daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘ģimene’

Uz Ozolniekiem 400km

Sestdienas rīts sākās 7:00. Uzdevumi dienai skaidri – Nr.1: piecelties, pavadīt vienu dēlu uz autobusu, kas viņu nogādās Paņevežā, lai piedalītos starptautiskā tautas deju koncertā; Nr.2: saģērbt silti otru puiku, lai vestu uz Ozolniekos notiekošo hokeja treniņu. Mierīgi uzvelku lauku drēbes – šortus, pavecu t-kreklu, lai pēc Ozolniekiem dienu pavadītu rokoties pa dārzu.

Pirmo lietu godam paveicu, arī otrajā bija jaušams progress. Bet tikai līdz 9:30, kad uzzināju par dienas plānu straujo maiņu. Uz Lietuvu braucošajam dēlam no karstuma vai kādu citu iemeslu dēļ jau robežai tuvu esošajā autobusā atteica veselība – bālums, galvassāpes, īsāk sakot – viss ir slikti. Tika pieņemts lēmums viņu sēdināt ārā no autobusa uz Latvijas – Lietuvas robežas, lai atsaucīgas benzīntanka darbinieces viņu uzmana līdz brīdim kamēr es no Ozolniekiem atbraukšu pakaļ. 

Ok, ķeru pie rokas mazo hokejistu – viņš pusnoģērbies, silti ģērbts un ar hokeja bruņām lec mašīnā un mēs lidojam uz robežu.

Priecē arī laika apstākļi +30 un mašīnā nedarbojas kondicionieris.

Nonākot Latvijas – Lietuvas robežpunktā ieraugam “simulantu”, jeb kā citādi nosaukt bērnu, kas pilnībā pēkšņi atveseļojies, jo stundu gulējis ēnā un apēdis 12 saldējumus!? Valdu dusmas, bet jau nobrauktais attālums un izbojātais dienas ritms liek pieņemt kārtējo neracionālo lēmumu – doties uz tikai 60km aiz robežas esošo Paņevežu. Protams pases man nav, mazajam hokejistam nav ne pases, ne dzimšanas apliecības, kas pierādītu, ka nenodarbojos ar cilvēku tirdzniecību. Tas liek braukt karavānā aiz pāris fūrēm. Piesardzīgi nonākam Paņevežā, bet tur nākamā problēma – nezinām vietu kur notiks koncerts un kartes līdzi arī protams nav. Dēls zin teikt, ka visam jānotiek kādā lielā sporta zālē. Uz to vietējā benzīntanka darbinieks mūs nosūta uz stadionu “Aukštaitija”. Tur nekas nenotiek, ja neskaita basketbola turnīru iekštelpās. Apstaigājam visu kvartālu, bet vietējie par dejām neko nezin.

Atgriežoties no apgaitas pamanu, ka pie stadiona vieglajās automašīnās piebrauc vēl divas basketbola komandas. Priecīgs eju viņiem vaicāt par vietējām sportazālēm – eju, bet paeju garām! Kāpēc? Jo tas izrādās iz kurlmēmo čempionāts!!! Visi žestikulē un kā jau ķermeņa valodas pārzinātāji nojauš izmisumu kādu tajā brīdi pauž mana sejas izteiksme.

Nolēmu vienkārši braukāt pa pilsētu un meklēt. Atradām ātri – lielā basketbola arēna nav noslēpjama skatam. 

