daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘ģeogrāfija’

Veikalnieks nav ģeogrāfs

Latvijā visi spriedelē par krīzi un ekonomikas attīstības tempu samazināšanos. Cilvēki iepērkoties mazāk un lētāk. Arī veikaliem tātad vajadzētu “piebremzēt” ar iedzīvotāju naudas maciņu tukšošanu.

Un tomēr šajā sakarā dīvaina man šķiet situācija Olainē. Šeit veikalnieki acīmredzami nav ne ģeogrāfi, ne plānotāji, jo viņu vēlme iekasēt naudu ir pārsteidzoši kliedzoša un pretrunā ar jebkādiem man saprotamiem principiem. Vai tiešām uzdevums ir sabūvēt pēc iespējas vairāk veikalu un tuvāk vietai, kas faktiski ir vienīgā iebrauktuve Olaines pilsētā? Atbilde ir !

Karte

Par Ģeogrāfiju: 

Olaines pilsēta, kas ir viena no apdzīvotākajām pilsētām Latvijā (iedzīvotāji/m2) atgādina milzīgu izstieptu mikrorajonu. Visapkārt ir daudzstāvu ēkas un tikai pilsētas tālākajā nostūrī dienvidrietumu nostūrī vērojamas privātmāju ciematu attīstības tendences. Lieki piebilst, ka vecākā, bet tajā pašā laikā proporcionāli vismazāk apdzīvotā pilsētas daļa atrodas tieši tur kur notiek lielveiku būvniecības eksplozija!

Par Veikaliem:

Es dzīvoju Pilsētas vecākajā daļā. Kad sākām tur dzīvot nebija nviena lielveikala izņemot “Saulīte” (tagad maxima) pilsētas ģeogrāfiskajā centra daļā. nepagāja necik ilgs laiks kad uzradās “Olanija” – veikals, kuru izveidoja vecā padomju laikos eksistējušā universlālveikala vietā. Tas bija daudz tuvāks mums un pateicoties tam, ka laikam pieder “Olana” konditorijas izstrādājumu uzņēmumam ātri iemantoja savu stabilu vietu Olaines pārtikas veikalu vidū. Tas bija jūtams, kad daži tuvākie mazie pārtikas veikaliņi tika slēgti, vai arī mainīja tirdzniecības sortimentu. Pēc kāda laika uzzināju ka jaunajā Olaines daļā kurā nekad neiegriežos  ir atvērts “Leaderprice veikals. Likās, ka šo lielo veikalu trio, kas arī ģeogrāfiski sadalījuši pilsētu trīs daļās, nekas nespēs apturēt. Un tomēr notika pārsteigums! netālu no “Olanijas” darbu sāka “Elvi”. Pieraduma pēc to apmeklēju ļoti reti, kautgan apkalpošana tur ir jūtami labāka nekā “Olanijā”. Pa pilsētu sāka izplatīties likumsakarīgas runas ka vienam no veikaliem tāpat būs jāpazūd un draud bankrots (toreiz padomāju, ka tas ir “Elvi”, jo ir pamaz tur to apmeklētāju). Šo šķietami sakarīgo prātojumu likvidēja ziņa, ka netālu no “Elvi” tiek būvēts “Supernetto”! Tā ir tiesa un veikals jau strādā uzņemdams daļu vilciena pasažieru, jo atrodas tieši pie dzelzceļa stacijas. Arī tas ir savdabīgs gājiens, jo agrāk tie kam no darba braucot ar vilcienu bija slinkums iet līdz “Olanijai” iegāja iepirkties “Elvi”, bet tagad tie, kam slinkums iet līdz abiem pieminētajiem  iet uz “Supernetto”. Tiem kam liekas ka situācija jau tagad ir traka varu teikt, ka būs vēl interesantāk, ja piepildīsies baumas, ka pašā Olaines sākumā būvēs “Maxima XX”! Ja tā notiks, tad ir skaidrs ka “Maxima XX” cer uzņemt autobraucējus, kas līdz šim iebraucot Olainē izvēlējās piestāt pie viena no trim līdzšinējajiem pilsētas vecās daļas lielveikaliem. Un tomēr vai tas nav par traku priekš 13000 iedzīvotāju pilsētas, ka tiek sabūvēti iespējams 5 lielveikali vienā konkrētā, salīdzinoši mazapdzīvotā pilsētas daļā!?

P.S. IMAO būs pamatīgs pārtikas veikalu cīniņš par Olaines iedzīvotāju maciņiem 😀

Eesti apceļojums (14.08.08-16.08.08) – trešā diena

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKcsr5VtdGI/AAAAAAAAAf0/iyVBL3fxSMY/Igaunija_celojums_08.2008_071.jpg

3. diena

rīts

Rīts nelielajā Peipsi-lained hotelītī pie Peipusa (Peipsi) ezera sākas drūmi, jo ārā laiks ir pretīgi auksts – līst vai smidzina lietus un debesis ir pelēki nomākušās. Uzēdam pašvakas brokastis un iepazīstamies ar kādu latviešu sievieti, kura ar vīru arī nolēmuši apceļot Igaunijas āres. Pēc brokastīm sakāpjam mašīnā un steidzamies prom uz Tartu (Tērbatu).

Tartu

Braucot uz dienvidiem Tartu virzienā laika apstākļi manāmi uzlabojas. ir apmācies, bet nav vairs tik auksti un arī sauli jau šur un tur var samanīt caur mākoņiem. Braucot iekšā Tartu ar ceļa biedriem nosmejamies, ka pilsēta jau liekas pat nedaudz latviski atpazīstama un mājīga. Nedaudz pariņķojam pa pilsētu un uz labu laimi atrodam stāvvietu kurā sestdienā nekas nav jāmaksā. paejot nieka 20 metrus vecpilsētas virzienā saprotam, ka esam atstājuši auto tieši pie Rātslaukuma un visa tartu senā pilsētas daļa ir mums pie kājām.

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKc4KTADrqI/AAAAAAAAA2E/7btOFCEapJ0/Igaunija_celojums_08.2008_235.jpg

Nedaudz pastaigājam pa rātslaukumu un pieguļošajām ieliņām, kas diezgan pilnas ar Latvijas tūristiem.

Arī Universitāti aplūkojām un aiz tās esošajā kalnā, kur atrodas Doma baznīcas drupas uzkāpām. Kalnā priecē arī uzstādītais seno Igauņu upurakmens par kura eksistenci mums par lielu pārsteigumu šajā “viss notiek tikai igauniski” zemē liecina plāksne ar uzrakstu gan igauniski, gan krieviski.

https://i1.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SKc5r0gYpEI/AAAAAAAAA40/tHq1ClM7SDg/Igaunija_celojums_08.2008_255.jpg

Pilsēta atstāj par sevi vislabāko iespaidu. Tiesa nogurums un pelēkie laika apstākļi ir darījuši savu un vairāk pat neko tā īsti aplūkot negribās. Sēžamies auto un braucam Igaunijas un Latvijas robežas virzienā. Plānā paredzēts vairs tikai Munameģa apmeklējums.

Alas

Jo tuvāk Latvijai, jo karstāks, saulaināks un tveicīgāks kļūst laiks. Saules siltums izvēdina mūsu drūmākās domas un atkal rodas vēlme ielūkoties Igaunijas kartē kāda apskates objekta meklējumos. Potenciālie apskates objekti izrādās vairāki, bet kā pirmo nolemjam aplūkot Piusas alas, kuru pazemes platība pārsniedz 10 hektārus. Piusa novietota tikai pāris kilometrus uz rietumiem no Igaunijas – Krievijas robežas. Atrast alas, ja māk lasīt karti, ir viegli. Pirms gada mana sievasmāte bija uz šīm alām un teica ka kārtīgi tās izstaigājusi vairāku kilometru garumā zem zemes. Arī mēs ceram uz kautko līdzīgu, bet alas atrast neizdodas, līdz saprotam, ka visas ieejas alās ir aizbetonētas un pie galvenās ieejas alāsir uzslieta ēka. Kļūst skaidrs, ka pagāšgad alas apsekojušajiem latviešiem ir paveicies, jo tagad jāmaksā par ieejas biļeti. Tā arī darām, bet ieejot iekšā jūtamies ārkārtīgi vīlušies, jo tālāk par 10 metriem alu kompleksā ieiet neizdodas dēļ uzslietā nožogojuma.

https://i1.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKc69UAHLoI/AAAAAAAAA7Y/L8Xnu7T8-_8/Igaunija_celojums_08.2008_274.jpg

Žēl, bet esam vīlušies – var redzēt, ka alas ir lielas un skaistas, bet laikam nu jau cilvēku dzīvībai bīstamas un tādēļ arī ar pārvietošanās ierobežojumiem cilvēkiem. Gide, kas visu stāsta igauniski un tieši mums krieviski gan cenšas mūs vēl pierunāt iet tālāk uz karjeru, kas atrodas aiz alām, bet mēs atsakamies, lai dotos tālāk.

Pēdējā pils

Par nākošo, priekšpēdējo apskates objektu Igaunijā izvēlamies Vastsellinas pilsdrupas.Pils kādreiz kalpojusi par Igaunijas dienvidaustrumu robežnocietinājumu.Jāsecina, ka šeit tiešām ir padomāts ne tikai par pašām pilsdrupām, bet arī tām pieguļošo teritoriju sakārtošanu.

https://i0.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SKc753IwFtI/AAAAAAAAA9Y/7a9pTRH2cz4/Igaunija_celojums_08.2008_289.jpg

Pildrupas nelielas, bet to relatīvais augstums no pilskalna pakājē tekošās upītes ir diezgan iespaidīgs. Nolemjam nokāpt arī līdz upītei un baudīt iespējams pēdējos Igaunijas dabas jaukumus.

https://i1.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc8BtbsalI/AAAAAAAAA9s/QW2hLJ1mTS8/Igaunija_celojums_08.2008_291.jpg

Tveices un lielā karstuma dēļ atpakaļceļš kalnā ir grūts, bet mēs to paveicām 🙂

317,6m.v.j.l.

