daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘jauns’

Kā netikt pie jauna mobilā telefona.

Aizvakar nolēmu nedaudz pa skriet krosiņu pa laukiem. Līdzi protams mans nu jau “mūžīgais” mobilais telefons, kas izturējis vārtīšanos sniegā -30 grādu temperatūrā, vairākkārtēju pārbraukšanu ar automašīnu, vairākus lidojumus un kritienus no liela augstuma, ticis pat aizmirsts ārā cerībā, ka tur arī paliks un tad es reiz tikšu pie jauna mobilā telefona.

Pēc stundu ilga, mierīga skrējiena atgriezos skrējiena sākumpunktā. Vēl tikai skrējiena putekļus un sviedrus noskalojošais dīķis. Novelku apavus, ieskrienos un “plunkš!” dīķītī iekšā.

Tieši tajā mirklī, kad biju ieniris dziļākajā vietā atcerējos, ka, iesēpjams, neesmu no kabatas izņēmis savu telefonu. Turpat vēl zem ūdens esot to izvilku no kabatas un aplūkoju vai ir jēga man nirt laukā, ja viņš jau nestrādā, bet tavu brīnumu – tas stādā, rāda man pareizu laiku un burtiski prasās, lai nesu to sausumā. Izniru un aizmetu to krastā. Pēc peldes telefons strādāja vēl pusstundu līdz viņš izslēdzās.

Žēl tā šķirties no tik izturīga, vienkārša tālruņa, bet no otras puses jau atkal iedomājos sevi pērkam jaunu , mūsdienīgāku mobilo telefonu. Pirms gaidāmā pirkuma divas dienas lietoju mājās atrastu pat jaunāku, plānāku, modernāku Nokia mobilo telefonu par to, kāds bija man.

Un tomēr neticējās, ka vecais slīkonis varētu tik viegli no manis šķirties. Vakar vēlu vakarā nolēmu tam dot vēl vienu iespēju, ieliku SIM karti, slēdzu iekšā un mani atkal gaidīja vilšanās – tālrunis atdzīvojās!

Tagad es tiešām nožēloju to dienu, kad nopirku šo tālruni – NOKIA 6021a. Viņš ir mūžīgs, viņu neiznīcinās nekas, ar viņu var mierīgi atvērt aliņu, bet nav iespējams klausīties mūziku, aizmirst viņu ir grūti, jo viņš ir pietiekoši smags, lai visu lauiku sajustu tā klātbūtni vai prombūtni kabatā. Ar apziņu, ka jaunu telefonu nedabūšu nekad, es ieceļu viņu mobilo telefonu “svēto” kārtā un pasludinu par visu telefonu telefonu!

Laicīgi noskūties

Mācoties vidusskolā viss likās forši, bet tikai pēdējās divās klasēs. Desmito klasi sabojāja neskūtas ūsas un milzīgi mati.

Vispār nonākt līdz apziņai, ka viņas ir biedējošas palīdzēja klasesbiedrenes. Toreiz psiholoģijā bija laikam dažādi testiņi jāpilda un anketas par sevi vai klasesbiedriem. Jau pirms izlasīju klasesbiedru veidotu aprakstu par mani, sapratu, ka nekas labs tajā lapelē nevar būt rakstīts. Un tomēr pārņēma zināms izbrīns, kad visa problēma izrādījās ūsas. “Normāls džeks, tikai ūsas gan nodzen!”, “Varētu parunāt, ja ne būtu tās parūkas” utt… . Vakars mājās tika pavadīts vannas istabā stundu blenžot spogulī uz savu visādi citādi piemīlīgo ģīmi. Bija pienācis laiks no apmatojuma šķirties un uzsākt jaunu dzīvi. Un tiešām aizmirsās 9.klases izlaiduma bildes, kur čalis lielāks par mammu stāv ar smaidā savilktu seju un melnīgsnējām ūsiņām. Aizmirsās arī aptauja par klasesbiedriem, brokastis, kuras nu tika aizstātas ar ik rīta skūšanās procedūru un es jutos labi. Arī “parūkas” jautājums tika risināts katru reizi ejot pie friziera un atļaujoties palūgt par vēl puscentimetru īsāku griezumu.

