daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘dēls’

Uz Ozolniekiem 400km

Sestdienas rīts sākās 7:00. Uzdevumi dienai skaidri – Nr.1: piecelties, pavadīt vienu dēlu uz autobusu, kas viņu nogādās Paņevežā, lai piedalītos starptautiskā tautas deju koncertā; Nr.2: saģērbt silti otru puiku, lai vestu uz Ozolniekos notiekošo hokeja treniņu. Mierīgi uzvelku lauku drēbes – šortus, pavecu t-kreklu, lai pēc Ozolniekiem dienu pavadītu rokoties pa dārzu.

Pirmo lietu godam paveicu, arī otrajā bija jaušams progress. Bet tikai līdz 9:30, kad uzzināju par dienas plānu straujo maiņu. Uz Lietuvu braucošajam dēlam no karstuma vai kādu citu iemeslu dēļ jau robežai tuvu esošajā autobusā atteica veselība – bālums, galvassāpes, īsāk sakot – viss ir slikti. Tika pieņemts lēmums viņu sēdināt ārā no autobusa uz Latvijas – Lietuvas robežas, lai atsaucīgas benzīntanka darbinieces viņu uzmana līdz brīdim kamēr es no Ozolniekiem atbraukšu pakaļ. 

Ok, ķeru pie rokas mazo hokejistu – viņš pusnoģērbies, silti ģērbts un ar hokeja bruņām lec mašīnā un mēs lidojam uz robežu.

Priecē arī laika apstākļi +30 un mašīnā nedarbojas kondicionieris.

Nonākot Latvijas – Lietuvas robežpunktā ieraugam “simulantu”, jeb kā citādi nosaukt bērnu, kas pilnībā pēkšņi atveseļojies, jo stundu gulējis ēnā un apēdis 12 saldējumus!? Valdu dusmas, bet jau nobrauktais attālums un izbojātais dienas ritms liek pieņemt kārtējo neracionālo lēmumu – doties uz tikai 60km aiz robežas esošo Paņevežu. Protams pases man nav, mazajam hokejistam nav ne pases, ne dzimšanas apliecības, kas pierādītu, ka nenodarbojos ar cilvēku tirdzniecību. Tas liek braukt karavānā aiz pāris fūrēm. Piesardzīgi nonākam Paņevežā, bet tur nākamā problēma – nezinām vietu kur notiks koncerts un kartes līdzi arī protams nav. Dēls zin teikt, ka visam jānotiek kādā lielā sporta zālē. Uz to vietējā benzīntanka darbinieks mūs nosūta uz stadionu “Aukštaitija”. Tur nekas nenotiek, ja neskaita basketbola turnīru iekštelpās. Apstaigājam visu kvartālu, bet vietējie par dejām neko nezin.

Atgriežoties no apgaitas pamanu, ka pie stadiona vieglajās automašīnās piebrauc vēl divas basketbola komandas. Priecīgs eju viņiem vaicāt par vietējām sportazālēm – eju, bet paeju garām! Kāpēc? Jo tas izrādās iz kurlmēmo čempionāts!!! Visi žestikulē un kā jau ķermeņa valodas pārzinātāji nojauš izmisumu kādu tajā brīdi pauž mana sejas izteiksme.

Nolēmu vienkārši braukāt pa pilsētu un meklēt. Atradām ātri – lielā basketbola arēna nav noslēpjama skatam. 

Deju mēģinājums jau beidzies. Mēs – es slapjš kā cūka, lauku drēbēs, dejotājs saguris, bet gatavs dejot, hokejists kā hokejists – garās sporta biksēs un siltā, bet nu jau slapjā krekliņā. Protams esam kolorīts bariņš, īpaši uz autobusā kolektīvam līdzi braukušo mammu fona – sapucētas, skaisti un vasarīgi brīvi ģerbušās un koncertam pilnībā gatavas. Tālu braukts, uz koncertu jāpaliek un jāatzīst, ka tas bija skaists. Atpakaļceļā mašīnā laipni paņēmām divas cita Latvijas pieaugušo tautas deju kolektīva dejotājas. Par kondicioniera iztrūkumu viņas pabrīdināju tikai pēc iekāpšanas, tiesa, jau sākās negaiss, lietus un arī elpot kļuva daudz, daudz vieglāk. Atceroties pasu trūkuma problēmu atpakaļceļā braucu aiz deju kolektīva autobusa. Vispirms uz kolektīva ēšanas vietu, kurp viņu pavadīja leišu autobuss, mūsējais brauca pa dzelteno, bet es kārtīgi sekodams pa sarkano gaismu. Un arī milzīgā lielveikala Babylonas apmeklējums autobusa pasažieriem izvērtās par stundu ilgu šopingu. Tā visa rezultātā mājas sasniedzām ap vienpadsmitiem, dēli aizmiga vēl Lietuvā un iebraukšanu dzimtenē tā arī neatcerās.

Abām deju kolektīva meitenēm paldies par izklaidēšanu ceļa garumā! 

Image

Es tevi nepazīstu!

Dzīvē gadās brīži, kad iespēja ekonomēt laiku un pavadīt to lietderīgi noved strupceļā.

Stundu garais vecākā puikas treniņš Ozo hallē man šķita lieliska iespēja, lai to laiku veltītu arī sev. Stāvēt stundu tribīnēs, salt un vērot treniņu tomēr nav tā pati jautrākā nodarbe. Turklāt man pašam brīvdienās jāskrien savs stundīgais skrējiens. Nolēmu, ka es varētu iet kopā ar puiku hokejistu ģērbtuvēs, uzvilkt sporta tērpu un nevis iet uz ledus kopā ar pārējiem, bet ārā to stundiņu paskriet.  Ieminējos par šo savu “izcilo” ideju”.
Sekoja mulss klusums un dēla acis neticīgi vērās manējās. Viņš centās mani atrunāt. Kā gan es tā neiešu uz ledus, kā es tur svešs vecis iešu pie hokejistiem un slidu vietā kājās aušu botas? KĀ!?
Centos viņu mierināt, teikt, ka es jau tikai pārģērbties, bet pēc tam atskrietu un dušās… .
Dēls manī vērās kā uz slapju dvieli, kas nokritis no žāvētāja, bet es nezaudējot apķērību iespurdzos, ka es taču kopā ar viņu atbraucis, visi zinās, kas es esmu un tā.
Viņš centās mani pārliecināt sakot, ka viņam taču būs kauns!
Brīdi apdomājies puika bilda – vispār nebūs gan, jo tad es izlikšos, ka tevi nepazīstu!
Aizbraucām, mierīgi noskatījos treniņu un nu domāju kad iet ārā paskriet.

Svarīgais ūdens

Jaunākais puika ienāca iekšā nošmulējies un nomālējies no galvas līdz kājām. Dubļu pikas uz drēbēm, kurpēs, rokām un pat sejas. Nācās mazgāt.

Paralēli viņa mazgāšanai dušā, centos ievirzīt sarunu vispārizglītojosā gultnē un darīju to stāstot par ūdeni visapkārt un mūsos. Izteicu arī manuprāt svarīgāko šīs dienas atziņu, ka mūsu organismā ~70% ir ūdens. Uz to puika vēsā mierā atbildēja, ka viņš taču zin – ūdens ir tualetes podā! Tā beidzās viņa pirmā bioloģijas stunda. Par manis stāstītā un viņa atziņas saistību domāju joprojām.

Jo esmu vecs

Agrāk es bloga ierakstus publicēju draugiem.lv dienasgrāmatā, bet tagad laikam būs otrādāk.

Kādu vakaru abi ar jaunāko puiku likām pagrūtu puzli. Grūta manuprāt tā ir tāpēc, ka krāsu dažādība nekāda – toņi mijas melns, tumši pelēks, gaiši pelēks un balts. Kādā brīdī nepacietīgi noburkšķēju, ka šī puzle ir mums pārāk grūta.

Uz to sekoja mierīga atbilde, ka tas laikam tāpēc, ka es esmu jau tik vecs.

