daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘dēls’

Uz Ozolniekiem 400km

Sestdienas rīts sākās 7:00. Uzdevumi dienai skaidri – Nr.1: piecelties, pavadīt vienu dēlu uz autobusu, kas viņu nogādās Paņevežā, lai piedalītos starptautiskā tautas deju koncertā; Nr.2: saģērbt silti otru puiku, lai vestu uz Ozolniekos notiekošo hokeja treniņu. Mierīgi uzvelku lauku drēbes – šortus, pavecu t-kreklu, lai pēc Ozolniekiem dienu pavadītu rokoties pa dārzu.

Pirmo lietu godam paveicu, arī otrajā bija jaušams progress. Bet tikai līdz 9:30, kad uzzināju par dienas plānu straujo maiņu. Uz Lietuvu braucošajam dēlam no karstuma vai kādu citu iemeslu dēļ jau robežai tuvu esošajā autobusā atteica veselība – bālums, galvassāpes, īsāk sakot – viss ir slikti. Tika pieņemts lēmums viņu sēdināt ārā no autobusa uz Latvijas – Lietuvas robežas, lai atsaucīgas benzīntanka darbinieces viņu uzmana līdz brīdim kamēr es no Ozolniekiem atbraukšu pakaļ. 

Ok, ķeru pie rokas mazo hokejistu – viņš pusnoģērbies, silti ģērbts un ar hokeja bruņām lec mašīnā un mēs lidojam uz robežu.

Priecē arī laika apstākļi +30 un mašīnā nedarbojas kondicionieris.

Nonākot Latvijas – Lietuvas robežpunktā ieraugam “simulantu”, jeb kā citādi nosaukt bērnu, kas pilnībā pēkšņi atveseļojies, jo stundu gulējis ēnā un apēdis 12 saldējumus!? Valdu dusmas, bet jau nobrauktais attālums un izbojātais dienas ritms liek pieņemt kārtējo neracionālo lēmumu – doties uz tikai 60km aiz robežas esošo Paņevežu. Protams pases man nav, mazajam hokejistam nav ne pases, ne dzimšanas apliecības, kas pierādītu, ka nenodarbojos ar cilvēku tirdzniecību. Tas liek braukt karavānā aiz pāris fūrēm. Piesardzīgi nonākam Paņevežā, bet tur nākamā problēma – nezinām vietu kur notiks koncerts un kartes līdzi arī protams nav. Dēls zin teikt, ka visam jānotiek kādā lielā sporta zālē. Uz to vietējā benzīntanka darbinieks mūs nosūta uz stadionu “Aukštaitija”. Tur nekas nenotiek, ja neskaita basketbola turnīru iekštelpās. Apstaigājam visu kvartālu, bet vietējie par dejām neko nezin.

Atgriežoties no apgaitas pamanu, ka pie stadiona vieglajās automašīnās piebrauc vēl divas basketbola komandas. Priecīgs eju viņiem vaicāt par vietējām sportazālēm – eju, bet paeju garām! Kāpēc? Jo tas izrādās iz kurlmēmo čempionāts!!! Visi žestikulē un kā jau ķermeņa valodas pārzinātāji nojauš izmisumu kādu tajā brīdi pauž mana sejas izteiksme.

Nolēmu vienkārši braukāt pa pilsētu un meklēt. Atradām ātri – lielā basketbola arēna nav noslēpjama skatam. 

Deju mēģinājums jau beidzies. Mēs – es slapjš kā cūka, lauku drēbēs, dejotājs saguris, bet gatavs dejot, hokejists kā hokejists – garās sporta biksēs un siltā, bet nu jau slapjā krekliņā. Protams esam kolorīts bariņš, īpaši uz autobusā kolektīvam līdzi braukušo mammu fona – sapucētas, skaisti un vasarīgi brīvi ģerbušās un koncertam pilnībā gatavas. Tālu braukts, uz koncertu jāpaliek un jāatzīst, ka tas bija skaists. Atpakaļceļā mašīnā laipni paņēmām divas cita Latvijas pieaugušo tautas deju kolektīva dejotājas. Par kondicioniera iztrūkumu viņas pabrīdināju tikai pēc iekāpšanas, tiesa, jau sākās negaiss, lietus un arī elpot kļuva daudz, daudz vieglāk. Atceroties pasu trūkuma problēmu atpakaļceļā braucu aiz deju kolektīva autobusa. Vispirms uz kolektīva ēšanas vietu, kurp viņu pavadīja leišu autobuss, mūsējais brauca pa dzelteno, bet es kārtīgi sekodams pa sarkano gaismu. Un arī milzīgā lielveikala Babylonas apmeklējums autobusa pasažieriem izvērtās par stundu ilgu šopingu. Tā visa rezultātā mājas sasniedzām ap vienpadsmitiem, dēli aizmiga vēl Lietuvā un iebraukšanu dzimtenē tā arī neatcerās.