Pirms aptuveni 2 nedēļām biju uz Alūksnes kapu svētkiem un visiem klātesošajiem aizrautīgi stāstīju cik ļoti man patika braukt pa senās Prūsijas kalnainajiem, ar liepām apstādītajiem, līkumainajiem ceļiem (bildes no šī braucien ir šeit). Uz to mans onkulis atbildēja, ka tad jau man kā reiz vajadzētu pavizināties pa Dienvidigauniju pie Munameģa. Sacīts – Darīts! Braucam uz Munameģi – augstāko virsotni trīs Baltijas valstīs ar absolūto augstuma atzīmi 317,6m.v.j.l.. Jāatzīstas, ka arī šeit man bija piemeties neliels Igauņu vadātājs, kurš mani aizvilka uz Munameģim piegulošā ezera otru pusi, bet laipns, krieviski runājošs igaunis ātri glāba situāciju. pārsteidz lielais tūristu skaits pie Munameģa, pat dažus lielos tūristu autobusus varēja redzēt. No lajas kāpiens Munameģī liekas grandiozs, jo uz augšu ved betonētas repītes un paralēli tām betonēts celiņš bez saredzama gala. Kāpt sākām nedaudz norūpējušies, bet kad tikko iegājām ritmā izrādījās, ka jau esam sasnieguši virsotni.

https://i0.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc8Pw1TSqI/AAAAAAAAA-E/Ttc6voZCxr4/Igaunija_celojums_08.2008_294.jpg

Skats no Munameģa platformas nekāds, jo visapkārt viss apaudzis ar kokiem un krūmiem. lai kautko ieraudzītu jābrauc augšā baltajā tornī, bet šoreiz pat man negribējās tērēt naudu braucienam ar liftu. Atnācām, ieraudzījām, aizgājām. Vislielāko prieku man sagādāja brauciens no Munameģa līdz Latvijas robežai, jo ceļš bija kvalitatīvs un tikpat lieliski kalnains un līkumaini bīstams, kā mans onkulis Māris V. man bija stāstījis.

THE END

Jau kādus pāris kilometrus pirms Latvijas robežas ceļa kvalitāte jūtami kritās. Tas arī daļēji priecēja, jo tātad pie stūres aiz noguruma aizmigt nav iespējams 😀 Vēl tikai pēdējā bilde uz robežas Veclaicenes robežpunktā un esam LV.

https://i0.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc8VAMWnrI/AAAAAAAAA-M/0e4acRVpXVM/Igaunija_celojums_08.2008_295.jpg

Vēl tikai pāris stundu ceļš pa Vidzemes drebulīgo šoseju un esam mājās.

Ceļojuma trešās dienas maršruta karte:

Visas bildes ir šeit:

Igaunija_celojums_08.2008

Visi raksti par Igaunijas apceļojumu:

1. diena

2. diena

Eesti apceļojums (14.08.08-16.08.08) – otrā diena

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKcsr5VtdGI/AAAAAAAAAf0/iyVBL3fxSMY/Igaunija_celojums_08.2008_071.jpg

2. diena

rīts

Rīts viesmīlīgajās naktsmājās Metsaveere. Ap 8:00 pieceļamies, izstaipīšanās, rīta rosme un duša.Iepriekšējā vakarā sarunājām ar saimnieci brokastis par 50 kronām uz cilvēku, bet par bērniem viņa naudu teica ka neņems, tātad 150 kronas par brokastīm 5 cilvēkiem. Brokastu laiks noteikts uz 9:00. nedaudz bažīgs par plānotajām brokastīm kāpju lejā un pēc nelielas laipnas vārdu apmaiņas ar saimnieci pieejam pie brokastu galda. Redzētais pārspēj pat manas vislabākās iedomas! Bez ļoti garšīga izskata omletes ar gurķīšiem, tomātiņiem un maizītēm ar sieru vai gaļu uz galda atrodas arī trauks ar mājas sieram līdzīgu masu un otrs trauks ar svaigu zemeņu zapti! Vēl pārsteigtāki esam kad saimniece norāda uz kādu trauku, kas piekrauts ar svaigi ceptiem kēksiņiem! Esam patīkamā šokā par redzēto un arī mūsu kuņģi jūtas aplaimoti to visu nomēģinot. Brokastis ir lieliskas un arī garastāvoklis liekas kļūst labāks ar katru mirkli. priecīgi par jaukajām nakstsmājām pametamsmaidīgo saimnieci un viņas īpašumus, lai dotos tālāk uz ziemeļaustrumiem.

ciemā pie muižkungiem

Mūsu mērķis ir divas Igaunijas ziemeļaustrumu muižas – Palmse un Sagadi.

Ceļu uz tām atrodam praktiski bez lielām problēmām. Sagadi muiža ir nedaudz lielāka, bet mazāk sakopta.

https://i2.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SKcuSfNGW5I/AAAAAAAAAiY/c445vSWCSgg/Igaunija_celojums_08.2008_090.jpg

Savukārt Palmses muiža ir lieliskā kārtībā ar atjaunotu lielu parku, saimniecības ēkām un ļoti lapi restaurētām iekštelpām ar inventāru, kas atvests no visas Igaunijas. Palmses muižas pagrabā ir vīna pagrabiņš, kurā iespējams iegādāties arī Igaunijā ražotus vīnus. Mūsu izvēle bija divas pudeles “Jōhvika vein” un par savu izvēli neesam vīlušies arī šodien 🙂 Izstaigājam jauko Palmses muižas parku un atkal varam doties uz nākamo mērķi.

