daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘ekskursija’

Uz Ozolniekiem 400km

Sestdienas rīts sākās 7:00. Uzdevumi dienai skaidri – Nr.1: piecelties, pavadīt vienu dēlu uz autobusu, kas viņu nogādās Paņevežā, lai piedalītos starptautiskā tautas deju koncertā; Nr.2: saģērbt silti otru puiku, lai vestu uz Ozolniekos notiekošo hokeja treniņu. Mierīgi uzvelku lauku drēbes – šortus, pavecu t-kreklu, lai pēc Ozolniekiem dienu pavadītu rokoties pa dārzu.

Pirmo lietu godam paveicu, arī otrajā bija jaušams progress. Bet tikai līdz 9:30, kad uzzināju par dienas plānu straujo maiņu. Uz Lietuvu braucošajam dēlam no karstuma vai kādu citu iemeslu dēļ jau robežai tuvu esošajā autobusā atteica veselība – bālums, galvassāpes, īsāk sakot – viss ir slikti. Tika pieņemts lēmums viņu sēdināt ārā no autobusa uz Latvijas – Lietuvas robežas, lai atsaucīgas benzīntanka darbinieces viņu uzmana līdz brīdim kamēr es no Ozolniekiem atbraukšu pakaļ. 

Ok, ķeru pie rokas mazo hokejistu – viņš pusnoģērbies, silti ģērbts un ar hokeja bruņām lec mašīnā un mēs lidojam uz robežu.

Priecē arī laika apstākļi +30 un mašīnā nedarbojas kondicionieris.

Nonākot Latvijas – Lietuvas robežpunktā ieraugam “simulantu”, jeb kā citādi nosaukt bērnu, kas pilnībā pēkšņi atveseļojies, jo stundu gulējis ēnā un apēdis 12 saldējumus!? Valdu dusmas, bet jau nobrauktais attālums un izbojātais dienas ritms liek pieņemt kārtējo neracionālo lēmumu – doties uz tikai 60km aiz robežas esošo Paņevežu. Protams pases man nav, mazajam hokejistam nav ne pases, ne dzimšanas apliecības, kas pierādītu, ka nenodarbojos ar cilvēku tirdzniecību. Tas liek braukt karavānā aiz pāris fūrēm. Piesardzīgi nonākam Paņevežā, bet tur nākamā problēma – nezinām vietu kur notiks koncerts un kartes līdzi arī protams nav. Dēls zin teikt, ka visam jānotiek kādā lielā sporta zālē. Uz to vietējā benzīntanka darbinieks mūs nosūta uz stadionu “Aukštaitija”. Tur nekas nenotiek, ja neskaita basketbola turnīru iekštelpās. Apstaigājam visu kvartālu, bet vietējie par dejām neko nezin.

Atgriežoties no apgaitas pamanu, ka pie stadiona vieglajās automašīnās piebrauc vēl divas basketbola komandas. Priecīgs eju viņiem vaicāt par vietējām sportazālēm – eju, bet paeju garām! Kāpēc? Jo tas izrādās iz kurlmēmo čempionāts!!! Visi žestikulē un kā jau ķermeņa valodas pārzinātāji nojauš izmisumu kādu tajā brīdi pauž mana sejas izteiksme.

Nolēmu vienkārši braukāt pa pilsētu un meklēt. Atradām ātri – lielā basketbola arēna nav noslēpjama skatam. 

Deju mēģinājums jau beidzies. Mēs – es slapjš kā cūka, lauku drēbēs, dejotājs saguris, bet gatavs dejot, hokejists kā hokejists – garās sporta biksēs un siltā, bet nu jau slapjā krekliņā. Protams esam kolorīts bariņš, īpaši uz autobusā kolektīvam līdzi braukušo mammu fona – sapucētas, skaisti un vasarīgi brīvi ģerbušās un koncertam pilnībā gatavas. Tālu braukts, uz koncertu jāpaliek un jāatzīst, ka tas bija skaists. Atpakaļceļā mašīnā laipni paņēmām divas cita Latvijas pieaugušo tautas deju kolektīva dejotājas. Par kondicioniera iztrūkumu viņas pabrīdināju tikai pēc iekāpšanas, tiesa, jau sākās negaiss, lietus un arī elpot kļuva daudz, daudz vieglāk. Atceroties pasu trūkuma problēmu atpakaļceļā braucu aiz deju kolektīva autobusa. Vispirms uz kolektīva ēšanas vietu, kurp viņu pavadīja leišu autobuss, mūsējais brauca pa dzelteno, bet es kārtīgi sekodams pa sarkano gaismu. Un arī milzīgā lielveikala Babylonas apmeklējums autobusa pasažieriem izvērtās par stundu ilgu šopingu. Tā visa rezultātā mājas sasniedzām ap vienpadsmitiem, dēli aizmiga vēl Lietuvā un iebraukšanu dzimtenē tā arī neatcerās.

Abām deju kolektīva meitenēm paldies par izklaidēšanu ceļa garumā! 

Image

Runča medības

Ticiet vai nē, bet šobrīd sīčiem topā ir Narvesen akcija – iepērcies, par katru latu saņem vienu uzlīmi un kad esi sakrājis noteiktu daudzumu iemaini tās pret glāzēm ar multiplikācijas filmas “Šreks” galveno varoņu attēliem.

Pirms pāris nedēļām veicām liktenīgo pirmo glāžu iegādi. Abiem puikām tika pa glāzei ar Šreka attēlu.

Lieki piebilst, ka apetīte aug ēdot. Šoreiz “āķis lūpā” sagrozīja galvu jaunākajam puikam. Ik dienas nācās klausīties lūgumus nopirkt glāzi ar Runča zābakos vai Ēzelīša attēlu. Jo dienas jo trakāk! lūgumi pārauga nevaldāmās raudu lēkmēs un prasībās zvanīt Rīgas vectēvam, kas ir uzņēmies šefību pār Narvesen uzlīmju krāšanu.