Abām deju kolektīva meitenēm paldies par izklaidēšanu ceļa garumā! 

Image

Advertisements

Es tevi nepazīstu!

Dzīvē gadās brīži, kad iespēja ekonomēt laiku un pavadīt to lietderīgi noved strupceļā.

Stundu garais vecākā puikas treniņš Ozo hallē man šķita lieliska iespēja, lai to laiku veltītu arī sev. Stāvēt stundu tribīnēs, salt un vērot treniņu tomēr nav tā pati jautrākā nodarbe. Turklāt man pašam brīvdienās jāskrien savs stundīgais skrējiens. Nolēmu, ka es varētu iet kopā ar puiku hokejistu ģērbtuvēs, uzvilkt sporta tērpu un nevis iet uz ledus kopā ar pārējiem, bet ārā to stundiņu paskriet.  Ieminējos par šo savu “izcilo” ideju”.
Sekoja mulss klusums un dēla acis neticīgi vērās manējās. Viņš centās mani atrunāt. Kā gan es tā neiešu uz ledus, kā es tur svešs vecis iešu pie hokejistiem un slidu vietā kājās aušu botas? KĀ!?
Centos viņu mierināt, teikt, ka es jau tikai pārģērbties, bet pēc tam atskrietu un dušās… .
Dēls manī vērās kā uz slapju dvieli, kas nokritis no žāvētāja, bet es nezaudējot apķērību iespurdzos, ka es taču kopā ar viņu atbraucis, visi zinās, kas es esmu un tā.
Viņš centās mani pārliecināt sakot, ka viņam taču būs kauns!
Brīdi apdomājies puika bilda – vispār nebūs gan, jo tad es izlikšos, ka tevi nepazīstu!
Aizbraucām, mierīgi noskatījos treniņu un nu domāju kad iet ārā paskriet.

Svarīgais ūdens

Jaunākais puika ienāca iekšā nošmulējies un nomālējies no galvas līdz kājām. Dubļu pikas uz drēbēm, kurpēs, rokām un pat sejas. Nācās mazgāt.

Paralēli viņa mazgāšanai dušā, centos ievirzīt sarunu vispārizglītojosā gultnē un darīju to stāstot par ūdeni visapkārt un mūsos. Izteicu arī manuprāt svarīgāko šīs dienas atziņu, ka mūsu organismā ~70% ir ūdens. Uz to puika vēsā mierā atbildēja, ka viņš taču zin – ūdens ir tualetes podā! Tā beidzās viņa pirmā bioloģijas stunda. Par manis stāstītā un viņa atziņas saistību domāju joprojām.

Jo esmu vecs

Agrāk es bloga ierakstus publicēju draugiem.lv dienasgrāmatā, bet tagad laikam būs otrādāk.

Kādu vakaru abi ar jaunāko puiku likām pagrūtu puzli. Grūta manuprāt tā ir tāpēc, ka krāsu dažādība nekāda – toņi mijas melns, tumši pelēks, gaiši pelēks un balts. Kādā brīdī nepacietīgi noburkšķēju, ka šī puzle ir mums pārāk grūta.

Uz to sekoja mierīga atbilde, ka tas laikam tāpēc, ka es esmu jau tik vecs.

Paskatījos uz puiku un sapratu, ka viņš to teica pat līdzjūtīgi, jo viņa brūnās acis droši un mīļi vērās manējās. “Jā” es noteicu un pievērsos puzlei.

Kinderolas uzbrūk!

Jau kādu laiku neko neesmu rakstījis, bet šoreiz tiešām nespēju klusēt.

Nebija pagājušas ne 20 minūtes pēc kādā TV pārraidē redzēta sižeta par rotaļlietu patieso bīstamību, kad kaut kas līdzīgs atgadījās manās mājās.

