daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘braukt’

Uz Ozolniekiem 400km

Sestdienas rīts sākās 7:00. Uzdevumi dienai skaidri – Nr.1: piecelties, pavadīt vienu dēlu uz autobusu, kas viņu nogādās Paņevežā, lai piedalītos starptautiskā tautas deju koncertā; Nr.2: saģērbt silti otru puiku, lai vestu uz Ozolniekos notiekošo hokeja treniņu. Mierīgi uzvelku lauku drēbes – šortus, pavecu t-kreklu, lai pēc Ozolniekiem dienu pavadītu rokoties pa dārzu.

Pirmo lietu godam paveicu, arī otrajā bija jaušams progress. Bet tikai līdz 9:30, kad uzzināju par dienas plānu straujo maiņu. Uz Lietuvu braucošajam dēlam no karstuma vai kādu citu iemeslu dēļ jau robežai tuvu esošajā autobusā atteica veselība – bālums, galvassāpes, īsāk sakot – viss ir slikti. Tika pieņemts lēmums viņu sēdināt ārā no autobusa uz Latvijas – Lietuvas robežas, lai atsaucīgas benzīntanka darbinieces viņu uzmana līdz brīdim kamēr es no Ozolniekiem atbraukšu pakaļ. 

Ok, ķeru pie rokas mazo hokejistu – viņš pusnoģērbies, silti ģērbts un ar hokeja bruņām lec mašīnā un mēs lidojam uz robežu.

Priecē arī laika apstākļi +30 un mašīnā nedarbojas kondicionieris.

Nonākot Latvijas – Lietuvas robežpunktā ieraugam “simulantu”, jeb kā citādi nosaukt bērnu, kas pilnībā pēkšņi atveseļojies, jo stundu gulējis ēnā un apēdis 12 saldējumus!? Valdu dusmas, bet jau nobrauktais attālums un izbojātais dienas ritms liek pieņemt kārtējo neracionālo lēmumu – doties uz tikai 60km aiz robežas esošo Paņevežu. Protams pases man nav, mazajam hokejistam nav ne pases, ne dzimšanas apliecības, kas pierādītu, ka nenodarbojos ar cilvēku tirdzniecību. Tas liek braukt karavānā aiz pāris fūrēm. Piesardzīgi nonākam Paņevežā, bet tur nākamā problēma – nezinām vietu kur notiks koncerts un kartes līdzi arī protams nav. Dēls zin teikt, ka visam jānotiek kādā lielā sporta zālē. Uz to vietējā benzīntanka darbinieks mūs nosūta uz stadionu “Aukštaitija”. Tur nekas nenotiek, ja neskaita basketbola turnīru iekštelpās. Apstaigājam visu kvartālu, bet vietējie par dejām neko nezin.

Atgriežoties no apgaitas pamanu, ka pie stadiona vieglajās automašīnās piebrauc vēl divas basketbola komandas. Priecīgs eju viņiem vaicāt par vietējām sportazālēm – eju, bet paeju garām! Kāpēc? Jo tas izrādās iz kurlmēmo čempionāts!!! Visi žestikulē un kā jau ķermeņa valodas pārzinātāji nojauš izmisumu kādu tajā brīdi pauž mana sejas izteiksme.

Nolēmu vienkārši braukāt pa pilsētu un meklēt. Atradām ātri – lielā basketbola arēna nav noslēpjama skatam. 

Deju mēģinājums jau beidzies. Mēs – es slapjš kā cūka, lauku drēbēs, dejotājs saguris, bet gatavs dejot, hokejists kā hokejists – garās sporta biksēs un siltā, bet nu jau slapjā krekliņā. Protams esam kolorīts bariņš, īpaši uz autobusā kolektīvam līdzi braukušo mammu fona – sapucētas, skaisti un vasarīgi brīvi ģerbušās un koncertam pilnībā gatavas. Tālu braukts, uz koncertu jāpaliek un jāatzīst, ka tas bija skaists. Atpakaļceļā mašīnā laipni paņēmām divas cita Latvijas pieaugušo tautas deju kolektīva dejotājas. Par kondicioniera iztrūkumu viņas pabrīdināju tikai pēc iekāpšanas, tiesa, jau sākās negaiss, lietus un arī elpot kļuva daudz, daudz vieglāk. Atceroties pasu trūkuma problēmu atpakaļceļā braucu aiz deju kolektīva autobusa. Vispirms uz kolektīva ēšanas vietu, kurp viņu pavadīja leišu autobuss, mūsējais brauca pa dzelteno, bet es kārtīgi sekodams pa sarkano gaismu. Un arī milzīgā lielveikala Babylonas apmeklējums autobusa pasažieriem izvērtās par stundu ilgu šopingu. Tā visa rezultātā mājas sasniedzām ap vienpadsmitiem, dēli aizmiga vēl Lietuvā un iebraukšanu dzimtenē tā arī neatcerās.