Paskatījos uz puiku un sapratu, ka viņš to teica pat līdzjūtīgi, jo viņa brūnās acis droši un mīļi vērās manējās. “Jā” es noteicu un pievērsos puzlei.

Kinderolas uzbrūk!

Jau kādu laiku neko neesmu rakstījis, bet šoreiz tiešām nespēju klusēt.

Nebija pagājušas ne 20 minūtes pēc kādā TV pārraidē redzēta sižeta par rotaļlietu patieso bīstamību, kad kaut kas līdzīgs atgadījās manās mājās.

Tuvojoties Ziemassvētkiem vecāki kļūst akli un dara muļķības. Uz galdiem bērni atstāj Ziemassvētku zeķes un zin, ka no rītiem tās būs piepildītas ar kārumiem. Ja atrastie kārumi bērniem nešķiet gana labi, vecāki kapitulē un mēģina atpirkties ar ko citu. Šoreiz jaunākā dēla manāmo vilšanos par manuprāt gardajām konfektēm zeķē, uz labu vērst spēja vien solījums uz dienas beigām pagādāt Kinder Surprise. Jā, jauka štellīte – ola kuras apvalkā simbolisks šokolādes daudzums un iekšā līdzīgi kā matrjoškā mazāka izmēra, bet plastmasas ola, kurā pārsteigums.

Cienījamie vecāki! Nekad neatstājiet savas atvases divvientulībā ar šīm mānīgi piemīlīga un droša paskata olām! Tās nav tik nekaitīgas kā ir pieņemts uzskatīt.

Ola jau bija nonākusi pareizajās rokās. Abi pieaugušie šiverējām pa virtuvi, kad no viesistabas atskanēja prātam neaptverams un spalgs bērna kliedziens. Ieskrienot istabā un ieraugot kliegšanas cēloni biju pat nedaudz apstulbis. Nezinu īsti ko “jaunākais” bija centies izdarīt ar savu vīrietību, bet kinderolas dzeltenā ola “aizpogāta” lepni Tur karājās 😀 Šķiet, ka pat ebreji nespētu izdomāt šādu apgraizīšanas veidu – lēni un mokoši. Pēc neilgas atbrīvošanas operācijas konstatējām, ka “svarīgākie” orgāni ir neskarti. Pārdzīvojums un mācība uzmanīties no Kinder Surprise gan uz mūžu!

Rūpīgi sekojiet līdzi tam kādas ‘dāvaniņas’ dodiet saviem bērniem 😉

Viņš, viņa un Enrike

Viņš sēdēja pie datora. Es piegāju klāt un ar interesi vēroju kā viņš Youtube.com meklēja mūzikas klipus. Kad tiku pamanīts sekoja jautājumu virkne par dažādiem muzikantiem un viņu izpildīto dziesmu nosaukumiem. Visvairāk viņu interesēja kaut kāda Enrike Iglesias dziesma. Tiku iesaistīts dziesmas meklēšanā un sekoja jautājumi par to kā labāk atrasto videoklipu ielikt Draugiem.lv galerijās. “Par to jāmaksā nauda” strupi atraucu, lai jau laicīgi liktu aizmirst šo man tik derdzīgo domu, bet saruna turpinājās.

Viņš uzstājīgi, pat nedaudz žēlabaini iespurdzās: “Bet man vajag to dziesmu dabūt savā Draugiem.lv profilā!”.

Abi saskatījāmies un, šķiet, viņš jau spēja manā sejā salasīt svārstīgu aizdomu pilnas grimases, tāpēc nevilcinādamies turpināja: “Gribu, lai šis video būtu manā galerijā, lai Alise to redz, jo viņa mani mīl un es arī mīlu viņu”.

Mulso klusumu pārtrauca vien spurdziens, kas nevietā paspruka pār manām lūpām. Centos savaldīt smieklus un izlikties nopietns, bet tas bija maigi izsakoties grūti.

Līdz šim neviens astoņgadīgs zēns man nebija klāstījis par savām sirdslietām, īpaši jau ne miesīgs dēls.

