daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘dzīve’

7 gadu kāzu jubileja

Jau pagājuši septiņi gadi kopš esmu iestūrējis laulības ostā. Kā jau dzīvē gadās iet visādi – ir savi kāpumi un kritumi. Pirms tam visi domā, ka tas uz mūžu, bet laulība nav seifs kuru var aizslēgt, atslēgu izmest jūrā un aizmirst.

Patīk vai nepatīk, bet cilvēks ir būtne, kas dzīvo kontaktā ar apkārtējiem. Tas rada gan jaukus, gan bēdīgākus brīžus arī laulībā. Kāzu dienā bija gan saule un karstums, gan arī negaiss. Līdzīgi varu teikt par savu laulību. Un vairums teiks, ka tas tikai uz labu, jo citādāk nebūtu interesanti. Piekrītu – ir pat ļoti interesanti!

Šis gads vispār kontrastē ar iepriekšējo. Piemēram apsveicēji – pirms gada vienīgais cilvēks, kas neapsveica ar kāzu gadadienu bija mans tēvs, ko viņam arī pēc tam joka pēc aizrādīju, šogad viss tieši otrādāk – atcerējās tikai viņš. Bet pārējiem nav jājūtās vainīgiem. Es pats nosēdēju darbā līdz gandrīz deviņiem vakarā un nekādu atzīmēšanu šogad pat nebiju ieplānojis.

Septītā kāzu gadadiena vēl tiek dēvēta par vara vai vilnas kāzām, bet nevajag man tās vara monētas pilnu māju, tas nav tas dēļ kā precējos. Dažkārt vispār ir neiespējami atbildēt uz jautājumu kāpēc vispār jāprecās. Kam tas mūsdienās vajadzīgs? Laulību solījums ir tikpat virtuāls, gaisā pakārts un maināms kā jebkurš cits cilvēka dots solījums. Tie ir tikai vārdi, kas pateikti svinīgā reizē. Vai ir, kas vairāk? Tikai katra paša sirdsapziņa ir tas, kas nosaka to, kā laulātie dzīvos pēc kāzām un cik kāzu jubilejas sagaidīs kopā. Vai domājat, ka tam kāds sakars ar to, kur slēgtas laulības? Nē! Baznīca vai dzimtsarakstu nodaļa nemaina neko abu laulāto uzvedībā, iekšējā pasaulē, vēlmēs un būtībā. Baznīcā slēgtās laulības brīžiem pat šķiet pārāk mākslīgi stutētas, lai vēl kāds ‘tur augšā” arī apstiprina, ka laulība būs izdevusies un tur pie vārda atlikušo dzīvi. Dzimtsarakstu nodaļā viss nav tik ārišķīgi un svinīgi, bet kāzu viesiem neieteiktu likt derības uz tādu kāzu neizdošanos! Jāsaprot, ka viss ir katra paša rokās un maģiskajā, likteņa dotajā mijiedarbībā starp abiem laulātajiem.

Esmu laulājies baznīcā, bet nezinu kāpēc, jo atšķirību starp sevi un citiem neredzu – dzīve iet savu ritējumu, cilvēku tikumi un netikumi paliek tādi kādi tie ir un nekas to nespēs mainīt. Runāju gan es tikai par sevi, par savu nekomunikablo būtību, nepakļāvīgo raksturu un man vien zināmas taisnības meklējumiem.

Vakar vakarā jaunākais dēls mani iepriecināja, kad sāka uzdot dažādus jautājumus par to, kādas bija viņa vecāku kāzas. Viņa vecākais brālis tās skatīja savām acīm un iespējams kautko atceras. Varbūt cilvēkiem jālaulājas tikai mūža nogalē, kad dzīves pieredze uzkrāta un arī bērni var piedalīties skaistajā notikumā. No otras puses tas vēl vairāk palielinātu vientuļu bērnu un šķirtu pāru skaitu, jo nez vai būs daudz tādi pāri, kas nodzīvojot divdesmit gadus laulībā pateiks, ka ne mirkli nav šaubījušies par savu izvēli. 😀

Rūgts!

Advertisements

latvieši vs latvijieši

Latvija ir skaista valsts ar vēl jaukākām divām tautām, kas to apdzīvo – latviešiem un latvijiešiem 🙂

Latvijas sadalījums pēc iedzīvotāju piederības:

*latvieši ~ 60%

latvijieši ~40%

(* – latviešu statistikā nav izdalīti čangaļi un čivļi, kas faktiski par lielāko Latvijas nāciju ieceltu latvijiešus)

Abas tautiņas sadzīvo visnotaļ lādzīgi un ir pat izdomājušas dažādus otru tautu apzīmējošus mīļvārdiņus – gansi, urļiki, labatije, utainie, labusi u.c..

Tā nu arī es, Rīgas mikrorajona Ziepčika bērns, kas izaudzis un nu nokļuvis Rīgas guļamvagoniņā – Olainē šad un tad pamanu etniskās atšķirības starp šeit dzīvojošajiem latviešiem un latvijiešiem.

Nesens notikums ar latvijiešiem :

Nāku mājās, redzu 2. stāvā visi logi vaļā, uz lodžijas tiek cepts šašliks un mīlīgie, melnīgie dūmi nebēdnīgi tik rāpjas uz augšu pa piecstāvu mājas sienām. Paliek pat nedaudz bail redzot, ka uz padomju laikā būvētās lodžijas sanākuši teju vai visi 2. stāva kaimiņi. Šur tur uz lodžijas stāvošo rokās redzams pa kādai alus pudelei un arī kāda nezināma tilpuma caurspīdīgas dziras piepildīta pudele, kas apceļo ikkatru uz lodžijas klātesošo. Protams neizpaliek arī nebeidzami latvijnieciskas mūzikas skaņas, kuru skaļums liek klātesošajiem pasākuma dalībniekiem droši vingrināt balsis un izkliedzot pa kādam mātes vārdam pierībināt citādi kluso miestu. Bet nu OK, tusiņš ir tusiņš.. to var redzēt un arī dzirdēt 🙂

Nesens notikums ar latviešiem :

Eju prom no mājām, redzu 3. stāvā visi logi vaļā, uz lodžijas nav neviena, tikai biezie rakstotie aizkari viegli šūpojas gar atvērtajiem logiem. Varētu likties, ka šis dzīvoklis ir tukšs, bet tā nu vis nav, jo nebeidzami ritmiskas, skaļas un pārdroši vācu valodā dziedošas mūzikas skaņas (skan Rammstein) pierībina citādi kluso miestu. Pie sevis vēl nodomāju, ka laikam kāds tusiņš, bet patiesībā viņi vnk. klausās mūziku. Eju tālāk, lai drīz atgrieztos…

nāku atpakaļ uz mājām, redzu 3. stāvā visi logi vaļā, uz lodžijas nav neviena, tikai biezie rakstotie aizkari viegli šūpojas gar atvērtajiem logiem. Varētu likties, ka šis dzīvoklis ir tukšs, bet tā nu vis nav, jo nebeidzami ritmiskas, skaļas un pārdroši vācu valodā dziedošas mūzikas skaņas (skan Otrā pasaules kara laika vācu marši) pierībina citādi kluso miestu. Ieeju mājās un saprotu, cik tomēr ļoti jauka vide man un maniem bērniem šeit visapkārt… gansi, urļiki, labatije, utainie, labusi + vēl kāds sērīgs latviešu nacītis 😀

Birku mākonis