Zaļā Pašplūsma Irānā
Kad iedomājos vārdu ‘Persija’ (Irānas vēsturiskais nosaukums) asociācijas ir vairāk nekā patīkamas, to noteikti reizi dzīvē jāapmeklē, kamēr tas par ko laika gaitā Persija ir pārvērtusies – Islāmiskā Irānas republika ilgu laiku šķita tikpat tāls un neizzināms tēls kā Ziemeļkoreja vai Venecuēla. Tās valsts vadītāju (gan politiski gan garīgo) publiskie izteikumi pārsteidz reti, jo viss ko viņi spēj izdvest ir pret Rietumu kultūru un tās “flagmani” ASV vērsti “glaimi”.
Un tomēr man kā cilvēkam, kas ļoti interesējas par vēsturi Irānas reģions/valsts ar tās daudznacionālo iedzīvotāju sastāvu nekad nav asociējusies tikai ar tās pašreizējiem politiskajiem līderiem. Tā teikt, visur kur ir pozīcija ir arī opozīcija. Nesen notikušās Irānas prezidenta vēlēšanas to tikai pierādīja. Nu cilvēki, kas balsoja par oficiāli pasludināto zaudētāju Mousavi ir izgājuši ielās. Ja sākotnēji tie bija miermīlīgi mītiņi un gājieni, tad jau šobrīd tas jau atgādija revolūciju. Šoreiz tā ir zaļā revolūcija, jo tieši zaļā krāsa ir vēlēšanās zaudējušā Mousavi simbols. Vērojot fotogrāfijas un videoklipus, kas pēdējās dienās filmēti Irānā, nepamet sajūta ka tie vairs nav parasti mītiņi, jo visapkārt deg, skan šāvieni, ar stekiem tiek nostaigāti visi, kas pagadās pa rokai specvienību vīriem. Diemžēl cilvēcība tur izgaist. Vienā no pirmajiem ielu cīņu videoklipā vēroju kā demonstranti paši apkopa kādu ievainotu specvienības kareivi. Žēl, bet nezvai tuvākajā laikā vēl būs daudz šādu skatu.
Paradoksāli, bet Irānas karoga krāsas ir zaļa, balta un sarkana, bet motto skan šādi: “Esteqlāl, āzādi, jomhuri-ye eslāmi” (Neatkarība, Brīvība, Islama republika). Irānas “zaļie” ar saukļiem par brīvību cīnās pret “sarkanajiem”, kas pēc savas politiskās pārliecības ir stingrās Islāma līnijas piekritēji. Un pat opozīcijas atbalstītāji manuprāt ir zaudējuši lielu daļu kontroles pār situāciju. Cieš cilvēki un vara, kas jūtas apdraudēta attiecīgi atbild. Vardarbība izraisa vardarbību. Salīdzinoši maz laika tiek veltīts pārrunām starp pretējām pusēm. Šķiet pat ka pūlim seko vadītāji nevis otrādi. Miermīlīgo demonstrāciju laikā Mousavi prasīja balsu pārskaitīšanu, tas tika panākts, bet tauta turpināja mītiņot un nu jau opozicionāri pieprasa vēlēšanu atkārtošanu. No vienas puses tas ir saprotams, jo balsu pārskaitīšanas procesu uzrauga tieši revolucionārās gvardes vīri, kas savukārt tīri teorētiski pieskaitāmi “sarkanajiem” Ahmadinedžada piekritējiem.
Principā bezizejas situācija. Viss atkarīgs tikai no tā cik ļoti Irānas augstākais vadītājs Ajatolla Ali Khamenei būs gatavs uzticēties demonstrācijas organizējošajai “zaļajai” tautai – jauniešiem un reformātoriem. Pašlaik Irānas vara iet pretējā virzienā – tramda ārvalstu žurnālistus un slēdz pieeju internetam, lai informācija par reālo situāciju neizietu ārpus valsts robežām. Tas gan arī ir saprotams, jo reformatoru ideja par Islāma republikas pārtapšanu republikā ir krasā pretststatā ar 1979. gadā Irānas islāma revolūcijas laikā sasniegto, kad šo pašu demonstrantu tēvi un mātes, vectēvi un vecmātes šādiem pašiem līdzekļiem likvidēja Šaha pārvaldīto Irānas monarhiju.
No sirds ceru, ka visi šie notikumi nenovedīs līdz pasaules vēsturē jau reiz piedzīvota traģiska precedenta atkārtošanās (Tiananmen Square protests of 1989).
Iedvesmai:
