daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘karte’

Vienas dienas ceļojums uz Viļņu

Nekad iepriekš nebiju bijis Lietuvas galvaspilsētā Viļņā, nedz arī Traķos. Sestdien no rīta nolēmām realizēt ieceri aizbraukt uz turieni. Tiesa, apkārtējie radi izskatījās pat vairāk nekā pārsteigti, kad redzēja kādā ātrumā mēs uz turieni taisāmies. Tuvojās jau pusdienlaiks, kad beidzot mēs bijām satuntulējušies un sēdāmies mašīnā, lai uzsāktu vienas līdz divu dienu braucienu uz dienvidiem.

Plāns likās gaužām vienkāršs – braukt cik tālu vien var, nonākt līdz Viļņai, aplūkot to un, ja būs laiks arī tās apkārtni. Uzreiz jāpiebilst, ka braucām bez kartes, tikai lūkojoties leišu ceļa zīmēs.

Lietuvu sasniedzām braucot cauri Jelgavai, tad Iecavai un Bauskai.

Šis ceļš likās klusāks, ar retāk sastaptām “fūrēm”. Nebija pat vajadzības apstāties. Noripojām līdz Leišmalei ne aci nepamirkšķinot.

Lietuvā.

Iebraucot Lietuvā sirdi pārņēma autobraucēja prieks. Ceļi labi, nekādas vainas, ja arī ir labots, tad nevis kā pie mums uzliekot pļeku, bet gan ar ķirurga cienīgu griezienu izgriezts četrstūrītis, kas perfekti aizpildīts ar asfaltbetonu. Tiesa, vairums autobraucēju cenšas puslīdz ievērot ceļu satiksmes noteikumus un neskrien. Vienīgie redzētie skrējēji bija pāris lettiņi.

Nezinu cik tālu viņi aizskrēja, bet es pamanīju ceļa malā neierastas brīdinošas zīmes. Jocīgi likās arī tas, ka visu laiku braucot rindiņā, pēc šādām zīmēm leišu šoferīši manāmi atpalika, bet pēc brīža jau atkal mina man uz papēžiem. Pie vainas acīmredzot bija stacionārie fotoradari. Ceru, ka rēķinu viņi man uz Latviju neatsūtīs. braucot pa Peņevežas apvedceļu pat uzstādīts ātruma skaitītājs ar palielu ekrānu, kurā autovadītājs var redzēt sava auto kustības ātrumu. Pārbraucu kā ierasts pārsniedzot 10km/h, kas protams uzreiz parādījās koši sarkanā krāsā ātrumu uzrādošajā ekrānā. Uzreiz pēc šīs ierīces arī leiši spieda gāzi grīdā. Vecs Opelis ar pārkrāmētu piekabi, kas visu ceļu vilkās pa priekšu, pēkšņi uzcēla ātrumu lidz 120km/h. Un tad sākās autobraucēja paradīze – BĀNIS!

Jā, arī Lietuvā tādi ir. Ceļa seguma kvalitāte lieliska, atļautais ātrums 110km/h, bet tas neliedza nevienam vietējam braukt uz 150km/h. No ātruma radariem arī ne vēsts un šis prieks līdz pat Viļņai.

Mums gan vēl pa ceļam bija plāns iebraukt Kernavē. Galvenais bija neaizšaut garām, ko lieliski arī izpildījām. Nogriezāmies pārāk ātri. iebraucām vietējā miestiņā un satikām arī pirmos iezemiešus. Tā bija tāda kārtīga kolhoza govju slaucējas tipa sieviete pusmūžā. Laipni smaidīja, bet viņas alkohola dvinga atbaidīja mušas arī no manis. Pēc dažām man zināmajām leišu pieklājības frāzēm pārgājām uz brīvu krievu valodu. Kā vēlāk pierādījās arī citur, tad to leiši pārvlada puslīdz labi un latvietim saprotami. Kundze ilgi un dikti stāstīja, kā jābrauc un pat veica īso kursu Kernaves ģeogrāfijā, jo kā sarunas gaitā noskaidrojās, viņa pati ir no tās puses. Labi vēl, ka nepieteicās par gidu. Pateicāmies un “lidojām” tālāk. Labais pagrieziens, augšā uz viaduktu, gāze grīdā un pa bremzēm, jo krustojumu kontrolē brašie leišu kārtības sargi. Šoreiz pat nesasveicinājāmies, jo viņi jau bija noķēruši kādu vietējo.

Kernave (Ķērnava).

Miests ir pat ļoti neliels (senos laikos uz īsu brīdi bijis Lietuvas dižkunigaitijas galvaspilsēta). Pirmais ko ieraudzījām bija plaši apmeklēti kapi. Kur ir mūsu meklējamais objekts – pilskalni, nojaust pagrūti, jo aiz kapiem seko parks un tālāk baznīca. Sekojām pārējiem cilvēkiem, kas atgādināja nesteidzīgus tūristus. Kernavē ir skaista baznīca, bet aiz tās galvenais apskates objekts – četri lieli pilskalni, aiz kuriem skaistā ielokā tek upe. Baznīcā pat neiegājām, bet pilskalnus izbaudījām cik vien pietika spēka. Kāpšana pilskalnos atgādināja bērnības ekskursijās piedzīvoto kāpšanu pa Siguldas nacionālā parka trepītēm. Pilskalni tiešām augsti, iespaidīgi un ar kolosālu ainavu, ko nekavējas izmantot leišu kāzinieki.

Pēc pilskalnu izstaigāšanas un izkāpelēšanas ievēlāmies vietējā veikaliņā, kur plānojām nopirkt ko dzeramu. Nokarsušam stāvot pie veikala saldētavas, sakārojās arī saldējums. Nevēlējos iegrābties mūsu pašu veikalos nopērkamo “Alpenrose” vai “Maxima” analogos, tāpēc konsultējos ar leišu pārdevēju. Uz mūsu jautājumu vai izvēlētais banānu-šokolādes saldējums ir garšīgs, vai varbūt izvēlēties kādu citu, pārdevēja manāmi sašuta un ārkārtīgi “inteliģenti” atbildēja ar pretjautājumu: “Jūs nekad dzīvē banānus neesiet ēduši? Ja esiet, tad kāpēc jautājat?”. Šoks mums un kauns un negods leišiem. Saldējumu nopirku, pagaršoju un lieku tam 6 balles no 10, jo līdz mūsu pašu Druvas banānu saldējumam tam vēl ļoti, ļoti tālu.

Traķi

Turpinājām ceļu uz Traķiem. Tomēr vispirms tie bija jāatrod. Centāmies sekot norādēm, bet to trūkums mūs aizveda līdz pat Viļņai. Nācās maldīties meklējot izeju. Riņķojām tā gandrīz stundu, ko veicināja arī pāris ceļu remonti un apstāšanās, lai ceļa meklējumos pārmītu kādu vārdu ar vietējiem lietuviešiem.

Mūsu meklējumi vainbagojās ar panākumiem kad pamanījām ceļa zīmi ar kulturvēsturiska apskates objekta norādi un uzrakstu Senieji Trakai (Senie Traķi ?). Ja vēlaties aplūkot kārtīgu sādžu ar violeti rozā un zilganzaļi krāsotiem namiņiem, tad laipni lūgti! Nonācām pie ciema galvenā apskates objekta – baznīcas. Kāds vietējais mūs apgaismoja, ka Traķu pils ir Traķos, nevis Senajos Traķos. Atkal braucām atpakaļ.

