daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘ceļš’

Video

Tramvajs Čehijā.

Tramvajiem Čehijā uz sliedēm nav neapbraucamu šķēršļu! 😀

Advertisements
Attēls

Latvijas un Eiropas ceļi. Vadītāju instinkti.

Latvijas un Eiropas ceļi. Vadītāju instinkti.

Tā brauc Latvijā un tā brauc Eiropā.

Ziemas riepu meklējumos 2011

Līdz ar ziemas tuvošanos manam dampim (Volvo S60) aktualizējas ziemas riepu jautājums.

Trīs gadus iepriekš pirktās Michelin X-ice riepas nokalpoja savu pēdējo pilnvērtīgo ziemu. Noņēmu riepas un nolēmu ļaut noskriet pēdējo simtiņu sadalot tās pa pāriem. Vienu pārīti šovasar līdz 1mm protektora atlikumam esmu jau nodeldējis un tagad gaidu izdevību, lai viņas izmestu mēslainē. Otrs riepu pārītis ar vēl pēdējo simtiņu braucamu riepas protektora atlikumu noderēs šoziem uz automašīnas aizmugurējiem riteņiem. Šobrīd jau aptuveni nedēļu meklēju divas priekšējās ziemas riepas un meklējumus sāku ar jaunām ziemas riepām.

Ir trīs vietas kur iemetu aci meklējot jaunas riepas:

  1. Riepu centrs R1: Atrodas Ulbrokā, pats tur esmu gan pircis, gan mainījis riepas un līdz šim viss bijis lieliski. Turklāt riepām ir plašs akciju piedāvājums.
  2. Reifen-direct: Interneta vietne, kurā ir plašs riepu sortiments, riepu salīdzinājums, labas cenas un izdevīgi riepu piegādes nosacījumi. Mīnuss ir tas, ka šeit nopērkamās riepas pirms pirkšanas nevar aptaustīt, var redzēt tikai aptuvenu aprakstu un bildes, turklāt nekad nevar czināt cik ilgi būs jāgaida līdz piegādei.
  3. Salidzini.lv: Tieši tā – visparastākais preču cenu salīdzināšanas serviss, kas apkopo sevī informāciju no riepu tirgotājiem visā Latvijā (Latvijas interneta veikaliem, piem: Xnet, 1a un daudziem citiem). Toties ierakstot jums jau zināmu vai jau noskatītu modeli, var aplūkot un atrast vislētāko cenu konkrētajam modelim.
Jauna riepa ir un paliek jauna riepa – tai jābūt kvalitatīvai, ar pietiekamu protektora dziļumu, tai jābūt glabātai atbilstošos apstākļos un jo nesenāk tā ražota, jo labāk pircējam. Jaunu riepu vienīgais mīnuss ir to salīdzinoši augstā cena. Toties ir liels riepu piedāvājums dažādās cenu kategorijās – sākot ar dārgajām Bridgestone līdz lētajām Starperformer, Sailun riepām un tamlīdzīgiem ražojumiem.
Ja jauno riepu cena tomēr ir pārāk augsta jāskatās uz atjaunotajām riepām. nekad neesmu ar tādām braucis, tomēr man zināmi riepu meistari iesaka ‘Master‘ (Igaunijā ražotas) atjaunotās riepas, kas uz mūsu ceļiem kalpojot puslīdz OK. Teorētiski, ja jāizvēlas starp lietotu riepu ar 3-4mm protektoru un atjaunoto riepu, tad labāk iesaka ņemt atjaunoto.
Es esmu nolēmis palikt pie lietotām riepām, tiesa ar protektora biezumu 6-8mm. Viss, kas jādara, jāapbruņojas ar pacietību meklējot lietotas riepas. Es uzreiz gāju uz SS.lv riepu sadaļu. Tur jāizvēlas automašīnas disku izmērs un jāmeklē pārdevējs. Šajā ziņā varu droši apgalvot, ka dārgās kategorijas riepas ar vismaz 6mm protektoru sludinājumos var atrast par cenu līdz 25lvl/gab.. Turklāt no visiem sludinājumiem tikai daļa ir privātpersonas, kas tirgo vienu riepu komplektu. Vairums pārdevēju darbojas privāti, bet riepas aplūkot iespējams ar riepām līdz jumtam piepildītās garāžās un šķūnīšos. Ja jāizvēlas starp atjaunoto riepu un labu lietotu riepu ar 6-8mm protektoru, tad protams izvēlos lietotās riepas.
Nedaudz vēl par riepu izmēriem. Kādas riepas der kuram auto nosaka ražotājs. Riepām uz ass jābūt vienāa izmēra! Taču jāatceras, ka no riepu izmēra atkarīgs arī mašīnas spidometra rādījums. Lūk šajā riepu kalkulatorā ir iespējams salīdzināt aptuvenos automašīnas spidometra rādījumus mainot uzliktās riepas izmērus.
Vēl palūkosimies, ko nozīmē uzraksti uz riepām:
  1. Riepas izmērs (LT – 4×4 riepas, P vai bez burtiem – vieglās pasažieru)
  2. Iekšmala/ārmala
  3. Slodzes/spiediena izturība
  4. Firmas nosaukums/brends
  5. Riepas konstrukcijas dati
  6. Eiropas ECE testa apstiprinājuma Nr.
  7. Kravnesības indekss
  8. Ātruma kategorija
  9. Ražotājvalsts
  10. Ražotāja identifikācija
  11. Protektora nodiluma indikatori
Runājot par riepām kādas esmu lietojis pats varu teikt, ka mana pieredze ir maza vai tās nav.
Ziemas riepas līdz šim man bijušas Michelin X-ice, kas kalpojušas godam pilnus 3 gadus. Tagad domāju pirkt lietotas Bridgestone vai Michelin ziemas riepas.
Lielāka pieredze ir ar vasaras riepām. Ir bijušas Goodyear excellence, Nokian un Yokohama vasaras riepas. No pieminētajām vislabāk uz ceļa uzvedās Goodyear, pēc tam Yokohama, bet Nokian es vairs neņemtu. Protams jāatzīst, ka Goodyear riepas jaunas arī nobrauca pilnībā 3 sezonas, bet pēc tam gan tik uzreiz izmestas, jo protektora pārpalikuma vairs vienkārši nebija.