Vakardien atgriežoties mājās no darba mani pirmais sveicināja jaunākais dēls Valters. Viņam tūlīt būs 5 gadiņi, no ūsām protams vēl ne vēsts. Tiesa, šoreiz viņš izskatījās citāds. Viņa vaigi un zods burtiski spīdēja no sārtuma. Vaicāts, kas atgadījies, puisēns ar sāpēs savilktu seju noņurdēja, ka esot šodien noskuvies, bet tagad āda sāp! Tas gan ir drusciņ par ātru, turklāt viņš sev nodarījis pāri gribēdams izskatīties kā pieaudzis vīrs. Ņēmu puiku klēpī un mierināju, ka viņš varēs skūties tad, kad būs izaudzis liels. Pie sevis domāju, kaut nu tas nenotiktu par vēlu un nav jācieš no apkārtējo zobgalības, bet atmiņā atausa gadījums, kas mierināja arī manu ievainoto dvēseli.

Noskūties 5.gadu vecumā tomēr ir sīkums, ja to salīdzina ar skropstu korekciju 10.gadu vecumā.

Skolā reiz dikti dauzījāmies. Stilīgi bija atskrūvēt vecā tipa pildspalvas ar ļoti vienkāršo uzbūvi un izmantot to korpusus kā spļaujamās trubiņas.  Noplēš mazu papīra gabaliņu, saņurca mutē un savāļā kā bumbiņu, ieliek trubiņā un pūš cik spēka uz mērķi. Dažkārt “ašākie” prāti aizdomājās papīra bumbiņas aizstāt ar košļājamo gumiju bumbiņām. Šoreiz skolas gaiteņos cīņa bija ilga un iesaistījās visi. Nepaliku parādā līdz brīdim, kad aptvēru, ka kāds spļauj ar košļenēm. Nelaimīgā kārtā pāris šādas ne papīra bumbiņas jau bija ieķepušas man acīs. Mēģinājumi tās izvilkt likās sāpīgi un bezjēdzīgi. Mājās iegāju vannasistabā un izmisīgi meklēju risinājumu iekams vecāki ir atgriezušies no darba. Raut nevar, jo sāp, izmazgāt nevar, jo pārāk saķepis. Atlika galējais risinājums – šķēres. Tā es šķīros no savām tumšajām, kuplajām skropstām, bet ar to problēmas tikai sākās. Plakstiņš, ja to netur skropstas neturās kā vajag uz acs – tas ņurcās, staigā un traucē acij. Kad pārnāca mamma centos no viņas izvairīties, pildīju mājas darbus, skatījos TV, lai tikai nav uz viņu jāskatās un, lai viņa nepamana manu jauno acu modi.

 

 

 

 

 

Game of Thrones – seriāls, kas pagaidām nav licis vilties

Kopš laikiem, kad nevarēju vien sagaidīt seriāla Lost ikkatru nākamo sēriju, par sezonu nemaz nerunājot, ir jau pagājis krietns laiciņš. Turklāt kā jau daudzas lieliskas filmas, seriāli, kas ar katru nākamo sezonu zaudē savu jēgu un sapinas sevī, arī Lost nebija izņēmums. Pēdējo sezonu noskatījos faktiski tikai tāpēc, ka biju vērojis visas iepriekšāejās un cerēju visam rast atrisinājumu. Ai, ko nu vairs par to. Pēdējo Lost sezonu vilšanos centos kliedet ar ‘trulāka” žanra seriāliņiem kuros nekas nav jāšķetina, jādomā, tikai jāvēro un jāpriecājas. Tā pāris vakaros noskatījos Spartacus gan pirmo sezonu, gan arī Spartacus papildinājumu (Gods of arena).

