daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘esot’

Kā netikt pie jauna mobilā telefona.

Aizvakar nolēmu nedaudz pa skriet krosiņu pa laukiem. Līdzi protams mans nu jau “mūžīgais” mobilais telefons, kas izturējis vārtīšanos sniegā -30 grādu temperatūrā, vairākkārtēju pārbraukšanu ar automašīnu, vairākus lidojumus un kritienus no liela augstuma, ticis pat aizmirsts ārā cerībā, ka tur arī paliks un tad es reiz tikšu pie jauna mobilā telefona.

Pēc stundu ilga, mierīga skrējiena atgriezos skrējiena sākumpunktā. Vēl tikai skrējiena putekļus un sviedrus noskalojošais dīķis. Novelku apavus, ieskrienos un “plunkš!” dīķītī iekšā.

Tieši tajā mirklī, kad biju ieniris dziļākajā vietā atcerējos, ka, iesēpjams, neesmu no kabatas izņēmis savu telefonu. Turpat vēl zem ūdens esot to izvilku no kabatas un aplūkoju vai ir jēga man nirt laukā, ja viņš jau nestrādā, bet tavu brīnumu – tas stādā, rāda man pareizu laiku un burtiski prasās, lai nesu to sausumā. Izniru un aizmetu to krastā. Pēc peldes telefons strādāja vēl pusstundu līdz viņš izslēdzās.

Žēl tā šķirties no tik izturīga, vienkārša tālruņa, bet no otras puses jau atkal iedomājos sevi pērkam jaunu , mūsdienīgāku mobilo telefonu. Pirms gaidāmā pirkuma divas dienas lietoju mājās atrastu pat jaunāku, plānāku, modernāku Nokia mobilo telefonu par to, kāds bija man.

Un tomēr neticējās, ka vecais slīkonis varētu tik viegli no manis šķirties. Vakar vēlu vakarā nolēmu tam dot vēl vienu iespēju, ieliku SIM karti, slēdzu iekšā un mani atkal gaidīja vilšanās – tālrunis atdzīvojās!

Tagad es tiešām nožēloju to dienu, kad nopirku šo tālruni – NOKIA 6021a. Viņš ir mūžīgs, viņu neiznīcinās nekas, ar viņu var mierīgi atvērt aliņu, bet nav iespējams klausīties mūziku, aizmirst viņu ir grūti, jo viņš ir pietiekoši smags, lai visu lauiku sajustu tā klātbūtni vai prombūtni kabatā. Ar apziņu, ka jaunu telefonu nedabūšu nekad, es ieceļu viņu mobilo telefonu “svēto” kārtā un pasludinu par visu telefonu telefonu!

Laicīgi noskūties

Mācoties vidusskolā viss likās forši, bet tikai pēdējās divās klasēs. Desmito klasi sabojāja neskūtas ūsas un milzīgi mati.

Vispār nonākt līdz apziņai, ka viņas ir biedējošas palīdzēja klasesbiedrenes. Toreiz psiholoģijā bija laikam dažādi testiņi jāpilda un anketas par sevi vai klasesbiedriem. Jau pirms izlasīju klasesbiedru veidotu aprakstu par mani, sapratu, ka nekas labs tajā lapelē nevar būt rakstīts. Un tomēr pārņēma zināms izbrīns, kad visa problēma izrādījās ūsas. “Normāls džeks, tikai ūsas gan nodzen!”, “Varētu parunāt, ja ne būtu tās parūkas” utt… . Vakars mājās tika pavadīts vannas istabā stundu blenžot spogulī uz savu visādi citādi piemīlīgo ģīmi. Bija pienācis laiks no apmatojuma šķirties un uzsākt jaunu dzīvi. Un tiešām aizmirsās 9.klases izlaiduma bildes, kur čalis lielāks par mammu stāv ar smaidā savilktu seju un melnīgsnējām ūsiņām. Aizmirsās arī aptauja par klasesbiedriem, brokastis, kuras nu tika aizstātas ar ik rīta skūšanās procedūru un es jutos labi. Arī “parūkas” jautājums tika risināts katru reizi ejot pie friziera un atļaujoties palūgt par vēl puscentimetru īsāku griezumu.

Vakardien atgriežoties mājās no darba mani pirmais sveicināja jaunākais dēls Valters. Viņam tūlīt būs 5 gadiņi, no ūsām protams vēl ne vēsts. Tiesa, šoreiz viņš izskatījās citāds. Viņa vaigi un zods burtiski spīdēja no sārtuma. Vaicāts, kas atgadījies, puisēns ar sāpēs savilktu seju noņurdēja, ka esot šodien noskuvies, bet tagad āda sāp! Tas gan ir drusciņ par ātru, turklāt viņš sev nodarījis pāri gribēdams izskatīties kā pieaudzis vīrs. Ņēmu puiku klēpī un mierināju, ka viņš varēs skūties tad, kad būs izaudzis liels. Pie sevis domāju, kaut nu tas nenotiktu par vēlu un nav jācieš no apkārtējo zobgalības, bet atmiņā atausa gadījums, kas mierināja arī manu ievainoto dvēseli.

Noskūties 5.gadu vecumā tomēr ir sīkums, ja to salīdzina ar skropstu korekciju 10.gadu vecumā.

Skolā reiz dikti dauzījāmies. Stilīgi bija atskrūvēt vecā tipa pildspalvas ar ļoti vienkāršo uzbūvi un izmantot to korpusus kā spļaujamās trubiņas.  Noplēš mazu papīra gabaliņu, saņurca mutē un savāļā kā bumbiņu, ieliek trubiņā un pūš cik spēka uz mērķi. Dažkārt “ašākie” prāti aizdomājās papīra bumbiņas aizstāt ar košļājamo gumiju bumbiņām. Šoreiz skolas gaiteņos cīņa bija ilga un iesaistījās visi. Nepaliku parādā līdz brīdim, kad aptvēru, ka kāds spļauj ar košļenēm. Nelaimīgā kārtā pāris šādas ne papīra bumbiņas jau bija ieķepušas man acīs. Mēģinājumi tās izvilkt likās sāpīgi un bezjēdzīgi. Mājās iegāju vannasistabā un izmisīgi meklēju risinājumu iekams vecāki ir atgriezušies no darba. Raut nevar, jo sāp, izmazgāt nevar, jo pārāk saķepis. Atlika galējais risinājums – šķēres. Tā es šķīros no savām tumšajām, kuplajām skropstām, bet ar to problēmas tikai sākās. Plakstiņš, ja to netur skropstas neturās kā vajag uz acs – tas ņurcās, staigā un traucē acij. Kad pārnāca mamma centos no viņas izvairīties, pildīju mājas darbus, skatījos TV, lai tikai nav uz viņu jāskatās un, lai viņa nepamana manu jauno acu modi.

 

 

 

 

 

Birku mākonis