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKcvYEVCDqI/AAAAAAAAAkk/ftQ_383M5aI/Igaunija_celojums_08.2008_106.jpg

kur ir tas akmens, bļin…

Brauciens turpinās uz Ehalkivi – Ziemeļeiropas lielāko laukakmeni, kura diametrs itkā ir 50m. Pa ceļam vēl piestājam pie Baltijas jūras, kaskādā ceļa posmā pieiet pie paša autoceļa. priecīgs novelku plikas kājas, bet tālāk par pludmales smiltīm netieku drausmīgās jūras smakas un kautkādu duļķaini melnu izmešu dēļ jūras krastā.

https://i0.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SKcxH8pEZUI/AAAAAAAAAoE/LUIDG9F9NRk/Igaunija_celojums_08.2008_132.jpg

Dodamies tālāk. Braucam jau krietnu laiku turklāt ceļu kvalitāte sarukusi līdz dramatiskam līmenim, līdz braucam jau vairs pa tādu ceļu pa kādu man pat Latvijā nav nāciers braukt. Apmetam pāris lieliskus lokus pa Igaunijas lauku ainavām līdz beidzotsaprotam, ka esam apbraukuši milzīgu loku un nonākuši tajā pašā krustojumā kurā reiz jau bijām. Pie krustojuma sēž vietējo bariņš un liekas pat ka kautko svin jo ļaudis ir neparasti daudz, visi laucinieciski primitēvi ar nedaudz aizdzertām sejām. Nolemjam ielaisties sarunā. tas izrādās pareizais risinājums! Puslīdz apskaidro mums brauciena virzienu un atkal kumeļš ved mūs pa ceļu pa kuru jau reiz braucām, tikai nogriešanās vieta ir cita. braucam līdz redzm norādi Ehalkivi. Braucam tālāk mežā gaidot kaut vismazāko norādi par akmens tuvumu. Ceļš pārvēršas katastrofā pēc pāris kilometriem un no lauku ceļa tas pārtop par purvainu meža ceļu pa kuru varbūt labi ja 5reizes gadā kāds igaunis ar traktoru brauc. Ne bez grūtībām apgriežu kumeļu un dodamies atpakaļ līdz mājām, kurās uzjautājam pēc ceļa. saimnieks igauņiem netipiski atsaucīgs un labprāt pats piedāvā pāriet uz runāšanu po čelovečeski.

Izrādās esam aizšāvuši jau garām. Atkal braucam atpakaļ! Pie kautkādas baltas bākas apturam un kāpjam laukā, lai ar kājām sasniegtu jūru. Tiesa jūrā pilns ar akmeņiem un kādi 4 lielāki un mums arī nav ne jausmas vai maz kāds no tiem ir īstais 😀 Pasēžam, pasildamies un izvēdinam ceļa meklēšanas laikā nokaitētās galvas.

https://i0.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SKcykUd8M_I/AAAAAAAAAqk/VCXeccRS7Ns/Igaunija_celojums_08.2008_150.jpg

Uz auto atgriežamies atbrīvoti un nākamais lielais pārbrauciens uz Rakveri var sākties.

Rakvere

Rakveri redzam jau iztālis. Arī senpilsētas atrašanās vieta ir zināma, jo braucot iekšā bija redzami pilsētas vecās pils mūri. Automašīnu atstājām bez problēmām tieši pie pašas vecpilsētas.

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc0Ymcs6aI/AAAAAAAAAt0/Zyr5HmrOD7U/Igaunija_celojums_08.2008_174.jpg

Pilskalns tiešām iespaidīgs – stāvs un augsts. Pils mūri daļēji atjaunoti, bet pietiekoši, lai neviens nevarētu pilī iekļūt nenopircis biļeti.

https://i0.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc1CCzu2sI/AAAAAAAAAvM/ZbiFL3PE6ZQ/Igaunija_celojums_08.2008_184.jpg

Rakveres simbols ir vērsis un kad sanāca tuvoties pilij nevarējām pat saprast vai pirmo iet aplūkot pili vai blakus uzstādītomilzīgo vērša skulptūru…

https://i2.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKc0eEWMTAI/AAAAAAAAAuI/P7t5ebaH8Bs/Igaunija_celojums_08.2008_176.jpg

Pati pilsēta atstāj labu iespaidu. centrs sakopts un simpātisks. iestiprināties nolēmām pašā vcentrālajā laikumā esošā ēstuvē. Izvēle bija lieliska, jo vismaz bērniem gaidot pasūtījumu bija ko darīt 🙂

https://i2.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKc1HlVWN0I/AAAAAAAAAvU/OleuNRqpdgM/Igaunija_celojums_08.2008_185.jpg

Arī paēst varēja krietni labāk nekā Tallinā iepriekšējā dienā. Kad jau bijāmbeiguši ēst centrālajā laukumā sāka spēlēt policijas orķestris un visu laukumu ar karogiem rokās piepildīja pāris simti dažādu pilsētu policistu, kuriem laikam kādi svētki paredzēti. Braucot ārā par to vareni nopriecājos, jo redzot kādas 6 pilicijas automašīnas apsargājot svētkus bija skaidrs ka uz šosejas par 6 policijas ekipāžām mazāk 🙂 Šī pārliecība dod iespēju man labi rullēt nesamazinot braukšanas ātrumu zem 130km/h, jo jāatgūst kaut nedaudz zaudētais divu stundu laiks, ko pavadījām maldoties un meklējot lielāko akmeni.

Kохтла-ярве

Rakvere atstājusi ārkārtīgi patīkamu iespaidu un arī brauciens jau tuvojas pusei. Dodamies uz Kohtla-Jarve pilsētu Igaunijas austrumos. Tur vēlējāmies aplūkot pazemi un  izpētīt kalnraču darba apstākļus Igaunijā.

Iebraucam pilsētā un uz ceļa sajūtos kā Latvijā, pēc apbūves spriežot kā Olainē pirms 15 gadiem. Kartē redzams ka pilsēta ir plaša, liela un izstieptas formas. Tāpēc palīdzību muzeja meklējumos nolemjam meklēt pirmajā benzīntankā. Ieeju benzīntankā un saku Tere, bet sieviete aiz letes man po čelovečeski atbild Dobrij 😀 Viņa izrādās atsaucīga un uzzīmē pat karti kā nokļūt īsti līdz muzejam. Diemžēl gan tur nokļūstot atklājas, ka tas atvērts līdz 17:00 un mēs varam atgriezties Igaunijā no Kохтла-ярве republikas.

Narva

Mūsu ceļš ved mūs uz tālāko ceļojuma mērķi austrumos – Narvu. Arī šeit šoseja ir labas, šur tur normālas kvalitātes un mūsu ekipāžas ātrums krietni pārspēj vidējo igauņu pārvietošanās ātrumu uz šosejas. par iebraukšanu Narvā saprotam nevis pēc ceļa zīmēm, bet gan tālbraucēju automašīnu rindām vairāku kilometru garumā. Nesamies visiem garām un drīz vien apmaldamies pilsētas daudzajās ielās. Apstājamies kādā vietā no kuras lieliski redzami divi cietokšņi. kad vietējai krievietei vaicāju kā aizbraukt līdz cietoksnim upes otrā krastā, saņemu atbildi, ka tā taču ir Krievija un tur es tik vienkārši vis netikšu 😀 Nu viss ir skaidrs, – vieta ir īstā un var sākt robežas izpēti.

https://i1.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc1_uEs3GI/AAAAAAAAAxE/kCGBfNUn4TI/Igaunija_celojums_08.2008_198.jpg

Izstaigājam Igauņu pusē esošo Hermaņa cietoksni un kārtīgi sabildējam Krievijas puses cietoksni un robežpunktu.

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc3NmEolAI/AAAAAAAAA0M/kSbnLZqTQ-A/Igaunija_celojums_08.2008_221.jpg

Sāk jau krēslot un tātad šis ir pēdējais mūsu apskates objekts ziemeļigaunijā. Vēl priekšā tāls ceļš līdz iespējamajai nakstmāju vietai pie Peipusa ezera.

kas meklē tas atrod

Ceļš ir garš un visi ļoti noguruši. Bet ir jābrauc, lai atrastu naktsmājas. Pienāk tumsa, bet neesam tikuši līdz Peipusam, diemžēl arī naktsmāju vietas nav atrodamas. Braucam tālāk līdz beidzot sasniedzam Peipusa ezeru un pirmās kempingu vietas.

https://i1.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SKc3nxn6tjI/AAAAAAAAA1A/R5BCM3PbARU/Igaunija_celojums_08.2008_227.jpg

Pēc ilgāka laika satiekam arī pāris lettiņus, aprunājamies un noskaidrojuši ka brīvu vietu nav dodamies tālāk. Nākamjā norādītajā vietā arī viss pilns. Atkal braucam un liekas līdz Tartu man tā nāksies stūrēt, bet paveicas pie Peipsi-lained hoteļa, kurā tieši viens četrvietīgs numuriņš ir brīvs.

https://i1.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SKc30YH2-lI/AAAAAAAAA1Y/VJgsxRXHM1k/Igaunija_celojums_08.2008_230.jpg

Tas mums lieliski der un ar atvieglojumu sev saprotam, ka 22:00 esam beidzot atraduši naktsmājas. Ēduši neesam, bet nogurums ir tāds, ka neko vairāk par tasi tējas ar kūciņu vai saldējumu negribam. Liekamies čučēt, lai no rīta turpinātu savu trīs dienu ceļojumu apkārt Igaunijai.