Abām deju kolektīva meitenēm paldies par izklaidēšanu ceļa garumā! 

Image

Video

Tramvajs Čehijā.

Tramvajiem Čehijā uz sliedēm nav neapbraucamu šķēršļu! 😀

Attēls

Latvijas un Eiropas ceļi. Vadītāju instinkti.

Latvijas un Eiropas ceļi. Vadītāju instinkti.

Tā brauc Latvijā un tā brauc Eiropā.

Vienas dienas ceļojums uz Viļņu

Nekad iepriekš nebiju bijis Lietuvas galvaspilsētā Viļņā, nedz arī Traķos. Sestdien no rīta nolēmām realizēt ieceri aizbraukt uz turieni. Tiesa, apkārtējie radi izskatījās pat vairāk nekā pārsteigti, kad redzēja kādā ātrumā mēs uz turieni taisāmies. Tuvojās jau pusdienlaiks, kad beidzot mēs bijām satuntulējušies un sēdāmies mašīnā, lai uzsāktu vienas līdz divu dienu braucienu uz dienvidiem.

Plāns likās gaužām vienkāršs – braukt cik tālu vien var, nonākt līdz Viļņai, aplūkot to un, ja būs laiks arī tās apkārtni. Uzreiz jāpiebilst, ka braucām bez kartes, tikai lūkojoties leišu ceļa zīmēs.

Lietuvu sasniedzām braucot cauri Jelgavai, tad Iecavai un Bauskai.

Šis ceļš likās klusāks, ar retāk sastaptām “fūrēm”. Nebija pat vajadzības apstāties. Noripojām līdz Leišmalei ne aci nepamirkšķinot.

Lietuvā.

Iebraucot Lietuvā sirdi pārņēma autobraucēja prieks. Ceļi labi, nekādas vainas, ja arī ir labots, tad nevis kā pie mums uzliekot pļeku, bet gan ar ķirurga cienīgu griezienu izgriezts četrstūrītis, kas perfekti aizpildīts ar asfaltbetonu. Tiesa, vairums autobraucēju cenšas puslīdz ievērot ceļu satiksmes noteikumus un neskrien. Vienīgie redzētie skrējēji bija pāris lettiņi.

Nezinu cik tālu viņi aizskrēja, bet es pamanīju ceļa malā neierastas brīdinošas zīmes. Jocīgi likās arī tas, ka visu laiku braucot rindiņā, pēc šādām zīmēm leišu šoferīši manāmi atpalika, bet pēc brīža jau atkal mina man uz papēžiem. Pie vainas acīmredzot bija stacionārie fotoradari. Ceru, ka rēķinu viņi man uz Latviju neatsūtīs. braucot pa Peņevežas apvedceļu pat uzstādīts ātruma skaitītājs ar palielu ekrānu, kurā autovadītājs var redzēt sava auto kustības ātrumu. Pārbraucu kā ierasts pārsniedzot 10km/h, kas protams uzreiz parādījās koši sarkanā krāsā ātrumu uzrādošajā ekrānā. Uzreiz pēc šīs ierīces arī leiši spieda gāzi grīdā. Vecs Opelis ar pārkrāmētu piekabi, kas visu ceļu vilkās pa priekšu, pēkšņi uzcēla ātrumu lidz 120km/h. Un tad sākās autobraucēja paradīze – BĀNIS!

Jā, arī Lietuvā tādi ir. Ceļa seguma kvalitāte lieliska, atļautais ātrums 110km/h, bet tas neliedza nevienam vietējam braukt uz 150km/h. No ātruma radariem arī ne vēsts un šis prieks līdz pat Viļņai.

