daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘grāmatas’

Domā, kur lasi! Lasi pie Humberta! (dublis 2)

Šis ir jau otrais manis veidotais reklāmas rullītis grāmatnīcai-bufetei-lasītavai “Pie Humberta“.

Baudiet:

* Pirmo reklāmas rullīti meklējiet lūk šeit!

Domā, kur lasi! Lasi pie Humberta!

Nesen uzzināju, ka divi aktīvi, lieliski cilvēki (Dmitrijs un Uldis) uzsākuši īstenot kopīgu projektu – grāmatnīcu-bufeti-lasītavu ar skanīgu nosaukumu “Pie Humberta“.

Taisnības labad man jāatzīst, ka pieteicos šiem palīgos iekšdarbos, taču dažādu dzīves mutuļu dēļ tā arī līdz pat šai dienai neesmu atradis laiku, lai ierastos palīdzēt.

Skolas laikā tiem, kas nebija tikuši galā ar mācībām mācību gada laikā bija jāveic vasaras darbi. Nolēmu, ka arī man jāveic savs vasaras darbiņš, lai spētu kaut kā mierināt sirdsapziņu un varbūt uzmundrināt čaļus.

Nezinu vai tas atbilst patiesībai, bet dzirdēju baumas, ka šodien tāda kā atklāšana paredzēta.

Vēlu Jums veiksmi, izdošanos un iespējams pirmo “Pie Humberta” reklāmas rullīti:

Bērnības pasaka

Reti rakstu par un ap grāmatām. Šī ir viena no tām retajām reizēm.

Vecākajam dēlam skolas projektam jāizvēlas vecāku bērnības mīļākās pasaku grāmatas. Kad par to uzzināju nebiju sajūsmā, jo nekas orģinālāks par parastajām latviešu tautas pasakām par nogrimušajām pilīm, antiņiem un velniem prātā nenāca.

Tomēr pāris dienas pakustinot bērnības atmiņu plauktiņu atminējos par kādu grāmatu, kas man reiz bija dārgāka par visu.

Grāmatas pirmās lappuses lepni mums vēsta: “IZDEVNIECĪBA “LIESMA” RĪGĀ 1972″.

Tomēr manos plauktos šī grāmata saglabāta labi un tik kārtīgi, ka pat tās glancētais grāmatvāks ir savā vietā. Uz tā, latvietim neierastā tautiskā vamzī ar dīvaina paskata tupelēm kājās,  štoku rokās un pauniņu padusē pasitis, slāj smaidīgs vīriņš. Uzraksts zem viņa attēla pasaka priekšā, ka grāmatas varonis ir HONZA – pasaules tautu pasaku sērijas “Brīnumzeme” viens no varoņiem.

Šī grāmata bērnībā veidoja manu vēlāko gadu interesi par viduslaiku vēsturi un kā jau katru kārtīgu puišeli mani ārkārtīgi aizrāva bruņinieki, pilis un dažādu mošķu un pūķu uzveikšana likās esam katra kārtīga vīra dzīves mērķis.

Otrkārt, grāmatas vizuālais izpildījums un atsevišķas ilustrācijas papildinātas ar iepriekš pieminēto interesi, attīstīja manu fantāziju. Atkal atverot šo grāmatu un vērojot krāsainās ilustrācijas pat pabrīnījos, ka no tām neskaitāmajām reizēm, kad es centos, uzliekot papīru un pārvelkot pāri kontūrām, atveidot attēlos redzamos tēlus, nav bojātas krāsas un nav arī redzami zīmuļu vai flomasteru nospiedumi.

Lūk divi attēli, kurus pat šodien iespējams es no galvas spētu atcerēties un mēģinātu uzzīmēt, jo rokas bērnība tos tik bieži atdarinājušas.

1.

2.

Paldies Čehiem un viņu tautas pasakām, kas arī man ir bijušas bērnības mīļākās pasakas. Liels paldies arī Annai Baugai par šīs brīnišķīgās grāmatas tulkošanu un Jozefam Lada par brīnišķīgajām ilustrācijām.

Un kura ir tavas bērnības mīļākā pasaku grāmata?

P.s. Grāmatas orģināls Čehijā iznācis 1963.gadā ar nosaukumu “ČESKY HONZA”.

Mazais lords Fontlerojs

Es neesmu baigais grāmatu tārps. Patiesībā manu interesi par grāmatām varētu nodēvēt par dižķibeli.

Tā nav ne U, ne V veida dižķibele, bet gan  riktīgs HVZ veidīgs flegmatisms. Grāmatas kādreiz lasīju daudz – protams manu iecienītāko žanru “dēkas un piedzīvojumi”, “vietas un ģeogrāfija” vai “vēsture” klasika tika izsmelta visai ātri un noveda mani pie pilnīgas stagnācijas šajā lauciņā. Pa retam palasīju kādu uzdāvinātu grāmatu vai arī vienkārši izšķirstīju un pārlūkoju attēlus vēstures enciklopēdijās un karšu atlantos. Tas bija manas grāmatu lasīšanas dižķlibeles zemākais punkts. Līdzīgi, kā valūtas fonds un Eiropas naudas maisi tagad stutē Latvijas ekonomiku arī es ik pa laikam mēģināju veikt zināmas korekcijas un atdzīvināt savu lasītkāri. Uz brīdi tas liekas izdevās, kad ar milzu aizrautību izlasīju Grūtupa grāmatu “Ešafots”. Toties manas luterāņu draudzes mācītāja dāvinātais “Dieva āmurs” lasījās līdzīgi kā Ļeņina komunisms – solis uz priekšu, divi atpakaļ. Ik dienas lasot šo grāmatu pieķēru sevi pie domas, ka ik reiz pāršķirot lapu cītīgi ievēroju lappaspuses numuru. Tā tas protams turpināties nevarēja.

Šoreiz mani izglāba atvaļinājums. Laiks grāmatatu lasīšanai atradās pats no sevis – katrreiz, kad nācās doties uz Rīgu un gaidīt pie veikaliem, zobārstiem, frizieriem, luksaforiem (labi, šito gan es pārspīlēju), vilku ārā savu jaunāko iemīļoto grāmatiņu. Literatūras izvēle arī gaužām vienkārša un reizē jauka – “Mazais lords Fontlerojs” (Bērneta F.H.). Kā līdz tai nonācu savā cienījamajā vecumā? Atbilde  – vecākajam dēlam devām, lai trenējas lasīt pa vasaru. Tā nu mēs abi ik dienas sacentāmies cik tad tālu kurš no mums ticis.

Varu droši ieteikt šo grāmatiņu ikvienam lasītpratējam un jebkura vecuma cilvēkam, jo stāsts ir jauks, ar prognozējami labām beigām un vienkārši uztveramu vēstījumu. Turklāt dižķibeles laikam ārkārtīgi piemērota, sapņaina lasāmviela, kas stāsta par maza puikas (kādi mēs visi reiz esam bijuši) neticamajiem dzīves pavērsieniem ($$$) un pret labestību nocietinātu siržu atkausēšanu.

Lai viegli lasās 🙂

Birku mākonis