Vienas dienas ceļojums uz Viļņu

Nekad iepriekš nebiju bijis Lietuvas galvaspilsētā Viļņā, nedz arī Traķos. Sestdien no rīta nolēmām realizēt ieceri aizbraukt uz turieni. Tiesa, apkārtējie radi izskatījās pat vairāk nekā pārsteigti, kad redzēja kādā ātrumā mēs uz turieni taisāmies. Tuvojās jau pusdienlaiks, kad beidzot mēs bijām satuntulējušies un sēdāmies mašīnā, lai uzsāktu vienas līdz divu dienu braucienu uz dienvidiem.

Plāns likās gaužām vienkāršs – braukt cik tālu vien var, nonākt līdz Viļņai, aplūkot to un, ja būs laiks arī tās apkārtni. Uzreiz jāpiebilst, ka braucām bez kartes, tikai lūkojoties leišu ceļa zīmēs.

Lietuvu sasniedzām braucot cauri Jelgavai, tad Iecavai un Bauskai.

Šis ceļš likās klusāks, ar retāk sastaptām “fūrēm”. Nebija pat vajadzības apstāties. Noripojām līdz Leišmalei ne aci nepamirkšķinot.

Lietuvā.

Iebraucot Lietuvā sirdi pārņēma autobraucēja prieks. Ceļi labi, nekādas vainas, ja arī ir labots, tad nevis kā pie mums uzliekot pļeku, bet gan ar ķirurga cienīgu griezienu izgriezts četrstūrītis, kas perfekti aizpildīts ar asfaltbetonu. Tiesa, vairums autobraucēju cenšas puslīdz ievērot ceļu satiksmes noteikumus un neskrien. Vienīgie redzētie skrējēji bija pāris lettiņi.

Nezinu cik tālu viņi aizskrēja, bet es pamanīju ceļa malā neierastas brīdinošas zīmes. Jocīgi likās arī tas, ka visu laiku braucot rindiņā, pēc šādām zīmēm leišu šoferīši manāmi atpalika, bet pēc brīža jau atkal mina man uz papēžiem. Pie vainas acīmredzot bija stacionārie fotoradari. Ceru, ka rēķinu viņi man uz Latviju neatsūtīs. braucot pa Peņevežas apvedceļu pat uzstādīts ātruma skaitītājs ar palielu ekrānu, kurā autovadītājs var redzēt sava auto kustības ātrumu. Pārbraucu kā ierasts pārsniedzot 10km/h, kas protams uzreiz parādījās koši sarkanā krāsā ātrumu uzrādošajā ekrānā. Uzreiz pēc šīs ierīces arī leiši spieda gāzi grīdā. Vecs Opelis ar pārkrāmētu piekabi, kas visu ceļu vilkās pa priekšu, pēkšņi uzcēla ātrumu lidz 120km/h. Un tad sākās autobraucēja paradīze – BĀNIS!

Jā, arī Lietuvā tādi ir. Ceļa seguma kvalitāte lieliska, atļautais ātrums 110km/h, bet tas neliedza nevienam vietējam braukt uz 150km/h. No ātruma radariem arī ne vēsts un šis prieks līdz pat Viļņai.

Mums gan vēl pa ceļam bija plāns iebraukt Kernavē. Galvenais bija neaizšaut garām, ko lieliski arī izpildījām. Nogriezāmies pārāk ātri. iebraucām vietējā miestiņā un satikām arī pirmos iezemiešus. Tā bija tāda kārtīga kolhoza govju slaucējas tipa sieviete pusmūžā. Laipni smaidīja, bet viņas alkohola dvinga atbaidīja mušas arī no manis. Pēc dažām man zināmajām leišu pieklājības frāzēm pārgājām uz brīvu krievu valodu. Kā vēlāk pierādījās arī citur, tad to leiši pārvlada puslīdz labi un latvietim saprotami. Kundze ilgi un dikti stāstīja, kā jābrauc un pat veica īso kursu Kernaves ģeogrāfijā, jo kā sarunas gaitā noskaidrojās, viņa pati ir no tās puses. Labi vēl, ka nepieteicās par gidu. Pateicāmies un “lidojām” tālāk. Labais pagrieziens, augšā uz viaduktu, gāze grīdā un pa bremzēm, jo krustojumu kontrolē brašie leišu kārtības sargi. Šoreiz pat nesasveicinājāmies, jo viņi jau bija noķēruši kādu vietējo.