Mums gan vēl pa ceļam bija plāns iebraukt Kernavē. Galvenais bija neaizšaut garām, ko lieliski arī izpildījām. Nogriezāmies pārāk ātri. iebraucām vietējā miestiņā un satikām arī pirmos iezemiešus. Tā bija tāda kārtīga kolhoza govju slaucējas tipa sieviete pusmūžā. Laipni smaidīja, bet viņas alkohola dvinga atbaidīja mušas arī no manis. Pēc dažām man zināmajām leišu pieklājības frāzēm pārgājām uz brīvu krievu valodu. Kā vēlāk pierādījās arī citur, tad to leiši pārvlada puslīdz labi un latvietim saprotami. Kundze ilgi un dikti stāstīja, kā jābrauc un pat veica īso kursu Kernaves ģeogrāfijā, jo kā sarunas gaitā noskaidrojās, viņa pati ir no tās puses. Labi vēl, ka nepieteicās par gidu. Pateicāmies un “lidojām” tālāk. Labais pagrieziens, augšā uz viaduktu, gāze grīdā un pa bremzēm, jo krustojumu kontrolē brašie leišu kārtības sargi. Šoreiz pat nesasveicinājāmies, jo viņi jau bija noķēruši kādu vietējo.

Kernave (Ķērnava).

Miests ir pat ļoti neliels (senos laikos uz īsu brīdi bijis Lietuvas dižkunigaitijas galvaspilsēta). Pirmais ko ieraudzījām bija plaši apmeklēti kapi. Kur ir mūsu meklējamais objekts – pilskalni, nojaust pagrūti, jo aiz kapiem seko parks un tālāk baznīca. Sekojām pārējiem cilvēkiem, kas atgādināja nesteidzīgus tūristus. Kernavē ir skaista baznīca, bet aiz tās galvenais apskates objekts – četri lieli pilskalni, aiz kuriem skaistā ielokā tek upe. Baznīcā pat neiegājām, bet pilskalnus izbaudījām cik vien pietika spēka. Kāpšana pilskalnos atgādināja bērnības ekskursijās piedzīvoto kāpšanu pa Siguldas nacionālā parka trepītēm. Pilskalni tiešām augsti, iespaidīgi un ar kolosālu ainavu, ko nekavējas izmantot leišu kāzinieki.

Pēc pilskalnu izstaigāšanas un izkāpelēšanas ievēlāmies vietējā veikaliņā, kur plānojām nopirkt ko dzeramu. Nokarsušam stāvot pie veikala saldētavas, sakārojās arī saldējums. Nevēlējos iegrābties mūsu pašu veikalos nopērkamo “Alpenrose” vai “Maxima” analogos, tāpēc konsultējos ar leišu pārdevēju. Uz mūsu jautājumu vai izvēlētais banānu-šokolādes saldējums ir garšīgs, vai varbūt izvēlēties kādu citu, pārdevēja manāmi sašuta un ārkārtīgi “inteliģenti” atbildēja ar pretjautājumu: “Jūs nekad dzīvē banānus neesiet ēduši? Ja esiet, tad kāpēc jautājat?”. Šoks mums un kauns un negods leišiem. Saldējumu nopirku, pagaršoju un lieku tam 6 balles no 10, jo līdz mūsu pašu Druvas banānu saldējumam tam vēl ļoti, ļoti tālu.

Traķi

Turpinājām ceļu uz Traķiem. Tomēr vispirms tie bija jāatrod. Centāmies sekot norādēm, bet to trūkums mūs aizveda līdz pat Viļņai. Nācās maldīties meklējot izeju. Riņķojām tā gandrīz stundu, ko veicināja arī pāris ceļu remonti un apstāšanās, lai ceļa meklējumos pārmītu kādu vārdu ar vietējiem lietuviešiem.

Mūsu meklējumi vainbagojās ar panākumiem kad pamanījām ceļa zīmi ar kulturvēsturiska apskates objekta norādi un uzrakstu Senieji Trakai (Senie Traķi ?). Ja vēlaties aplūkot kārtīgu sādžu ar violeti rozā un zilganzaļi krāsotiem namiņiem, tad laipni lūgti! Nonācām pie ciema galvenā apskates objekta – baznīcas. Kāds vietējais mūs apgaismoja, ka Traķu pils ir Traķos, nevis Senajos Traķos. Atkal braucām atpakaļ.

