daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘kaka’

Kad beidzas papīrs

Pirms nedēļas to piedzīvoju. Protams bija neērti, bet esmu ticis tam jau pāri. Kad stāstīju par to sievai viņa zviedza tik skaļi, ka pamodināja jau iemigušo sīci.

Visi teiks – ko ta tu skrien, bet neskaties!? Jā, es nepaskatījos, bet kad vajag tad nav līdz tam un bija arīdzan par vēlu.

Arī agrāk man bija aizdomas, ka tie darbavietas saimniecības darbinieki ņefiga te nedara… tik blandās apkārt un streļī cīgas vai meklē kādu biezāku, kas šim uzsauks mēriņu darbalaikā.

Tā nu savajadzējās uz toci. Aizgāju, mierīgi pasēdēju, bet prieks par paveikto gan bija īss, jo acis neapmānīsi. Pieķēru sevi truli vērojam pliku kartona rullīti sprīža garumā. Nebiju vēl tā īsti uztraucies, jo parasti saimniecības darbinieki turpat glabā stratēģisko rezervi. Ar acīm pārlaidu pāri nelielajai telpai un ar šausmām uz radiatora pamanīju vēl vienu tikpat nožēlojamu, pliku un saņurcītu kartona rullīti.

Tikai tad es raudulīgā pusbalsī izdvesu: “Nu kurš gan mutants ir iztērējis pēdējo tualetes papīru!”

Tā nu sēdēju es apstulbis un neziņā ko darīt. Spēju tikai sevi iztēloties ar nolaistām biksēm skrienot pa darbu un taujājot pēc papīra…

Nācās sasprindzināt visas savas maņas, lai spētu saklausīt caur divām durvīm, vai gaitenī neskan soļi. Jā, jā jāklausās uzmanīgi, jo ir jau pašam gadījies cerībā nevienu tur nesastapt iebrāzties tocī un tikai tur konstatēt, ka pie pisuāra, skaļi purkšķinādams un pret sienu ar rokām atstutējies, atlej  saimniecības darbinieks , bet šim aiz muguras rindā stāv vēl trīs kārumnieki 😀

Nogaidīju brīdi, kad tiešām gaitenī viss noklusa un ar steigu pusčetrāpus metos uz priekštelpu pēc papīra krājumiem. Roku dvieļi šoreiz lika man neviltoti smaidīt 🙂

p.s. brūns sveiciens saimniecības daļai!

Advertisements

Brūnais lācis brīvsolī!

Pēdējā laikā daudz rakstu par savu ģimeni, bet jo vairāk rakstu, jo vairāk dažādi jestri atgadījumi nāk prātā 😀 Šķiet man jau iepaticies tos šādi dokumentēt.

Šodien ar ģimeni bijām uz Līvu akvaparku Jūrmalā. Diezgan jautri uzdzīvojām, plunčājāmies un baudījām “sēnīšu fabrikas” sniegto baudu 😀 Uz brīdi biju pametis sievu ar abiem sīčiem un šo brīdi izmantoju, lai pakarsētos pirtiņās. Notikumi manas prombūtnes laikā bija risinājušies līdzīgi tiem, kurus tūlīt aprakstīšu, bet atgadījās jau pirms vairākiem gadiem.

Jelgavā norisinājās gaisa balonu festivāls un arī mēs nolēmām to apmeklēt. Aizbraucām uz turieni kuplā skaitā. Apstaigājām norises vietu, bet neko vairāk par nepiepūstiem baloniem neievērojām. Bija jāgaida, kad tie tiks piepūsti un tātad bezmērķīgi  jāvazājas apkārt. Pie balonu festivāla norises vietas kā jau parasti rosījās dažādi mazie tirgoņi – arī bērnu piepūšamais rotaļu laukums darbojās pilnā sparā un sūdzēties par apmeklētājiem nevarēja. Arī dēlēns Roberts vilka mūs uz bērnu vēlmju piepildījuma zemi – piepūšamo slidkalniņmājiņu.  Tas protams bija maksas pasākums, bet mans Robis tādā ātrumā iefiltrējās mudžošajā bernu pūlītī, ka kasierīši ne acis nepamirkšķināja. Pāris reizes viņš tur tā nošļūca un mēs tikai priecīgi vērojām. Savā ziņā pat priecājos un jutos lepns ieraugot dēlēnu ātri jau uzkāpjam pašā milzīgā piepūstā slidkalniņa augšgalā.  Tiesa šī reize bija citāda. Redzēju viņu saviebjamies un sākam raudāt. Nesapratu uzreiz kas noticis. Bet brūnais lācis jau bija palaists brīvsolī! Tas kūleņodams ripoja lejup no slidkaniņa reizē ar manu puiku un vēl kādiem 3 vienaudžiem. Man viss izskatījās kā palēninātā filmā! Brūnais tik tecēja un ripoja, līdz atdūrās pret kādu gādīgu mammu, kas bija iekāpusi piepūšamajā rotaļlaukumā sargāt savu sīci. Kad arī mans puika ar trīs pārējiem resgaļierm nošļūca, tad skats uz slidkalniņa bija kolosāls! Slidkalniņš bija kļuvis viscaur brūns no augšas līdz apakšai, turklāt augšā vēl drūzmējās bērneļi, kas notikušo nepamanījuši grasījās diebt lejā 😀 Kas tālāk notika ar pārējiem delveriem nezinu, jo šoks par savējā izskatu bija drausmīgs. Izejamās drēbītes mainījušas krāsu un labi oda 😀 Bija steigšus jāmeklē palīdzība! Ne salvetes, ne tekošs ūdens nebija rotaļlaukuma darbinieku rīcībā un tādēļ ar sīci uz rokām lidojām uz tuvējo Jelgavas ledus halli. Kad tur nonācām darbinieks noburbināja: ” Slēgts!”, tad tikai pacēla acis un ieraudzīja mūs – trīs cilvēku ģimeni, tēvs ar nokakātām rokām nes uz rokām puiku, kam nodirsta mugura un līdz ceļiem novilktas bikses un māti ar sakakātām biksēm rokās. Līdzjūtība atausa momentā darbinieka sejā: ” AAAA… Jūs gan droši ejiet tik… ” 😀 Liels paldies viņam par to! Protams puiku nomazgājām, mašīnā pārģērbām un svētki turpinājās 🙂