Vadoties pēc vietējā norādījumiem nonācām Traķos. Tā bija tiešām patīkama pārmaiņa pēc iepriekš aplūkotās sādžas. Kārtīga kūrortpilsētiņa, kas izvietota starp vairākiem ezeriem un tieši mūsu ierašanās laikā tur norisinājās svētki. Visas ielas bija pārblīvētas ar automašīnām no Lietuvas, Polijas, Baltkrievijas, arī no Latvijas. Autostāvvietas ir maksas (cena 2 liti stundā), tāpēc vietējie aicina braukt iekšā viņu pagalmos un tur novietot auto par 5-10 litiem uz diennakti. Pēc nelielas riņķošanas tomēr atradām lielisku vietu netālu no pils, kur novietojām auto uz stundu. Pēc ļaužu masas kustības virziena pili atrast ir ļoti viegli. Tur skan mūzika un visapkārt burtiski nosēts ar suvenīru tirgotavām. Pils uz Baltijas viduslaiku piļu fona grandioza, jo atrodas uz salas un to būvējuši lietuvieši, nevis kā pie mums reiz mūra piļu kultūru atnesušie friči. Jau uz tiltiņa, kas savieno pili ar “kontinentu” var noprast, ka šurp brauc arī tūristi no Spānijas, Francijas un citām tālām Eiropas zemēm.

Mēs bijām 4 – divi pieaugušie, viens skolēns un viens pirmsskolas vecuma puika. Par ieeju samaksājām 34 litus (biļetes cena 1 pieaugušajam = 14 liti, skolēnam = 6 liti, pirmsskolas vecuma bērnam = bezmaksas, bet ar karti maksāt nevar). Ieraugot manu fotoaparātu kasiere paziņoja, ka par fotografēšanu jāmaksā vēl 4 liti, bet, apsolot to nedarīt, atteicos. Lai piedod man leiši, bet šī nav Marienburgas (Malborkas) pils, bet gan tikai mūsu neatjaunotā Turaida kvadrātā un piemaksāt par fotografēšanu neredzēju jēgu. Ieejot pilī top skaidrs, ka fotografē visi, bet vai kāds ir maksājis man nav ne jausmas. Šur un tur gan redz novērošanas kameras, kas fiksē apmeklētāju darbības. Ekspozīcija pilī skaista, puikām protams interesēja tikai zobeni un bruņas, nevis monētas un trauki.

Pili izstaigājām pa mazāk nekā stundu. Ejot prom atvadu foto, jo arī padebeši savilkušies melni kā velni. Gāzt lietus sāka tieši brīdī, kad šķērsojām tiltu. Centāmies no lietus glābties zem suvenīru tirgotāju namiņu jumtiem. Vienā šādā vietā ievērojām smuku suvenīru, ko varētu iegādāties jaunākajam puikam. Gājām iekšā, leišu sieviete kautko manāmi dusmīgi noburkšķ. Neko nesapratām un turpinājām virzību suvenīra virzienā. Viņa jau metas priekšā un tad jau top skaidrs, ka ir dusmīga tieši uz mums. Sekoja vārdu pārmaiņa krievu valodā, kuras laikā noskaidrojām, ka viņi vairs nestrādā un pie suvenīra mums netikt. Smuki viņu pasūtījām ‘bekot’ un kārtējo reizi sapratām, ka Lietuvā laikam ir sliktākie pārdevēji pasaulē, kas tikai atsēž savā darba vieta un nav ieinteresēti kautko vispār pārdot. Līdzīgi kā pie mums latviskie suvenīri un hokeja tēma iet roku rokā, tā Lietuvā tas protams ir basketbols – karodziņi, cepurītes, krekliņi utt.

Laiks sabojājās, bet priekšā vēl Viļņas apskate.

Viļņa.

Viļņa pārsteidza ar savu plašumu. Reti kura lielā iela ir mazāka par 2 joslām katrā virzienā. Ēkas nav tik sablīvētas kā Rīgā. Ceļi joprojām labi, un ir prieks pārvietoties, ja vien ceļa norādes būtu kaut nedaudz skaidrākas. Šī pilsēta atšķiras no tik ierastās Rīgas ar to, ka tās vecpilsēta nav tik kompakta, ir modernāka, jaunāka. Laikam tieši tāpēc mēs kādu brīdi vienkārši riņķojām un nevarējām atrast tieši vecpilsētu. Ja Rīgā var tomēr vadīties pēc baznīcu torņiem, tad šeit tas bija pilnīgi neiespējami, jo visas baznīcas kopumā ņemot ir vienādas (ar dieviem torņiem) un to ir daudz. Šāda riņķošana gan mums labi atmaksājās. Vēl mājās esot mums ieteica atstāt auto milzīgā bezmaksas autostāvvietā, kas esot uzreiz aiz tilta un no turienes līdz vecpilsētai ir nieka 10-15 minūtes ko iet ar kājām. Šoreiz arī mēs atstājām auto bezmaksas stāvvietā, bet uz Jogailos gatve. Pēc vietējo apraksta no turienes līdz vecpilsētai ir nieka 5 minūtes ko iet ar kājām. Atstājām auto un tiešām jau nākamajā krustojumā pagriežoties pa labi pamanījām Viļņas katedrāles laukumu.

20:00 Viļņas apskate varēja sākties, lietus bija jau mitējies un pilsēta sāka ietīties mākslīgā apgaismojuma un vakara krēslā. Viļņas informācijas centrs, kas atrodas katedrāles laukumā jau bija ciet, bet uzkāpt Ģedimina torņa kalnā un aplūkot pilsētas panorāmu vēl paspējām (atvērts līdz plkst. 21:00).

Devāmies iekšā vecpilsētā un, kādas 2 stundas klaiņojot, redzējām arhitektūru, neskaitāmas baznīcas, pilsētas domes, rātes ēku, vairākas muzeju ēkas un vairākas “vecmeitu” ballītes (šajā ziņā lietuvietēm izdomas trūkums ir acīmredzams – visas, pat no dažādām ballītēm meičas tērptas vienādi – balti krekliņi un rozā baletkleitiņas). Mūsu pastaiga noslēdzās pie ‘Aušros vartai’ vārtiem. Un te nu sākās nākamā epopeja – Jogailos gatve (tur palika automašīna) meklēšana. Blandījāmies vēl gandrīz stundu. Vaicājām kādam puisim, bet tas izrādījās ārzemnieks. Tad virzījāmies atpakaļ vecpilsētas virzienā, tur sastapām trīs jauniešus ar kuriem saruna noritēja gan krieviski gan angliski. Gājām pareizajā virzienā. Nolēmām pajautāt vēl kādam. Tas bija pusmūža lietuvietis, bet šis tikai noraustīja plecus un gāja tālak. Turpat uz vietas palūkojāmies uz kādas tad ielas jau esam un tur skaidri un gaiši rastīts – Jogailos gatve! Auto sveiks un vesels mūs gaidīja vietā, kur to bijām atstājuši. Sedāmies iekšā un braucām mājup. Pa šo laiku atkal jau sāka pilināt lietus, bet no dienvidaustrumiem tuvojās melni, zibeņojoši negaisa mākoņi.

Atpakaļ!

Atkal meklējām ceļu ārā no pilsētas, bet pats galvenais bija nokļūt uz šoseju A2 Viļņa – Paņeveža. Meklējumu laikā arī paspēju iebraukt laikam vienīgajā milzīgajā Lietuvas ceļu bedrē. Biju aizmaldījies ārpus Viļņas, bet citā virzienā un kādā neapgaismotā , piķa melnuma ceļa posmā mašīnas labais priekšējais ritenis burtiski pazuda zem ceļa seguma. Sitiens bija kolosāls, kāpu ārā skatījos, taustīju, bet šoreiz laikam mūs glāba, tas, ka braucām ar Volvo, nevis kādu citu, izturības standartu ziņā vājāku auto.

Uz A2 šoseju mums palīdzēja tikt kāds Volvo šoferītis, kam vienkārši izlecu ārā no auto un skrēju lūgt palīdzību. Viņš mūs pavadīja līdz norādei uz A2 šoseju un tad mūsu ceļi šķīrās, paldies viņam.

