daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘es’

Uz Ozolniekiem 400km

Sestdienas rīts sākās 7:00. Uzdevumi dienai skaidri – Nr.1: piecelties, pavadīt vienu dēlu uz autobusu, kas viņu nogādās Paņevežā, lai piedalītos starptautiskā tautas deju koncertā; Nr.2: saģērbt silti otru puiku, lai vestu uz Ozolniekos notiekošo hokeja treniņu. Mierīgi uzvelku lauku drēbes – šortus, pavecu t-kreklu, lai pēc Ozolniekiem dienu pavadītu rokoties pa dārzu.

Pirmo lietu godam paveicu, arī otrajā bija jaušams progress. Bet tikai līdz 9:30, kad uzzināju par dienas plānu straujo maiņu. Uz Lietuvu braucošajam dēlam no karstuma vai kādu citu iemeslu dēļ jau robežai tuvu esošajā autobusā atteica veselība – bālums, galvassāpes, īsāk sakot – viss ir slikti. Tika pieņemts lēmums viņu sēdināt ārā no autobusa uz Latvijas – Lietuvas robežas, lai atsaucīgas benzīntanka darbinieces viņu uzmana līdz brīdim kamēr es no Ozolniekiem atbraukšu pakaļ. 

Ok, ķeru pie rokas mazo hokejistu – viņš pusnoģērbies, silti ģērbts un ar hokeja bruņām lec mašīnā un mēs lidojam uz robežu.

Priecē arī laika apstākļi +30 un mašīnā nedarbojas kondicionieris.

Nonākot Latvijas – Lietuvas robežpunktā ieraugam “simulantu”, jeb kā citādi nosaukt bērnu, kas pilnībā pēkšņi atveseļojies, jo stundu gulējis ēnā un apēdis 12 saldējumus!? Valdu dusmas, bet jau nobrauktais attālums un izbojātais dienas ritms liek pieņemt kārtējo neracionālo lēmumu – doties uz tikai 60km aiz robežas esošo Paņevežu. Protams pases man nav, mazajam hokejistam nav ne pases, ne dzimšanas apliecības, kas pierādītu, ka nenodarbojos ar cilvēku tirdzniecību. Tas liek braukt karavānā aiz pāris fūrēm. Piesardzīgi nonākam Paņevežā, bet tur nākamā problēma – nezinām vietu kur notiks koncerts un kartes līdzi arī protams nav. Dēls zin teikt, ka visam jānotiek kādā lielā sporta zālē. Uz to vietējā benzīntanka darbinieks mūs nosūta uz stadionu “Aukštaitija”. Tur nekas nenotiek, ja neskaita basketbola turnīru iekštelpās. Apstaigājam visu kvartālu, bet vietējie par dejām neko nezin.

Atgriežoties no apgaitas pamanu, ka pie stadiona vieglajās automašīnās piebrauc vēl divas basketbola komandas. Priecīgs eju viņiem vaicāt par vietējām sportazālēm – eju, bet paeju garām! Kāpēc? Jo tas izrādās iz kurlmēmo čempionāts!!! Visi žestikulē un kā jau ķermeņa valodas pārzinātāji nojauš izmisumu kādu tajā brīdi pauž mana sejas izteiksme.

Nolēmu vienkārši braukāt pa pilsētu un meklēt. Atradām ātri – lielā basketbola arēna nav noslēpjama skatam. 

Deju mēģinājums jau beidzies. Mēs – es slapjš kā cūka, lauku drēbēs, dejotājs saguris, bet gatavs dejot, hokejists kā hokejists – garās sporta biksēs un siltā, bet nu jau slapjā krekliņā. Protams esam kolorīts bariņš, īpaši uz autobusā kolektīvam līdzi braukušo mammu fona – sapucētas, skaisti un vasarīgi brīvi ģerbušās un koncertam pilnībā gatavas. Tālu braukts, uz koncertu jāpaliek un jāatzīst, ka tas bija skaists. Atpakaļceļā mašīnā laipni paņēmām divas cita Latvijas pieaugušo tautas deju kolektīva dejotājas. Par kondicioniera iztrūkumu viņas pabrīdināju tikai pēc iekāpšanas, tiesa, jau sākās negaiss, lietus un arī elpot kļuva daudz, daudz vieglāk. Atceroties pasu trūkuma problēmu atpakaļceļā braucu aiz deju kolektīva autobusa. Vispirms uz kolektīva ēšanas vietu, kurp viņu pavadīja leišu autobuss, mūsējais brauca pa dzelteno, bet es kārtīgi sekodams pa sarkano gaismu. Un arī milzīgā lielveikala Babylonas apmeklējums autobusa pasažieriem izvērtās par stundu ilgu šopingu. Tā visa rezultātā mājas sasniedzām ap vienpadsmitiem, dēli aizmiga vēl Lietuvā un iebraukšanu dzimtenē tā arī neatcerās.

Abām deju kolektīva meitenēm paldies par izklaidēšanu ceļa garumā! 