Kernave (Ķērnava).

Miests ir pat ļoti neliels (senos laikos uz īsu brīdi bijis Lietuvas dižkunigaitijas galvaspilsēta). Pirmais ko ieraudzījām bija plaši apmeklēti kapi. Kur ir mūsu meklējamais objekts – pilskalni, nojaust pagrūti, jo aiz kapiem seko parks un tālāk baznīca. Sekojām pārējiem cilvēkiem, kas atgādināja nesteidzīgus tūristus. Kernavē ir skaista baznīca, bet aiz tās galvenais apskates objekts – četri lieli pilskalni, aiz kuriem skaistā ielokā tek upe. Baznīcā pat neiegājām, bet pilskalnus izbaudījām cik vien pietika spēka. Kāpšana pilskalnos atgādināja bērnības ekskursijās piedzīvoto kāpšanu pa Siguldas nacionālā parka trepītēm. Pilskalni tiešām augsti, iespaidīgi un ar kolosālu ainavu, ko nekavējas izmantot leišu kāzinieki.

Pēc pilskalnu izstaigāšanas un izkāpelēšanas ievēlāmies vietējā veikaliņā, kur plānojām nopirkt ko dzeramu. Nokarsušam stāvot pie veikala saldētavas, sakārojās arī saldējums. Nevēlējos iegrābties mūsu pašu veikalos nopērkamo “Alpenrose” vai “Maxima” analogos, tāpēc konsultējos ar leišu pārdevēju. Uz mūsu jautājumu vai izvēlētais banānu-šokolādes saldējums ir garšīgs, vai varbūt izvēlēties kādu citu, pārdevēja manāmi sašuta un ārkārtīgi “inteliģenti” atbildēja ar pretjautājumu: “Jūs nekad dzīvē banānus neesiet ēduši? Ja esiet, tad kāpēc jautājat?”. Šoks mums un kauns un negods leišiem. Saldējumu nopirku, pagaršoju un lieku tam 6 balles no 10, jo līdz mūsu pašu Druvas banānu saldējumam tam vēl ļoti, ļoti tālu.

Traķi

Turpinājām ceļu uz Traķiem. Tomēr vispirms tie bija jāatrod. Centāmies sekot norādēm, bet to trūkums mūs aizveda līdz pat Viļņai. Nācās maldīties meklējot izeju. Riņķojām tā gandrīz stundu, ko veicināja arī pāris ceļu remonti un apstāšanās, lai ceļa meklējumos pārmītu kādu vārdu ar vietējiem lietuviešiem.

Mūsu meklējumi vainbagojās ar panākumiem kad pamanījām ceļa zīmi ar kulturvēsturiska apskates objekta norādi un uzrakstu Senieji Trakai (Senie Traķi ?). Ja vēlaties aplūkot kārtīgu sādžu ar violeti rozā un zilganzaļi krāsotiem namiņiem, tad laipni lūgti! Nonācām pie ciema galvenā apskates objekta – baznīcas. Kāds vietējais mūs apgaismoja, ka Traķu pils ir Traķos, nevis Senajos Traķos. Atkal braucām atpakaļ.

Vadoties pēc vietējā norādījumiem nonācām Traķos. Tā bija tiešām patīkama pārmaiņa pēc iepriekš aplūkotās sādžas. Kārtīga kūrortpilsētiņa, kas izvietota starp vairākiem ezeriem un tieši mūsu ierašanās laikā tur norisinājās svētki. Visas ielas bija pārblīvētas ar automašīnām no Lietuvas, Polijas, Baltkrievijas, arī no Latvijas. Autostāvvietas ir maksas (cena 2 liti stundā), tāpēc vietējie aicina braukt iekšā viņu pagalmos un tur novietot auto par 5-10 litiem uz diennakti. Pēc nelielas riņķošanas tomēr atradām lielisku vietu netālu no pils, kur novietojām auto uz stundu. Pēc ļaužu masas kustības virziena pili atrast ir ļoti viegli. Tur skan mūzika un visapkārt burtiski nosēts ar suvenīru tirgotavām. Pils uz Baltijas viduslaiku piļu fona grandioza, jo atrodas uz salas un to būvējuši lietuvieši, nevis kā pie mums reiz mūra piļu kultūru atnesušie friči. Jau uz tiltiņa, kas savieno pili ar “kontinentu” var noprast, ka šurp brauc arī tūristi no Spānijas, Francijas un citām tālām Eiropas zemēm.