Tuvojoties Ziemassvētkiem vecāki kļūst akli un dara muļķības. Uz galdiem bērni atstāj Ziemassvētku zeķes un zin, ka no rītiem tās būs piepildītas ar kārumiem. Ja atrastie kārumi bērniem nešķiet gana labi, vecāki kapitulē un mēģina atpirkties ar ko citu. Šoreiz jaunākā dēla manāmo vilšanos par manuprāt gardajām konfektēm zeķē, uz labu vērst spēja vien solījums uz dienas beigām pagādāt Kinder Surprise. Jā, jauka štellīte – ola kuras apvalkā simbolisks šokolādes daudzums un iekšā līdzīgi kā matrjoškā mazāka izmēra, bet plastmasas ola, kurā pārsteigums.

Cienījamie vecāki! Nekad neatstājiet savas atvases divvientulībā ar šīm mānīgi piemīlīga un droša paskata olām! Tās nav tik nekaitīgas kā ir pieņemts uzskatīt.

Ola jau bija nonākusi pareizajās rokās. Abi pieaugušie šiverējām pa virtuvi, kad no viesistabas atskanēja prātam neaptverams un spalgs bērna kliedziens. Ieskrienot istabā un ieraugot kliegšanas cēloni biju pat nedaudz apstulbis. Nezinu īsti ko “jaunākais” bija centies izdarīt ar savu vīrietību, bet kinderolas dzeltenā ola “aizpogāta” lepni Tur karājās 😀 Šķiet, ka pat ebreji nespētu izdomāt šādu apgraizīšanas veidu – lēni un mokoši. Pēc neilgas atbrīvošanas operācijas konstatējām, ka “svarīgākie” orgāni ir neskarti. Pārdzīvojums un mācība uzmanīties no Kinder Surprise gan uz mūžu!

Rūpīgi sekojiet līdzi tam kādas ‘dāvaniņas’ dodiet saviem bērniem 😉

Viņš, viņa un Enrike

Viņš sēdēja pie datora. Es piegāju klāt un ar interesi vēroju kā viņš Youtube.com meklēja mūzikas klipus. Kad tiku pamanīts sekoja jautājumu virkne par dažādiem muzikantiem un viņu izpildīto dziesmu nosaukumiem. Visvairāk viņu interesēja kaut kāda Enrike Iglesias dziesma. Tiku iesaistīts dziesmas meklēšanā un sekoja jautājumi par to kā labāk atrasto videoklipu ielikt Draugiem.lv galerijās. “Par to jāmaksā nauda” strupi atraucu, lai jau laicīgi liktu aizmirst šo man tik derdzīgo domu, bet saruna turpinājās.

Viņš uzstājīgi, pat nedaudz žēlabaini iespurdzās: “Bet man vajag to dziesmu dabūt savā Draugiem.lv profilā!”.

Abi saskatījāmies un, šķiet, viņš jau spēja manā sejā salasīt svārstīgu aizdomu pilnas grimases, tāpēc nevilcinādamies turpināja: “Gribu, lai šis video būtu manā galerijā, lai Alise to redz, jo viņa mani mīl un es arī mīlu viņu”.

Mulso klusumu pārtrauca vien spurdziens, kas nevietā paspruka pār manām lūpām. Centos savaldīt smieklus un izlikties nopietns, bet tas bija maigi izsakoties grūti.

Līdz šim neviens astoņgadīgs zēns man nebija klāstījis par savām sirdslietām, īpaši jau ne miesīgs dēls.

Pirmklasnieka anekdote

Skolēns aiziet uz skolu. Stundā skolotāja viņam jautā: “Tev ir kautkas taisns līdzi?”

Skolēns tikai rausta plecus un nezin ko atbildēt. Viņš aiziet mājās un prasa mammai un tētim: “Vai man ir kautkas taisns?”

Šie abi tikai rausta plecus un nezin ko atbildēt.

Vakarā pirms gulētiešanas skolēns ieiet tualetē pačurāt. Attaisa bikšu priekšu, izvelk krāniņu un izsaucas: “Āaaa… re, kas man ir taisns!” 😀

Ticiet vai nē, bet šo anekdoti man nupat kā izstāstīja mans vecākais dēls, pirmklasnieks 😀 parasti vecāki jau laicīgi grib uzzināt kur slēpjas ļaunuma sakne un apspiežot smieklus viņam ieinteresēti vaicājām kurš viņam šādu joku iestāstījis. Par lielu izbrīnu mums, viņš pats esot to izdomājis 😀

Es tam ticētu, ja vien viņam lielākās grūtības skolā nesagādātu tieši latviešu valoda. Redz aņukus izdomāt šis var, bet kad pasaka skolai jāsacer, tad sēžam pusnakti 😀

Birku mākonis