Ceļojuma otrās dienas maršruta karte:


Visas bildes ir šeit:

Igaunija_celojums_08.2008

Visi raksti par Igaunijas apceļojumu:

1. diena

3. diena

Eesti apceļojums (14.08.08-16.08.08) – pirmā diena

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKcsr5VtdGI/AAAAAAAAAf0/iyVBL3fxSMY/Igaunija_celojums_08.2008_071.jpg

Beidzot esmu atgriezies mājās no kārtējā trīs dienu ceļojuma. Aiz muguras palikuši nobraukti ~1400km un nobrauktais loks gar kontinentālās Igaunijas ārējām robežām ar maršrutu Rīga-Pērnava-Tallina-Rakvere-KohtlaJarve-Narva-Tartu-Rīga. Braucienā dalību ņēmām piecas personas, kas pilnībā arī atbilst mana kumeļa normālajai ietilpībai un nestspējai. Braucu ātri (120-160km/h) un bez liekām apstāšanās vietām, bet protams manu ātrumu lieliski kompensēja Igauņu vadātājs, kas mūs pavadīja praktiski visu ceļojuma laiku un nepameta līdz pat Munameģim 😀

Ceļojuma dalībnieki:

  • Volvo s60 markas kumeļš
  • ES un citi zvēri (kopā 5)

1. diena

Zemais starts

Saulains rīts mājās Olainē. 8:00 piecēlāmies. Sapakojām mantiņas, izbraucām no Olaines ap 9:00, kaut plānots izbraukt bija jau 8:30. Pēc pusstundas Rīgā, Ziepniekkalnā mašīnā paņēmām pēdējo līdzbraucēju – manu tēvu un tālais ceļš uz ziemeļiem varēja sākties.

kur ir kronas?

Nevienam nebija Igauņu kronas, bet cerējām naudu samainīt Juglā kur ir gan SEB, gan Hansabanka un vēl pāris citu balnku filiāles. Rezultāts diemžēl bija tāds, ka nekur Igauņu naudas nebija un nācās dragāt vien tālāk ziemeļu virzienā cerībā, ka kautkur pirms robežas jau nu noteikti samainīsim. Laimi mēģinājām Salacgrīvā, kur arī atrodamas dažādas bankas, bet atbilde parasti bija viena un tā pati – “…vēl nav!”. Vīlušies Igauņu naudas trūkumā devāmies iekšā Igaunijā bez nevienas kronas. Iebraucot Igaunijā uz brīdi aizmirst par naudas problēmām lika vietvārdi, šajā gadījumā “Papisilla” 😀 Diemžēl arī pirmajā Igaunijas benzīntankā naudu samainīt neizdevās un mums tur laipni ieteica braukt vien līdz Pērnavai. Pērnavā tiešām atradām parastu “Alfa” tipa lielveikalu kurā mierīgi samainījām mūsu muflonus (Latus) pret viņu tugrikiem (kronām). Vismaz igauņu nauda tagad bija kabatā un ceļojums varēja turpināties Tallinas virzienā.

pirmā pietura

Braucām ar abiem bērniem un tāpēc ceļā līdz Tallinai bija kautkur arī jāpaklenderē apkārt. Pirmo iespēju to izdarīt meklējām vietā ko sauc Varbola. Piebraucām, apstājāmies, izbraukājām miestu.. kautkāds neko neizsakošs muzejs un atjaunotas laikam muižas ēkas ar muzeju. Nekā sevišķa, jo pat iet skatīties negribas. Nolēmām pabraukt tālāk aiz miesta.Jo tālāk braucām jo vairāk likās, kajāgriež atpakaļ. Bet par laimi atradām kādu eestipoisi kam uzjautāt ko te vispār redzēt. Izrādās esam apstājušies pie sena Igauņu nocietinājuma, kas pēc visa spriežot bijis izvietos dziļi purmā uz neliela paaugstinājuma, bet ar sakrautām akmeņu sienām un samērā lielu iekšējo pils laukumu. No baļķēniem sastellēta katapulta, lielais arbalets un citas viduslaikos izmantotās mūru graušanas ierīces. Arī senā aka atjaunota un ieejas vārti, liekas nekas īpašs, bet apkārt esošais purvs to tiešām padara par grūti pieejamu teritoriju. Atrodās arī daži samērā interesanti kokgriezmi kurus mans vecākais dēls iemēģināja ar lielu prioku 🙂 Aplūkojam, izlokam kājas un aidā tālāk uz ziemeļiem.

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKcoehjAmHI/AAAAAAAAAXI/mav-C-Z5Jpo/Igaunija_celojums_08.2008_007.jpg

ceļš labs, bet vai lēts?