Mēs bijām 4 – divi pieaugušie, viens skolēns un viens pirmsskolas vecuma puika. Par ieeju samaksājām 34 litus (biļetes cena 1 pieaugušajam = 14 liti, skolēnam = 6 liti, pirmsskolas vecuma bērnam = bezmaksas, bet ar karti maksāt nevar). Ieraugot manu fotoaparātu kasiere paziņoja, ka par fotografēšanu jāmaksā vēl 4 liti, bet, apsolot to nedarīt, atteicos. Lai piedod man leiši, bet šī nav Marienburgas (Malborkas) pils, bet gan tikai mūsu neatjaunotā Turaida kvadrātā un piemaksāt par fotografēšanu neredzēju jēgu. Ieejot pilī top skaidrs, ka fotografē visi, bet vai kāds ir maksājis man nav ne jausmas. Šur un tur gan redz novērošanas kameras, kas fiksē apmeklētāju darbības. Ekspozīcija pilī skaista, puikām protams interesēja tikai zobeni un bruņas, nevis monētas un trauki.

Pili izstaigājām pa mazāk nekā stundu. Ejot prom atvadu foto, jo arī padebeši savilkušies melni kā velni. Gāzt lietus sāka tieši brīdī, kad šķērsojām tiltu. Centāmies no lietus glābties zem suvenīru tirgotāju namiņu jumtiem. Vienā šādā vietā ievērojām smuku suvenīru, ko varētu iegādāties jaunākajam puikam. Gājām iekšā, leišu sieviete kautko manāmi dusmīgi noburkšķ. Neko nesapratām un turpinājām virzību suvenīra virzienā. Viņa jau metas priekšā un tad jau top skaidrs, ka ir dusmīga tieši uz mums. Sekoja vārdu pārmaiņa krievu valodā, kuras laikā noskaidrojām, ka viņi vairs nestrādā un pie suvenīra mums netikt. Smuki viņu pasūtījām ‘bekot’ un kārtējo reizi sapratām, ka Lietuvā laikam ir sliktākie pārdevēji pasaulē, kas tikai atsēž savā darba vieta un nav ieinteresēti kautko vispār pārdot. Līdzīgi kā pie mums latviskie suvenīri un hokeja tēma iet roku rokā, tā Lietuvā tas protams ir basketbols – karodziņi, cepurītes, krekliņi utt.

Laiks sabojājās, bet priekšā vēl Viļņas apskate.

Viļņa.

Viļņa pārsteidza ar savu plašumu. Reti kura lielā iela ir mazāka par 2 joslām katrā virzienā. Ēkas nav tik sablīvētas kā Rīgā. Ceļi joprojām labi, un ir prieks pārvietoties, ja vien ceļa norādes būtu kaut nedaudz skaidrākas. Šī pilsēta atšķiras no tik ierastās Rīgas ar to, ka tās vecpilsēta nav tik kompakta, ir modernāka, jaunāka. Laikam tieši tāpēc mēs kādu brīdi vienkārši riņķojām un nevarējām atrast tieši vecpilsētu. Ja Rīgā var tomēr vadīties pēc baznīcu torņiem, tad šeit tas bija pilnīgi neiespējami, jo visas baznīcas kopumā ņemot ir vienādas (ar dieviem torņiem) un to ir daudz. Šāda riņķošana gan mums labi atmaksājās. Vēl mājās esot mums ieteica atstāt auto milzīgā bezmaksas autostāvvietā, kas esot uzreiz aiz tilta un no turienes līdz vecpilsētai ir nieka 10-15 minūtes ko iet ar kājām. Šoreiz arī mēs atstājām auto bezmaksas stāvvietā, bet uz Jogailos gatve. Pēc vietējo apraksta no turienes līdz vecpilsētai ir nieka 5 minūtes ko iet ar kājām. Atstājām auto un tiešām jau nākamajā krustojumā pagriežoties pa labi pamanījām Viļņas katedrāles laukumu.

20:00 Viļņas apskate varēja sākties, lietus bija jau mitējies un pilsēta sāka ietīties mākslīgā apgaismojuma un vakara krēslā. Viļņas informācijas centrs, kas atrodas katedrāles laukumā jau bija ciet, bet uzkāpt Ģedimina torņa kalnā un aplūkot pilsētas panorāmu vēl paspējām (atvērts līdz plkst. 21:00).

Devāmies iekšā vecpilsētā un, kādas 2 stundas klaiņojot, redzējām arhitektūru, neskaitāmas baznīcas, pilsētas domes, rātes ēku, vairākas muzeju ēkas un vairākas “vecmeitu” ballītes (šajā ziņā lietuvietēm izdomas trūkums ir acīmredzams – visas, pat no dažādām ballītēm meičas tērptas vienādi – balti krekliņi un rozā baletkleitiņas). Mūsu pastaiga noslēdzās pie ‘Aušros vartai’ vārtiem. Un te nu sākās nākamā epopeja – Jogailos gatve (tur palika automašīna) meklēšana. Blandījāmies vēl gandrīz stundu. Vaicājām kādam puisim, bet tas izrādījās ārzemnieks. Tad virzījāmies atpakaļ vecpilsētas virzienā, tur sastapām trīs jauniešus ar kuriem saruna noritēja gan krieviski gan angliski. Gājām pareizajā virzienā. Nolēmām pajautāt vēl kādam. Tas bija pusmūža lietuvietis, bet šis tikai noraustīja plecus un gāja tālak. Turpat uz vietas palūkojāmies uz kādas tad ielas jau esam un tur skaidri un gaiši rastīts – Jogailos gatve! Auto sveiks un vesels mūs gaidīja vietā, kur to bijām atstājuši. Sedāmies iekšā un braucām mājup. Pa šo laiku atkal jau sāka pilināt lietus, bet no dienvidaustrumiem tuvojās melni, zibeņojoši negaisa mākoņi.

