daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘brīvdienas’

Uz Ozolniekiem 400km

Sestdienas rīts sākās 7:00. Uzdevumi dienai skaidri – Nr.1: piecelties, pavadīt vienu dēlu uz autobusu, kas viņu nogādās Paņevežā, lai piedalītos starptautiskā tautas deju koncertā; Nr.2: saģērbt silti otru puiku, lai vestu uz Ozolniekos notiekošo hokeja treniņu. Mierīgi uzvelku lauku drēbes – šortus, pavecu t-kreklu, lai pēc Ozolniekiem dienu pavadītu rokoties pa dārzu.

Pirmo lietu godam paveicu, arī otrajā bija jaušams progress. Bet tikai līdz 9:30, kad uzzināju par dienas plānu straujo maiņu. Uz Lietuvu braucošajam dēlam no karstuma vai kādu citu iemeslu dēļ jau robežai tuvu esošajā autobusā atteica veselība – bālums, galvassāpes, īsāk sakot – viss ir slikti. Tika pieņemts lēmums viņu sēdināt ārā no autobusa uz Latvijas – Lietuvas robežas, lai atsaucīgas benzīntanka darbinieces viņu uzmana līdz brīdim kamēr es no Ozolniekiem atbraukšu pakaļ. 

Ok, ķeru pie rokas mazo hokejistu – viņš pusnoģērbies, silti ģērbts un ar hokeja bruņām lec mašīnā un mēs lidojam uz robežu.

Priecē arī laika apstākļi +30 un mašīnā nedarbojas kondicionieris.

Nonākot Latvijas – Lietuvas robežpunktā ieraugam “simulantu”, jeb kā citādi nosaukt bērnu, kas pilnībā pēkšņi atveseļojies, jo stundu gulējis ēnā un apēdis 12 saldējumus!? Valdu dusmas, bet jau nobrauktais attālums un izbojātais dienas ritms liek pieņemt kārtējo neracionālo lēmumu – doties uz tikai 60km aiz robežas esošo Paņevežu. Protams pases man nav, mazajam hokejistam nav ne pases, ne dzimšanas apliecības, kas pierādītu, ka nenodarbojos ar cilvēku tirdzniecību. Tas liek braukt karavānā aiz pāris fūrēm. Piesardzīgi nonākam Paņevežā, bet tur nākamā problēma – nezinām vietu kur notiks koncerts un kartes līdzi arī protams nav. Dēls zin teikt, ka visam jānotiek kādā lielā sporta zālē. Uz to vietējā benzīntanka darbinieks mūs nosūta uz stadionu “Aukštaitija”. Tur nekas nenotiek, ja neskaita basketbola turnīru iekštelpās. Apstaigājam visu kvartālu, bet vietējie par dejām neko nezin.

Atgriežoties no apgaitas pamanu, ka pie stadiona vieglajās automašīnās piebrauc vēl divas basketbola komandas. Priecīgs eju viņiem vaicāt par vietējām sportazālēm – eju, bet paeju garām! Kāpēc? Jo tas izrādās iz kurlmēmo čempionāts!!! Visi žestikulē un kā jau ķermeņa valodas pārzinātāji nojauš izmisumu kādu tajā brīdi pauž mana sejas izteiksme.

Nolēmu vienkārši braukāt pa pilsētu un meklēt. Atradām ātri – lielā basketbola arēna nav noslēpjama skatam. 

Deju mēģinājums jau beidzies. Mēs – es slapjš kā cūka, lauku drēbēs, dejotājs saguris, bet gatavs dejot, hokejists kā hokejists – garās sporta biksēs un siltā, bet nu jau slapjā krekliņā. Protams esam kolorīts bariņš, īpaši uz autobusā kolektīvam līdzi braukušo mammu fona – sapucētas, skaisti un vasarīgi brīvi ģerbušās un koncertam pilnībā gatavas. Tālu braukts, uz koncertu jāpaliek un jāatzīst, ka tas bija skaists. Atpakaļceļā mašīnā laipni paņēmām divas cita Latvijas pieaugušo tautas deju kolektīva dejotājas. Par kondicioniera iztrūkumu viņas pabrīdināju tikai pēc iekāpšanas, tiesa, jau sākās negaiss, lietus un arī elpot kļuva daudz, daudz vieglāk. Atceroties pasu trūkuma problēmu atpakaļceļā braucu aiz deju kolektīva autobusa. Vispirms uz kolektīva ēšanas vietu, kurp viņu pavadīja leišu autobuss, mūsējais brauca pa dzelteno, bet es kārtīgi sekodams pa sarkano gaismu. Un arī milzīgā lielveikala Babylonas apmeklējums autobusa pasažieriem izvērtās par stundu ilgu šopingu. Tā visa rezultātā mājas sasniedzām ap vienpadsmitiem, dēli aizmiga vēl Lietuvā un iebraukšanu dzimtenē tā arī neatcerās.

Abām deju kolektīva meitenēm paldies par izklaidēšanu ceļa garumā! 