Ielūkojoties Latvijas televīziju piedāvāto seriālu klāstā pārāk apnicīgs šķiet vairāku CSI, Bones un tamlīdzīgu manuprāt ar “paredzamu marasmu” piepildītu seriālu daudzums vakaros. Tad jau labāk šad un tad pavērot dakteri Hausu vai ar bērniem kopā pieaugušo multfilmu – Simpsoni. Tv prieks gan mūsmājās izbeidzās pirms aptuveni mēneša, kad ķīviņu dēļ nepagarinājām līgumu ar kabeļtelevīziju. TV ekrānā kopš tā laika rāda tikai un vienīgi “sniegputenīti”.

Un tomēr šādās situācijās, kad ko skatīties internetā ir vairāk nekā sajēgas, izvēlēties palīdz tieši reklāmu un automātiski pa TV piedāvāto seriālu trūkums. Atradu ko tādu, kas vismaz līdz šim man nav licis īpaši vilties – Game of  Thrones.

Seriāla vērtējums 9,5/10 (32,111 vērtējumi) ir pat vairāk nekā iespaidīgs un man šķiet, ka tā vērtība ir tiešām tuva tam. Nevēlos šobrīd ieslīgt plašā seriāla aprakstā, jo to visi var izlasīt paši. Varu vien piebilst, ka tiem, kam patīk fantastikas žanra kostīmfilmas, kuru reālais atveids meklējams aptuveni pasaules vēstures viduslaiku periodā, šī būs filmiņa, kas neliks vilties! Tomēr seriālu vērojiet vakarā, kad bērni jau guļ. Biedējošs viņiem var likties pats filmas sākums, bet mulsinošas “plikainas”.

Tā nu es pacietīgi ikvakaru gaidu, kad puikas aizmieg, stellēju augšā PC uz TV vadu un skatos šo seriālu. Online to var lūkot  lūk šeit. Tomēr es gan ieteiktu izmantot “aizņemšanos” internetā.

Liekam gulēt sīčus un veiksmīgu skatīšanos!

AutoCad bezmaksas alternatīva: Draftsight

Pavisam nesen rakstīju par Autodesk izveidoto Autocad WS – bezmaksas programmu, kas darbojas interneta pārlūkā.

Šoreiz  saabrs Twitterī ieminējās par bezmaksas, uz datora (Windows, Linux, Mac) instalējamu AutoCad alternatīvu – Draftsight.

Uzreiz jāuzsver, ka produkts ir bezmaksas un no tā gaidīt vairāk kā no paša oriģinālā AutoCAD nebūtu prāta darbs. Instalācijas fails Windows sistēmām sver nieka 55Mb, kas ir vairāk nekā 10 reizes mazāk par pēdējo gadu AutoCAD DVD instalācijas diskiem. Instalācija ir ātra un vienkārša.

Lieki netērējot laiku programmas “apčamdīšanu” sāku atverot vienkāršas uzbūves .dwg 2D failu kurā iekļauts vienkāršs rasējums ar pāris tabulām, līnijām, tekstu un hatch objektiem. Fails atvērās bez aizķeršanās un man par lielu pārsteigumu viss, kam tur bija jābūt tur arī bija – nekas nebija aizmirsts. Atsevišķās tabulas vietās gan pamanīju teksta kropļošanos, bet kopumā pirmais iespaids pozitīvi pārsteidza.

Par funkcionalitāti runājot, jāpiemin Draftsight izstrādātāju nevēlēšanās eksperimentēt ar tradicionāla AutoCAD lietotāja pieradumu un tā izpausmēm. Funkciju ikonu noformējums ļoti atgādina oriģinālo AutoCAD, pat to izkārtojums un secība ir identiski.