Atpakaļ!

Atkal meklējām ceļu ārā no pilsētas, bet pats galvenais bija nokļūt uz šoseju A2 Viļņa – Paņeveža. Meklējumu laikā arī paspēju iebraukt laikam vienīgajā milzīgajā Lietuvas ceļu bedrē. Biju aizmaldījies ārpus Viļņas, bet citā virzienā un kādā neapgaismotā , piķa melnuma ceļa posmā mašīnas labais priekšējais ritenis burtiski pazuda zem ceļa seguma. Sitiens bija kolosāls, kāpu ārā skatījos, taustīju, bet šoreiz laikam mūs glāba, tas, ka braucām ar Volvo, nevis kādu citu, izturības standartu ziņā vājāku auto.

Uz A2 šoseju mums palīdzēja tikt kāds Volvo šoferītis, kam vienkārši izlecu ārā no auto un skrēju lūgt palīdzību. Viņš mūs pavadīja līdz norādei uz A2 šoseju un tad mūsu ceļi šķīrās, paldies viņam.

Izbraucot no Viļņas laikapstākļi no sliktiem jau bija kļuvuši drausmīgi. Lietu nomainīja ļoti stipra lietus gāze, negaiss un zibeņoja tā itkā gaisā šautu zenītartilērija. Un tomēr mēs jau bijām uz bāņa. Ātruma ierobežojumi zuda, jo ar katru brīdi arī dienas nogurums lika par sevi manīt – nāca miegs. Bānis ir forš, var braukt cik ātri vien auto atļauj, bet ārkārtīgi iemidzina tas vienmuļais ceļa ritējums – gar ceļa barjerām atstarojošie signāli, ceļa seguma joslu svītrojums. Nepieradušam nakts braucējam kā man tas miegu dubultoja. Pie Paņevežas degvielas uzpildes stacijā nopirku sev rūgtu melno kafiju, bet tā maz ko līdzēja. Tā pa īstam atmodos tikai pēc tam kad šķērsojām Lietuvas-Latvijas robežu. Izkāpu sasveicināties ar dzimtās zemes ārēm un miegs pazuda. Bausku pat nepamanīju, Iecavā nolēmu, ka mājup brauksim caur Rīgas apvedceļu, jo tur ceļš labāks. Tiesa, jau iecavā nācās manevrēt, jo uz šosejas remotdarbi. Pēc tam gan vienīgais ko vērts pieminēt – mājas. Pēc 2:00 bijām atpakaļ un varējām iekrist savās gultiņās.

Atziņas, aizspriedumi, fakti.

  • Lietuvā ir krietni labāki ceļi nekā Latvijā. Arī mums vajag bāņus!
  • Cilvēki labi runā krieviski, jaunieši arī angliski.
  • Viļņas baznīcu lielākā daļa ir stipri līdzīgas, celtas baroka stilā.
  • Aplūkot Viļņu un salīdzināt ar Rīgu ir  forši – mūsu pilsēta ir ļoti monocentriska, kamēr Viļņa policentriska.
  • Lietuvā nav normālu pārdevēju!
  • Leiši lepojas ar basketbolu, savu vēsturi un tas ir arī saprotami.
  • Lietuvā ir maz norāžu uz ieteicamajiem objektiem vai arī to vispār nav.
  • Uz Lietuvu jābrauc ar karti pie rokas.
  • Ja pa šādu maršrutu izbrauc laicīgi, bet ar karti pie rokas, tad tas viennozīmīgi ir vienas dienas ātrais maršrutiņš).

Ne santīma zem zīmes Nr.302

Pirms neilga laika vajadzēja no Rīgas lidostas mājup vest pāris manus ģimenes locekļus, kas bija devušies aplūkot Lielbritāniju. Uzdevums likās gaužām vienkāršs – būt ap lidmašīnas ielidošanas laiku lidostas tuvumā, tad uzgaidīt kamēr viņi paņem koferus un saņemot viņu pirmo zvanu doties uz lidostu, bet, lai nav jāmaksā lieka nauda stāvvietai, braukt uzreiz augšā, kur varētu operatīvi visi sakāpt auto un tad jau mierīgu prātu ripot māju virzienā.