Vadoties pēc vietējā norādījumiem nonācām Traķos. Tā bija tiešām patīkama pārmaiņa pēc iepriekš aplūkotās sādžas. Kārtīga kūrortpilsētiņa, kas izvietota starp vairākiem ezeriem un tieši mūsu ierašanās laikā tur norisinājās svētki. Visas ielas bija pārblīvētas ar automašīnām no Lietuvas, Polijas, Baltkrievijas, arī no Latvijas. Autostāvvietas ir maksas (cena 2 liti stundā), tāpēc vietējie aicina braukt iekšā viņu pagalmos un tur novietot auto par 5-10 litiem uz diennakti. Pēc nelielas riņķošanas tomēr atradām lielisku vietu netālu no pils, kur novietojām auto uz stundu. Pēc ļaužu masas kustības virziena pili atrast ir ļoti viegli. Tur skan mūzika un visapkārt burtiski nosēts ar suvenīru tirgotavām. Pils uz Baltijas viduslaiku piļu fona grandioza, jo atrodas uz salas un to būvējuši lietuvieši, nevis kā pie mums reiz mūra piļu kultūru atnesušie friči. Jau uz tiltiņa, kas savieno pili ar “kontinentu” var noprast, ka šurp brauc arī tūristi no Spānijas, Francijas un citām tālām Eiropas zemēm.

Mēs bijām 4 – divi pieaugušie, viens skolēns un viens pirmsskolas vecuma puika. Par ieeju samaksājām 34 litus (biļetes cena 1 pieaugušajam = 14 liti, skolēnam = 6 liti, pirmsskolas vecuma bērnam = bezmaksas, bet ar karti maksāt nevar). Ieraugot manu fotoaparātu kasiere paziņoja, ka par fotografēšanu jāmaksā vēl 4 liti, bet, apsolot to nedarīt, atteicos. Lai piedod man leiši, bet šī nav Marienburgas (Malborkas) pils, bet gan tikai mūsu neatjaunotā Turaida kvadrātā un piemaksāt par fotografēšanu neredzēju jēgu. Ieejot pilī top skaidrs, ka fotografē visi, bet vai kāds ir maksājis man nav ne jausmas. Šur un tur gan redz novērošanas kameras, kas fiksē apmeklētāju darbības. Ekspozīcija pilī skaista, puikām protams interesēja tikai zobeni un bruņas, nevis monētas un trauki.

Pili izstaigājām pa mazāk nekā stundu. Ejot prom atvadu foto, jo arī padebeši savilkušies melni kā velni. Gāzt lietus sāka tieši brīdī, kad šķērsojām tiltu. Centāmies no lietus glābties zem suvenīru tirgotāju namiņu jumtiem. Vienā šādā vietā ievērojām smuku suvenīru, ko varētu iegādāties jaunākajam puikam. Gājām iekšā, leišu sieviete kautko manāmi dusmīgi noburkšķ. Neko nesapratām un turpinājām virzību suvenīra virzienā. Viņa jau metas priekšā un tad jau top skaidrs, ka ir dusmīga tieši uz mums. Sekoja vārdu pārmaiņa krievu valodā, kuras laikā noskaidrojām, ka viņi vairs nestrādā un pie suvenīra mums netikt. Smuki viņu pasūtījām ‘bekot’ un kārtējo reizi sapratām, ka Lietuvā laikam ir sliktākie pārdevēji pasaulē, kas tikai atsēž savā darba vieta un nav ieinteresēti kautko vispār pārdot. Līdzīgi kā pie mums latviskie suvenīri un hokeja tēma iet roku rokā, tā Lietuvā tas protams ir basketbols – karodziņi, cepurītes, krekliņi utt.

Laiks sabojājās, bet priekšā vēl Viļņas apskate.

Viļņa.

Viļņa pārsteidza ar savu plašumu. Reti kura lielā iela ir mazāka par 2 joslām katrā virzienā. Ēkas nav tik sablīvētas kā Rīgā. Ceļi joprojām labi, un ir prieks pārvietoties, ja vien ceļa norādes būtu kaut nedaudz skaidrākas. Šī pilsēta atšķiras no tik ierastās Rīgas ar to, ka tās vecpilsēta nav tik kompakta, ir modernāka, jaunāka. Laikam tieši tāpēc mēs kādu brīdi vienkārši riņķojām un nevarējām atrast tieši vecpilsētu. Ja Rīgā var tomēr vadīties pēc baznīcu torņiem, tad šeit tas bija pilnīgi neiespējami, jo visas baznīcas kopumā ņemot ir vienādas (ar dieviem torņiem) un to ir daudz. Šāda riņķošana gan mums labi atmaksājās. Vēl mājās esot mums ieteica atstāt auto milzīgā bezmaksas autostāvvietā, kas esot uzreiz aiz tilta un no turienes līdz vecpilsētai ir nieka 10-15 minūtes ko iet ar kājām. Šoreiz arī mēs atstājām auto bezmaksas stāvvietā, bet uz Jogailos gatve. Pēc vietējo apraksta no turienes līdz vecpilsētai ir nieka 5 minūtes ko iet ar kājām. Atstājām auto un tiešām jau nākamajā krustojumā pagriežoties pa labi pamanījām Viļņas katedrāles laukumu.