Pienupienupienu

Vakarnakt atkal tas notika!
Tā ilgāk pasēdēju pie kompja un gulēt iet sanāca jau pēc pusnakts. Sieva kļūdas pēc ierušinājusies manā ierastajā gultas pusē, bet jaunākais dēls atnācis un kā teļš izslējies gulēja pa vidu. neko darīt. Likos uz auss sievas ierastajā gultas pusē.
Bija jau agrs un tāpēc iemigu ātri.
Līdz brīdim… .
Pusmiegā jutu kautko blakus sakustamies. Sapratu, ka tas ir dēliņš. Jutu viņu veļamies uz manu pusi 😀 Jau paliku tramīgs 😀 Atvēru acis un ieraudzīju viņu ar aizvērtām acīm, bet platu muti tveram pēc mana krūts gala 😀 AAAAAAA… wtf…
Piesūcās, bet kā dzelts momentā atrāvās un platām acīm caur tumsu vērās manī. Es ar tikpat platām acīm vēros viņā 😀 Abi bijām tik šokēti par notikušo, ka neko nesakot pagriezām viens otram muguru un gulējām tālāk itkā nekas nebūtu bijis. 🙂 Kad šo no rīta izstāstīju sievai viņa gardi vien nosmējās un lepni noteica, ka Valters jau gan zin, kas ir īsta manta 😀

piens

Papildināts [01.02.2009, 21:50]:
Komentāros Nombre ieteica kolosālu klipiņu šīs nakts notikumu atainošanai, lai mazāk jāfantazē, bet vairāk jāskatās 😀

Mēnesis aiz muguras

Ir pagājis tieši mēnesis kopš ikgadējās pirmās skolas dienas, kas šogad bija pirmā skolas diena arī manam vecākajam puikam. Viņš uzsāka mācības pirmajā klasītē un mēs visi ar nelielām bažām, bet priecīgi gaidījām kas notiks tālāk! šis tas arī tika sagaidīts 😀

Kā jau parasti pirmās pāris skolas dienas pirmklasniekiem ir adaptācijas dienas kurās nekāda saspringtā mācīšanās un galvas lauzīšana nenotiek. Līdzīgi tas bija arī ar mana dēla klasīti – visi bērni vēl priecīgi un lepni, ka ir nokļuvuši skolā 🙂 Diemžēl kā jau katram labam stāstam arī adaptācijas dienām pienāca ātrs gals, un to ieraudzīt mēs spējām kad mācības kopā ar dēlēnu aizņēma turpat vai visu vakaru! Nē, mēs neesam baigie gudrīši, bet nu par stulbiem arī negribētos sevi uzskatīt.. mācījāmies to kas bija uzdots un daudz nepīkstējām, jo ar katru dienu ritms kļuva ātrāks 🙂

Skaisti iesāktajā mācību vielas apguves procesā gan pagadījās arī pa kādam piķa melnuma traipiņam 😦

Līdz skolai uztraucos kā viņam (dēlam) klāsies pirmajās klasītēs un vai viņam nebūs problēmas ar citiem klasesbiedriem, skolotājiem utt.., bet drīz sapratu, ka nav jēgas uztraukties, jo tad mana galva pilnībā nosirmotu nedēļas laikā 😀 Tā kādu dienu dēlēnam sanāca tā ātrāk pārvietoties (pa galvu, pa kalku nesties) pa skolas gaiteņiem. Protams kāda uzcītīga mācību daļas pārzine noķēra palaidni aiz rokas un uzsāka manuprāt neuzvaramu cīņu par kārtību. Uz dāmas aizrādījumu ka pa gaiteņiem skaidīt nedrīkst mazais lepni atcirta: “kas tu tāda esi lai mani komandētu!?” 😀 manāmi pārsteigtā m.d. pārzine atjautāja kas knēvelis tāds ir ka tā runā, bet uz to mans dēls neslēpjot lepnumu nosauca savu vārdu un uzvārdu ar intonāciju “kā gan kāds var nezināt kas esmu” 😀 LOL

Ja šo gadījumu ģimenē dēvējām par nelielu starpgadījumu un ar cerībām raudzījāmies uz pozitīvo nākotni, tad tas kas notika pēc vēl pāris dienām lika mums vienkārši nolaisties uz zemes!