Lūk uzskatāms piemērs attēlos:

No funkcijām, kas man uzreiz pietrūka bija ‘Tool palettes’, kas ļauj rasējumam daudz ātrāk un vienkāršāk pievienot ‘hatch’ un citus iepriekš definētus “labumus”. Pārējais viss strādāja nevainojami un ātri.

Tomēr jāatceras, ka Draftsight ir paredzēts standarta situācijām un risinājumiem. Tas atbalsta tikai 2D rasējumu modeļus un nebūs piemērots inženieriem, kas savos .dwg rasējumos veic aprēķinus vai veido 3D ceļu plānus.

Kopumā es liktu cerības uz šo programmu, jo tā aizņem maz vietas, ir ātra, vienkārša un ļoti labi var noderēt rasējot vai tikai vēl mācoties to darīt.

Sapon

Vakardien mājās bija neliels hajs, jo ciemos bija sabraukuši brālēni un māsīcas. Vakara gaitā likās, ka joku klāsts izsmelts līdz piezvanīja mans tēvs, lai lepni paziņotu, ka iegādājies beidzot jaunu fotoaparātu.

Priecājos līdz ar viņu, līdz paliku uz pauzes, kad viņš nosauca iegādātā aparāta marku – SAPON. Man likās, ka esmu pārklausījies, taču arī otro un trešo reizi viņš mani pārliecināja, ka foto verķa nosaukums ir kautkāds japāņu SAPON un nekas cits.

Samulsis atvadījos, noliku klausuli un ar jautājumiem, vai kāds kautko nav dzirdējis par šādas markas fotoaparātiem, atgriezos pie viesiem. Visu pabrīnījās, bet neviens neko nezināja teikt. Šis jautājums jau likās izsmelts līdz māsīcas vīrs ar neslēptu lepnumu paziņoja, ka sapratis, kas ir SAPON.

Un tagad iedomājamies sevi kā pirmajos pēckara gados dzimušu, padomju laikos dzīvojušu un tagad LR pensiju saņemošu vīrišķi un lasam:

Jā, sanāk SAPOP, bet tas neskan, tāpēc lai labāk būtu SAPON 😀

Šodien satiku tēvu, aplūkoju fotoaparātu. Viss tas ir lieliski vēl tikai jāpiebilst, ka tā nosaukums vispār ir  SONY Cyber-shot 😀

!!!Papildināts!!!

SAPON darbībā:

HSB Unplugged

Pirms pāris dienām šokēju Overkirilu ar rakstu, kurā publicēju Latvijas hardstyle mūzikas piemēru. Šoreiz ir laiks atdot parādus un šekureku vācu metalcore grandi Heaven Shall Burn pasaulei parādījuši pāris savu dziesmu Unplugged versijas.

Lūk arī ģeniāls piemērs:

Šīs pašas dziesmas orģināls atrodams ŠEIT.

p.s. Heaven shall burn ir izveidjuši arī savu twitter kontu – http://twitter.com/officialhsb

lasu lasi lasiet lasīt lasot las…

Laikam tiešām esmu kārtīgs “Baltijskij gorjachij parenj“, jo nav pirmā reize, kad atšķirībā no citiem blogeriem par kautko uzrakstu tikai pēc projekta iešupošanās 🙂 

 Šoreiz divi nelieli stāstiņi un pārdomas par lasīšanu 🙂

Stāsts “Lasīt“:

Atnācu uz darbu tā pavēlāk tāpēc nekādu darba ražīgumu tāpat neizdotos sasniegt un vienīgais produktīvais risinājums likās sākt lasīt. Un tiešām, tas izdevās, jo tiešām sāku lasīt. Lasot sapratu, ka kautkaa paaraak daudz teksta saspiests vienaa lapaa, kas kontrastē ar ļoti mazo sadaļu daudzumu. Likās pat, ka neko tā īsti vairāk par virsrakstiem neizdosies man palasīt. BET balsot tikai par virsrakstiem nav jēgas! Pavēros, kas būs tālāk – viss lieliski, vairākus rakstus tā izdevās izlasīt. Žēl tikai, ka lai nonaktu atpakaļ pie virsrakstiem jāšķir atpakaļ lapa kuru bija izdevies jau izlasīt 😦 Sākumā  to neievēroju un vēru visu lasāmvielu ciet, un man nācās atkal un atkal no jauna vērt visu vaļā kamēr pie tā pieradu 😀

Stāsts “Lasi“:

Kādu brīdi atpūtos, bet prāts teica priekšā: “Lasi!”. Atkal ķēros klāt lasīšanai 🙂 Šoreiz tas veicās raitāk, jo bez izteikti lielā drukā redzamajiem virsrakstiem ievēroju arī daļu no teksta. Vienā brīdī pat sanāca slinkums lasīt ko tālāk, jo minimālu ieskatu par tematu biju guvis. Ķēros klāt aktīvai balsošanai! Lielais sadaļu daudzums manu balsošanas vēlmi tikai pastiprināja. Nepagāja ilgs laiks, kad pat ātrais Google Chrome bija pārslogots ar vienuviet neskaitāmu atvērto lapaspušu daudzumu. Nācās iesvīst kamēr visas aizvēru, bet man par prieku uz titullapu atpakaļ ne reizi nebija jāšķir 🙂

Pārdomas par abiem stāstiem:

Lasīt” un “Lasi” lasīju ar neviltotu interesi. Diemžēl vai varbūt par laimi ne reizi nepameta sajūta, ka lasu un balsoju minimalizēta tipa DIGG lapās. “Lasīt” mani apgrūtināja tas, ka nepārtraukti jāiet atpakaļ uz sākuma lapu pēc katra raksta apmeklešanas. Savukārt “Lasi” dēļ savas pārdomātības pat iedvesa nelielu slinkumu 😀  Anyway… Visu cieņu autoriem!

Pārlūks ar lielo G

Manuprāt pēdējo dienu aktualitāte internetā Nr. 1 ir ziņa par iespējamo Googles iesaistīšanos interneta pārluku cīņā 🙂

Par to raksti jau atrodami vairakos pasaules lielajos blogos (piem: mashable, techcrunch u.c.).

Pats jaukākais šajā visā ir tas, ka Google par savu jauno interneta pārlūku informēja pasauli izmantojot komiksu. Projekta nosaukums visnotaļ daudzsološs – Google Chrome. Diemžēl nekas līdz vakardienai netika ziņots par iespejamo pārlūka iznākšanas datumu, bet kautkādu informāciju par pašu izstrādājumu varēja smelties tajā pašā komiksā un tā aprakstā. Daži interneta censoņi un blogeri jau pat paspēja internetā publicēt iespējamā Google Chrome interneta pārlūka ekrānšāviņus 🙂

Palasot komiksu un aplūkojot ekrānšāviņus nopriecājos par dažām lietām – radīts caur open source (izmantos Webkit) un speed dial logi, kas noskatīti no Operas!

Ilgi uz Google atbildi jāgaida nebija, jo no vakardienas arī Googles officiālajā blogā ir publicēts raksts, kas apstiprina baumu patiesumu!

http://upload.wikimedia.org/wikipedia/en/7/74/Google_Chrome_Logo.jpg

Pārak sacerēties es nevienam gan neieteiktu, jo pat paši pārlūka veidotāji raksta: “This is just the beginning — Google Chrome is far from done.” Un tomēr tas vien, ka Google ir nolēmusi spert ļoti drosmīgu soli un mēgināt iekortelēties pasaules interneta pārlūku vidē ir manuprāt pat vairāk nekā apsveicami. Ņemot vērā milzīgās Google iespējas (gan materiālās, gan fiziskās), man nav grūti iedomāties Google Chrome ka vienu no pasaulē lietoto interneta pārluku līderiem lietotaju daudzuma ziņā.

Ja dos, ņemšu 🙂

un paņemt var no ŠEJIENES!

es Bij’ pie tiem ventiņ’ puik’

Tikai dažas stundas atpakaļ atgriezos no vienas no Latvijas teritorijām, kas vismaz kādreiz (Lemberga kunga valdīšanas laikā) droši varēja cerēt uz autonomās republikas statusu! Jā pareizi vien uzminējāt, tā ir ventiņ pilsēta  Ventspils.

gatavošanās

Jau otro nedēļu rit mans atvaļinājums un jau kopš tā sākuma ģimenē runājām par iespēju paceļot. Par galveno prioritāti izvēlējāmies plānoto ceļojumu uz Igauniju. Bet, kad atgriezāmies un pāris dienas atpūtāmies, nolēmām, ka ir jāizmanto laiks un jādodas vēl kautkur. Diemžēl laika apstākļi Latvijā nekad nevienu nav lutinājuši un arī mūs atturēja rudenīgās laika prognozes un mākoņainais laiks aiz loga. Tā nu šorīt mēs pamodāmies vīlušies – ārā viss pelēks. Zvanījām uz Ventspils tūrisma informācijas centru, lai noskaidrotu vai tur nav gadījumā labāks laiks. Nē, diemžēl tur esot spēcīgs vējš un velkoties uz lietu.  Nosēdējām dzīvoklī līdz kādiem 10:30, līdz sapratām, ka  ārā nav vēl nolijusi ne pilīte lietus un ar katru dienu laiks ārā kļūs aizvien pretīgāks. Nepaiet ne pusstunda un jau sēžam automašīnā, kas traucas Jelgavas virzienā.

brauciens turp

Aiz Jelgavas  griežamies pa labi, virzienā uz Tukumu un Ventspils šoseju. Uzreiz aiz Jelgavas debesis  no vienkārši pelēkām kļuva draudīgi pelēkas un  top skaidrs, ka kautkur Ventspils šosejas virzienā spēcīgi līst lietus. Ilgi nebija jāgaida, kad arī mēs noķērām lietus mākoņus, bet mums par laimi lietus ātri mitējas un  pie pagrieziena uz  Ventspils šoseju par lietu liecina tikai dažas peļķes ceļa malās. Uzgriežamies uz Ventspils šosejas. Braucam normāli – ap 110-120km/h. Ceļš kļūst aizvien sausāks un liekas, ka šeit nemaz nav lijis. Tiesa, pametot acis Ventspils virzienā liekas, ka tuvojamies tieši lietus epicentram.  Tomēr šķiet, ka tieši lielais vējš ir tas, kas izgaiņā lietus mākoņus un neļauj tiem nomest uz zemes ūdens desantu.  Tuvojoties Ventspilij dažubrīd pat uzspīd saulīte un tas protams priecē un uzlabo omu visai ģimenītei.

iekš to Ventiņ pilsēt

Ventspils mani sagaida  kā savējo – pirmais lielais autocentrs ir Volvo centrs 🙂  Ielu kvalitāte pilsētā tomēr nav daudz vairāk updeitota kā pārējās Latvijas lielpilsētās. Ēkas arī ir gan sakoptas, gan nolaistas, bet iepriecina vide. Skaistas puķu dobes un ziedu puduri, jauks bruģītis vecpilsētā, kā arī daži citi pribambasi liek priecāties, ka esam šeit nonākuši.

Pilsētas apskati sākām ar nedaudz haotisku vazāšanos pa vecpilsētu. Šajā nodarbē lieliski izpalīdzēja norāžu stabi, kas uzstādīti praktiski visā vecpilsētas teritorijā.

https://i1.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK22dwbA70I/AAAAAAAACYA/hSTbhWUctRs/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_006.jpg

Paklenderējam apkārt un pēc spēcīgā vēja virziena saprotam, ka tuvojamies Ventas upei. Kad to sasniedzam vējš gāž no kājām, bet es pieļauju arī ka tas tikai tā likās mums –  Latvijas iekšzemes un sauszemes žurkām 😀  Cīnoties ar vēju dodamies uz priekšu līdz uz kāda soliņa sastopam visnotaļ klusu sarunu biedru. iepazīstamies un izrādās, ka tas ir Krišjānis (jebšu kā laukos saka Valdemāru Krišjānis). Piesēžu viņam līdzās un tā nu mēs abi raugāmies uz Ventas otrā pusē esošo ostu.