20:00 Viļņas apskate varēja sākties, lietus bija jau mitējies un pilsēta sāka ietīties mākslīgā apgaismojuma un vakara krēslā. Viļņas informācijas centrs, kas atrodas katedrāles laukumā jau bija ciet, bet uzkāpt Ģedimina torņa kalnā un aplūkot pilsētas panorāmu vēl paspējām (atvērts līdz plkst. 21:00).

Devāmies iekšā vecpilsētā un, kādas 2 stundas klaiņojot, redzējām arhitektūru, neskaitāmas baznīcas, pilsētas domes, rātes ēku, vairākas muzeju ēkas un vairākas “vecmeitu” ballītes (šajā ziņā lietuvietēm izdomas trūkums ir acīmredzams – visas, pat no dažādām ballītēm meičas tērptas vienādi – balti krekliņi un rozā baletkleitiņas). Mūsu pastaiga noslēdzās pie ‘Aušros vartai’ vārtiem. Un te nu sākās nākamā epopeja – Jogailos gatve (tur palika automašīna) meklēšana. Blandījāmies vēl gandrīz stundu. Vaicājām kādam puisim, bet tas izrādījās ārzemnieks. Tad virzījāmies atpakaļ vecpilsētas virzienā, tur sastapām trīs jauniešus ar kuriem saruna noritēja gan krieviski gan angliski. Gājām pareizajā virzienā. Nolēmām pajautāt vēl kādam. Tas bija pusmūža lietuvietis, bet šis tikai noraustīja plecus un gāja tālak. Turpat uz vietas palūkojāmies uz kādas tad ielas jau esam un tur skaidri un gaiši rastīts – Jogailos gatve! Auto sveiks un vesels mūs gaidīja vietā, kur to bijām atstājuši. Sedāmies iekšā un braucām mājup. Pa šo laiku atkal jau sāka pilināt lietus, bet no dienvidaustrumiem tuvojās melni, zibeņojoši negaisa mākoņi.

Atpakaļ!

Atkal meklējām ceļu ārā no pilsētas, bet pats galvenais bija nokļūt uz šoseju A2 Viļņa – Paņeveža. Meklējumu laikā arī paspēju iebraukt laikam vienīgajā milzīgajā Lietuvas ceļu bedrē. Biju aizmaldījies ārpus Viļņas, bet citā virzienā un kādā neapgaismotā , piķa melnuma ceļa posmā mašīnas labais priekšējais ritenis burtiski pazuda zem ceļa seguma. Sitiens bija kolosāls, kāpu ārā skatījos, taustīju, bet šoreiz laikam mūs glāba, tas, ka braucām ar Volvo, nevis kādu citu, izturības standartu ziņā vājāku auto.

Uz A2 šoseju mums palīdzēja tikt kāds Volvo šoferītis, kam vienkārši izlecu ārā no auto un skrēju lūgt palīdzību. Viņš mūs pavadīja līdz norādei uz A2 šoseju un tad mūsu ceļi šķīrās, paldies viņam.

Izbraucot no Viļņas laikapstākļi no sliktiem jau bija kļuvuši drausmīgi. Lietu nomainīja ļoti stipra lietus gāze, negaiss un zibeņoja tā itkā gaisā šautu zenītartilērija. Un tomēr mēs jau bijām uz bāņa. Ātruma ierobežojumi zuda, jo ar katru brīdi arī dienas nogurums lika par sevi manīt – nāca miegs. Bānis ir forš, var braukt cik ātri vien auto atļauj, bet ārkārtīgi iemidzina tas vienmuļais ceļa ritējums – gar ceļa barjerām atstarojošie signāli, ceļa seguma joslu svītrojums. Nepieradušam nakts braucējam kā man tas miegu dubultoja. Pie Paņevežas degvielas uzpildes stacijā nopirku sev rūgtu melno kafiju, bet tā maz ko līdzēja. Tā pa īstam atmodos tikai pēc tam kad šķērsojām Lietuvas-Latvijas robežu. Izkāpu sasveicināties ar dzimtās zemes ārēm un miegs pazuda. Bausku pat nepamanīju, Iecavā nolēmu, ka mājup brauksim caur Rīgas apvedceļu, jo tur ceļš labāks. Tiesa, jau iecavā nācās manevrēt, jo uz šosejas remotdarbi. Pēc tam gan vienīgais ko vērts pieminēt – mājas. Pēc 2:00 bijām atpakaļ un varējām iekrist savās gultiņās.

