daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘diena’

30

Runā, ka dzimšanas dienas ir kritiskākais laiks cilvēka dzīves gadā. No savas pieredzes tam daļēji varu piekrist.

Dzimšanas dienas man vienmēr bijis gaidīts un satraukuma pilnas dienas. Esot vēl pavisam mazs spēju novērtēt tikai dāvanas un ar gardumiem nosēto galdu. Šeit es ar vecākiem svinot 1.gada jubileju:

Biju ārkārtīgi uztraucies gaidot dāvanas. Vienmēr centos iedomāties kādas tās būs, ko man dāvinās un vai atbrauks ciemos brālēni un māsīcas.

Šeit es ar 12.gadu dzimšanas dienas torti:

Pieaugot dāvanu vērtība nezuda, bet nāca klāt tusiņš – vēlme izklaidēties draugu lokā nereti aizmirstot par vecākiem un pārējiem radiem, kas arī ir līdzvainīgi manā dzimšanas sakarā.

19.gadu dzimenītē saņemot dāvanu no mīļotās:

19.gadi

Ar gadiem tusiņi kļuva par ierastu lietu. Alkohols, smiekli un skaļa mūzika ļāva aizmirsties un ļauties izlaides burvībai.

Sekojošajā attēlā manas 22.gadu dzimšanas dienas svinības, kuras diemžēl pats neatceros 😀

…un kas mani sagaida tagad?

30.gadi šobrīd man šķiet kā mistiska robežšķirtne, kas pilnībā piebeidz ilūzijas par manu vecumu, statusu, vērtībām, vietu sabiedrībā un ģimenē. Vairs man nav tiesību apvainoties, ja uz tusiņu neuzaicina kāds divdesmitgadnieks, vairs arī es nedrīkstu aptaujas anketās norādīt, ka easmu cilvēku vecuma grupā līdz 29.gadiem, nepaskaidrojot cik tieši līdz 29. gadu vecumam trūkst. Nu man jāsāk gudrot kādas gudras dzīves mācības un prātulas ko sniegt jaunatnei un jāmācās izvalbīt ģīmis nereāli nopietnā grimasē, kas viestu vieduma iespaidu apkārtējos. Nezinu gan vai krāsot sirmos deniņus ir atļauts jau šajā trīsdesmitgadnieku klubiņā vai arī tas būs “level up” pēc 10.gadiem.

p.s. Sirsnīgs paldies sveicējiem 😉

Advertisements

Puķu deficīta diena ir klāt!

Šurp, grāmatas, uz skolu,
Es būšu teicamnieks!
Tad māmiņai un tētiņam
Un Dzimtenei būs prieks!

Ar šo pantiņu daudziem asociējas skolas gaitas un 1.septembris. Tā tas ir arī man. Tiesa, mācības es sāku uzreiz ejot Rīgas 3. vidusskolas 2b klasē. Noptikums bija gana liels un iespaidīgs, ko vēl pastiprināja automātiskā uzņemšana oktobrēnos tagadējā Okupācijas muzeja telpās. Piesprauda zvaigzni un palaida skolā 😀

https://i1.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SK7rR9EFNyI/AAAAAAAACp0/a4r5cRTY4Xs/Gata%20berniba_albums_2_1985-1992_lapa_13_003.jpg

Klase tolaik bija liela, jo vienā klasē bijām laikam krietni vairāk par 30 skolēniem. Tas man šķiet krietni pārsniedz mūsdienu Latvijas skolu klases skolnieku vidējo skaitu.

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SK7rUHW_IFI/AAAAAAAACp8/2uEnwfP0G5Q/Gata%20berniba_albums_2_1985-1992_lapa_14_001.jpg

Bailes, prieks, satraukums raksturo manas tā laika izjūtas, jo viss šķita tik neparasts un svešs. Tas bija jauna dzīves posma sākums. Vēlāk arī sapratu, ka bailes un satraukums bija vispiemērotākās izjūtas, lai raksturotu skolas dzīvi un mācības (mocības) 😀 Protams bija arī prieks, bet tas parasti skolas brīvlaikos 😀

Šī gada 1.septembris man atkal ir īpašs, jo mans vecākais dēls uzsāk savas skolas gaitas Olaines 1. vidusskolas 1b klasītē! Ceru vien, ka dēlam skolas gaitu izdošanās nebūs atkarīga no “pareizajām” skolotājām iedoto puķu daudzuma 😀

Nedaudz atkāpjoties no temata varu piebilst par skolas grāmatām. Latvijā pašlaik ļoti aktuāla ir diskusija par skolas grāmatu iegādes lielajiem izdevumiem, kas laikam pārsvarā gulstās tieši uz vecāku pleciem. Šajā sakarā es gribētu uzslavēt Olaines 1. vidusskolu, kura pati ir gādājusi, lai vecākiem (vismaz 1.klasē) grāmatas nebūtu jāpērk! Vienīgie vecāku (mūsu) izdevumi bija saistīti ar dažādām darba burtnīcām, penāļiem, sokolas somu un citām vajadzīgām lietām 🙂

Birku mākonis