Šodien savukārt jaunākajam dēlēnam brūnais grafiku neietur. Tā nu kad iznācu no pirts sieva steigšus bija ar abiem sīčiem klāt un metās stāstīt kā Valteriņš akvaparkā brūno palaidis 😀 Esot gājis pakaļ bumbai. Kā ierasts pietupies, lai pēc tās aizsniegtos un tā arī palicis pustupus pozā kamēr brūnais brīvsolī skrējis 😀 Gāju, pievērtēju situāciju un tiešām solīdi – pie ziemā neizmantotām durtiņām, tālāk nost no cilvēku acīm skaists brūnais lācītis dzīvojās 😀

bristol stool chart

P.s. pirms dodieties ārpus mājas aizejiet uz poda divreiz, ja negribās tad tomēr pasēdiet un pagaidiet, jo varbūt tomēr sagribēsies…

Loterijas atmiņas

Tuvojas gada beigas un it visur tiek kalti plāni par dāvanām, to iegādi un pasniegšanas veidu. Tā nu piektdien dēlam skolā būs loterija. Jā, lielisks veids kā sagādāt prieku nepērkot dāvanu katram klātesošajam. Norunātā summa bija noteikta 2 lati, kautgan varu atzīties, ka J.Rozes grāmatnīcā nopirku sīkumiņu par lielāku summu 🙂 Te nu jau viens mīnuss – nevar izkontrolēt ko un par cik pērk loterijas dalībnieki!

Arī es reiz piedalījos skolas svētku loterijā. Tas bija kautkad pamatskolā. Toreiz vēl  “Turbo” bija viskrutākā kožļene, visi kāvās ar dončikiem un apģērbu lepni pirka centrāltirgū 😀 Mana mamma mani audzināja ļoti centīgi, biju kautrīgs, pakluss un samērā vārīgs jaunietis. Tā nu pienāca diena, kad bija kautkas jāpērk klases loterijai. Iegājām Ziepčika blakusmājas veicītī un nopirkām laikam varen daudz brīnumsvecītes. Biju apmierināts un tik priecīgs itkā tās būtu pirktas man pašam. Uz klases vakaru ierdos jautrs un nepacietīgi gaidīju loteriju. Redzēju, kā manis atnesto mantu izlozē kāds klasesbiedrs. Biju apmierināts un cerēju saņemt pretī ko līdzvērtīgu. Izlozes cipars man piešķīra kādu glītā kastītē iesaiņotu pārsteigumu. Cerību pilns vīstīju vaļā jaunieguvumu.  Atvēru kastīti. Brūns, apaļīgs priekšmets raudzījās man pretim. Man bija bail tam pieskarties, knapi valdīju asaras. Tā bija KAKA!!! Mākslīgā, bet tomēr KAKA!!! 

Klasesbiedri lielīgi izrādīja viens otram savu guvumu, bet tikai es kautrīgi to slēpu no pārējiem. Man bija tāds šoks un aizvainojums, jo sākotnēji nespēju pat saprast vai tā ir īsta vai mākslīga kaka. Nebiju tam gatavs. Vēl biju naivās domās ka Ziemassvētki tomēr ir prieka, laimes un tikumības svētki. Visvairāk man bija bail ko par tādu “dāvaniņu” teiks mana mamma, kas bija tērējusi naudiņu, lai kādam svētkos sarūpētu kasti ar brīnumsvecītēm.

Atrisinājums nāca pats no sevis. Uzradās daži apgaroti prāti, kas vēlējās iegūt savā īpašumā šo loterijas brīnumu, kamēr es gribēju tikt no tā vaļā. Galu galā iemainīju brūno riebekli pret rietumu ražojuma sulas paciņu ko gardi turpat uz vietas notiesāju. 

Kad pārrados mājās mammai melodams teicu, ka laimēju daudz un dažādus saldumus un suliņu. Tik ļoti man bija kauns viņai atzīties, ka biju laimējis KAKU!

Birku mākonis