Izbraucot no Viļņas laikapstākļi no sliktiem jau bija kļuvuši drausmīgi. Lietu nomainīja ļoti stipra lietus gāze, negaiss un zibeņoja tā itkā gaisā šautu zenītartilērija. Un tomēr mēs jau bijām uz bāņa. Ātruma ierobežojumi zuda, jo ar katru brīdi arī dienas nogurums lika par sevi manīt – nāca miegs. Bānis ir forš, var braukt cik ātri vien auto atļauj, bet ārkārtīgi iemidzina tas vienmuļais ceļa ritējums – gar ceļa barjerām atstarojošie signāli, ceļa seguma joslu svītrojums. Nepieradušam nakts braucējam kā man tas miegu dubultoja. Pie Paņevežas degvielas uzpildes stacijā nopirku sev rūgtu melno kafiju, bet tā maz ko līdzēja. Tā pa īstam atmodos tikai pēc tam kad šķērsojām Lietuvas-Latvijas robežu. Izkāpu sasveicināties ar dzimtās zemes ārēm un miegs pazuda. Bausku pat nepamanīju, Iecavā nolēmu, ka mājup brauksim caur Rīgas apvedceļu, jo tur ceļš labāks. Tiesa, jau iecavā nācās manevrēt, jo uz šosejas remotdarbi. Pēc tam gan vienīgais ko vērts pieminēt – mājas. Pēc 2:00 bijām atpakaļ un varējām iekrist savās gultiņās.

Atziņas, aizspriedumi, fakti.

  • Lietuvā ir krietni labāki ceļi nekā Latvijā. Arī mums vajag bāņus!
  • Cilvēki labi runā krieviski, jaunieši arī angliski.
  • Viļņas baznīcu lielākā daļa ir stipri līdzīgas, celtas baroka stilā.
  • Aplūkot Viļņu un salīdzināt ar Rīgu ir  forši – mūsu pilsēta ir ļoti monocentriska, kamēr Viļņa policentriska.
  • Lietuvā nav normālu pārdevēju!
  • Leiši lepojas ar basketbolu, savu vēsturi un tas ir arī saprotami.
  • Lietuvā ir maz norāžu uz ieteicamajiem objektiem vai arī to vispār nav.
  • Uz Lietuvu jābrauc ar karti pie rokas.
  • Ja pa šādu maršrutu izbrauc laicīgi, bet ar karti pie rokas, tad tas viennozīmīgi ir vienas dienas ātrais maršrutiņš).
Advertisements

Odu karte

IT cilvēk! Lūdzu, paveic beidzot ko lietderīgu un izveido Latvijas odu karti 😀

Šīs brīvdienas man sanāca pabraukāt pa tālo “pierīgu” – Tūja, Jelgava, Tukums.

Visās vietās sanāca uzkavēties vairākas stundas, paložņāt pa krūmiem un izkustēties svaigā gaisā. Un man jāatzīst, ka tādus odus, kādi šogad ir apsēduši laukus turpat aiz olaines nekur vēl neesmu redzējis!

Piemēram, ja vēlies pie dabas krūts vakarpusē mierīgi pastāvēt pie kārklu krūma un atliet, tad bez “kung-fu, tecktonik or whatever” iemaņām tas ir lemts totālai neveiksmei. Jāatzīst arī, ka jebkādas citas nodarbes nav iespējamas, jo tik augsta sāpju un pacietības sliekšņa mums nav. Veikalos nopērkamie parastie dezīši nelīdz, ja līdz tad tikai kalniņā, karstā dienā un vidēji stipra līdz stipra vēja apstākļos uz 10-15minūtēm.

Pirms doties uz Tūju  jau bijām sagatavojuši artilēriju – mašīnā bērnu pretodu dezītis, garās bikses un jakas ar kapucēm. odi Tur bija  pat neskatoties uz stipro vēju. Īpaši traki kļuva uz vakaru, bet ja vērtējam pieņemtā 10 baļļu skalā, kurā mūsu Olaines novada odi ieņem augstāko pozīciju, tad Tūjas odi pretendēja uz kādām 7-8 ballēm. Viņi arī bija neciešami, bet tikai tad, ja pirms tam nav būts pie mums.

Nākamās dienas pieturvietas – Jelgava un Tukums. uzreiz jāatzīst, ka Odi necieš pilsētas – Jelgavā tos nemanīju vispār, Tukumā gan nācās pavisam nedaudz iespringt. Tātad Jelgavas odi saņem uzbāzības vērtējumu 2, bet Tukuma odi vērtējumu 5. Visu dienu tur tā arī noblandījos ar šortiņos un T-kreklā.

Pieņemu, ka situācija būtu krasi citādāka , ja odus būtu uz savas ādas baudījis nevis pilsētās, bet uzreiz ārpus tām.

Pirms atgriezties mājās no izbrauciena nolēmām iebraukt laukos.  Nepagāja ne divas minūtes pēc izkāpšanas no auto, kad es jau stāvēju uzvilcis darba garās bikses, dzemperi un nopūties ar pretodu līdzekli, kas šoreiz vispār nelīdzēja. No odiem cerēju izbēgt rudzu laukā, bet atrodoties lauka vidū sapratu, ka tā bija maldīšanās fantāzijās. Kad izbridu no lauka jutos kā atkal apguvis visus iespējamos roku sitienu tehnikas elementus.

…jā un pirms prom braukšanas atkal atgadījās gadījums ar to sasodīto kārklu krūmu 😀

Pavasara plūdi 2010 (FOTO stāsts)

Pavasaris šogad atkal atnācis ar plūdiem. Tiesa, šoreiz plūdi ir nepieredzēti nopietni un ūdens līmenis cēlies ļoti strauji.

Negribētos man plaši izplūst sarunās par plūdiem visā Latvijas teritorijā. Tāpēc šoreiz vairāk par man zināmākiem un dzīvesvietai tuvākiem apvidiem – Misas upes baseins pie Olaines.

Runājot ar cilvēkiem, kas šajās vietās dzīvojuši teju vai visu savu mūžu kļūst skaidrs, ka nekas tamlīdzīgs nav pieredzēts. katru gadu šajā līdzenajā, ātri applūstošajā reģionā plūdi pārklāj ar ūdeni milzīgas zemes platības. Raugoties tālumā no lauku mājām ūdens esot bijis turpat pie piebraucamā ceļa, bet nekad ne uz tā! Kamēr visā Latvijas teritorijā plūdi mazinās (izņemot dažus Gaujas baseina posmus), šeit ūdens līmenis joprojām ceļas strauji! Tam gan nav sakara ne ar sniega kušanas ūdeņiem vai nokrišņiem, bet gan ar Misas upi, kas ūdeņus nu jau nevis pieņem, bet stumj prom no sevis. Tā rezultātā paralēli upei ejošais ceļš pārvērties par krāčainu upi, kas draud to izskalot pavisam.

Plūdi “parastie” kļuva par plūdiem “īpašajiem” 30.martā, kad ūdens no “izkāpa” no vietējiem grāvjiem un sāka appludināt apkārtējos laukus.

Ūdens kāpj kalnā:

Likās, ka ūdens līmeņa maksimums jau sasniegts, taču pēc sekojošajām lietavām zem ūdens turpināja pazust arī pēdējās lauku sauszemes daļas.

Šeit kādreiz bija labības lauks:

6.aprīlī notika līdz šim nepieredzētais. Ūdens sāka plūst nevis uz upi, bet pretējā virzienā. Tika pārpludināti lauki līdz pēdējais vaļņveida šķerslis ūdens ceļā – grantēts lauku ceļš tika pārvarēts.

Laukos, lai nodrošinātu ūdens tīrību, dīķa rakšanas darbos izraktais materiāls tika uzbērts kā aizsargvalnis ~10m platā zemes aizsragjoslā starp dīķi un tuvējo grāvi. Diemžēl par vismaz pusmetru uzbērtais uzbērums šogad ir kapitulējis un nu ūdens to sedz visma pusmetra dziļumā.

