīt atkal tāls ceļš priekšā.

Ja kāds vēlas izbaudīt lielisku atpūtu un igauņu viesmīlību, tad noteikti iesaku tieši šo lielisko naktsmītni!Vairāk informācijas par šo vietu var smelties šajā linkā: LIELISKAS NAKTSMĀJAS

Pirmās dienas maršruts (~470km):

Visas bildes ir šeit:

Igaunija_celojums_08.2008

Visi raksti par Igaunijas apceļojumu:

2. diena

3. diena

Atvaļinājums

Sākot ar rītdienu esmu oficiālā, divu nedēļu ilgā atvaļinājumā. Paredzēts ir neliels izbraukums uz Estlandi, atpakaļceļā uz dzimto Malienas novadu un kautkad vēl vecākais dēls jāaizved uz Līvu akvaparku 🙂

Ārkārtīgi priecē gan laika prognoze tuvākajām dienām (lietus, vējš, mākoņi), kā arī atvaļinājuma naudas iespējamā nesaņemšana jau 10.augusta algas dienā 😀 LOL Arī darbs tiek pamests ne bez raizēm, jo kad atgriezīšos zinu jau droši par 3 objektiem pie kuriem nāksies vergot. Kaut arī dažkārt nejūtos kā īstens latvietis, jāatzīst, ka šis raksts man izdevies varen latviski pesimistiski sērīgs.

Birku mākonis