daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘dīķis’

Kā netikt pie jauna mobilā telefona.

Aizvakar nolēmu nedaudz pa skriet krosiņu pa laukiem. Līdzi protams mans nu jau “mūžīgais” mobilais telefons, kas izturējis vārtīšanos sniegā -30 grādu temperatūrā, vairākkārtēju pārbraukšanu ar automašīnu, vairākus lidojumus un kritienus no liela augstuma, ticis pat aizmirsts ārā cerībā, ka tur arī paliks un tad es reiz tikšu pie jauna mobilā telefona.

Pēc stundu ilga, mierīga skrējiena atgriezos skrējiena sākumpunktā. Vēl tikai skrējiena putekļus un sviedrus noskalojošais dīķis. Novelku apavus, ieskrienos un “plunkš!” dīķītī iekšā.

Tieši tajā mirklī, kad biju ieniris dziļākajā vietā atcerējos, ka, iesēpjams, neesmu no kabatas izņēmis savu telefonu. Turpat vēl zem ūdens esot to izvilku no kabatas un aplūkoju vai ir jēga man nirt laukā, ja viņš jau nestrādā, bet tavu brīnumu – tas stādā, rāda man pareizu laiku un burtiski prasās, lai nesu to sausumā. Izniru un aizmetu to krastā. Pēc peldes telefons strādāja vēl pusstundu līdz viņš izslēdzās.

Žēl tā šķirties no tik izturīga, vienkārša tālruņa, bet no otras puses jau atkal iedomājos sevi pērkam jaunu , mūsdienīgāku mobilo telefonu. Pirms gaidāmā pirkuma divas dienas lietoju mājās atrastu pat jaunāku, plānāku, modernāku Nokia mobilo telefonu par to, kāds bija man.

Un tomēr neticējās, ka vecais slīkonis varētu tik viegli no manis šķirties. Vakar vēlu vakarā nolēmu tam dot vēl vienu iespēju, ieliku SIM karti, slēdzu iekšā un mani atkal gaidīja vilšanās – tālrunis atdzīvojās!

Tagad es tiešām nožēloju to dienu, kad nopirku šo tālruni – NOKIA 6021a. Viņš ir mūžīgs, viņu neiznīcinās nekas, ar viņu var mierīgi atvērt aliņu, bet nav iespējams klausīties mūziku, aizmirst viņu ir grūti, jo viņš ir pietiekoši smags, lai visu lauiku sajustu tā klātbūtni vai prombūtni kabatā. Ar apziņu, ka jaunu telefonu nedabūšu nekad, es ieceļu viņu mobilo telefonu “svēto” kārtā un pasludinu par visu telefonu telefonu!

Advertisements

Pavasara plūdi 2010 (FOTO stāsts)

Pavasaris šogad atkal atnācis ar plūdiem. Tiesa, šoreiz plūdi ir nepieredzēti nopietni un ūdens līmenis cēlies ļoti strauji.

Negribētos man plaši izplūst sarunās par plūdiem visā Latvijas teritorijā. Tāpēc šoreiz vairāk par man zināmākiem un dzīvesvietai tuvākiem apvidiem – Misas upes baseins pie Olaines.

Runājot ar cilvēkiem, kas šajās vietās dzīvojuši teju vai visu savu mūžu kļūst skaidrs, ka nekas tamlīdzīgs nav pieredzēts. katru gadu šajā līdzenajā, ātri applūstošajā reģionā plūdi pārklāj ar ūdeni milzīgas zemes platības. Raugoties tālumā no lauku mājām ūdens esot bijis turpat pie piebraucamā ceļa, bet nekad ne uz tā! Kamēr visā Latvijas teritorijā plūdi mazinās (izņemot dažus Gaujas baseina posmus), šeit ūdens līmenis joprojām ceļas strauji! Tam gan nav sakara ne ar sniega kušanas ūdeņiem vai nokrišņiem, bet gan ar Misas upi, kas ūdeņus nu jau nevis pieņem, bet stumj prom no sevis. Tā rezultātā paralēli upei ejošais ceļš pārvērties par krāčainu upi, kas draud to izskalot pavisam.

Plūdi “parastie” kļuva par plūdiem “īpašajiem” 30.martā, kad ūdens no “izkāpa” no vietējiem grāvjiem un sāka appludināt apkārtējos laukus.

Ūdens kāpj kalnā:

Likās, ka ūdens līmeņa maksimums jau sasniegts, taču pēc sekojošajām lietavām zem ūdens turpināja pazust arī pēdējās lauku sauszemes daļas.

Šeit kādreiz bija labības lauks:

6.aprīlī notika līdz šim nepieredzētais. Ūdens sāka plūst nevis uz upi, bet pretējā virzienā. Tika pārpludināti lauki līdz pēdējais vaļņveida šķerslis ūdens ceļā – grantēts lauku ceļš tika pārvarēts.

Laukos, lai nodrošinātu ūdens tīrību, dīķa rakšanas darbos izraktais materiāls tika uzbērts kā aizsargvalnis ~10m platā zemes aizsragjoslā starp dīķi un tuvējo grāvi. Diemžēl par vismaz pusmetru uzbērtais uzbērums šogad ir kapitulējis un nu ūdens to sedz visma pusmetra dziļumā.

Pēc plūdiem tur būs zālājs, dīķis, grāvjis un  ceļš.

Man personīgi visvairāk gan žēl ir paša rokām (arī nelielā uzbērumā) taisītā volejbola laukuma, kurš palēnām kļūst par ūdens volejbola laukumu.

7.aprīlī situācija tikai turpināja pasliktināties. Jau pieminētais lauku ceļš izskalots tik ļoti, ka kļuvis vietām bīstams braukšanai, jo pārvērties par tekošu upi. Lauksaimniecības zemes applūdušas gandrīz pilnībā.

Vietējais okeāns:

Lūk kā fotogrāfiju tapšanas vietas izskatās vasaras mēnešos:

Un šeit iezīmēta ūdens “iekarotās” platības pašlaik:

Ortofoto kartes no tās vietas, kur tika fotografēts izskalotais ceļš laikam šoreiz nelikšu, jo tur iezīmējot ūdeni visa karte būtu jūras zilā krāsā.

Vizuāli novērtējot secināju, ka Ūdens līmenis salīdzinot ar vasaras mēnešiem šeit pieaudzis par ~2,5m. tas varētu nebūt daudz vietās, kur plūst lielas upes, ir paugurains reljefs, bet ne aprakstītajā apgabalā, jo šeit relatīvās augstuma atzīmes svārstības  ir salīdzinoši mazas – līdz 2m.

Šajās brīvdienās iespējams atkal sanāks braukt uz laukiem un tad jau atkal varēšu objektīvi novērtēt, vai ūdens līmenis vēl ceļas un jāraksta vēl kāds raksts, vai arī situācija beidzot normalizējas.

Paldies saku:

Fotogrāfi: Mārīte, Jānis, Roberts, Valters

Fotogrāfiju tapšanas vieta: Pakalni, Pēternieki, Olaines pagasts, Rīgas rajons.

Birku mākonis