Pēc plūdiem tur būs zālājs, dīķis, grāvjis un  ceļš.

Man personīgi visvairāk gan žēl ir paša rokām (arī nelielā uzbērumā) taisītā volejbola laukuma, kurš palēnām kļūst par ūdens volejbola laukumu.

7.aprīlī situācija tikai turpināja pasliktināties. Jau pieminētais lauku ceļš izskalots tik ļoti, ka kļuvis vietām bīstams braukšanai, jo pārvērties par tekošu upi. Lauksaimniecības zemes applūdušas gandrīz pilnībā.

Vietējais okeāns:

Lūk kā fotogrāfiju tapšanas vietas izskatās vasaras mēnešos:

Un šeit iezīmēta ūdens “iekarotās” platības pašlaik:

Ortofoto kartes no tās vietas, kur tika fotografēts izskalotais ceļš laikam šoreiz nelikšu, jo tur iezīmējot ūdeni visa karte būtu jūras zilā krāsā.

Vizuāli novērtējot secināju, ka Ūdens līmenis salīdzinot ar vasaras mēnešiem šeit pieaudzis par ~2,5m. tas varētu nebūt daudz vietās, kur plūst lielas upes, ir paugurains reljefs, bet ne aprakstītajā apgabalā, jo šeit relatīvās augstuma atzīmes svārstības  ir salīdzinoši mazas – līdz 2m.

Šajās brīvdienās iespējams atkal sanāks braukt uz laukiem un tad jau atkal varēšu objektīvi novērtēt, vai ūdens līmenis vēl ceļas un jāraksta vēl kāds raksts, vai arī situācija beidzot normalizējas.

Paldies saku:

Fotogrāfi: Mārīte, Jānis, Roberts, Valters

Fotogrāfiju tapšanas vieta: Pakalni, Pēternieki, Olaines pagasts, Rīgas rajons.

Eesti apceļojums (14.08.08-16.08.08) – trešā diena

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKcsr5VtdGI/AAAAAAAAAf0/iyVBL3fxSMY/Igaunija_celojums_08.2008_071.jpg

3. diena

rīts

Rīts nelielajā Peipsi-lained hotelītī pie Peipusa (Peipsi) ezera sākas drūmi, jo ārā laiks ir pretīgi auksts – līst vai smidzina lietus un debesis ir pelēki nomākušās. Uzēdam pašvakas brokastis un iepazīstamies ar kādu latviešu sievieti, kura ar vīru arī nolēmuši apceļot Igaunijas āres. Pēc brokastīm sakāpjam mašīnā un steidzamies prom uz Tartu (Tērbatu).

Tartu

Braucot uz dienvidiem Tartu virzienā laika apstākļi manāmi uzlabojas. ir apmācies, bet nav vairs tik auksti un arī sauli jau šur un tur var samanīt caur mākoņiem. Braucot iekšā Tartu ar ceļa biedriem nosmejamies, ka pilsēta jau liekas pat nedaudz latviski atpazīstama un mājīga. Nedaudz pariņķojam pa pilsētu un uz labu laimi atrodam stāvvietu kurā sestdienā nekas nav jāmaksā. paejot nieka 20 metrus vecpilsētas virzienā saprotam, ka esam atstājuši auto tieši pie Rātslaukuma un visa tartu senā pilsētas daļa ir mums pie kājām.

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKc4KTADrqI/AAAAAAAAA2E/7btOFCEapJ0/Igaunija_celojums_08.2008_235.jpg

Nedaudz pastaigājam pa rātslaukumu un pieguļošajām ieliņām, kas diezgan pilnas ar Latvijas tūristiem.

Arī Universitāti aplūkojām un aiz tās esošajā kalnā, kur atrodas Doma baznīcas drupas uzkāpām. Kalnā priecē arī uzstādītais seno Igauņu upurakmens par kura eksistenci mums par lielu pārsteigumu šajā “viss notiek tikai igauniski” zemē liecina plāksne ar uzrakstu gan igauniski, gan krieviski.

https://i1.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SKc5r0gYpEI/AAAAAAAAA40/tHq1ClM7SDg/Igaunija_celojums_08.2008_255.jpg

Pilsēta atstāj par sevi vislabāko iespaidu. Tiesa nogurums un pelēkie laika apstākļi ir darījuši savu un vairāk pat neko tā īsti aplūkot negribās. Sēžamies auto un braucam Igaunijas un Latvijas robežas virzienā. Plānā paredzēts vairs tikai Munameģa apmeklējums.

Alas

Jo tuvāk Latvijai, jo karstāks, saulaināks un tveicīgāks kļūst laiks. Saules siltums izvēdina mūsu drūmākās domas un atkal rodas vēlme ielūkoties Igaunijas kartē kāda apskates objekta meklējumos. Potenciālie apskates objekti izrādās vairāki, bet kā pirmo nolemjam aplūkot Piusas alas, kuru pazemes platība pārsniedz 10 hektārus. Piusa novietota tikai pāris kilometrus uz rietumiem no Igaunijas – Krievijas robežas. Atrast alas, ja māk lasīt karti, ir viegli. Pirms gada mana sievasmāte bija uz šīm alām un teica ka kārtīgi tās izstaigājusi vairāku kilometru garumā zem zemes. Arī mēs ceram uz kautko līdzīgu, bet alas atrast neizdodas, līdz saprotam, ka visas ieejas alās ir aizbetonētas un pie galvenās ieejas alāsir uzslieta ēka. Kļūst skaidrs, ka pagāšgad alas apsekojušajiem latviešiem ir paveicies, jo tagad jāmaksā par ieejas biļeti. Tā arī darām, bet ieejot iekšā jūtamies ārkārtīgi vīlušies, jo tālāk par 10 metriem alu kompleksā ieiet neizdodas dēļ uzslietā nožogojuma.

https://i1.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKc69UAHLoI/AAAAAAAAA7Y/L8Xnu7T8-_8/Igaunija_celojums_08.2008_274.jpg

Žēl, bet esam vīlušies – var redzēt, ka alas ir lielas un skaistas, bet laikam nu jau cilvēku dzīvībai bīstamas un tādēļ arī ar pārvietošanās ierobežojumiem cilvēkiem. Gide, kas visu stāsta igauniski un tieši mums krieviski gan cenšas mūs vēl pierunāt iet tālāk uz karjeru, kas atrodas aiz alām, bet mēs atsakamies, lai dotos tālāk.

Pēdējā pils

Par nākošo, priekšpēdējo apskates objektu Igaunijā izvēlamies Vastsellinas pilsdrupas.Pils kādreiz kalpojusi par Igaunijas dienvidaustrumu robežnocietinājumu.Jāsecina, ka šeit tiešām ir padomāts ne tikai par pašām pilsdrupām, bet arī tām pieguļošo teritoriju sakārtošanu.

https://i0.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SKc753IwFtI/AAAAAAAAA9Y/7a9pTRH2cz4/Igaunija_celojums_08.2008_289.jpg

Pildrupas nelielas, bet to relatīvais augstums no pilskalna pakājē tekošās upītes ir diezgan iespaidīgs. Nolemjam nokāpt arī līdz upītei un baudīt iespējams pēdējos Igaunijas dabas jaukumus.

https://i1.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc8BtbsalI/AAAAAAAAA9s/QW2hLJ1mTS8/Igaunija_celojums_08.2008_291.jpg

Tveices un lielā karstuma dēļ atpakaļceļš kalnā ir grūts, bet mēs to paveicām 🙂

317,6m.v.j.l.