Deju mēģinājums jau beidzies. Mēs – es slapjš kā cūka, lauku drēbēs, dejotājs saguris, bet gatavs dejot, hokejists kā hokejists – garās sporta biksēs un siltā, bet nu jau slapjā krekliņā. Protams esam kolorīts bariņš, īpaši uz autobusā kolektīvam līdzi braukušo mammu fona – sapucētas, skaisti un vasarīgi brīvi ģerbušās un koncertam pilnībā gatavas. Tālu braukts, uz koncertu jāpaliek un jāatzīst, ka tas bija skaists. Atpakaļceļā mašīnā laipni paņēmām divas cita Latvijas pieaugušo tautas deju kolektīva dejotājas. Par kondicioniera iztrūkumu viņas pabrīdināju tikai pēc iekāpšanas, tiesa, jau sākās negaiss, lietus un arī elpot kļuva daudz, daudz vieglāk. Atceroties pasu trūkuma problēmu atpakaļceļā braucu aiz deju kolektīva autobusa. Vispirms uz kolektīva ēšanas vietu, kurp viņu pavadīja leišu autobuss, mūsējais brauca pa dzelteno, bet es kārtīgi sekodams pa sarkano gaismu. Un arī milzīgā lielveikala Babylonas apmeklējums autobusa pasažieriem izvērtās par stundu ilgu šopingu. Tā visa rezultātā mājas sasniedzām ap vienpadsmitiem, dēli aizmiga vēl Lietuvā un iebraukšanu dzimtenē tā arī neatcerās.

Abām deju kolektīva meitenēm paldies par izklaidēšanu ceļa garumā! 

Image

Advertisements
Video

Kaķis mīl sviedru smaržu.

Kaķis mīl sviedru smaržu tik ļoti, ka viņa mīļākā vieta gulēšanai ir sviedraina hokeja soma.

Minka nāk

Jāatzīst, neviens mājdzīvnieks manā dzīvē nav bijis. Tagad tas ir mainījies un mājās ņaud kaķis.

Kā mēs pie tā tikām? Uz šo jautājumu grūti viennozīmīgi atbildēt, bet ir skaidrs, ka tā ir rūpīgi izplānota bērnu sazvērestība pret vecākiem. Atskan zvans un man žēlabainā balsī vaicā vai paņemsim vienu, vientulībā pamestu kaķīti, mamma ir piekritusi un viss no mana vārda atkarīgs. Tajā brīdī atcerējos savu bērnību.

‘Biju parasts puika, kas tika ņemts vecākiem līdzi uz Rīgas centrāltirgu iepirkties. ‘Toreiz devos turp ar tēvu un kāmēr viņš kārtoja savas štelles, es apstaigāju tantiņu – dzīvnieku tirgotāju rindas. protams tantes bija rūdītas, šādiem gadījumiem sagatavotas. Puikam atļauj pat paglāstīt kaķēnu, paņemt rokās, sajust cik tas mīļš. Nedomājot aizskrēju pie tēva palūgt naudiņu nelielam pārsteigumam. Grūti to nācās izlūgties, bet tas izdevās. Vēl pēc padsmit minūtēm tēvs vairs nebija sajūsmā, jo rokās man jau bija par viņa doto naudu pirkts kaķēns. Lika nest atpakaļ, bet arī tantiņa vairs nebija atrodama. Aizbraucām mājās, tur vēl mama priekšā ar stingru ‘NĒ!’. Izejas situācijai nebija. Sapratu, ka jānes kaķēns prom – aiznesu viņu pie klasesbiedra mājas un turpat pie sētas atstāju cerībā, ka pie klasesbiedra dzīvniekiem bagātajā privātmājā ar tās pagalmu, kaķēnam klāsies labi.’

Klausoties savu puiku īdēšanu sapratu, ka nedrīkstu savu bērnības traumu likt pārdzīvot arī viņiem un pateicu, ka atļauju ņemt, ja mamma ļauj. Ha! Klasisks bērnu izgājiens, jo arī mamma 100% domāja, ka nekad nepiekritīšu ņemt mājās kaķi, tāpēc arī viņa atļāva ņemt kaķi ar nosacījumu, ja es atļaušu, kas likās pilnīgi neticami.

Ok, tagad mums ir lopiņš – patiesībā maza, riža kaķene, kas skrāpē un plosās uz nebēdu. Turklāt pret mani izrāda īpašu mīlestību – naktī palien zem segas un laiza man dibenvaigus. Varbūt viņa domā, ka tas kāds spalvains runčuks blakus? Netieku gudrs, jo šī man nosacīti pirmā pieredze ar kaķiem. 😀

Vārda arī viņai vēl nav, bet dažkārt saucu viņu par Matildi, jo Bokas jaunkundzei Karlsona piedzīvojumos arī bija rižā Matilde.