Vakardien pienāca tā diena, kad atkal viens komplekts bija sakrāts. Uzreiz pēc darba devāmies uz Narvesen kiosku Rīgā, Ziepniekkalnā, lai varētu saņemt glāzi. Pirms pirkt sazvanījām puiku, kas priecīgs paziņoja, ka vēlas tieši glāzi ar Runci zābakos. Lieki piebilst, ka starp četrām akcijas glāzēm šajā kioskā tieši mums nepieciešamā bija izpirkta!

Aplauzāmies un reids pa Pārdaugavas Narvesen kioskiem varēja sākties.

Lūk mūsu maršruts (12,8km):

Narvesen kioskos Nr.2;3;4 atkārtojās pirmajā kioskā redzētais – sieviņa ar uzlīmju komplektu sparīgi diebj uz kiosku, pēc tam galvu nodūrusi velkas atpakaļ uz auto. Arī Āgenskalna tirgus rajons lika vilties, jo cerētā Narvesen vietā uzgājām vien Pluspunkts kiosku. Brīdī, kad uzbraucu uz Kalnciema ielas bija jāizšķiras – braukt pa labi (uz Spici) vai pa kreisi (uz centru). izvēlējāmies pirmo variantu ar domu, ja Spices Narvesenā glāžu nebūs, tad gan brauksim mājās.

Protams, ka Spicē glāzes nebija. Jau izbraucām uz Ulmaņa gatves, apgriezos braukšanai mājup, kad pēkšņi sieviņa burtiski iespurdzās: “… tur bija Narvesens! BIJA!” 😀

Pārliecības par viņas vārdu patiesumu nebija, jo nekad nevienu kiosku tajā ielas pusē nebiju pamanījis , tikai fotoradarus, kuri tur itin bieži manīti ķeram tos, kas atgriežas Rīgā no Jūrmalas. Atkal nācās griezties riņķī un atkārtot jau veikto apgriezšanās manevru pie Spices. Laimīgi piebraucām pie benzīntanka, kura teritorijā tiešām atrodas Narvesen kiosks. Neticīgi noparkojos stāvvietā, sieviņa aizgāja. Šoreiz viņa bija prom ilgāk, tāpēc nospriedu, ka viņa noteikti iztaujā pārdevējas par vēl kādu Narvesen kiosku atrašanās vietām un par iemesliem kāpēc tieši glāzes ar Runci zābakos ir izķertas.

Šoreiz viņa atgriezās gavilēdama, kioskā ieraugot glāzi noteikti spiedza un lēkāja sisdama plaukstiņas kā mazs bērns. Mūsu prieks likās neizmērojams, jo bijām paveikuši to, ko mūsu mazajam puikam apsolījām.

 

Papildinājums (2011.gada 1. aprīlis):

Vakardien tā glāze nolidoja no virtuves skapīša un sašķīda sīkās drumslās. Galvenais, lai bērni neuzzin!

TIOvesi iekš Twitter.com organizētā ekskursija uz RPK

Šorīt uz brīdi sajutos, kā paradīzē!

Pateicoties Rīgas piena kombināta TIO produktu līnijas Twitter kontam TIOvesi man kopā ar ģimeni izdevās apmeklēt piena produktu ražotni Rīgā – Rīgas Piena Kombinātu.

Ekskursija pa RPK bija sarunāta 30 twitterī aktīvu cilvēku grupai. Diemžēl vai par laimi ieradās tikai 16 cilvēki ieskaitot manus abus bērnus un kādu sievieti, kam ar twitteri nav nekā kopīga. par to biju pārsteigts, jo par ekskursiju nebija jāmaksā un tā bija lieliska iespēja gan nogaršot RPK produktus, gan arī aplūkot cik ēdelīgi un saldumkāri ir daži twitterotāji 😀

Mūs laipni uzņēma RPK sabiedrisko attiecību speciāliste Vivita. Aptuveni pusi no divu stundu garās ekskursijas pavadījām pie galda ēdot un mielojoties ar dažādiem RPK gardumiem, un otru laika daļu staigājot pa kombinātu. Aplūkot izdevās gan tikai 2 no četrām ražotnēm, jo piemēram siera ražotnē tā vienkārši iekšā iet nedrīkst dēļ iespējamajām mikroklimata līdzsvara svārstībām.

Izlaidīšu mielošanos un uzreiz ķeršos klāt dažiem svarīgākajiem secinājumiem:

1. Ļoti daudzus produktus zem svešādiem zīmoliem, bet izmantojot tās pašas pamatizejvielas ražo RPK –

  • lētais RIMI kefīrs un piens, kas ir tas pats Rasa tikai citā iepakojumā;
  • Alpenrose piens (pārdod Suppernetto);
  • Limbažu piens, kefīrs un 3 no 4 sieriem;

2. RPK ražo arī kausēto sieru. Šķiet es kādreiz to jau biju provējis, bet šoreiz likās, ka tas ko piedāvāja uz vietas kombinātā krietni pārspēja veikalā pirkto. Noteikti mēģināšu vēl!

3. Priecēja RPK pārstāves Vivitas spēja pastāstīt gan par ražošanas procesu, gan arī diskutēt par dažu preču zīmolu eksporta iespējām un pastāstīt pāris tirgus pētījumiem un tādejādi pamatot viena vai otra RPK produkta klātesamību vai klātneesamību ārvalstu tirgos (īpaši tas skāra kefīra eksporta jautājumu).

4. Ja rodas nepieciešams iepirkt tā pavairāk saldējuma vai kādus citus RPK produktus, tad lejā pie galvenās ieejas ir kafejnīciņa kurā to ir iespējams izdarīt par draudzīgām cenām 😉

5. TIOvesi twitterī ir nepārspējami labs uzņēmuma konts, jo aktīvi twīto, atbild un pat ļauj izbaudīt prieka mirkļus ikvienam atbalstītājam!

Vislaimīgākie par visu šo pasākumu protams bija mani abi bērni, kas visu laiku bija visnotaļ aktīvi. Abi pat tā saēdās, ka atpkaļceļā līdz mājām jaunākais jau bija nolūzis savā automašīnas sēdeklītī 🙂

tiovesi

Nopērc Kasko un beidz baurot!

Šorīt acu priekšānotika avārija. Kā parasti izgāju no Rīgas centrālās stacijas pa to eju, kas Štoka (Stockmann) virzienā. pagriezos pa labi, gāju uz tuneli līdz tas notika. Blīkšķis un detaļu lupatas pa gaisu. Autobuss ietriecās busiņā. Ātrumā pat nenoorientējos un nesapratu kurš tad īsti varētu būt patiesais vainīgais. Instinktīvi apstājos, lai vērotu kas notiek.

No busiņa izleca skūts, ķērcošs skapis un bļāva: “Ko viņš izdarīja!!!”. Sapratu, ka tas ir kupātus pārēdies lettiņš, bet nākāmajās piecās minūtēs šī pārliecība sāka pagaist, jo tās tika pavadītas klausoties slāviskos trīsstāvīgos mātesvārdos. Agresīvais tēvainis metās uz autobusu un likās, ka nekas nespēs glābt tā šoferīti no piespiedu slimnīcas apmeklējuma. Un tomēr šoreiz viņam paveicās. Autobusā pārsvarā manīju bērnus un līdz ar maza auguma šoferīti no tā izkāpa sieviete, šķiet skolotāja, audzinātāja vai gide. Žēl, man bija no sirds žēl to nabaga bērnu autobusā, jo viņu iecerētais izbrauciens bija pārtraukts un neviens nevarēja justies drošs, jo skūtais skapis ar savu nevaldāmo žestukulēšanu un draudiem pārbļāva ierasti skaļo Rīgas satiksmi. Patiesībā tā vien prasījās, kā iet un izslēgt lecīgo skapi vai vismaz pievērt viņa skaļo klabekli! Tas lumbris bļāva un biedēja bērnus dēļ kautkāda sūda veca ford busiņa kuram stabili iet jau pēdējais simtiņš!

Labi ka pēc pāris vārdiem no sievietes puses arī skapis mazliet rimās.

Mans ieteikums skapim būtu nopirkt vienreiz savai grabažai KASKO, vai arī iegādāties tādu auto dēļ kura tiešām ir vērts liet asaras vai bļaut un biedēt sabiedrību! 😀

es Bij’ pie tiem ventiņ’ puik’

Tikai dažas stundas atpakaļ atgriezos no vienas no Latvijas teritorijām, kas vismaz kādreiz (Lemberga kunga valdīšanas laikā) droši varēja cerēt uz autonomās republikas statusu! Jā pareizi vien uzminējāt, tā ir ventiņ pilsēta  Ventspils.

gatavošanās

Jau otro nedēļu rit mans atvaļinājums un jau kopš tā sākuma ģimenē runājām par iespēju paceļot. Par galveno prioritāti izvēlējāmies plānoto ceļojumu uz Igauniju. Bet, kad atgriezāmies un pāris dienas atpūtāmies, nolēmām, ka ir jāizmanto laiks un jādodas vēl kautkur. Diemžēl laika apstākļi Latvijā nekad nevienu nav lutinājuši un arī mūs atturēja rudenīgās laika prognozes un mākoņainais laiks aiz loga. Tā nu šorīt mēs pamodāmies vīlušies – ārā viss pelēks. Zvanījām uz Ventspils tūrisma informācijas centru, lai noskaidrotu vai tur nav gadījumā labāks laiks. Nē, diemžēl tur esot spēcīgs vējš un velkoties uz lietu.  Nosēdējām dzīvoklī līdz kādiem 10:30, līdz sapratām, ka  ārā nav vēl nolijusi ne pilīte lietus un ar katru dienu laiks ārā kļūs aizvien pretīgāks. Nepaiet ne pusstunda un jau sēžam automašīnā, kas traucas Jelgavas virzienā.

brauciens turp

Aiz Jelgavas  griežamies pa labi, virzienā uz Tukumu un Ventspils šoseju. Uzreiz aiz Jelgavas debesis  no vienkārši pelēkām kļuva draudīgi pelēkas un  top skaidrs, ka kautkur Ventspils šosejas virzienā spēcīgi līst lietus. Ilgi nebija jāgaida, kad arī mēs noķērām lietus mākoņus, bet mums par laimi lietus ātri mitējas un  pie pagrieziena uz  Ventspils šoseju par lietu liecina tikai dažas peļķes ceļa malās. Uzgriežamies uz Ventspils šosejas. Braucam normāli – ap 110-120km/h. Ceļš kļūst aizvien sausāks un liekas, ka šeit nemaz nav lijis. Tiesa, pametot acis Ventspils virzienā liekas, ka tuvojamies tieši lietus epicentram.  Tomēr šķiet, ka tieši lielais vējš ir tas, kas izgaiņā lietus mākoņus un neļauj tiem nomest uz zemes ūdens desantu.  Tuvojoties Ventspilij dažubrīd pat uzspīd saulīte un tas protams priecē un uzlabo omu visai ģimenītei.

iekš to Ventiņ pilsēt

Ventspils mani sagaida  kā savējo – pirmais lielais autocentrs ir Volvo centrs 🙂  Ielu kvalitāte pilsētā tomēr nav daudz vairāk updeitota kā pārējās Latvijas lielpilsētās. Ēkas arī ir gan sakoptas, gan nolaistas, bet iepriecina vide. Skaistas puķu dobes un ziedu puduri, jauks bruģītis vecpilsētā, kā arī daži citi pribambasi liek priecāties, ka esam šeit nonākuši.

Pilsētas apskati sākām ar nedaudz haotisku vazāšanos pa vecpilsētu. Šajā nodarbē lieliski izpalīdzēja norāžu stabi, kas uzstādīti praktiski visā vecpilsētas teritorijā.

https://i2.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK22dwbA70I/AAAAAAAACYA/hSTbhWUctRs/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_006.jpg

Paklenderējam apkārt un pēc spēcīgā vēja virziena saprotam, ka tuvojamies Ventas upei. Kad to sasniedzam vējš gāž no kājām, bet es pieļauju arī ka tas tikai tā likās mums –  Latvijas iekšzemes un sauszemes žurkām 😀  Cīnoties ar vēju dodamies uz priekšu līdz uz kāda soliņa sastopam visnotaļ klusu sarunu biedru. iepazīstamies un izrādās, ka tas ir Krišjānis (jebšu kā laukos saka Valdemāru Krišjānis). Piesēžu viņam līdzās un tā nu mēs abi raugāmies uz Ventas otrā pusē esošo ostu.

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SK23aspkL_I/AAAAAAAACZ0/gbgq64BJ-k8/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_020.jpg

Pēc ilgākas klusēšanas saprotu,  ka šim laikam ar redzi ar vairs nav īsti labi un piedāvāju izlīdzēties ar savām acenēm 😀

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SK23gBpUseI/AAAAAAAACZ8/dlLcgRfvKLE/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_021.jpg

Tā varētu stundām mēs abi tur sēdēt, bet bērni velk mani uz nākamo mērķi.

To var pamanīt jau pa gabalu. Tā ir ceļojošā govs.

https://i1.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK23noEdRTI/AAAAAAAACaY/D0I6wKl9X7s/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_024.jpg

Liela un iespaidīga, turklāt fotografēties gribētāji pat šajā skarbajā dienā nebijām mēs vienīgie! Ventspilī šī gan nav vienīgā govs, jo kamēr gājām līdz šai lielajai pa ceļam saskaitīju vismaz 4 citas!

Pastaiga pa vecpilsētas ieliņām rada dažādus iespaidus. Tās ir labi koptas un ar dažviet sastopamām jaukām ziedu kompozīcijām, bet no otras puses tik vientuļi un klusi nav bijis nekur. Cilvēkus praktiski neredzēju, un mājas arī apdzīvotas ir labi ja puse. Dažas ēkas labi sakoptas un acīmredzami apdzīvotas, bet citas pilnīgi tukšas un nolaistas.

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SK237NlQawI/AAAAAAAACbI/CBioStuwJ5c/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_030.jpg

Klusums un tukšums pat nedaudz biedē, to pārtrauc tikai dažas automašīnas, kas traucas garām pa bruģētajām ieliņām. Virzamies tuvāk vecpilsētas aktīvajai daļai un drīz vien nonākam pie ēkas, kuru aplūkot tomēr ir vērts – Ventspils pils.

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SK239Uvx3kI/AAAAAAAACbQ/SxfcDq6dsdk/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_031.jpg

Ārēji neliela un  pat necila celtne, kurā ieejas maksa noteikta  ja nemaldos 1.50 LVL . Nolēmām riskēt un dodamies iekšā.  Pie ieejas nedrīkst aizmirst salutēt vai kā citādi izrādīt cieņu pils īstenajiem (agrākajiem) saimniekiem 😀

https://i1.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK23_qIJaxI/AAAAAAAACbc/939kdTKcQuI/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_032.jpg

Leišu tūristi uz mani gan tā nedaudz dīvaini skatījās, bet nu kas izdarīts izdarīts 😀  Laikam tieši tāpēc nolēmu pakļaut sevi nelielām mocībām, kas kā izrādījās nemaksā NEKO!

https://i2.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK24Rx3Y8dI/AAAAAAAACcM/0dBdkXRAtwk/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_038.jpg

Negatīvais pilī manuprāt ir tas, ka uzreiz ieejot pārņem nevis senlaicīgas, bet pat nedaudz moderni laikmetīgas izjūtas. tas pateicoties tam, ka pils nosacīti atrestaurēta un  tajā ierīkotais muzejs  ir ar dažādām modernām uzpariktēm. Sieva pat zināja teikt ka vienu brīdi tas esot skaitījies kā viens no modernākajiem muzejiem ZiemeļEiropā. Viss uztaisīts skaisti un kvalitatīvi, jebšu ar vērienu. Eksponātu nav daudz, bet telpas izmantotas racionāli un ar labu tematisko sadalījumu. Esam aplūkojuši nopietnu ēku, lai turpinātu ne tik nopietni 🙂

Pildam savu svēto vecāku funkciju un vedam bērnus uz Bērnu pilsētiņu. Jāsaka, ka nebiju to iedomājies tik iespaidīgu. Tai atvēlētā platība ir iespaidīga un teritorija labiekārtota bagātīgi.  Bērni dzīvojas un aiz laimes pat nezin kur likties, jo uzreiz gribas izmēģināt visus slidkalniņus, visas šūpolītes, visu, visu… 🙂 Pat Ilze nespēj noturēties pretī kārdinājumam un laižas iekarot kādu no daudzajiem bērnu atrakciju rīkiem.

https://i1.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK25BWrKgyI/AAAAAAAACdo/hID7xsFW7UU/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_049.jpg