Pirms aptuveni 2 nedēļām biju uz Alūksnes kapu svētkiem un visiem klātesošajiem aizrautīgi stāstīju cik ļoti man patika braukt pa senās Prūsijas kalnainajiem, ar liepām apstādītajiem, līkumainajiem ceļiem (bildes no šī braucien ir šeit). Uz to mans onkulis atbildēja, ka tad jau man kā reiz vajadzētu pavizināties pa Dienvidigauniju pie Munameģa. Sacīts – Darīts! Braucam uz Munameģi – augstāko virsotni trīs Baltijas valstīs ar absolūto augstuma atzīmi 317,6m.v.j.l.. Jāatzīstas, ka arī šeit man bija piemeties neliels Igauņu vadātājs, kurš mani aizvilka uz Munameģim piegulošā ezera otru pusi, bet laipns, krieviski runājošs igaunis ātri glāba situāciju. pārsteidz lielais tūristu skaits pie Munameģa, pat dažus lielos tūristu autobusus varēja redzēt. No lajas kāpiens Munameģī liekas grandiozs, jo uz augšu ved betonētas repītes un paralēli tām betonēts celiņš bez saredzama gala. Kāpt sākām nedaudz norūpējušies, bet kad tikko iegājām ritmā izrādījās, ka jau esam sasnieguši virsotni.

https://i0.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc8Pw1TSqI/AAAAAAAAA-E/Ttc6voZCxr4/Igaunija_celojums_08.2008_294.jpg

Skats no Munameģa platformas nekāds, jo visapkārt viss apaudzis ar kokiem un krūmiem. lai kautko ieraudzītu jābrauc augšā baltajā tornī, bet šoreiz pat man negribējās tērēt naudu braucienam ar liftu. Atnācām, ieraudzījām, aizgājām. Vislielāko prieku man sagādāja brauciens no Munameģa līdz Latvijas robežai, jo ceļš bija kvalitatīvs un tikpat lieliski kalnains un līkumaini bīstams, kā mans onkulis Māris V. man bija stāstījis.

THE END

Jau kādus pāris kilometrus pirms Latvijas robežas ceļa kvalitāte jūtami kritās. Tas arī daļēji priecēja, jo tātad pie stūres aiz noguruma aizmigt nav iespējams 😀 Vēl tikai pēdējā bilde uz robežas Veclaicenes robežpunktā un esam LV.

https://i0.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc8VAMWnrI/AAAAAAAAA-M/0e4acRVpXVM/Igaunija_celojums_08.2008_295.jpg

Vēl tikai pāris stundu ceļš pa Vidzemes drebulīgo šoseju un esam mājās.

Ceļojuma trešās dienas maršruta karte:

Visas bildes ir šeit:

Igaunija_celojums_08.2008

Visi raksti par Igaunijas apceļojumu:

1. diena

2. diena

Eesti apceļojums (14.08.08-16.08.08) – otrā diena

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKcsr5VtdGI/AAAAAAAAAf0/iyVBL3fxSMY/Igaunija_celojums_08.2008_071.jpg

2. diena

rīts

Rīts viesmīlīgajās naktsmājās Metsaveere. Ap 8:00 pieceļamies, izstaipīšanās, rīta rosme un duša.Iepriekšējā vakarā sarunājām ar saimnieci brokastis par 50 kronām uz cilvēku, bet par bērniem viņa naudu teica ka neņems, tātad 150 kronas par brokastīm 5 cilvēkiem. Brokastu laiks noteikts uz 9:00. nedaudz bažīgs par plānotajām brokastīm kāpju lejā un pēc nelielas laipnas vārdu apmaiņas ar saimnieci pieejam pie brokastu galda. Redzētais pārspēj pat manas vislabākās iedomas! Bez ļoti garšīga izskata omletes ar gurķīšiem, tomātiņiem un maizītēm ar sieru vai gaļu uz galda atrodas arī trauks ar mājas sieram līdzīgu masu un otrs trauks ar svaigu zemeņu zapti! Vēl pārsteigtāki esam kad saimniece norāda uz kādu trauku, kas piekrauts ar svaigi ceptiem kēksiņiem! Esam patīkamā šokā par redzēto un arī mūsu kuņģi jūtas aplaimoti to visu nomēģinot. Brokastis ir lieliskas un arī garastāvoklis liekas kļūst labāks ar katru mirkli. priecīgi par jaukajām nakstsmājām pametamsmaidīgo saimnieci un viņas īpašumus, lai dotos tālāk uz ziemeļaustrumiem.

ciemā pie muižkungiem

Mūsu mērķis ir divas Igaunijas ziemeļaustrumu muižas – Palmse un Sagadi.

Ceļu uz tām atrodam praktiski bez lielām problēmām. Sagadi muiža ir nedaudz lielāka, bet mazāk sakopta.

https://i2.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SKcuSfNGW5I/AAAAAAAAAiY/c445vSWCSgg/Igaunija_celojums_08.2008_090.jpg

Savukārt Palmses muiža ir lieliskā kārtībā ar atjaunotu lielu parku, saimniecības ēkām un ļoti lapi restaurētām iekštelpām ar inventāru, kas atvests no visas Igaunijas. Palmses muižas pagrabā ir vīna pagrabiņš, kurā iespējams iegādāties arī Igaunijā ražotus vīnus. Mūsu izvēle bija divas pudeles “Jōhvika vein” un par savu izvēli neesam vīlušies arī šodien 🙂 Izstaigājam jauko Palmses muižas parku un atkal varam doties uz nākamo mērķi.

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKcvYEVCDqI/AAAAAAAAAkk/ftQ_383M5aI/Igaunija_celojums_08.2008_106.jpg

kur ir tas akmens, bļin…

Brauciens turpinās uz Ehalkivi – Ziemeļeiropas lielāko laukakmeni, kura diametrs itkā ir 50m. Pa ceļam vēl piestājam pie Baltijas jūras, kaskādā ceļa posmā pieiet pie paša autoceļa. priecīgs novelku plikas kājas, bet tālāk par pludmales smiltīm netieku drausmīgās jūras smakas un kautkādu duļķaini melnu izmešu dēļ jūras krastā.

https://i0.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SKcxH8pEZUI/AAAAAAAAAoE/LUIDG9F9NRk/Igaunija_celojums_08.2008_132.jpg

Dodamies tālāk. Braucam jau krietnu laiku turklāt ceļu kvalitāte sarukusi līdz dramatiskam līmenim, līdz braucam jau vairs pa tādu ceļu pa kādu man pat Latvijā nav nāciers braukt. Apmetam pāris lieliskus lokus pa Igaunijas lauku ainavām līdz beidzotsaprotam, ka esam apbraukuši milzīgu loku un nonākuši tajā pašā krustojumā kurā reiz jau bijām. Pie krustojuma sēž vietējo bariņš un liekas pat ka kautko svin jo ļaudis ir neparasti daudz, visi laucinieciski primitēvi ar nedaudz aizdzertām sejām. Nolemjam ielaisties sarunā. tas izrādās pareizais risinājums! Puslīdz apskaidro mums brauciena virzienu un atkal kumeļš ved mūs pa ceļu pa kuru jau reiz braucām, tikai nogriešanās vieta ir cita. braucam līdz redzm norādi Ehalkivi. Braucam tālāk mežā gaidot kaut vismazāko norādi par akmens tuvumu. Ceļš pārvēršas katastrofā pēc pāris kilometriem un no lauku ceļa tas pārtop par purvainu meža ceļu pa kuru varbūt labi ja 5reizes gadā kāds igaunis ar traktoru brauc. Ne bez grūtībām apgriežu kumeļu un dodamies atpakaļ līdz mājām, kurās uzjautājam pēc ceļa. saimnieks igauņiem netipiski atsaucīgs un labprāt pats piedāvā pāriet uz runāšanu po čelovečeski.