Svarīgais ūdens

Jaunākais puika ienāca iekšā nošmulējies un nomālējies no galvas līdz kājām. Dubļu pikas uz drēbēm, kurpēs, rokām un pat sejas. Nācās mazgāt.

Paralēli viņa mazgāšanai dušā, centos ievirzīt sarunu vispārizglītojosā gultnē un darīju to stāstot par ūdeni visapkārt un mūsos. Izteicu arī manuprāt svarīgāko šīs dienas atziņu, ka mūsu organismā ~70% ir ūdens. Uz to puika vēsā mierā atbildēja, ka viņš taču zin – ūdens ir tualetes podā! Tā beidzās viņa pirmā bioloģijas stunda. Par manis stāstītā un viņa atziņas saistību domāju joprojām.

Jo esmu vecs

Agrāk es bloga ierakstus publicēju draugiem.lv dienasgrāmatā, bet tagad laikam būs otrādāk.

Kādu vakaru abi ar jaunāko puiku likām pagrūtu puzli. Grūta manuprāt tā ir tāpēc, ka krāsu dažādība nekāda – toņi mijas melns, tumši pelēks, gaiši pelēks un balts. Kādā brīdī nepacietīgi noburkšķēju, ka šī puzle ir mums pārāk grūta.

Uz to sekoja mierīga atbilde, ka tas laikam tāpēc, ka es esmu jau tik vecs.

Paskatījos uz puiku un sapratu, ka viņš to teica pat līdzjūtīgi, jo viņa brūnās acis droši un mīļi vērās manējās. “Jā” es noteicu un pievērsos puzlei.

7 gadu kāzu jubileja

Jau pagājuši septiņi gadi kopš esmu iestūrējis laulības ostā. Kā jau dzīvē gadās iet visādi – ir savi kāpumi un kritumi. Pirms tam visi domā, ka tas uz mūžu, bet laulība nav seifs kuru var aizslēgt, atslēgu izmest jūrā un aizmirst.

Patīk vai nepatīk, bet cilvēks ir būtne, kas dzīvo kontaktā ar apkārtējiem. Tas rada gan jaukus, gan bēdīgākus brīžus arī laulībā. Kāzu dienā bija gan saule un karstums, gan arī negaiss. Līdzīgi varu teikt par savu laulību. Un vairums teiks, ka tas tikai uz labu, jo citādāk nebūtu interesanti. Piekrītu – ir pat ļoti interesanti!

Šis gads vispār kontrastē ar iepriekšējo. Piemēram apsveicēji – pirms gada vienīgais cilvēks, kas neapsveica ar kāzu gadadienu bija mans tēvs, ko viņam arī pēc tam joka pēc aizrādīju, šogad viss tieši otrādāk – atcerējās tikai viņš. Bet pārējiem nav jājūtās vainīgiem. Es pats nosēdēju darbā līdz gandrīz deviņiem vakarā un nekādu atzīmēšanu šogad pat nebiju ieplānojis.

Septītā kāzu gadadiena vēl tiek dēvēta par vara vai vilnas kāzām, bet nevajag man tās vara monētas pilnu māju, tas nav tas dēļ kā precējos. Dažkārt vispār ir neiespējami atbildēt uz jautājumu kāpēc vispār jāprecās. Kam tas mūsdienās vajadzīgs? Laulību solījums ir tikpat virtuāls, gaisā pakārts un maināms kā jebkurš cits cilvēka dots solījums. Tie ir tikai vārdi, kas pateikti svinīgā reizē. Vai ir, kas vairāk? Tikai katra paša sirdsapziņa ir tas, kas nosaka to, kā laulātie dzīvos pēc kāzām un cik kāzu jubilejas sagaidīs kopā. Vai domājat, ka tam kāds sakars ar to, kur slēgtas laulības? Nē! Baznīca vai dzimtsarakstu nodaļa nemaina neko abu laulāto uzvedībā, iekšējā pasaulē, vēlmēs un būtībā. Baznīcā slēgtās laulības brīžiem pat šķiet pārāk mākslīgi stutētas, lai vēl kāds ‘tur augšā” arī apstiprina, ka laulība būs izdevusies un tur pie vārda atlikušo dzīvi. Dzimtsarakstu nodaļā viss nav tik ārišķīgi un svinīgi, bet kāzu viesiem neieteiktu likt derības uz tādu kāzu neizdošanos! Jāsaprot, ka viss ir katra paša rokās un maģiskajā, likteņa dotajā mijiedarbībā starp abiem laulātajiem.