Image

Es tevi nepazīstu!

Dzīvē gadās brīži, kad iespēja ekonomēt laiku un pavadīt to lietderīgi noved strupceļā.

Stundu garais vecākā puikas treniņš Ozo hallē man šķita lieliska iespēja, lai to laiku veltītu arī sev. Stāvēt stundu tribīnēs, salt un vērot treniņu tomēr nav tā pati jautrākā nodarbe. Turklāt man pašam brīvdienās jāskrien savs stundīgais skrējiens. Nolēmu, ka es varētu iet kopā ar puiku hokejistu ģērbtuvēs, uzvilkt sporta tērpu un nevis iet uz ledus kopā ar pārējiem, bet ārā to stundiņu paskriet.  Ieminējos par šo savu “izcilo” ideju”.
Sekoja mulss klusums un dēla acis neticīgi vērās manējās. Viņš centās mani atrunāt. Kā gan es tā neiešu uz ledus, kā es tur svešs vecis iešu pie hokejistiem un slidu vietā kājās aušu botas? KĀ!?
Centos viņu mierināt, teikt, ka es jau tikai pārģērbties, bet pēc tam atskrietu un dušās… .
Dēls manī vērās kā uz slapju dvieli, kas nokritis no žāvētāja, bet es nezaudējot apķērību iespurdzos, ka es taču kopā ar viņu atbraucis, visi zinās, kas es esmu un tā.
Viņš centās mani pārliecināt sakot, ka viņam taču būs kauns!
Brīdi apdomājies puika bilda – vispār nebūs gan, jo tad es izlikšos, ka tevi nepazīstu!
Aizbraucām, mierīgi noskatījos treniņu un nu domāju kad iet ārā paskriet.

Minka nāk

Jāatzīst, neviens mājdzīvnieks manā dzīvē nav bijis. Tagad tas ir mainījies un mājās ņaud kaķis.

Kā mēs pie tā tikām? Uz šo jautājumu grūti viennozīmīgi atbildēt, bet ir skaidrs, ka tā ir rūpīgi izplānota bērnu sazvērestība pret vecākiem. Atskan zvans un man žēlabainā balsī vaicā vai paņemsim vienu, vientulībā pamestu kaķīti, mamma ir piekritusi un viss no mana vārda atkarīgs. Tajā brīdī atcerējos savu bērnību.

‘Biju parasts puika, kas tika ņemts vecākiem līdzi uz Rīgas centrāltirgu iepirkties. ‘Toreiz devos turp ar tēvu un kāmēr viņš kārtoja savas štelles, es apstaigāju tantiņu – dzīvnieku tirgotāju rindas. protams tantes bija rūdītas, šādiem gadījumiem sagatavotas. Puikam atļauj pat paglāstīt kaķēnu, paņemt rokās, sajust cik tas mīļš. Nedomājot aizskrēju pie tēva palūgt naudiņu nelielam pārsteigumam. Grūti to nācās izlūgties, bet tas izdevās. Vēl pēc padsmit minūtēm tēvs vairs nebija sajūsmā, jo rokās man jau bija par viņa doto naudu pirkts kaķēns. Lika nest atpakaļ, bet arī tantiņa vairs nebija atrodama. Aizbraucām mājās, tur vēl mama priekšā ar stingru ‘NĒ!’. Izejas situācijai nebija. Sapratu, ka jānes kaķēns prom – aiznesu viņu pie klasesbiedra mājas un turpat pie sētas atstāju cerībā, ka pie klasesbiedra dzīvniekiem bagātajā privātmājā ar tās pagalmu, kaķēnam klāsies labi.’

Klausoties savu puiku īdēšanu sapratu, ka nedrīkstu savu bērnības traumu likt pārdzīvot arī viņiem un pateicu, ka atļauju ņemt, ja mamma ļauj. Ha! Klasisks bērnu izgājiens, jo arī mamma 100% domāja, ka nekad nepiekritīšu ņemt mājās kaķi, tāpēc arī viņa atļāva ņemt kaķi ar nosacījumu, ja es atļaušu, kas likās pilnīgi neticami.

Ok, tagad mums ir lopiņš – patiesībā maza, riža kaķene, kas skrāpē un plosās uz nebēdu. Turklāt pret mani izrāda īpašu mīlestību – naktī palien zem segas un laiza man dibenvaigus. Varbūt viņa domā, ka tas kāds spalvains runčuks blakus? Netieku gudrs, jo šī man nosacīti pirmā pieredze ar kaķiem. 😀

Vārda arī viņai vēl nav, bet dažkārt saucu viņu par Matildi, jo Bokas jaunkundzei Karlsona piedzīvojumos arī bija rižā Matilde.

Svarīgais ūdens

Jaunākais puika ienāca iekšā nošmulējies un nomālējies no galvas līdz kājām. Dubļu pikas uz drēbēm, kurpēs, rokām un pat sejas. Nācās mazgāt.