Tā paiet stunda, bet pulkstenis ir jau 16:00. Eduši vēl neesam, bet tagad atšķirībā no situācijas pilī, kad bērni jau prasīja ēst, nevaram vairs viņus dabūt prom no laukumiņa, jo tur taču ir tik labi un ir skaidrs ka tik drīz tādā bērnu paradīzē atgriezties nesanāks. Ar lielu pierunāšanu dodamies ēst. Ilze arī pati agrāk ir vadījusi ekskursijas uz Ventspili un liekas ir lietpratēja arī ēdināšanas jautājumos šajā pilsētā. Meklēto ēstuvi atrodam uzreiz aiz bērnu pilsētiņas. Šī kafejnīca atrodas Vasarnīcu ielā 17 un saucas “Pankoki”. Ceram uz firmas ēdieniem – pankūkām, bet mums par lielu nožēlu pankūku cepēja slima un jāņem kas cits. Cenas apstulbina un pat negribas tām ticēt – LĒTI!! Droši ņemu sev zupu, otro ēdienu, dzeramo un saldo.. arī sievai un bērniem līdzīgi, tikai mazāk… rezultāts ir iztērēti 8 lati, kas manuprāt nav nekas ņemot vērā ēdiena daudzumu un mūsu skaitu!

https://i1.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SK25uDuCBsI/AAAAAAAACe4/SYBJm782QQk/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_058.jpg

Lieki piebilst, ka  paēdu un biju apmierināts arī ar ēdiena garšu. Paldies šai iestādei, un lai daudz jauku klientu viņiem turpmāk!  Ekskursija tuvojas beigām un vēl pēdējais prieks tiek bērniem, jo ceļu līdz mašīnai mērojam cauri bērnu pilsētiņai. Atkal bērnu smiekli, prieks un gaviles, līdz tomēr sasniedzam automašīnas stāvvietu. Kāpjam iekšā, mājam ardievas Ventspilij un dodamies mājup.

brauciens atpakaļ

Uz mājām braucot izvēlamies to pašu ceļu pa kādu atbraucām. Esam noguruši un pirmie aizmieg bērni, tad Ilze un arī es ar grūtībām jau turu acis vaļā. Neaizmigt man palīdz tas, ka spīd vēl vakara saulīte un ceļš nav vienmērīgi taisns. Pusceļā iebraucam vēl Tukumā, lai apciemotu manus vecvecākus. izlocam kājas, iekožam ābolu plātsmaizi un es bonusā no vecvecākiem saņemu gardo pašdarināto vīniņu 🙂 uz vectēva vārdiem, ka to nevajag baigi kratīt atbildu, ka šitā manta pie manis tāpat ilgi neglabājas 😀 Gribas jau mājās un dodamies prom.  Nobraucam pēdējos ~ 100km un esam mājās. Iespējams mana atvaļinājuma pēdējais ceļojums beidzies.

Visas Ventspils brauciena bildes ir šeit:

 

Ventspils_21.08.2008

Paldies Tev bloga lasītāj!

Eesti apceļojums (14.08.08-16.08.08) – trešā diena

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKcsr5VtdGI/AAAAAAAAAf0/iyVBL3fxSMY/Igaunija_celojums_08.2008_071.jpg

3. diena

rīts

Rīts nelielajā Peipsi-lained hotelītī pie Peipusa (Peipsi) ezera sākas drūmi, jo ārā laiks ir pretīgi auksts – līst vai smidzina lietus un debesis ir pelēki nomākušās. Uzēdam pašvakas brokastis un iepazīstamies ar kādu latviešu sievieti, kura ar vīru arī nolēmuši apceļot Igaunijas āres. Pēc brokastīm sakāpjam mašīnā un steidzamies prom uz Tartu (Tērbatu).

Tartu

Braucot uz dienvidiem Tartu virzienā laika apstākļi manāmi uzlabojas. ir apmācies, bet nav vairs tik auksti un arī sauli jau šur un tur var samanīt caur mākoņiem. Braucot iekšā Tartu ar ceļa biedriem nosmejamies, ka pilsēta jau liekas pat nedaudz latviski atpazīstama un mājīga. Nedaudz pariņķojam pa pilsētu un uz labu laimi atrodam stāvvietu kurā sestdienā nekas nav jāmaksā. paejot nieka 20 metrus vecpilsētas virzienā saprotam, ka esam atstājuši auto tieši pie Rātslaukuma un visa tartu senā pilsētas daļa ir mums pie kājām.

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKc4KTADrqI/AAAAAAAAA2E/7btOFCEapJ0/Igaunija_celojums_08.2008_235.jpg

Nedaudz pastaigājam pa rātslaukumu un pieguļošajām ieliņām, kas diezgan pilnas ar Latvijas tūristiem.

Arī Universitāti aplūkojām un aiz tās esošajā kalnā, kur atrodas Doma baznīcas drupas uzkāpām. Kalnā priecē arī uzstādītais seno Igauņu upurakmens par kura eksistenci mums par lielu pārsteigumu šajā “viss notiek tikai igauniski” zemē liecina plāksne ar uzrakstu gan igauniski, gan krieviski.

https://i1.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SKc5r0gYpEI/AAAAAAAAA40/tHq1ClM7SDg/Igaunija_celojums_08.2008_255.jpg

Pilsēta atstāj par sevi vislabāko iespaidu. Tiesa nogurums un pelēkie laika apstākļi ir darījuši savu un vairāk pat neko tā īsti aplūkot negribās. Sēžamies auto un braucam Igaunijas un Latvijas robežas virzienā. Plānā paredzēts vairs tikai Munameģa apmeklējums.