Tā nu es tuvojos Lidostas teritorijai jau pirms 18:00. Ar nodomu nebraukt uzreiz līdz pašai lidostai, kur kā jau daudziem zināms jāizvēlas saņemt sodu par stāvēšanu neatļautā vietā, vai arī braukt iekšā maksas stāvvietā, devos norādītajā virzienā no Mārupes puses. Nogriežoties uz nelielo, tieši pie lidostas štrāses izejošo cliņu ar šausmām konstatēju, ka nekur mierīgi apstāties nav iespējams, jo visur saliktas ceļa zīmes, kas liecina par aizliegumu tur stāvēt. Pie retajā mājām arī palikt nevēlējos, jo tas nozīmētu akurāt stāvēt kādam pie namdurvīm. Tā nu es mierīgi ripinājot tālāk, jau nonācu pie Ziemeļu ielas un ja nemaldos Jūrkalnes ielu krustojuma, tur nolēmu griezties pa kresii prom no lidostas ar cerību tur atrast vietu stāvēšanai. Meklēt nenācās ilgi – turpat pārsimts metrus aiz krustojuma pamanīju nelielu šķietami komerciālu platību ar baltu angāru un ēku. Vienīgais, kas darīja bažīgu bija pie iebrauktuves uzliktā ceļa zīme Nr. 302 – braukt aizliegts.

Palūkojos apkārt, paskatījos uz stāvlaukumu, kur jau smuki rindiņās stāvēja citi auto un redzot, ka no Rīgas puses tuvojas negaiss braucu tik droši iekšā. Novietoju auto neuzkrītošākā vietā un gaidīju zvanu.

Pulkstenis rādīja nu jau 18:15, bet no manējiem vēl nebija ne ziņas, ne miņas. Kamēr sēdēju paspēju gan degunu paurbināt, gan aiz auss pakasīt. Kad pāri fgāja negaisa mākonis pat iemigu un kā jau parasti guļot sēdus klanījos. Stāvēju pie pašas iebrauktuves tāpēc vēroju kā vairāki vieglie un smagie auto iebrauc un izbrauc no teritorijas. Apkārtne tur skaista – pļava ar vien pāris krūmiem un kokiem. Sāku domāt, ka vēl tāls ceļš braucams, tāpēc uzmanīgi vēroju tuvējos zaļumus, lai iespējams dotos “pabarot zirgus”. Tomēr šis plāns nerealizējās, jo ap 18:45 saņēmu zvanu. iedarbināju auto, braucu jau ārā, kad pēkšņi nez no kurienes man ceļu aizšķērsoja policijas auto ar ieslēgtām bākugunīm. Abi “menti” izmetās no auto, piegāja pie manis, jautāja pēc dokumentiem. Redzot manu pārsteigto ģīmi viņi norādīja uz ceļa zīmi Nr. 302 un tad jau man viss kļuva skaidrs. Izlocīties nav iespējams, vien cerēt… . Aizbildinājos, ka negribēju te iekšā braukt, bet tikai apgriezu auto, lai dotos atpakaļ centra virzienā. Abi “menti” uz to sāka smaidīt un atklāja savu mazo noslēpumu – nebiju pamanījis nelielu zīmīti uz kuras rakstīts, ka “teritorijā tiek veikta videonovērošana”. Pirmais mēģinājums izglābties tātad izgāzās, jo sapratu, ka manu laisko rosīšanos viņi bija vērjojuši jau vismaz pusstundu. Sakaunējos. Teicu, ka neesmu vietējais un negaisa laikā nevēlējos maldīties apkārt, sagaidu zvanu un dodos prom. Tas likās ticamāk, arī policists apjautājās kur strādāju un uzzinājis, ka Juglā, izskatījās saprotošs. Otrs gan pienāca un sausi noskaldīja 20lvl un 1 soda punkts. Uz manu argumentu, ka man nav vēl neviena punkta un ceru, ka nekad arī nebūs runātīgākais pienāca tuvāk un viltīgi šaudot ačeles noskaldīja –  sods vai arī, lai eju pēc dokumentiem uz viņu auto. Abi poliči iesēdās mašīnā un gaidīja manu lēmumu. Momentā ķēru pēc maciņa, grābstīju kabatas, bet  visur viens un  tas pats – tukšs – ne santīma! Tikai karte. Poliči vēl gaidīja, redzēju, kā mašīnas spogulītī vēro manu rosīšanos. Izkāpu no auto, devos pie viņiem, atvēru durvis, pieliecos, lai nepateiktu to pārāk skaļi, jo kauns jau tāpat bija milzīgs, un noelsos: “Piedodiet vīri, nav ne santīma pie dvēseles!”. Poliči saskatījās, bet tajā brīdī vilšanās bija milzīga mums visiem trim – viņi cerēja uz vakariņām, es uz pestīšanu, bet manējie jau noteikti ar čemodāniem stāvēja lietainajā lidostas rampā un lādēja manu kavēšanos. Paveicās! Nekā savādāk nespēju aprakstīt poliču vēlmi mani kārtējo reizi nesodīt un palaist sveikā cauri. Viņi aizbildinājās ar labu garastāvokli, lūdza mani vairs tā nedarīt uz ko es tikai apstiprinoši māju ar galvu un iekšēji priecājos un viņiem par to arī pateicos.