Atziņas, aizspriedumi, fakti.

  • Lietuvā ir krietni labāki ceļi nekā Latvijā. Arī mums vajag bāņus!
  • Cilvēki labi runā krieviski, jaunieši arī angliski.
  • Viļņas baznīcu lielākā daļa ir stipri līdzīgas, celtas baroka stilā.
  • Aplūkot Viļņu un salīdzināt ar Rīgu ir  forši – mūsu pilsēta ir ļoti monocentriska, kamēr Viļņa policentriska.
  • Lietuvā nav normālu pārdevēju!
  • Leiši lepojas ar basketbolu, savu vēsturi un tas ir arī saprotami.
  • Lietuvā ir maz norāžu uz ieteicamajiem objektiem vai arī to vispār nav.
  • Uz Lietuvu jābrauc ar karti pie rokas.
  • Ja pa šādu maršrutu izbrauc laicīgi, bet ar karti pie rokas, tad tas viennozīmīgi ir vienas dienas ātrais maršrutiņš).

Ne santīma zem zīmes Nr.302

Pirms neilga laika vajadzēja no Rīgas lidostas mājup vest pāris manus ģimenes locekļus, kas bija devušies aplūkot Lielbritāniju. Uzdevums likās gaužām vienkāršs – būt ap lidmašīnas ielidošanas laiku lidostas tuvumā, tad uzgaidīt kamēr viņi paņem koferus un saņemot viņu pirmo zvanu doties uz lidostu, bet, lai nav jāmaksā lieka nauda stāvvietai, braukt uzreiz augšā, kur varētu operatīvi visi sakāpt auto un tad jau mierīgu prātu ripot māju virzienā.

Tā nu es tuvojos Lidostas teritorijai jau pirms 18:00. Ar nodomu nebraukt uzreiz līdz pašai lidostai, kur kā jau daudziem zināms jāizvēlas saņemt sodu par stāvēšanu neatļautā vietā, vai arī braukt iekšā maksas stāvvietā, devos norādītajā virzienā no Mārupes puses. Nogriežoties uz nelielo, tieši pie lidostas štrāses izejošo cliņu ar šausmām konstatēju, ka nekur mierīgi apstāties nav iespējams, jo visur saliktas ceļa zīmes, kas liecina par aizliegumu tur stāvēt. Pie retajā mājām arī palikt nevēlējos, jo tas nozīmētu akurāt stāvēt kādam pie namdurvīm. Tā nu es mierīgi ripinājot tālāk, jau nonācu pie Ziemeļu ielas un ja nemaldos Jūrkalnes ielu krustojuma, tur nolēmu griezties pa kresii prom no lidostas ar cerību tur atrast vietu stāvēšanai. Meklēt nenācās ilgi – turpat pārsimts metrus aiz krustojuma pamanīju nelielu šķietami komerciālu platību ar baltu angāru un ēku. Vienīgais, kas darīja bažīgu bija pie iebrauktuves uzliktā ceļa zīme Nr. 302 – braukt aizliegts.

Palūkojos apkārt, paskatījos uz stāvlaukumu, kur jau smuki rindiņās stāvēja citi auto un redzot, ka no Rīgas puses tuvojas negaiss braucu tik droši iekšā. Novietoju auto neuzkrītošākā vietā un gaidīju zvanu.