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SK23aspkL_I/AAAAAAAACZ0/gbgq64BJ-k8/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_020.jpg

Pēc ilgākas klusēšanas saprotu,  ka šim laikam ar redzi ar vairs nav īsti labi un piedāvāju izlīdzēties ar savām acenēm 😀

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SK23gBpUseI/AAAAAAAACZ8/dlLcgRfvKLE/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_021.jpg

Tā varētu stundām mēs abi tur sēdēt, bet bērni velk mani uz nākamo mērķi.

To var pamanīt jau pa gabalu. Tā ir ceļojošā govs.

https://i2.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK23noEdRTI/AAAAAAAACaY/D0I6wKl9X7s/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_024.jpg

Liela un iespaidīga, turklāt fotografēties gribētāji pat šajā skarbajā dienā nebijām mēs vienīgie! Ventspilī šī gan nav vienīgā govs, jo kamēr gājām līdz šai lielajai pa ceļam saskaitīju vismaz 4 citas!

Pastaiga pa vecpilsētas ieliņām rada dažādus iespaidus. Tās ir labi koptas un ar dažviet sastopamām jaukām ziedu kompozīcijām, bet no otras puses tik vientuļi un klusi nav bijis nekur. Cilvēkus praktiski neredzēju, un mājas arī apdzīvotas ir labi ja puse. Dažas ēkas labi sakoptas un acīmredzami apdzīvotas, bet citas pilnīgi tukšas un nolaistas.

https://i1.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SK237NlQawI/AAAAAAAACbI/CBioStuwJ5c/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_030.jpg

Klusums un tukšums pat nedaudz biedē, to pārtrauc tikai dažas automašīnas, kas traucas garām pa bruģētajām ieliņām. Virzamies tuvāk vecpilsētas aktīvajai daļai un drīz vien nonākam pie ēkas, kuru aplūkot tomēr ir vērts – Ventspils pils.

https://i2.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SK239Uvx3kI/AAAAAAAACbQ/SxfcDq6dsdk/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_031.jpg

Ārēji neliela un  pat necila celtne, kurā ieejas maksa noteikta  ja nemaldos 1.50 LVL . Nolēmām riskēt un dodamies iekšā.  Pie ieejas nedrīkst aizmirst salutēt vai kā citādi izrādīt cieņu pils īstenajiem (agrākajiem) saimniekiem 😀

https://i2.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK23_qIJaxI/AAAAAAAACbc/939kdTKcQuI/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_032.jpg

Leišu tūristi uz mani gan tā nedaudz dīvaini skatījās, bet nu kas izdarīts izdarīts 😀  Laikam tieši tāpēc nolēmu pakļaut sevi nelielām mocībām, kas kā izrādījās nemaksā NEKO!

https://i2.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK24Rx3Y8dI/AAAAAAAACcM/0dBdkXRAtwk/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_038.jpg

Negatīvais pilī manuprāt ir tas, ka uzreiz ieejot pārņem nevis senlaicīgas, bet pat nedaudz moderni laikmetīgas izjūtas. tas pateicoties tam, ka pils nosacīti atrestaurēta un  tajā ierīkotais muzejs  ir ar dažādām modernām uzpariktēm. Sieva pat zināja teikt ka vienu brīdi tas esot skaitījies kā viens no modernākajiem muzejiem ZiemeļEiropā. Viss uztaisīts skaisti un kvalitatīvi, jebšu ar vērienu. Eksponātu nav daudz, bet telpas izmantotas racionāli un ar labu tematisko sadalījumu. Esam aplūkojuši nopietnu ēku, lai turpinātu ne tik nopietni 🙂