Alas

Jo tuvāk Latvijai, jo karstāks, saulaināks un tveicīgāks kļūst laiks. Saules siltums izvēdina mūsu drūmākās domas un atkal rodas vēlme ielūkoties Igaunijas kartē kāda apskates objekta meklējumos. Potenciālie apskates objekti izrādās vairāki, bet kā pirmo nolemjam aplūkot Piusas alas, kuru pazemes platība pārsniedz 10 hektārus. Piusa novietota tikai pāris kilometrus uz rietumiem no Igaunijas – Krievijas robežas. Atrast alas, ja māk lasīt karti, ir viegli. Pirms gada mana sievasmāte bija uz šīm alām un teica ka kārtīgi tās izstaigājusi vairāku kilometru garumā zem zemes. Arī mēs ceram uz kautko līdzīgu, bet alas atrast neizdodas, līdz saprotam, ka visas ieejas alās ir aizbetonētas un pie galvenās ieejas alāsir uzslieta ēka. Kļūst skaidrs, ka pagāšgad alas apsekojušajiem latviešiem ir paveicies, jo tagad jāmaksā par ieejas biļeti. Tā arī darām, bet ieejot iekšā jūtamies ārkārtīgi vīlušies, jo tālāk par 10 metriem alu kompleksā ieiet neizdodas dēļ uzslietā nožogojuma.

https://i1.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKc69UAHLoI/AAAAAAAAA7Y/L8Xnu7T8-_8/Igaunija_celojums_08.2008_274.jpg

Žēl, bet esam vīlušies – var redzēt, ka alas ir lielas un skaistas, bet laikam nu jau cilvēku dzīvībai bīstamas un tādēļ arī ar pārvietošanās ierobežojumiem cilvēkiem. Gide, kas visu stāsta igauniski un tieši mums krieviski gan cenšas mūs vēl pierunāt iet tālāk uz karjeru, kas atrodas aiz alām, bet mēs atsakamies, lai dotos tālāk.

Pēdējā pils

Par nākošo, priekšpēdējo apskates objektu Igaunijā izvēlamies Vastsellinas pilsdrupas.Pils kādreiz kalpojusi par Igaunijas dienvidaustrumu robežnocietinājumu.Jāsecina, ka šeit tiešām ir padomāts ne tikai par pašām pilsdrupām, bet arī tām pieguļošo teritoriju sakārtošanu.

https://i0.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SKc753IwFtI/AAAAAAAAA9Y/7a9pTRH2cz4/Igaunija_celojums_08.2008_289.jpg

Pildrupas nelielas, bet to relatīvais augstums no pilskalna pakājē tekošās upītes ir diezgan iespaidīgs. Nolemjam nokāpt arī līdz upītei un baudīt iespējams pēdējos Igaunijas dabas jaukumus.

https://i1.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc8BtbsalI/AAAAAAAAA9s/QW2hLJ1mTS8/Igaunija_celojums_08.2008_291.jpg

Tveices un lielā karstuma dēļ atpakaļceļš kalnā ir grūts, bet mēs to paveicām 🙂

317,6m.v.j.l.

Pirms aptuveni 2 nedēļām biju uz Alūksnes kapu svētkiem un visiem klātesošajiem aizrautīgi stāstīju cik ļoti man patika braukt pa senās Prūsijas kalnainajiem, ar liepām apstādītajiem, līkumainajiem ceļiem (bildes no šī braucien ir šeit). Uz to mans onkulis atbildēja, ka tad jau man kā reiz vajadzētu pavizināties pa Dienvidigauniju pie Munameģa. Sacīts – Darīts! Braucam uz Munameģi – augstāko virsotni trīs Baltijas valstīs ar absolūto augstuma atzīmi 317,6m.v.j.l.. Jāatzīstas, ka arī šeit man bija piemeties neliels Igauņu vadātājs, kurš mani aizvilka uz Munameģim piegulošā ezera otru pusi, bet laipns, krieviski runājošs igaunis ātri glāba situāciju. pārsteidz lielais tūristu skaits pie Munameģa, pat dažus lielos tūristu autobusus varēja redzēt. No lajas kāpiens Munameģī liekas grandiozs, jo uz augšu ved betonētas repītes un paralēli tām betonēts celiņš bez saredzama gala. Kāpt sākām nedaudz norūpējušies, bet kad tikko iegājām ritmā izrādījās, ka jau esam sasnieguši virsotni.

https://i0.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc8Pw1TSqI/AAAAAAAAA-E/Ttc6voZCxr4/Igaunija_celojums_08.2008_294.jpg

Skats no Munameģa platformas nekāds, jo visapkārt viss apaudzis ar kokiem un krūmiem. lai kautko ieraudzītu jābrauc augšā baltajā tornī, bet šoreiz pat man negribējās tērēt naudu braucienam ar liftu. Atnācām, ieraudzījām, aizgājām. Vislielāko prieku man sagādāja brauciens no Munameģa līdz Latvijas robežai, jo ceļš bija kvalitatīvs un tikpat lieliski kalnains un līkumaini bīstams, kā mans onkulis Māris V. man bija stāstījis.

THE END

Jau kādus pāris kilometrus pirms Latvijas robežas ceļa kvalitāte jūtami kritās. Tas arī daļēji priecēja, jo tātad pie stūres aiz noguruma aizmigt nav iespējams 😀 Vēl tikai pēdējā bilde uz robežas Veclaicenes robežpunktā un esam LV.

https://i0.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc8VAMWnrI/AAAAAAAAA-M/0e4acRVpXVM/Igaunija_celojums_08.2008_295.jpg

Vēl tikai pāris stundu ceļš pa Vidzemes drebulīgo šoseju un esam mājās.

Ceļojuma trešās dienas maršruta karte:

Visas bildes ir šeit:

Igaunija_celojums_08.2008

Visi raksti par Igaunijas apceļojumu:

1. diena

2. diena

Eesti apceļojums (14.08.08-16.08.08) – otrā diena

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKcsr5VtdGI/AAAAAAAAAf0/iyVBL3fxSMY/Igaunija_celojums_08.2008_071.jpg