Brauciens rit strauji, ceļi lieliski un es nevaru novaldīties neskrienot garām visiem igauņu bāleliņiem uz 140km/h. Ātrums lielisks, lai paspētu izpildīt dienas normu – nokļūt pēc iespējas tālāk aiz Tallinas. Un tomēr arī igauņi nav zemē metami braucēji un autobraucēju solidaritāte pārsniedz entiskās robežas – viens zibsnis ar gaismām un es saprotu, ka skriet vairs var nebūt lēti. prātā jau rēķinu cik simtus eiro es man varētu palūgt par ātruma pārsniegšanu virs 40km/h. Un tiešām pēc kilometra stāv kārtībnieki, tiesa jau noķēruši kautkādu autobusu uz kratīšanu. Autobusa žēl, bet mums jāskrien – pedālis grīdā un mēs esam prom no nedaudz biedējošā igauņu poliču auto.

otrā pietura

Tuvojamies Tallinai un kļūst skaidrs, ka mūsu meklētais Keilas ūdenskritums vairs nav tālu. Prieku par viegli paveikto ceļa posmu nomaina pirmā kļūda izvēloties ceļu pa kuru braukt. ir skaidrs, ka igauņu vadātājs vairs nav tālu jāmeklē. griežamies uz riņķi līdz nokļūstam uz pareizā ceļa. Braucam pareizi, bet atrast pat vajadzīgo ciemu nevaram. ceļa kvalitāte drausmīga un mašīnu maz. Sieva stāsta, ka šeit kādreiz PSRS armija visas lietas bīdījusi. maldīšanās kļūst nepanesama, jo nonākam 5 ceļu krustojumā bez nevienas ceļa zīmes vai norādes uz kādu apdzīvotu vietu. Šeit igauņu vadātājs mūs tiešām jau noķēra! Atpakaļskata spogulī pamanīju tuvojamies auto, izlecu ārā un ar karti rokās izmisīgi vicinoties apturēju viņu. Tie ir somi, kas kā saziņas līdzekli izvēlas angļu valodu un ar GPS iekārtu man mēģina izskaidrot ceļu. igauņu vadātājs gan ir sabojājis arī viņu GPS iekārtu tik ļoti, ka vizuāli karti man viņi tā arī neparāda, bet izskaidro ceļu. Sekojam viņu norādēm un  sev par lielu pārsteigumu tiešām atrodam meklēto ūdenskritumu. Ūdenskritums skaists, bet kā redzams tad nav vēl pilnībā atguvies no drausmīgā sausuma, kas pirms pusmēneša to bija izžāvējis pilnīgi sausu. Atkal pastaiga, fotografēšanās un varam doties uz Tallinu.

Tallina

Ceļa kvalitāte kopš pametām Keilas ūdenskritumu ir fantastiski uzlabojusies. Arī Igaunijas galvaspilsētas tuvumu var just ikvienā nobrauktajā kilometrā. Tallinā iebraucam normāli, bet man kā pieredzējušam šoferim tomēr orientēšanās jaunajā pilsētvidē ir pagrūta. kādu laiku bezsakarīgi riņķojam pa pilsētu, kurā ar norādēm manuprāt ir pašvaki, bet jo ilgāk riņķojam, jo labāk iepazīstam pilsētu. Pārsteidz iespēja iebraukt vecpilsētā, jo pierasts, ka pie mums iebraukšana Vecrīgā ir praktiski neiespējama. Iebraucam vecpilsētā un nezinot, ka pa to var mierīgi ar auto pārvietoties, novietojam kumeļu uzreiz pie pilsētas mūriem. Dodamies iekšā pastaigā pa seno Tallinu bez sakarīgas vecpilsētas kartes un ar izsalkušiem vēderiem. Mērķa konkrēta nav, bet galvenais ir atrast kur varētu kulturāli paēst. Esam nogājuši tikai 500 metrus kad sākas spēcīgs lietus, to pārlaižam kādā no senajām vārtrūmēm. kad lietus pierimst dodamies iekšā vecpilsētas šaurajām ieliņām. Ātri vien nonākam rātslaukumā. Par ko īpaši brīnīties nav, bet viss ir sakopts un atgādina vecrīgu.

https://i1.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKcrS_J3MbI/AAAAAAAAAcU/R4JUapFr8CU/Igaunija_celojums_08.2008_045.jpg

Mūsu ēstuves meklējumi sāk jau atgādināt medības, jo jācenšas apvienot cena ar kvalitāti.Atrodam šķietami piemērotu vietu, kas viesus vilina jau ar savu nosaukumu – Eesti restoran.

https://i2.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKcrlVsHpsI/AAAAAAAAAdY/86hYYGn0HME/Igaunija_celojums_08.2008_053.jpg

Viesmīle ar grūtībām saprot angļu un krievu valodu, ja arī kautko saprot, tad atbild ļoti izvairīgi. Pasūtam un gaidam aptuveni 20 minūtes.kad ēdiens atnests konstatējam, ka mums īsti nav atnests tas ko pasūtījām, bet īstas sajēgas par to kam tad bija šķīvī jābūt arī nav, tāpēc nolemjam neprotestēt. gaidu arī savu porciju, bet tās kā nav tā nav. kad atnāk viesmīle un viņai tiek atgādināts par manu pasūtījumu, viņa ieskatās lapiņā, pietvīkst un sažņaugusi rakstāmo aizskrien. Mūs tas protams uzjautrina un savu porciju vēl pēc 10 minūtēm atnes. kĒdot novēroju zaglēnu klātbūtni Tallinas ielās – atlika vien sievai aiziet no galda un pie pašas ielas malas atstāt fotoaparātu, ka uzreiz 3 šķelmīgi,aizdomīgi, pēc izskata spriežot igauņu zēniņi sāka dīdīties ap galdu. Lai nozustu viņiem pietika ar manu naidīgo skatienu un fotoaparāta pavilkšanu uz manu pusi.  Ēdiens gan jāatzīst ir negaršīgs un salīdzinot ar Rīgu padārgs. Ejam prom neapmierināti un uzvilkti. Nāk vakars, bet vēl esam Tallinā. neko daudz neesam redzējuši un arī paēduši nejūtamies. Vērl izmetam loku pa vecpilsētu un laižam prom. Degviela iet uz galu un Tallinā atrodam Statoil uzpildes staciju. Apkalpo meitene un te sākas joki, jo šoferis esmu es, bet maksāt par degvielu ar karti vēlas mans tēvs, turklāt igauniete kategoriski atsakās saprast un atbildēt manam tēvam krieviski.