Pulkstenis rādīja nu jau 18:15, bet no manējiem vēl nebija ne ziņas, ne miņas. Kamēr sēdēju paspēju gan degunu paurbināt, gan aiz auss pakasīt. Kad pāri fgāja negaisa mākonis pat iemigu un kā jau parasti guļot sēdus klanījos. Stāvēju pie pašas iebrauktuves tāpēc vēroju kā vairāki vieglie un smagie auto iebrauc un izbrauc no teritorijas. Apkārtne tur skaista – pļava ar vien pāris krūmiem un kokiem. Sāku domāt, ka vēl tāls ceļš braucams, tāpēc uzmanīgi vēroju tuvējos zaļumus, lai iespējams dotos “pabarot zirgus”. Tomēr šis plāns nerealizējās, jo ap 18:45 saņēmu zvanu. iedarbināju auto, braucu jau ārā, kad pēkšņi nez no kurienes man ceļu aizšķērsoja policijas auto ar ieslēgtām bākugunīm. Abi “menti” izmetās no auto, piegāja pie manis, jautāja pēc dokumentiem. Redzot manu pārsteigto ģīmi viņi norādīja uz ceļa zīmi Nr. 302 un tad jau man viss kļuva skaidrs. Izlocīties nav iespējams, vien cerēt… . Aizbildinājos, ka negribēju te iekšā braukt, bet tikai apgriezu auto, lai dotos atpakaļ centra virzienā. Abi “menti” uz to sāka smaidīt un atklāja savu mazo noslēpumu – nebiju pamanījis nelielu zīmīti uz kuras rakstīts, ka “teritorijā tiek veikta videonovērošana”. Pirmais mēģinājums izglābties tātad izgāzās, jo sapratu, ka manu laisko rosīšanos viņi bija vērjojuši jau vismaz pusstundu. Sakaunējos. Teicu, ka neesmu vietējais un negaisa laikā nevēlējos maldīties apkārt, sagaidu zvanu un dodos prom. Tas likās ticamāk, arī policists apjautājās kur strādāju un uzzinājis, ka Juglā, izskatījās saprotošs. Otrs gan pienāca un sausi noskaldīja 20lvl un 1 soda punkts. Uz manu argumentu, ka man nav vēl neviena punkta un ceru, ka nekad arī nebūs runātīgākais pienāca tuvāk un viltīgi šaudot ačeles noskaldīja –  sods vai arī, lai eju pēc dokumentiem uz viņu auto. Abi poliči iesēdās mašīnā un gaidīja manu lēmumu. Momentā ķēru pēc maciņa, grābstīju kabatas, bet  visur viens un  tas pats – tukšs – ne santīma! Tikai karte. Poliči vēl gaidīja, redzēju, kā mašīnas spogulītī vēro manu rosīšanos. Izkāpu no auto, devos pie viņiem, atvēru durvis, pieliecos, lai nepateiktu to pārāk skaļi, jo kauns jau tāpat bija milzīgs, un noelsos: “Piedodiet vīri, nav ne santīma pie dvēseles!”. Poliči saskatījās, bet tajā brīdī vilšanās bija milzīga mums visiem trim – viņi cerēja uz vakariņām, es uz pestīšanu, bet manējie jau noteikti ar čemodāniem stāvēja lietainajā lidostas rampā un lādēja manu kavēšanos. Paveicās! Nekā savādāk nespēju aprakstīt poliču vēlmi mani kārtējo reizi nesodīt un palaist sveikā cauri. Viņi aizbildinājās ar labu garastāvokli, lūdza mani vairs tā nedarīt uz ko es tikai apstiprinoši māju ar galvu un iekšēji priecājos un viņiem par to arī pateicos.

Viņi brauca man pa priekšu uz lidostu. Kad to redzēju jau iztēlojos situāciju, ka manējie nav vēl ar čemodāniem klāt un es atkal neatļautā vietā laiski sēžu autiņā un piebrauc šie paši laipnie kungi. Piebremzēju, palaidu viņus pieklājīgā distancītē, ja distanci, kad auto vairs nav vispār saskatāms var saukt par distnaci, un devos uz lidostu.

Tā nu būs mācība visiem, kas ko tamlīdzīgu vēlas atkārtot lidostai piegulošajās teritorijās. Labāk sēdēt tālāk, bet drošāk.

Kā vējš skrien, kā miets atduras

Šorīt pārlasot lasi.lv sadaļu “jaunākais blogos” uzgāju šo rakstu “100 km/h pilsētā? Mierīgi“. Varu vien piebilst, ka piekrītu praktiski visam uz ko raksta autors mēģinājis vērst mūsu uzmanību – neņemt piemēru no pilsētas mikriņiem! 😉