Izrādās esam aizšāvuši jau garām. Atkal braucam atpakaļ! Pie kautkādas baltas bākas apturam un kāpjam laukā, lai ar kājām sasniegtu jūru. Tiesa jūrā pilns ar akmeņiem un kādi 4 lielāki un mums arī nav ne jausmas vai maz kāds no tiem ir īstais 😀 Pasēžam, pasildamies un izvēdinam ceļa meklēšanas laikā nokaitētās galvas.

https://i0.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SKcykUd8M_I/AAAAAAAAAqk/VCXeccRS7Ns/Igaunija_celojums_08.2008_150.jpg

Uz auto atgriežamies atbrīvoti un nākamais lielais pārbrauciens uz Rakveri var sākties.

Rakvere

Rakveri redzam jau iztālis. Arī senpilsētas atrašanās vieta ir zināma, jo braucot iekšā bija redzami pilsētas vecās pils mūri. Automašīnu atstājām bez problēmām tieši pie pašas vecpilsētas.

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc0Ymcs6aI/AAAAAAAAAt0/Zyr5HmrOD7U/Igaunija_celojums_08.2008_174.jpg

Pilskalns tiešām iespaidīgs – stāvs un augsts. Pils mūri daļēji atjaunoti, bet pietiekoši, lai neviens nevarētu pilī iekļūt nenopircis biļeti.

https://i0.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc1CCzu2sI/AAAAAAAAAvM/ZbiFL3PE6ZQ/Igaunija_celojums_08.2008_184.jpg

Rakveres simbols ir vērsis un kad sanāca tuvoties pilij nevarējām pat saprast vai pirmo iet aplūkot pili vai blakus uzstādītomilzīgo vērša skulptūru…

https://i2.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKc0eEWMTAI/AAAAAAAAAuI/P7t5ebaH8Bs/Igaunija_celojums_08.2008_176.jpg

Pati pilsēta atstāj labu iespaidu. centrs sakopts un simpātisks. iestiprināties nolēmām pašā vcentrālajā laikumā esošā ēstuvē. Izvēle bija lieliska, jo vismaz bērniem gaidot pasūtījumu bija ko darīt 🙂

https://i2.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKc1HlVWN0I/AAAAAAAAAvU/OleuNRqpdgM/Igaunija_celojums_08.2008_185.jpg

Arī paēst varēja krietni labāk nekā Tallinā iepriekšējā dienā. Kad jau bijāmbeiguši ēst centrālajā laukumā sāka spēlēt policijas orķestris un visu laukumu ar karogiem rokās piepildīja pāris simti dažādu pilsētu policistu, kuriem laikam kādi svētki paredzēti. Braucot ārā par to vareni nopriecājos, jo redzot kādas 6 pilicijas automašīnas apsargājot svētkus bija skaidrs ka uz šosejas par 6 policijas ekipāžām mazāk 🙂 Šī pārliecība dod iespēju man labi rullēt nesamazinot braukšanas ātrumu zem 130km/h, jo jāatgūst kaut nedaudz zaudētais divu stundu laiks, ko pavadījām maldoties un meklējot lielāko akmeni.

Kохтла-ярве

Rakvere atstājusi ārkārtīgi patīkamu iespaidu un arī brauciens jau tuvojas pusei. Dodamies uz Kohtla-Jarve pilsētu Igaunijas austrumos. Tur vēlējāmies aplūkot pazemi un  izpētīt kalnraču darba apstākļus Igaunijā.

Iebraucam pilsētā un uz ceļa sajūtos kā Latvijā, pēc apbūves spriežot kā Olainē pirms 15 gadiem. Kartē redzams ka pilsēta ir plaša, liela un izstieptas formas. Tāpēc palīdzību muzeja meklējumos nolemjam meklēt pirmajā benzīntankā. Ieeju benzīntankā un saku Tere, bet sieviete aiz letes man po čelovečeski atbild Dobrij 😀 Viņa izrādās atsaucīga un uzzīmē pat karti kā nokļūt īsti līdz muzejam. Diemžēl gan tur nokļūstot atklājas, ka tas atvērts līdz 17:00 un mēs varam atgriezties Igaunijā no Kохтла-ярве republikas.

Narva

Mūsu ceļš ved mūs uz tālāko ceļojuma mērķi austrumos – Narvu. Arī šeit šoseja ir labas, šur tur normālas kvalitātes un mūsu ekipāžas ātrums krietni pārspēj vidējo igauņu pārvietošanās ātrumu uz šosejas. par iebraukšanu Narvā saprotam nevis pēc ceļa zīmēm, bet gan tālbraucēju automašīnu rindām vairāku kilometru garumā. Nesamies visiem garām un drīz vien apmaldamies pilsētas daudzajās ielās. Apstājamies kādā vietā no kuras lieliski redzami divi cietokšņi. kad vietējai krievietei vaicāju kā aizbraukt līdz cietoksnim upes otrā krastā, saņemu atbildi, ka tā taču ir Krievija un tur es tik vienkārši vis netikšu 😀 Nu viss ir skaidrs, – vieta ir īstā un var sākt robežas izpēti.

https://i1.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc1_uEs3GI/AAAAAAAAAxE/kCGBfNUn4TI/Igaunija_celojums_08.2008_198.jpg

Izstaigājam Igauņu pusē esošo Hermaņa cietoksni un kārtīgi sabildējam Krievijas puses cietoksni un robežpunktu.

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc3NmEolAI/AAAAAAAAA0M/kSbnLZqTQ-A/Igaunija_celojums_08.2008_221.jpg

Sāk jau krēslot un tātad šis ir pēdējais mūsu apskates objekts ziemeļigaunijā. Vēl priekšā tāls ceļš līdz iespējamajai nakstmāju vietai pie Peipusa ezera.

kas meklē tas atrod

Ceļš ir garš un visi ļoti noguruši. Bet ir jābrauc, lai atrastu naktsmājas. Pienāk tumsa, bet neesam tikuši līdz Peipusam, diemžēl arī naktsmāju vietas nav atrodamas. Braucam tālāk līdz beidzot sasniedzam Peipusa ezeru un pirmās kempingu vietas.

https://i1.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SKc3nxn6tjI/AAAAAAAAA1A/R5BCM3PbARU/Igaunija_celojums_08.2008_227.jpg

Pēc ilgāka laika satiekam arī pāris lettiņus, aprunājamies un noskaidrojuši ka brīvu vietu nav dodamies tālāk. Nākamjā norādītajā vietā arī viss pilns. Atkal braucam un liekas līdz Tartu man tā nāksies stūrēt, bet paveicas pie Peipsi-lained hoteļa, kurā tieši viens četrvietīgs numuriņš ir brīvs.

https://i1.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SKc30YH2-lI/AAAAAAAAA1Y/VJgsxRXHM1k/Igaunija_celojums_08.2008_230.jpg

Tas mums lieliski der un ar atvieglojumu sev saprotam, ka 22:00 esam beidzot atraduši naktsmājas. Ēduši neesam, bet nogurums ir tāds, ka neko vairāk par tasi tējas ar kūciņu vai saldējumu negribam. Liekamies čučēt, lai no rīta turpinātu savu trīs dienu ceļojumu apkārt Igaunijai.

Ceļojuma otrās dienas maršruta karte:


Visas bildes ir šeit:

Igaunija_celojums_08.2008

Visi raksti par Igaunijas apceļojumu:

1. diena

3. diena

Eesti apceļojums (14.08.08-16.08.08) – pirmā diena

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKcsr5VtdGI/AAAAAAAAAf0/iyVBL3fxSMY/Igaunija_celojums_08.2008_071.jpg

Beidzot esmu atgriezies mājās no kārtējā trīs dienu ceļojuma. Aiz muguras palikuši nobraukti ~1400km un nobrauktais loks gar kontinentālās Igaunijas ārējām robežām ar maršrutu Rīga-Pērnava-Tallina-Rakvere-KohtlaJarve-Narva-Tartu-Rīga. Braucienā dalību ņēmām piecas personas, kas pilnībā arī atbilst mana kumeļa normālajai ietilpībai un nestspējai. Braucu ātri (120-160km/h) un bez liekām apstāšanās vietām, bet protams manu ātrumu lieliski kompensēja Igauņu vadātājs, kas mūs pavadīja praktiski visu ceļojuma laiku un nepameta līdz pat Munameģim 😀

Ceļojuma dalībnieki:

  • Volvo s60 markas kumeļš
  • ES un citi zvēri (kopā 5)

1. diena

Zemais starts

Saulains rīts mājās Olainē. 8:00 piecēlāmies. Sapakojām mantiņas, izbraucām no Olaines ap 9:00, kaut plānots izbraukt bija jau 8:30. Pēc pusstundas Rīgā, Ziepniekkalnā mašīnā paņēmām pēdējo līdzbraucēju – manu tēvu un tālais ceļš uz ziemeļiem varēja sākties.

kur ir kronas?