Esmu laulājies baznīcā, bet nezinu kāpēc, jo atšķirību starp sevi un citiem neredzu – dzīve iet savu ritējumu, cilvēku tikumi un netikumi paliek tādi kādi tie ir un nekas to nespēs mainīt. Runāju gan es tikai par sevi, par savu nekomunikablo būtību, nepakļāvīgo raksturu un man vien zināmas taisnības meklējumiem.

Vakar vakarā jaunākais dēls mani iepriecināja, kad sāka uzdot dažādus jautājumus par to, kādas bija viņa vecāku kāzas. Viņa vecākais brālis tās skatīja savām acīm un iespējams kautko atceras. Varbūt cilvēkiem jālaulājas tikai mūža nogalē, kad dzīves pieredze uzkrāta un arī bērni var piedalīties skaistajā notikumā. No otras puses tas vēl vairāk palielinātu vientuļu bērnu un šķirtu pāru skaitu, jo nez vai būs daudz tādi pāri, kas nodzīvojot divdesmit gadus laulībā pateiks, ka ne mirkli nav šaubījušies par savu izvēli. 😀

Rūgts!

Ciltskoka būšana

Mani vienmēr saistījusi vēsture. Arī savas dzimtas saknes, izcelsme un raduraksti.

Vēl pirms padsmit gadiem ciltskoki tika rakstīti ar roku, zīmēti uz liela formāta lapām, līmēti un izskaistināti tik skaisti cik vien paša ciltskoka veidotāja gaume un iemaņas to spēj. Tādi dzimtas koki parasti aprobežojās ar tuvāko un tiešo radu atspoguļojumu kāda koka sakņu vai lapotnes formā. Nākamais solis bija programmas, kas ļāva šo informāciju ievadīt datorā un tādejādi pievienot kokam desmitus, pat simtus ļoti attālus radus. Šo iespēju reiz izmantoju arī es un tā tiku pie sava pirmā datorā saglabātā dzimtas koka ar neskaitāmiem atzariem. Vislielākās problēmas radās kad vēlējos šo koku parādīt pārējiem radiņiem un izdrukāju to uz milzīgiem lapu ruļļiem. rezultāts bija nekāds, informācijas daudz, bet tās pārskatāmība švaka, jo dzimtas kokā vēlējos ietilpināt visus iespējamos radus līdz kuriem biju toreiz aizracies, ieguvis kādu informāciju vai atradis internetā.

Tāpēc milzīgs bija mans prieks, kad kā sēnes pēc lietus internetā parādījās vairākas mājaslapas, kas ietvēra sevī dzimtas koka veidošanu un sociālo tīklu, draudzēšanās, radošanās iespējas.  radās iespēja veidot ciltskoku tajā iesaistoties arī citiem, reāliem cilvēkiem un tādejādi informācijas apmaiņas un apjomu pieaugums kļuva iespaidīgs. Piemēram, manā uz datora veidotajā dzimtas kokā bija apmēram 100 cilvēki, bet interneta iespējas tam ļāva paaugties līdz vairāk kā 300 cilvēku lielam virtuālam dzimtas kokam. Pozitīvākais šajos uz datora instalējamajos dzimtas koku veidošanas rīkos ir un bija plašs dzimtas koku saglabāšanas veidu klāsts – sākot ar pašu programmu projektu failiem un visbeidzot ar universālo dzimtas koku faila formātu – .ged (GEDCOM). Izveidota dzimtas koka GEDCOM fails jāglabā īpaši droši – tāpat kā jebkurš dokuments, jo tieši ar šī faila palīdzību vēlāk iespējams automatizēt dzimtas koka ievadīšanu un apstrādi arī citās programmās, rīkos, pat interneta vietnēs.