Viņi brauca man pa priekšu uz lidostu. Kad to redzēju jau iztēlojos situāciju, ka manējie nav vēl ar čemodāniem klāt un es atkal neatļautā vietā laiski sēžu autiņā un piebrauc šie paši laipnie kungi. Piebremzēju, palaidu viņus pieklājīgā distancītē, ja distanci, kad auto vairs nav vispār saskatāms var saukt par distnaci, un devos uz lidostu.

Tā nu būs mācība visiem, kas ko tamlīdzīgu vēlas atkārtot lidostai piegulošajās teritorijās. Labāk sēdēt tālāk, bet drošāk.

Pavasara plūdi 2010 (FOTO stāsts)

Pavasaris šogad atkal atnācis ar plūdiem. Tiesa, šoreiz plūdi ir nepieredzēti nopietni un ūdens līmenis cēlies ļoti strauji.

Negribētos man plaši izplūst sarunās par plūdiem visā Latvijas teritorijā. Tāpēc šoreiz vairāk par man zināmākiem un dzīvesvietai tuvākiem apvidiem – Misas upes baseins pie Olaines.

Runājot ar cilvēkiem, kas šajās vietās dzīvojuši teju vai visu savu mūžu kļūst skaidrs, ka nekas tamlīdzīgs nav pieredzēts. katru gadu šajā līdzenajā, ātri applūstošajā reģionā plūdi pārklāj ar ūdeni milzīgas zemes platības. Raugoties tālumā no lauku mājām ūdens esot bijis turpat pie piebraucamā ceļa, bet nekad ne uz tā! Kamēr visā Latvijas teritorijā plūdi mazinās (izņemot dažus Gaujas baseina posmus), šeit ūdens līmenis joprojām ceļas strauji! Tam gan nav sakara ne ar sniega kušanas ūdeņiem vai nokrišņiem, bet gan ar Misas upi, kas ūdeņus nu jau nevis pieņem, bet stumj prom no sevis. Tā rezultātā paralēli upei ejošais ceļš pārvērties par krāčainu upi, kas draud to izskalot pavisam.

Plūdi “parastie” kļuva par plūdiem “īpašajiem” 30.martā, kad ūdens no “izkāpa” no vietējiem grāvjiem un sāka appludināt apkārtējos laukus.

Ūdens kāpj kalnā:

Likās, ka ūdens līmeņa maksimums jau sasniegts, taču pēc sekojošajām lietavām zem ūdens turpināja pazust arī pēdējās lauku sauszemes daļas.

Šeit kādreiz bija labības lauks:

6.aprīlī notika līdz šim nepieredzētais. Ūdens sāka plūst nevis uz upi, bet pretējā virzienā. Tika pārpludināti lauki līdz pēdējais vaļņveida šķerslis ūdens ceļā – grantēts lauku ceļš tika pārvarēts.

Laukos, lai nodrošinātu ūdens tīrību, dīķa rakšanas darbos izraktais materiāls tika uzbērts kā aizsargvalnis ~10m platā zemes aizsragjoslā starp dīķi un tuvējo grāvi. Diemžēl par vismaz pusmetru uzbērtais uzbērums šogad ir kapitulējis un nu ūdens to sedz visma pusmetra dziļumā.

Pēc plūdiem tur būs zālājs, dīķis, grāvjis un  ceļš.

Man personīgi visvairāk gan žēl ir paša rokām (arī nelielā uzbērumā) taisītā volejbola laukuma, kurš palēnām kļūst par ūdens volejbola laukumu.

7.aprīlī situācija tikai turpināja pasliktināties. Jau pieminētais lauku ceļš izskalots tik ļoti, ka kļuvis vietām bīstams braukšanai, jo pārvērties par tekošu upi. Lauksaimniecības zemes applūdušas gandrīz pilnībā.

Vietējais okeāns:

Lūk kā fotogrāfiju tapšanas vietas izskatās vasaras mēnešos:

Un šeit iezīmēta ūdens “iekarotās” platības pašlaik:

Ortofoto kartes no tās vietas, kur tika fotografēts izskalotais ceļš laikam šoreiz nelikšu, jo tur iezīmējot ūdeni visa karte būtu jūras zilā krāsā.

Vizuāli novērtējot secināju, ka Ūdens līmenis salīdzinot ar vasaras mēnešiem šeit pieaudzis par ~2,5m. tas varētu nebūt daudz vietās, kur plūst lielas upes, ir paugurains reljefs, bet ne aprakstītajā apgabalā, jo šeit relatīvās augstuma atzīmes svārstības  ir salīdzinoši mazas – līdz 2m.

Šajās brīvdienās iespējams atkal sanāks braukt uz laukiem un tad jau atkal varēšu objektīvi novērtēt, vai ūdens līmenis vēl ceļas un jāraksta vēl kāds raksts, vai arī situācija beidzot normalizējas.