Šajā sakarā prātā nāk kāds gadījums uz Brīvības ielas. Tas bija agrs rīts un pulkstenis rādīja knapi pāri 7:00 kad biju jau ticis līdz Alfai. Ielas pustukšas un vēlme nonākt darbā izbaudot vēl mierīgo, kņadas nepārņemto pilsētu bija lielāka nekā pārdomas par ceļu satiksmes nopteikumu ievērošanu. Lielākā daļa autobraucēju šo ceļa posmu no Alfas līdz Juglai mēro ar aptuveno ātrumu 60-70km/h. Tomēr man laikam kāja  pa nakti bija tik nogulēta, ka pašam nemanot uzspiestais >140km/h ātrums nelikās nekas īpašs uz tukšās trases. Ātrumu samazināt īpaši nemotivēja arī  dzeltenā gaismas siglāla parādīšanās luksaforā un traucos tālāk. Viss būtu lieliski ja vien tieši agrā, zemā rīta saule nespīdētu tik ļoti sāpīgi acīs. Sažmiegtām acīm turpināju ceļu un aizsardzībai pret sauli kreiso roku instinktīvi pacēlu priekšā sejai. Šajā brīdī acu gaišums atgriezās un pirmais ko pamanīju bija pretī braucošais ceļu policijas auto. Pārsteigums bija tikpat milzīgs kā ātrums ar kuru paskrēju viņiem garām. Bikses nepietaisīju un pa kaucošajiem nesametu, bet vēl pārdesmit metrus ar izvalbītām acīm lūrēju visos atpakaļskata spoguļos, lai pārliecinātos, vai manā virzienā netraucas tas pats policijas auto ar iedegtām bākugunīm. Pēcāk ar čaļiem pārrunājot notikušo vislielāko  jautrību radīja mana rokas pacelšana, kuru policijas automašīnā sēdošie varēja iztulkot divejādi – es viņiem māju sveicienam, vei arī slēpju seju 😀 Šoreiz izglābos, bet jāatzīst ka kamēr nenoķers mācību laikam nedabūšu 😀

Mūžīgais serviss #3

Parasti priecājos par rakstiem kurus rakstu, jo prātā tie rodas patīkamos iedvesmas un apgaismības brīžos. Bet kā jau dzīvē arī blogā gadās pa kādam melnam traipiņam, un manā gadījumā tas attiecināms uz rakstu sēriju par automašīnām un servisiem. Uzreiz jāatzīstas, ka rakstot “Mūžīgais serviss” un “Mūžīgais serviss #2” pat nedaudz šaubījos vai maz man ir vērts celt gaismā faktus un nomelnot kādu konkrētu autoservisu. Vakar beidzot nācu pie atziņas ka viss izdarīts pareizi un ka Tautai bija un ir jāzin savi varoņi 😀

Pie apskaidrības mani veda degvielas smaka un skaisti bālgani dūmiņi, kas sēžot sastrēgumā aiz Salu tilta nepiespiesti virmoja ap auto kapotu. Uzreiz jāsaka, ka ļoti pārsteigts par to nebiju, jo jau pāris nedēļas aizdomīga likās degvielas smaka, bet to norakstīju uz paša izlieto degvielu autostāvvietā kad rūķīši no “lieliskā autoservisa” bija pamanījušies radīt sūci degvielas bākas apvidū. Šoreiz situācija likās nopietnāka un zvans draugam palīdzēja saprast, ka jāstājas nost vai fiksi jāmūk uz kādu autoservisu. Tā nu es ar savu kumeļu kā apdzisis, bet vēl kūpošs grils šāvos pa Ulmaņa gatvi uz “Autostils” autoservisu meklēt palīdzību. Traucoties uz norādīto adresi jau biju sevi iztēlojies braucam lieliskā, sarkanzilām liesmām degošā Volvo ar ieslēgtām avārijas gaismām un pēc tam vēl stāvot pie grillētā auto vraka un sniedzot interviju “Degpunktam”. Sapņošanai daudz laika neatlika, jo “Autostils” servisā mani uzņēma laipni un visai operatīvi tika konstatēts, ka “lieliskā autoservisa” rūķīši nebija normāli uzskrūvējuši motora degvielas padeves šļauciņas. Tas viss? Ne sūda… Ķēdes reakcija – šļauciņas laiž garām degvielu, kas tek uz motora un tālāk uz “spilvena”, kurš savukārt laika gaitā tiek saēsts! Šoreiz iztikām ar šļauciņu kārtīgu pieskrūvēšanu un motora mazgāšanu. Sekoja vēl pāris spļāvieni “lieliskā autoservisa” kompetences virzienā un prom 🙂

Pēdējā laikā rakstu reti, bet no sirds ceru, ka šī rakstu sērijā nekļūs par vēl pāris turpinājumiem  bagātīgāka… 😀

Birku mākonis