Pildam savu svēto vecāku funkciju un vedam bērnus uz Bērnu pilsētiņu. Jāsaka, ka nebiju to iedomājies tik iespaidīgu. Tai atvēlētā platība ir iespaidīga un teritorija labiekārtota bagātīgi.  Bērni dzīvojas un aiz laimes pat nezin kur likties, jo uzreiz gribas izmēģināt visus slidkalniņus, visas šūpolītes, visu, visu… 🙂 Pat Ilze nespēj noturēties pretī kārdinājumam un laižas iekarot kādu no daudzajiem bērnu atrakciju rīkiem.

https://i0.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK25BWrKgyI/AAAAAAAACdo/hID7xsFW7UU/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_049.jpg

Tā paiet stunda, bet pulkstenis ir jau 16:00. Eduši vēl neesam, bet tagad atšķirībā no situācijas pilī, kad bērni jau prasīja ēst, nevaram vairs viņus dabūt prom no laukumiņa, jo tur taču ir tik labi un ir skaidrs ka tik drīz tādā bērnu paradīzē atgriezties nesanāks. Ar lielu pierunāšanu dodamies ēst. Ilze arī pati agrāk ir vadījusi ekskursijas uz Ventspili un liekas ir lietpratēja arī ēdināšanas jautājumos šajā pilsētā. Meklēto ēstuvi atrodam uzreiz aiz bērnu pilsētiņas. Šī kafejnīca atrodas Vasarnīcu ielā 17 un saucas “Pankoki”. Ceram uz firmas ēdieniem – pankūkām, bet mums par lielu nožēlu pankūku cepēja slima un jāņem kas cits. Cenas apstulbina un pat negribas tām ticēt – LĒTI!! Droši ņemu sev zupu, otro ēdienu, dzeramo un saldo.. arī sievai un bērniem līdzīgi, tikai mazāk… rezultāts ir iztērēti 8 lati, kas manuprāt nav nekas ņemot vērā ēdiena daudzumu un mūsu skaitu!

https://i2.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SK25uDuCBsI/AAAAAAAACe4/SYBJm782QQk/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_058.jpg

Lieki piebilst, ka  paēdu un biju apmierināts arī ar ēdiena garšu. Paldies šai iestādei, un lai daudz jauku klientu viņiem turpmāk!  Ekskursija tuvojas beigām un vēl pēdējais prieks tiek bērniem, jo ceļu līdz mašīnai mērojam cauri bērnu pilsētiņai. Atkal bērnu smiekli, prieks un gaviles, līdz tomēr sasniedzam automašīnas stāvvietu. Kāpjam iekšā, mājam ardievas Ventspilij un dodamies mājup.

brauciens atpakaļ

Uz mājām braucot izvēlamies to pašu ceļu pa kādu atbraucām. Esam noguruši un pirmie aizmieg bērni, tad Ilze un arī es ar grūtībām jau turu acis vaļā. Neaizmigt man palīdz tas, ka spīd vēl vakara saulīte un ceļš nav vienmērīgi taisns. Pusceļā iebraucam vēl Tukumā, lai apciemotu manus vecvecākus. izlocam kājas, iekožam ābolu plātsmaizi un es bonusā no vecvecākiem saņemu gardo pašdarināto vīniņu 🙂 uz vectēva vārdiem, ka to nevajag baigi kratīt atbildu, ka šitā manta pie manis tāpat ilgi neglabājas 😀 Gribas jau mājās un dodamies prom.  Nobraucam pēdējos ~ 100km un esam mājās. Iespējams mana atvaļinājuma pēdējais ceļojums beidzies.

Visas Ventspils brauciena bildes ir šeit:

 

Ventspils_21.08.2008

Paldies Tev bloga lasītāj!

Birku mākonis