Sieva devās uz skolu izņemt Robertu no skolas. Ierodoties tur audzinātāja palūdza viņu uzgaidīt un vēlāk pienākt parunāties zem četrām acīm.. lieki teikt ka tas jau radīja aizdomas 🙂 Pēc neilga saspringuma brīža noskaidrojas ka mazais tiek vainots mobīlā telefona zādzībā no savas klasesbiedrenes! Pēc dēla stāstītā noprotu, ka klasesbiedrenes telefons kautkā nonācis pie paralēlklases džekiņa, bet tas pat nedomājis no tā šķirties! Roberts būdams labs meitenes draugs (abi kopā pa laukiem dzīvojās) nospriedis ka telefons jāatgūst un centies par divām končām to atpirkt, bet kad tas nav izdevies mēģinājis ar varu to atņemt otram čomiņam. Izcēlies ķīviņš kura rezultātā telefons nokritis kautkur ārā zālē un pazudis! Pēc abu pušu nopratināšanas situācijas aina nav viennozīmīga, jo otrs puisis vaino pilnībā manu dēlu, bet mans dēls stāsta ka abi bijuši tur un cīnījušies par to sasodīto mobīlo telefonu. Skola teicās skatīties kautkādus videokameru ierakstus un ko tur vēl nē, bet rezultāts tikpat ir viens – katra puse nes uz skolu 20 latus par telefonu!

Ko lai vēl šeit piebilst… jautrs sākums mācību gadam 😀 Mani nervi vēl to visu tur, bet jautājums ir cik ilgi, jeb cik ilgi es vispār par to uztraukšos 😀

apmulsuša tēva neziņa

Šodien caur lasi.lv atradu rakstu par nāvi, nē bērniem.. nē laikam tomēr par bērniem un nāvi 😦

Jau lasot rakstu caur vissmalkākajiem jutekļiem smadzenēs atsaucu atmiņā kādu dienu savā un sava vecākā dēla mūžā. Viņš tika sabārts un atbildēja šokējoši: es gribu nomirt, lai Jums vairs nav uz mani jābarās!

Lūk ko tādu pateikt spētu pat ne katrs pieaugušais… doma reizē pamatota, jo caur nāvi kautkas beidzas, bet tajā pašā laikā tikpat absurda, jo kā gan pirmsskolas vecuma bērns kuram būtu jāpriecājas, jārotaļājas un jābauda katrs bērnības mirklis spēj izspļaut ko tādu!? 

Man nav bail par to ko viņš teica, jo zinu, ka viņš ir dzīvespriecīgs un jestrs zēns, bet man bail par to ka šāda doma vispār varēja ieperināties viņa nenobrieduša puikas galvā! Protams, tas bija protests – veids kā pēc psiholoģiskās sakāves un rājiena ievainot vecākus visvājākajās vietās. Viņš to izdarīja un šķietami izbaudīja to pilnībā, jo vecāku instinkts pēc šāda teikuma dzirdēšanas lika paust savu atbalstu bērnam. Un to noteica zemapziņa un bailes. Bailes, ka papildus spiediens izraisīs negāciju viesuli šķietami trauslajā bērna prātā.

Protams ir lietas, kas aizmirstās un arī šī mācība nav izņēmums, jo ar laiku atkal vecāku – bērnu attiecībās iestājas ‘status quo ante‘. Vecāki reti maina bērnu audzināšanas modeli, un attiecīgi bērni reti maina sev raksturīgo uzvedības modeli. Arī mēs neesam īpaši mainījušies, bet mans vecākais dēls vairs nav šo tēmu aizskāris. Ko viņš pats par to domā? Es ceru ka neko 🙂 

Manuprāt visgrūtākais ir saprast kur ir nošauts greizi, jo tamlīdzīgu situāciju atkārtošanās iespējamība pastāv. Ir kļūdas attieksmē kuras es arī redzu, bet varbūt par vainīgo atkal iecelt TV, globalizāciju, datorus, internetu un valdību? 😀 Ar ko lai sāk… ?

Birku mākonis