2. diena

rīts

Rīts viesmīlīgajās naktsmājās Metsaveere. Ap 8:00 pieceļamies, izstaipīšanās, rīta rosme un duša.Iepriekšējā vakarā sarunājām ar saimnieci brokastis par 50 kronām uz cilvēku, bet par bērniem viņa naudu teica ka neņems, tātad 150 kronas par brokastīm 5 cilvēkiem. Brokastu laiks noteikts uz 9:00. nedaudz bažīgs par plānotajām brokastīm kāpju lejā un pēc nelielas laipnas vārdu apmaiņas ar saimnieci pieejam pie brokastu galda. Redzētais pārspēj pat manas vislabākās iedomas! Bez ļoti garšīga izskata omletes ar gurķīšiem, tomātiņiem un maizītēm ar sieru vai gaļu uz galda atrodas arī trauks ar mājas sieram līdzīgu masu un otrs trauks ar svaigu zemeņu zapti! Vēl pārsteigtāki esam kad saimniece norāda uz kādu trauku, kas piekrauts ar svaigi ceptiem kēksiņiem! Esam patīkamā šokā par redzēto un arī mūsu kuņģi jūtas aplaimoti to visu nomēģinot. Brokastis ir lieliskas un arī garastāvoklis liekas kļūst labāks ar katru mirkli. priecīgi par jaukajām nakstsmājām pametamsmaidīgo saimnieci un viņas īpašumus, lai dotos tālāk uz ziemeļaustrumiem.

ciemā pie muižkungiem

Mūsu mērķis ir divas Igaunijas ziemeļaustrumu muižas – Palmse un Sagadi.

Ceļu uz tām atrodam praktiski bez lielām problēmām. Sagadi muiža ir nedaudz lielāka, bet mazāk sakopta.

https://i2.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SKcuSfNGW5I/AAAAAAAAAiY/c445vSWCSgg/Igaunija_celojums_08.2008_090.jpg

Savukārt Palmses muiža ir lieliskā kārtībā ar atjaunotu lielu parku, saimniecības ēkām un ļoti lapi restaurētām iekštelpām ar inventāru, kas atvests no visas Igaunijas. Palmses muižas pagrabā ir vīna pagrabiņš, kurā iespējams iegādāties arī Igaunijā ražotus vīnus. Mūsu izvēle bija divas pudeles “Jōhvika vein” un par savu izvēli neesam vīlušies arī šodien 🙂 Izstaigājam jauko Palmses muižas parku un atkal varam doties uz nākamo mērķi.

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKcvYEVCDqI/AAAAAAAAAkk/ftQ_383M5aI/Igaunija_celojums_08.2008_106.jpg

kur ir tas akmens, bļin…

Brauciens turpinās uz Ehalkivi – Ziemeļeiropas lielāko laukakmeni, kura diametrs itkā ir 50m. Pa ceļam vēl piestājam pie Baltijas jūras, kaskādā ceļa posmā pieiet pie paša autoceļa. priecīgs novelku plikas kājas, bet tālāk par pludmales smiltīm netieku drausmīgās jūras smakas un kautkādu duļķaini melnu izmešu dēļ jūras krastā.

https://i0.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SKcxH8pEZUI/AAAAAAAAAoE/LUIDG9F9NRk/Igaunija_celojums_08.2008_132.jpg

Dodamies tālāk. Braucam jau krietnu laiku turklāt ceļu kvalitāte sarukusi līdz dramatiskam līmenim, līdz braucam jau vairs pa tādu ceļu pa kādu man pat Latvijā nav nāciers braukt. Apmetam pāris lieliskus lokus pa Igaunijas lauku ainavām līdz beidzotsaprotam, ka esam apbraukuši milzīgu loku un nonākuši tajā pašā krustojumā kurā reiz jau bijām. Pie krustojuma sēž vietējo bariņš un liekas pat ka kautko svin jo ļaudis ir neparasti daudz, visi laucinieciski primitēvi ar nedaudz aizdzertām sejām. Nolemjam ielaisties sarunā. tas izrādās pareizais risinājums! Puslīdz apskaidro mums brauciena virzienu un atkal kumeļš ved mūs pa ceļu pa kuru jau reiz braucām, tikai nogriešanās vieta ir cita. braucam līdz redzm norādi Ehalkivi. Braucam tālāk mežā gaidot kaut vismazāko norādi par akmens tuvumu. Ceļš pārvēršas katastrofā pēc pāris kilometriem un no lauku ceļa tas pārtop par purvainu meža ceļu pa kuru varbūt labi ja 5reizes gadā kāds igaunis ar traktoru brauc. Ne bez grūtībām apgriežu kumeļu un dodamies atpakaļ līdz mājām, kurās uzjautājam pēc ceļa. saimnieks igauņiem netipiski atsaucīgs un labprāt pats piedāvā pāriet uz runāšanu po čelovečeski.

Izrādās esam aizšāvuši jau garām. Atkal braucam atpakaļ! Pie kautkādas baltas bākas apturam un kāpjam laukā, lai ar kājām sasniegtu jūru. Tiesa jūrā pilns ar akmeņiem un kādi 4 lielāki un mums arī nav ne jausmas vai maz kāds no tiem ir īstais 😀 Pasēžam, pasildamies un izvēdinam ceļa meklēšanas laikā nokaitētās galvas.

https://i0.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SKcykUd8M_I/AAAAAAAAAqk/VCXeccRS7Ns/Igaunija_celojums_08.2008_150.jpg

Uz auto atgriežamies atbrīvoti un nākamais lielais pārbrauciens uz Rakveri var sākties.

Rakvere

Rakveri redzam jau iztālis. Arī senpilsētas atrašanās vieta ir zināma, jo braucot iekšā bija redzami pilsētas vecās pils mūri. Automašīnu atstājām bez problēmām tieši pie pašas vecpilsētas.