Nevienam nebija Igauņu kronas, bet cerējām naudu samainīt Juglā kur ir gan SEB, gan Hansabanka un vēl pāris citu balnku filiāles. Rezultāts diemžēl bija tāds, ka nekur Igauņu naudas nebija un nācās dragāt vien tālāk ziemeļu virzienā cerībā, ka kautkur pirms robežas jau nu noteikti samainīsim. Laimi mēģinājām Salacgrīvā, kur arī atrodamas dažādas bankas, bet atbilde parasti bija viena un tā pati – “…vēl nav!”. Vīlušies Igauņu naudas trūkumā devāmies iekšā Igaunijā bez nevienas kronas. Iebraucot Igaunijā uz brīdi aizmirst par naudas problēmām lika vietvārdi, šajā gadījumā “Papisilla” 😀 Diemžēl arī pirmajā Igaunijas benzīntankā naudu samainīt neizdevās un mums tur laipni ieteica braukt vien līdz Pērnavai. Pērnavā tiešām atradām parastu “Alfa” tipa lielveikalu kurā mierīgi samainījām mūsu muflonus (Latus) pret viņu tugrikiem (kronām). Vismaz igauņu nauda tagad bija kabatā un ceļojums varēja turpināties Tallinas virzienā.

pirmā pietura

Braucām ar abiem bērniem un tāpēc ceļā līdz Tallinai bija kautkur arī jāpaklenderē apkārt. Pirmo iespēju to izdarīt meklējām vietā ko sauc Varbola. Piebraucām, apstājāmies, izbraukājām miestu.. kautkāds neko neizsakošs muzejs un atjaunotas laikam muižas ēkas ar muzeju. Nekā sevišķa, jo pat iet skatīties negribas. Nolēmām pabraukt tālāk aiz miesta.Jo tālāk braucām jo vairāk likās, kajāgriež atpakaļ. Bet par laimi atradām kādu eestipoisi kam uzjautāt ko te vispār redzēt. Izrādās esam apstājušies pie sena Igauņu nocietinājuma, kas pēc visa spriežot bijis izvietos dziļi purmā uz neliela paaugstinājuma, bet ar sakrautām akmeņu sienām un samērā lielu iekšējo pils laukumu. No baļķēniem sastellēta katapulta, lielais arbalets un citas viduslaikos izmantotās mūru graušanas ierīces. Arī senā aka atjaunota un ieejas vārti, liekas nekas īpašs, bet apkārt esošais purvs to tiešām padara par grūti pieejamu teritoriju. Atrodās arī daži samērā interesanti kokgriezmi kurus mans vecākais dēls iemēģināja ar lielu prioku 🙂 Aplūkojam, izlokam kājas un aidā tālāk uz ziemeļiem.

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKcoehjAmHI/AAAAAAAAAXI/mav-C-Z5Jpo/Igaunija_celojums_08.2008_007.jpg

ceļš labs, bet vai lēts?

Brauciens rit strauji, ceļi lieliski un es nevaru novaldīties neskrienot garām visiem igauņu bāleliņiem uz 140km/h. Ātrums lielisks, lai paspētu izpildīt dienas normu – nokļūt pēc iespējas tālāk aiz Tallinas. Un tomēr arī igauņi nav zemē metami braucēji un autobraucēju solidaritāte pārsniedz entiskās robežas – viens zibsnis ar gaismām un es saprotu, ka skriet vairs var nebūt lēti. prātā jau rēķinu cik simtus eiro es man varētu palūgt par ātruma pārsniegšanu virs 40km/h. Un tiešām pēc kilometra stāv kārtībnieki, tiesa jau noķēruši kautkādu autobusu uz kratīšanu. Autobusa žēl, bet mums jāskrien – pedālis grīdā un mēs esam prom no nedaudz biedējošā igauņu poliču auto.

otrā pietura

Tuvojamies Tallinai un kļūst skaidrs, ka mūsu meklētais Keilas ūdenskritums vairs nav tālu. Prieku par viegli paveikto ceļa posmu nomaina pirmā kļūda izvēloties ceļu pa kuru braukt. ir skaidrs, ka igauņu vadātājs vairs nav tālu jāmeklē. griežamies uz riņķi līdz nokļūstam uz pareizā ceļa. Braucam pareizi, bet atrast pat vajadzīgo ciemu nevaram. ceļa kvalitāte drausmīga un mašīnu maz. Sieva stāsta, ka šeit kādreiz PSRS armija visas lietas bīdījusi. maldīšanās kļūst nepanesama, jo nonākam 5 ceļu krustojumā bez nevienas ceļa zīmes vai norādes uz kādu apdzīvotu vietu. Šeit igauņu vadātājs mūs tiešām jau noķēra! Atpakaļskata spogulī pamanīju tuvojamies auto, izlecu ārā un ar karti rokās izmisīgi vicinoties apturēju viņu. Tie ir somi, kas kā saziņas līdzekli izvēlas angļu valodu un ar GPS iekārtu man mēģina izskaidrot ceļu. igauņu vadātājs gan ir sabojājis arī viņu GPS iekārtu tik ļoti, ka vizuāli karti man viņi tā arī neparāda, bet izskaidro ceļu. Sekojam viņu norādēm un  sev par lielu pārsteigumu tiešām atrodam meklēto ūdenskritumu. Ūdenskritums skaists, bet kā redzams tad nav vēl pilnībā atguvies no drausmīgā sausuma, kas pirms pusmēneša to bija izžāvējis pilnīgi sausu. Atkal pastaiga, fotografēšanās un varam doties uz Tallinu.

Tallina

Ceļa kvalitāte kopš pametām Keilas ūdenskritumu ir fantastiski uzlabojusies. Arī Igaunijas galvaspilsētas tuvumu var just ikvienā nobrauktajā kilometrā. Tallinā iebraucam normāli, bet man kā pieredzējušam šoferim tomēr orientēšanās jaunajā pilsētvidē ir pagrūta. kādu laiku bezsakarīgi riņķojam pa pilsētu, kurā ar norādēm manuprāt ir pašvaki, bet jo ilgāk riņķojam, jo labāk iepazīstam pilsētu. Pārsteidz iespēja iebraukt vecpilsētā, jo pierasts, ka pie mums iebraukšana Vecrīgā ir praktiski neiespējama. Iebraucam vecpilsētā un nezinot, ka pa to var mierīgi ar auto pārvietoties, novietojam kumeļu uzreiz pie pilsētas mūriem. Dodamies iekšā pastaigā pa seno Tallinu bez sakarīgas vecpilsētas kartes un ar izsalkušiem vēderiem. Mērķa konkrēta nav, bet galvenais ir atrast kur varētu kulturāli paēst. Esam nogājuši tikai 500 metrus kad sākas spēcīgs lietus, to pārlaižam kādā no senajām vārtrūmēm. kad lietus pierimst dodamies iekšā vecpilsētas šaurajām ieliņām. Ātri vien nonākam rātslaukumā. Par ko īpaši brīnīties nav, bet viss ir sakopts un atgādina vecrīgu.