 

Nedaudz par dzimtas koka būvēšanas iespējām internetā un populārākajām vietām kur to darīt.

Pieminēšu tikai tos servisus, kurus pats esmu izmēģinājis un kuros ir manis veidots dzimtas koks.

1. Myheritage

Viens no internetā veidojamo koku pionieirem ar milzīgu datu bāzi, viegli saprotams un populārs. Datubāze ir šīs vietnes spēks un to apzinoties viņi ir jau iegādājušies vairākus savus konkurentus (Kindo, Dynastree u.c.). Viss šeit ir labi līdz brīdim, kad Jūsu dzimtas koks sasniedz 300 cilvēku apjomu. Tad jāsāk maksāt gribiet to vai nē. Kad biju izmantojis dzimtas koka importēšanas iespēju no GEDCOM faila kurā bija 309 cilvēki, vairs netiku pie sava koka, jo, lai to izdaarītu jāmaksā. Tas protams veicināja manu neapmierinātību un sāku meklēt citus ceļus un vietas kur glabāt, papildināt un attīstīt dzimtas koka informāciju.

2. Geni

Uzreiz acīs “iekrita” pašlaik sīvākais Myheritage konkurents Geni. Atklāju, ka tā lietošana ir tiešām vienkārša, ātra un ērts, bet lielākais mīnuss bija fakts, kanu jau krietnu laiciņu ir apturēta GEDCOM failu importēšana. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka es savu, jau kopš uz datora instalējamo programmu ziedu laikiem, veidoto un saglabāto >300 cilvēku dzimtas koku nevaru importēt , bet man katra persona jāievada individuāli no jauna. Jā, tas protams bija mīnuss, toties kā sākotnēji pozitīvs likās fakts, ka šajā vietnē radi un draugi tiek atrasti citos kokos, ir iespēja ar viņiem sazināties un veidot kopīgus dzimtas kokus.

Diemžēl, tieši jaunās kopīgo dzimtas koku veidošanas iespējas izrādījās neveiksmīgas priekš mana jau izveidotā dzimtas koka. Un te nu neliela mācība – nekad neapvienojiet kokus un neļaujiet citiem Geni lietotājiem piedalīties Jūsu abu kopīgā dzimtas koka veidošanā, ja vien neesiet pilnīgi pārliecināti, ka abos kokos ievadītā informācija par konkrētajām personām ir 100% identiska!

Šobrīd mēģinam atrisināt šo radušos situāciju ar Geni veidotāju palīdzību. Redzēs kas no tā sanāks, jo es vēlētos pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no mana vectēva kuram viņš pats ir tēva brālis vienā un tajā pašā dzimtas kokā 😀

3. Genoom

Pēc Geni piemeklējušajām koku apmienošanas likstām meklēju aizvietotāju un pie reizes vēl kādu vietu internetā, kur es varētu novietot savu >300 cilvēkus lielo dzimtas koku bez katras kokā pārstāvētās personas datu ievadīšanas. Atklāju šo jauko Eiropā bāzēto dzimtas koka veidošanas vietni, kas sevi slavē, kā daudzvalodu atbalsta un vienkāršas lietojamības paraugu.

Uzreiz gribētu piebilst, ka, lai importētu esošo GEDCOM faila dzimtas koku Jums tas jādara jau pirms reģistrācijas – spiediet import GEDCOM, tad programma pati Jums vaicās kura persona no importētā dzimtas koka Jūs esiet. ja neievērosiet šo kārtību, tad otrreizējas iespējas importēt GEDCOM failus jums nebūs un nāksies dzimtas kokā ievadīt manuāli katru ģimenes locekli.

Tiem, kam netīk Geni ambīcijas vai Myheritage maksas pakalpojumi šis ir īstais variants! Jācer vien, ka projekts attīstīsies un kļūs par populārāko Eiropas reģiona dzimtas koku veidošanas rīku internetā.

 

 

Birku mākonis