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc0Ymcs6aI/AAAAAAAAAt0/Zyr5HmrOD7U/Igaunija_celojums_08.2008_174.jpg

Pilskalns tiešām iespaidīgs – stāvs un augsts. Pils mūri daļēji atjaunoti, bet pietiekoši, lai neviens nevarētu pilī iekļūt nenopircis biļeti.

https://i0.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc1CCzu2sI/AAAAAAAAAvM/ZbiFL3PE6ZQ/Igaunija_celojums_08.2008_184.jpg

Rakveres simbols ir vērsis un kad sanāca tuvoties pilij nevarējām pat saprast vai pirmo iet aplūkot pili vai blakus uzstādītomilzīgo vērša skulptūru…

https://i2.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKc0eEWMTAI/AAAAAAAAAuI/P7t5ebaH8Bs/Igaunija_celojums_08.2008_176.jpg

Pati pilsēta atstāj labu iespaidu. centrs sakopts un simpātisks. iestiprināties nolēmām pašā vcentrālajā laikumā esošā ēstuvē. Izvēle bija lieliska, jo vismaz bērniem gaidot pasūtījumu bija ko darīt 🙂

https://i2.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKc1HlVWN0I/AAAAAAAAAvU/OleuNRqpdgM/Igaunija_celojums_08.2008_185.jpg

Arī paēst varēja krietni labāk nekā Tallinā iepriekšējā dienā. Kad jau bijāmbeiguši ēst centrālajā laukumā sāka spēlēt policijas orķestris un visu laukumu ar karogiem rokās piepildīja pāris simti dažādu pilsētu policistu, kuriem laikam kādi svētki paredzēti. Braucot ārā par to vareni nopriecājos, jo redzot kādas 6 pilicijas automašīnas apsargājot svētkus bija skaidrs ka uz šosejas par 6 policijas ekipāžām mazāk 🙂 Šī pārliecība dod iespēju man labi rullēt nesamazinot braukšanas ātrumu zem 130km/h, jo jāatgūst kaut nedaudz zaudētais divu stundu laiks, ko pavadījām maldoties un meklējot lielāko akmeni.

Kохтла-ярве

Rakvere atstājusi ārkārtīgi patīkamu iespaidu un arī brauciens jau tuvojas pusei. Dodamies uz Kohtla-Jarve pilsētu Igaunijas austrumos. Tur vēlējāmies aplūkot pazemi un  izpētīt kalnraču darba apstākļus Igaunijā.

Iebraucam pilsētā un uz ceļa sajūtos kā Latvijā, pēc apbūves spriežot kā Olainē pirms 15 gadiem. Kartē redzams ka pilsēta ir plaša, liela un izstieptas formas. Tāpēc palīdzību muzeja meklējumos nolemjam meklēt pirmajā benzīntankā. Ieeju benzīntankā un saku Tere, bet sieviete aiz letes man po čelovečeski atbild Dobrij 😀 Viņa izrādās atsaucīga un uzzīmē pat karti kā nokļūt īsti līdz muzejam. Diemžēl gan tur nokļūstot atklājas, ka tas atvērts līdz 17:00 un mēs varam atgriezties Igaunijā no Kохтла-ярве republikas.

Narva

Mūsu ceļš ved mūs uz tālāko ceļojuma mērķi austrumos – Narvu. Arī šeit šoseja ir labas, šur tur normālas kvalitātes un mūsu ekipāžas ātrums krietni pārspēj vidējo igauņu pārvietošanās ātrumu uz šosejas. par iebraukšanu Narvā saprotam nevis pēc ceļa zīmēm, bet gan tālbraucēju automašīnu rindām vairāku kilometru garumā. Nesamies visiem garām un drīz vien apmaldamies pilsētas daudzajās ielās. Apstājamies kādā vietā no kuras lieliski redzami divi cietokšņi. kad vietējai krievietei vaicāju kā aizbraukt līdz cietoksnim upes otrā krastā, saņemu atbildi, ka tā taču ir Krievija un tur es tik vienkārši vis netikšu 😀 Nu viss ir skaidrs, – vieta ir īstā un var sākt robežas izpēti.

https://i1.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc1_uEs3GI/AAAAAAAAAxE/kCGBfNUn4TI/Igaunija_celojums_08.2008_198.jpg

Izstaigājam Igauņu pusē esošo Hermaņa cietoksni un kārtīgi sabildējam Krievijas puses cietoksni un robežpunktu.

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc3NmEolAI/AAAAAAAAA0M/kSbnLZqTQ-A/Igaunija_celojums_08.2008_221.jpg

Sāk jau krēslot un tātad šis ir pēdējais mūsu apskates objekts ziemeļigaunijā. Vēl priekšā tāls ceļš līdz iespējamajai nakstmāju vietai pie Peipusa ezera.

kas meklē tas atrod

Ceļš ir garš un visi ļoti noguruši. Bet ir jābrauc, lai atrastu naktsmājas. Pienāk tumsa, bet neesam tikuši līdz Peipusam, diemžēl arī naktsmāju vietas nav atrodamas. Braucam tālāk līdz beidzot sasniedzam Peipusa ezeru un pirmās kempingu vietas.

https://i1.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SKc3nxn6tjI/AAAAAAAAA1A/R5BCM3PbARU/Igaunija_celojums_08.2008_227.jpg

Pēc ilgāka laika satiekam arī pāris lettiņus, aprunājamies un noskaidrojuši ka brīvu vietu nav dodamies tālāk. Nākamjā norādītajā vietā arī viss pilns. Atkal braucam un liekas līdz Tartu man tā nāksies stūrēt, bet paveicas pie Peipsi-lained hoteļa, kurā tieši viens četrvietīgs numuriņš ir brīvs.

https://i1.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SKc30YH2-lI/AAAAAAAAA1Y/VJgsxRXHM1k/Igaunija_celojums_08.2008_230.jpg

Tas mums lieliski der un ar atvieglojumu sev saprotam, ka 22:00 esam beidzot atraduši naktsmājas. Ēduši neesam, bet nogurums ir tāds, ka neko vairāk par tasi tējas ar kūciņu vai saldējumu negribam. Liekamies čučēt, lai no rīta turpinātu savu trīs dienu ceļojumu apkārt Igaunijai.

Ceļojuma otrās dienas maršruta karte:


Visas bildes ir šeit:

Igaunija_celojums_08.2008

Visi raksti par Igaunijas apceļojumu:

1. diena

3. diena

Birku mākonis