Paldies saku:

Fotogrāfi: Mārīte, Jānis, Roberts, Valters

Fotogrāfiju tapšanas vieta: Pakalni, Pēternieki, Olaines pagasts, Rīgas rajons.

publisks iedirsiens ne-savā lauciņā

Aizvakar šķirstīju lasi.lv. Bija šis tas interesants arī uzradies.  Manu uzmanību piesaistīja Mango.lv raksts, kurā manuprāt visnotaļ skarbi vārdi teikti par Latvijas ceļu projektētāju kopienu 😐 

Biju nedaudz aizkaitināts un nokomentēju jau pieminēto rakstu, bet tavu brīnumu, šodien uzpeldēja  līdzvērtīgs un tādu pašu ideju sludinošs Laacz.lv raksts par to pašu ceļa posmu uz šosejas Rīga-Jelgava. Abos rakstos pausts viedoklis, ka ir slikti, ka ir luksafori uz Rīgas-Jelgavas šosejas un tie kavē autobraucējus to ceļā no Rīgas uz Jelgavu un otrādi.

Es uzreiz gan gribētu norādīt, ka vienīgā mana saikne ar ceļu projektētājiem ir tāda, ka strādāju vienā no Latvijas lielākajiem ceļu un tiltu projektēšanas uzņemumiem kā inženieris-projektētājs. Otra mana saistība ar pieminēto ceļu ir tāda, ka nu jau 4 gadus dzīvoju Olainē, bet drīz būšu pilntiesīgs Jaunolaines (Olaines pagasta) iedzīvotājs.

Atgriežoties pie rakstaiem varu teikt, ka abu rakstu iespēja raisīt diskusiju ir pat visnotaļ iepriecinoša. Savukārt negatīvo pusi es saskatiju viedoklī, kas pauž galvenokārt visa ceļa maršruta Rīga-Jelgava veicējus un aizmirst par tiem, kas dzīvo kautkur pa ceļam, bet tas skaitlis nav mazs ~15000 cilvēku! Jā, šie luksafori ir braukšanas ātrumu ietekmējoši, bet tajā pašā laikā kalpo kā zināms drošības garants tiem, kas dzīvo pa vidu trasei. Piemēram, Olaines un Jaunolaines krustojumos pirms šosejas rekonstrukcijas bija ārprātīgs avāriju daudzums. Man pašam reiz kāda automašīna tā viegli uzskrēja, kad taisīju kreiso pagriezienu no Olaines uz Rīgu. Acīmredzot autovadītājs aiz manis neaprēķināja laiku kāds man bija vajadzīgs, lai sķersotu šoseju un tā nu viņs palika man aiz muguras kur viņam no Rīgas puses virsū traucās neskaitāms daudzums saniknotu autovadītaju! Esmu dzīvs, mašīna vesela un tā šoseja tika šķērsota ikdienas. Bet daudzi aizmirst, ka bez automašīnām šoseju šķērso arī dzīvi cilvēki! Īpaši šajā zina izceļas jaunolaines krustojums un vieta uz Jelgavas šosejas, kas atrodas pārsimts metrus aiz pieminētā Olaines krusta Jelgavas virzienā, kur uz Jelgavas šosejas iznāk ceļš no Olaines dzelzceļa stacijas! Tos varētu nosaukt par kārtīgiem nāves posmiem uz Jelgavas šosejas, jo vismaz kādreiz (arī tagad gan gadās) tur cilvēki mira vai ik dienu mēģinot šķērsot šoseju. Vislabāk sapratu šo problēmu tad, kad tā dzīvību zaudēja manas vedējmātes tēvs. Viņš šķersoja Jelgavas šoseju uz gājēju pārejas, bet automašīna vnk. to nerespektēja un lielā ātruma notrieca viņu kautgan tā ir apdzīvota vieta un atļautais braukšanas ātrums ir tikai 50km/h! Tiem, kas varbūt nezin, Jaunolaines problēma slēpjas tajā apstāklī, ka dzelzceļa stacija ir vienā Jelgavas šosejas pusē un ciemats otrā un vai cilveks atgriežoties no darba spēs neskarts šķērsot šoseju nebija zināms līdz luksafora uzstādīšanai!

Ja jautā man, tad protams es atzīstu, ka šie luksafori apgrūtina un bremzē automašīnu pārvietošanos, bet ja tas glābj cilveku dzīvības un saudzē viņu automašīnas un nervus, tad esmu ar mieru to paciest līdz tiks rasts cits risinājums.

Jau kādu laiku atpakaļ sākās diskusija par to vai Jelgavas šosejai nevajadzētu kļūt par ātrgaitas ceļu – PROTAMS VAJADZĒTU!!! Bet tad ir jāuzlabo ceļa kvalitāte un jānodrošina šosejas malās dzīvojošo pārvietošanās iespējas. Ir jau dzirdētas lieliskas iniciatīvas runas par iespējamu Olaines pārvada celšanu pār Jelgavas šoseju – tas atslogotu autotransporta kustības ātruma ierobežojumus. Arī kādam kustības aplim kā pagaidu risinājumam nebūtu nekādas vainas. Protams mūsdienās visas labās idejas atduras pret naudu, bet es varu teikt tikai LIELU paldies paar daudzu cilvēku dzīvības glābšanu līdz ar luksaforu uzstādīsanu uz Jelgavas šosejas Olainē un Jaunolainē.

Birku mākonis