Paralēli viņa mazgāšanai dušā, centos ievirzīt sarunu vispārizglītojosā gultnē un darīju to stāstot par ūdeni visapkārt un mūsos. Izteicu arī manuprāt svarīgāko šīs dienas atziņu, ka mūsu organismā ~70% ir ūdens. Uz to puika vēsā mierā atbildēja, ka viņš taču zin – ūdens ir tualetes podā! Tā beidzās viņa pirmā bioloģijas stunda. Par manis stāstītā un viņa atziņas saistību domāju joprojām.

Jo esmu vecs

Agrāk es bloga ierakstus publicēju draugiem.lv dienasgrāmatā, bet tagad laikam būs otrādāk.

Kādu vakaru abi ar jaunāko puiku likām pagrūtu puzli. Grūta manuprāt tā ir tāpēc, ka krāsu dažādība nekāda – toņi mijas melns, tumši pelēks, gaiši pelēks un balts. Kādā brīdī nepacietīgi noburkšķēju, ka šī puzle ir mums pārāk grūta.

Uz to sekoja mierīga atbilde, ka tas laikam tāpēc, ka es esmu jau tik vecs.

Paskatījos uz puiku un sapratu, ka viņš to teica pat līdzjūtīgi, jo viņa brūnās acis droši un mīļi vērās manējās. “Jā” es noteicu un pievērsos puzlei.

Kā netikt pie jauna mobilā telefona.

Aizvakar nolēmu nedaudz pa skriet krosiņu pa laukiem. Līdzi protams mans nu jau “mūžīgais” mobilais telefons, kas izturējis vārtīšanos sniegā -30 grādu temperatūrā, vairākkārtēju pārbraukšanu ar automašīnu, vairākus lidojumus un kritienus no liela augstuma, ticis pat aizmirsts ārā cerībā, ka tur arī paliks un tad es reiz tikšu pie jauna mobilā telefona.

Pēc stundu ilga, mierīga skrējiena atgriezos skrējiena sākumpunktā. Vēl tikai skrējiena putekļus un sviedrus noskalojošais dīķis. Novelku apavus, ieskrienos un “plunkš!” dīķītī iekšā.

Tieši tajā mirklī, kad biju ieniris dziļākajā vietā atcerējos, ka, iesēpjams, neesmu no kabatas izņēmis savu telefonu. Turpat vēl zem ūdens esot to izvilku no kabatas un aplūkoju vai ir jēga man nirt laukā, ja viņš jau nestrādā, bet tavu brīnumu – tas stādā, rāda man pareizu laiku un burtiski prasās, lai nesu to sausumā. Izniru un aizmetu to krastā. Pēc peldes telefons strādāja vēl pusstundu līdz viņš izslēdzās.

Žēl tā šķirties no tik izturīga, vienkārša tālruņa, bet no otras puses jau atkal iedomājos sevi pērkam jaunu , mūsdienīgāku mobilo telefonu. Pirms gaidāmā pirkuma divas dienas lietoju mājās atrastu pat jaunāku, plānāku, modernāku Nokia mobilo telefonu par to, kāds bija man.

Un tomēr neticējās, ka vecais slīkonis varētu tik viegli no manis šķirties. Vakar vēlu vakarā nolēmu tam dot vēl vienu iespēju, ieliku SIM karti, slēdzu iekšā un mani atkal gaidīja vilšanās – tālrunis atdzīvojās!

Tagad es tiešām nožēloju to dienu, kad nopirku šo tālruni – NOKIA 6021a. Viņš ir mūžīgs, viņu neiznīcinās nekas, ar viņu var mierīgi atvērt aliņu, bet nav iespējams klausīties mūziku, aizmirst viņu ir grūti, jo viņš ir pietiekoši smags, lai visu lauiku sajustu tā klātbūtni vai prombūtni kabatā. Ar apziņu, ka jaunu telefonu nedabūšu nekad, es ieceļu viņu mobilo telefonu “svēto” kārtā un pasludinu par visu telefonu telefonu!

Bite vs Kāja. 1:0

Rītu sāku publicējot fotogrāfiju ar savām kājām. Bilde necila, bet jauka – viena kāja, otrs sētas stabs (kāja pēc bites kodiena). Toties tagad es labi zinu kā jūtas bēbji, jo arī viņiem pēdas apakšpuse nav vis ieliekta, bet izliekta un pufīga kā man pašlaik.

Arī Twitterī joku plēsēju netrūkst. Jautru toni par manu kāju uzturēja @nebruks , kas manu niezošo, sapampušo kāju apveltīja ar reklāmistu cienīgu mobilo sakaru operatora “Bite” reklāmas skici:

Bet patiesībā šis nav nekāds jautrais reklāmas raksts, bet skumjš stāsts, jo Bite, kas šo visu aizsāka uzreiz pēc kodiena nomira.

Papildinot rakstiņu neliela 9gag stila bildīte-komikss:

Birku mākonis