Image

Advertisements

nesēņotāju piedzīvojumi nesēņu mežos

Sēņu laiks! Pēdējās pāris nedēļas to vien dzirdēju kad ierados sievas laukos. Sievasmāte un sievas māsa katru reizi no meža atgriezās katra turot rokās divus spainus pārpildītus ar baravikām! Aizvakar arī mēs nolēmām doties sēņu medībās. Tālu iet uz “īstajām” sēņu vietām bija slinkums, tāpēc paļāvāmies uz sievas stāstiem par sēņu pārpilnajiem mežiem turpat pie lauku mājām. Devāmies kā mums šķita vieglās medībās…

Mežiņi tuvumā divi. Sākām ar Jūmiņkalnu, kurš pieder Latvijas Valsts Mežiem. Skaistas iebrauktais ceļš vien jau liecināja par iespējamajām grūtībām atrast kautvienu nenogrieztu sēni! Mušmires, velna bekas un pa kādai bērzlapei… tas arī viss. 😦 Nepatīkami pārsteigts un noguris no jaunākā dēlēna staipīšanas devos atpakaļ uz māju pusi atstājot sievu ar vecāko dēlu mežā. Kad nonācu pie lauku mājām nolemu izrādīt tomēr kādu pretīmnākšanu abiem mežā palikušajiem sēņotājiem. Kāpu mašīnā un traucos gar mezu uz vietu no kuras pēc maniem personīgajiem ieskatiem abiem sēnu medniekiem vajadzētu iznākt no meža. Sakotnēji ceļš likās labs un apžuvis, bet jo tālāk braucu, jo ceļš likās maigi izsakoties sūdīgāks. Iestigu. Abi priekšējie riteņi peļķē uz neizbraucama ceļa. Stumdījos un visādi bīdījos līdz pamanīju ka man pretī pa šo pasu ceļu dodas džips. Pat nopriecājos, bet bija arī nedaudz kauns ka es ar savu asfaltnieku vispār esmu iepēries šitādā šmucē! Džips apstājās un atvēra logu blakussēdētāja pusē. Vīriņš manāmi saskābis sāka man “ļečīt”: “…redz, visādi šitādi pipļuki te izbraukā laukus un ceļus, kautgan tie visi ir privātie un pieder lauksaimniekiem!” Jeebaal.. es uzvilkos un ja būtu stāvējis nevis pie blakussēdētāja loga, bet gan vadītāja pusē, tad mana iztēle jau uzvija ainiņu ar skaistu pūtienu sejā uzpūtīgajam krupim, kurš uzdrošinās mani apsaukāt par pipļuku!!! ievilku elpu un mierīgi atjautaju vai viņs pirms mani apsaukā negrib noskaidrot ko es šeit daru un kas es esmu 😀 Klusums un nu jau vīriņs manāmi ieinteresēts lūkojas manī un skatās vai nav kautkur mani redzējis. Pēc neliela skaidrojuma par sievu un dēlu sēņotājiem, manu radniecību ar dieviem kaimiņiem un aizrādījumu ka navajag mani uzreiz apsaukāt iestājās neliels klusums. Nākamais teksts mani pārsteidza: ” Tev virve vispār ir?”. Protams mans tādas nav, bet tavu brīnumu onka piesolās pat aizbraukt uz mājām tai pakaļ un izvilkt mani – Lūk ko nozīmē ietekmīgi radagabalii! 😀 Atbrauca, izvilka. Liels paldies viņam par to! nedaudz saskābis braucu mājās, bet tur jau sieva ar dēlu priekšā un lieki piebilst ka groziņš tukšs. Dodamies uz otru tuvāko mežiņu, bet tur ar ēdamām sēnēm vēl bēdīgāk, jo tur guvums – neviena sēne!

Jau pienāca pusdienlaiks un kautkā sanāca ka saruna aiziet par mana kumeļa dubļaino skatu. Stāstu atgadījumu ar iesēšanos un vīriņa satikšanu. Sākas vispārēja jautrība… tas esot kaimiņš, vectēvs meitenei ar kuru mans vecākais dēls regulāri kopā spēlējas pa laukiem un dauzās apkārt. Pie sevis vēl nopriecājos, ka esmu miermīlīgs pēc dabas un to ko varbūt varēju pateikt džipa vīriņam atstāju pie sevis, lai nepapalašinātu konfliktu.

Ar to sēņu medības nebeidzās, jo tukšie sēnu spaiņi tikai pastiprina vēlmi kautko tomēr salasīt. Pulkstenis bija jau 16:00, kad nolēmām doties tomer uz “īstajām” sēņu vietām (laikam parasti sēņot iet no rīta 😀 ). Jābrauc nav tālu, bet ceļš tāpat šur tur liekas būs par grūtu priekš mana auto. Tomēr pāri dažām cienīga izmēra lāmām tiekam un drīz vien nonācām pie mērķī. Gabaliņs ar kājām un tad pēkšņi jāgriež nost no takas pa labi mežā. Tur nu gan esot jābūt baravikām cik uziet. Tomēr mani jau visu dienu vada pārliecība, ka ja sēņu nav uzreiz tad nebūs arī turpmāk! Lēni, ķēdītē dodamies sirot pa norādīto meža kvartālu. atkal visādas bērzlapes, mušmires un sunu sēnes pilns, bet no bekām ne vēsts. Pāris stundas tā gājām, līdz spainīši vēl pat nebija pusē tā vietā, lai būtu jau sen kā pārpildīti ar baravikām.  Turklāt no salasītajām sēnēm nebija nevienas baravikas! Viss bija apnicis. Bija jādodas mājup, jo jaunāko dēlu stapīt pa brikšņainu mežu nav tas pats, kas spriņģot ar viņu pa klaju lauku. Atpakaļceļā nedaudz nomaldījos un atradu sviesta beku vietu… tās aizpildīja aptuveni 1/4 daļu spainīša un tas arī viss… ar nepilniem spaiņiem devāmies prom no izslavētajām sēņu vietām. Sēņu meži mūs pievīla un abi ar sievu nozvērējāmies nekad vairs neiet sēņot 😀 Tas gan jau aizmirsīsies, bet nesēņu vietas gan atcerēšos vienmēr 😀

Birku mākonis