Mūsu saruna ar Statoil igauņu darbinieci:

Es: mans tēvs maksās ar karti

Viņa: ….

Viņa: vai viņam ir autovadītāja apliecība?

Es:nav, bet viņš var atnest pasi

Viņa: nē, man nevajag viņa pasi, bet viņa autovadītāja apliecību!

Es:es esmu autovadītājs, vai viņš nevar maksāt par degvielu ar kuru braucu es? 😮

Viņa: labi, lai atnes pasi… cikrādīja summu par degvielu?

Es:kā lai es to zinu… kautkāds tūkstotis

Viņa: bet cik precīzi?

Es:kā lai es tos tūkstošus atceros tajā jūsu naudā?

Viņa:labi, bet kura ir jūsu automašīna?

Es: Volvo s60 ar LV numuru

Mēs samaksājam un aizejam saprotot, ka tiešām igauņi ir vnk. stulbi!

beidzot liekamies uz pakas…

Ir jau vēls un mēs beidzot tiekam ārā no Tallinas. Esam noguruši. nepaēduši un ļoti neapmierināti ar Igauniju. Tiesa iepriecina ceļš, kurš pāris kilometrus no Tallinas rakveres virzienā pāriet ātrgaitas ceļā. Sākas skriešanās sacīkstes ar igauņiem, kurās ar ātrumu 160km/h uzvaru es 😀 Aizmugurē braucošie Igauņi arī naliekas bēdīgi, jo ir atradies sponsors 😀 Sākas spēcīgs lietus, gandrīz visi igauņi atpaliek, bet mēs steidzamies jo nav nakstmāju. Nobraucam diezgan lielu attālumu līdz sasniedzam iecerēto naktsmāju miestu. Ir jau tumsa un esam degvielas uzpildes stacijā kur vaicājam kā atrast naktsmājas, jo Igaunijai raksturīgais ceļa zīmju trūkums nav kompensējams ar mūsu rīcībā esošo kartogrāfisko materiālu un manu un sievas ģeogrāfisko izglītību. Degvielas uzpildes stacijā nāk atklāsme, ka igauņi tomēr nav zemē metama tauta. Uzpildes stacijas darbinieces draugs vnk. piesakās mūs aizvest līdz naktsmāju vietai. Esam laimīgi un pateicīgi, ar senci paķeram pa pāris igauņu aliņiem un aidā aiz izpalīdzīgā igauņu bāleliņa. Nogriežamies uz ceļa uz kura nav nevienas norādes par iespējamajām naktsmājām. braucam kādus 3 km un esam klāt. Demonstrējam latviešu plašo sirdi atdāvājot igaunim aliņu un paši steidzm uz naktsmāju pusi.

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKcsmaon4XI/AAAAAAAAAfg/d9QcJ1R-UaM/Igaunija_celojums_08.2008_069.jpg

Uz sliekšņa mūs sagaida divas smaidīgas igauņu kundzītes. Sarunvaloda angļu un nakstmājas tiek sarunātas. Jo vairāk runājam, jo vairāk saprotam, cik ārkārtīgi mums paveicies. Sieviete ir laipna un liekas pat laimīga, ka ieradusies ģimene ar bērniem. Namiņš ļoti pieklājīgs un mums ierādītās telpas otrajā stāvā labā kārtībā uzturētas. Beidzot iespējas izpausties ir arī manam tēvam, jo izrādās, ka sieviete lieliski un bez aizspriedumiem runā krieviski. Tiesa ir jau vēls un pēc nelielas sagatavošanās esam iekārtojušies. Nakts ir skaidra, mēs sēžam uz balkoniņa, kur ēdam no mājām līdzpaņemto pašcepto kūku un baidam skatu uz skaisto dzelteno, apaļo mēnesi, pļavām un mežiem vispakārt. Pēc neilgas tērzēšanas ejam pie miera. Rīt atkal tāls ceļš priekšā.

Ja kāds vēlas izbaudīt lielisku atpūtu un igauņu viesmīlību, tad noteikti iesaku tieši šo lielisko naktsmītni!Vairāk informācijas par šo vietu var smelties šajā linkā: LIELISKAS NAKTSMĀJAS

Pirmās dienas maršruts (~470km):

Visas bildes ir šeit:

Igaunija_celojums_08.2008

Visi raksti par Igaunijas apceļojumu:

2. diena

3. diena

Birku mākonis