https://i1.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKcrS_J3MbI/AAAAAAAAAcU/R4JUapFr8CU/Igaunija_celojums_08.2008_045.jpg

Mūsu ēstuves meklējumi sāk jau atgādināt medības, jo jācenšas apvienot cena ar kvalitāti.Atrodam šķietami piemērotu vietu, kas viesus vilina jau ar savu nosaukumu – Eesti restoran.

https://i2.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKcrlVsHpsI/AAAAAAAAAdY/86hYYGn0HME/Igaunija_celojums_08.2008_053.jpg

Viesmīle ar grūtībām saprot angļu un krievu valodu, ja arī kautko saprot, tad atbild ļoti izvairīgi. Pasūtam un gaidam aptuveni 20 minūtes.kad ēdiens atnests konstatējam, ka mums īsti nav atnests tas ko pasūtījām, bet īstas sajēgas par to kam tad bija šķīvī jābūt arī nav, tāpēc nolemjam neprotestēt. gaidu arī savu porciju, bet tās kā nav tā nav. kad atnāk viesmīle un viņai tiek atgādināts par manu pasūtījumu, viņa ieskatās lapiņā, pietvīkst un sažņaugusi rakstāmo aizskrien. Mūs tas protams uzjautrina un savu porciju vēl pēc 10 minūtēm atnes. kĒdot novēroju zaglēnu klātbūtni Tallinas ielās – atlika vien sievai aiziet no galda un pie pašas ielas malas atstāt fotoaparātu, ka uzreiz 3 šķelmīgi,aizdomīgi, pēc izskata spriežot igauņu zēniņi sāka dīdīties ap galdu. Lai nozustu viņiem pietika ar manu naidīgo skatienu un fotoaparāta pavilkšanu uz manu pusi.  Ēdiens gan jāatzīst ir negaršīgs un salīdzinot ar Rīgu padārgs. Ejam prom neapmierināti un uzvilkti. Nāk vakars, bet vēl esam Tallinā. neko daudz neesam redzējuši un arī paēduši nejūtamies. Vērl izmetam loku pa vecpilsētu un laižam prom. Degviela iet uz galu un Tallinā atrodam Statoil uzpildes staciju. Apkalpo meitene un te sākas joki, jo šoferis esmu es, bet maksāt par degvielu ar karti vēlas mans tēvs, turklāt igauniete kategoriski atsakās saprast un atbildēt manam tēvam krieviski.

Mūsu saruna ar Statoil igauņu darbinieci:

Es: mans tēvs maksās ar karti

Viņa: ….

Viņa: vai viņam ir autovadītāja apliecība?

Es:nav, bet viņš var atnest pasi

Viņa: nē, man nevajag viņa pasi, bet viņa autovadītāja apliecību!

Es:es esmu autovadītājs, vai viņš nevar maksāt par degvielu ar kuru braucu es? 😮

Viņa: labi, lai atnes pasi… cikrādīja summu par degvielu?

Es:kā lai es to zinu… kautkāds tūkstotis

Viņa: bet cik precīzi?

Es:kā lai es tos tūkstošus atceros tajā jūsu naudā?

Viņa:labi, bet kura ir jūsu automašīna?

Es: Volvo s60 ar LV numuru

Mēs samaksājam un aizejam saprotot, ka tiešām igauņi ir vnk. stulbi!

beidzot liekamies uz pakas…

Ir jau vēls un mēs beidzot tiekam ārā no Tallinas. Esam noguruši. nepaēduši un ļoti neapmierināti ar Igauniju. Tiesa iepriecina ceļš, kurš pāris kilometrus no Tallinas rakveres virzienā pāriet ātrgaitas ceļā. Sākas skriešanās sacīkstes ar igauņiem, kurās ar ātrumu 160km/h uzvaru es 😀 Aizmugurē braucošie Igauņi arī naliekas bēdīgi, jo ir atradies sponsors 😀 Sākas spēcīgs lietus, gandrīz visi igauņi atpaliek, bet mēs steidzamies jo nav nakstmāju. Nobraucam diezgan lielu attālumu līdz sasniedzam iecerēto naktsmāju miestu. Ir jau tumsa un esam degvielas uzpildes stacijā kur vaicājam kā atrast naktsmājas, jo Igaunijai raksturīgais ceļa zīmju trūkums nav kompensējams ar mūsu rīcībā esošo kartogrāfisko materiālu un manu un sievas ģeogrāfisko izglītību. Degvielas uzpildes stacijā nāk atklāsme, ka igauņi tomēr nav zemē metama tauta. Uzpildes stacijas darbinieces draugs vnk. piesakās mūs aizvest līdz naktsmāju vietai. Esam laimīgi un pateicīgi, ar senci paķeram pa pāris igauņu aliņiem un aidā aiz izpalīdzīgā igauņu bāleliņa. Nogriežamies uz ceļa uz kura nav nevienas norādes par iespējamajām naktsmājām. braucam kādus 3 km un esam klāt. Demonstrējam latviešu plašo sirdi atdāvājot igaunim aliņu un paši steidzm uz naktsmāju pusi.

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKcsmaon4XI/AAAAAAAAAfg/d9QcJ1R-UaM/Igaunija_celojums_08.2008_069.jpg

Uz sliekšņa mūs sagaida divas smaidīgas igauņu kundzītes. Sarunvaloda angļu un nakstmājas tiek sarunātas. Jo vairāk runājam, jo vairāk saprotam, cik ārkārtīgi mums paveicies. Sieviete ir laipna un liekas pat laimīga, ka ieradusies ģimene ar bērniem. Namiņš ļoti pieklājīgs un mums ierādītās telpas otrajā stāvā labā kārtībā uzturētas. Beidzot iespējas izpausties ir arī manam tēvam, jo izrādās, ka sieviete lieliski un bez aizspriedumiem runā krieviski. Tiesa ir jau vēls un pēc nelielas sagatavošanās esam iekārtojušies. Nakts ir skaidra, mēs sēžam uz balkoniņa, kur ēdam no mājām līdzpaņemto pašcepto kūku un baidam skatu uz skaisto dzelteno, apaļo mēnesi, pļavām un mežiem vispakārt. Pēc neilgas tērzēšanas ejam pie miera. Rīt atkal tāls ceļš priekšā.

Ja kāds vēlas izbaudīt lielisku atpūtu un igauņu viesmīlību, tad noteikti iesaku tieši šo lielisko naktsmītni!Vairāk informācijas par šo vietu var smelties šajā linkā: LIELISKAS NAKTSMĀJAS

Pirmās dienas maršruts (~470km):

Visas bildes ir šeit:

Igaunija_celojums_08.2008

Visi raksti par Igaunijas apceļojumu:

2. diena

3. diena

Tikai 6% pasaules :(

Šodien iekš twitterīša notika linku apmaiņa, kas balstīta uz pamatīgu “Ģeosamērīšanos” 😀

Iedvesmu protams smēlos no citiem drosmīgajiem – Jeremy, Laacz, krist2ps, Atoms, P.R. un iespējams vēl kāda nenosaukta LV blogosfēras censoņa.

create your own visited country map

Jau uzmetot aci kartei, redzams, ka ir gadījies pabraukāt pa Centrāleiropu, bet nesmādēju arī gozēšanos siltajā dienvidu saulītē 🙂 Taisnības labad gan man jāatzīst, ka Ēģiptes Āfrikas daļā tā arī neesmu bijis, jo Šarmelšeiha ģeogrāfiski izvietota Āzijā – Sinaja pussalas dienvidos.

Dažas teksta drupačiņas par Eiropu:

Ja pats pereizi atceros, tad mans pirmais ceļojums bija uz Lietuvu, savukārt Igaunijā esmu bijis praktiski tikai caurbraucot, lai nokļūtu uz prāmi, kas mani nogādāja Somijā. Bet Centrāleiropas dominance kartē galvenokārt skaidrojama ar 2 nedēļu ilgo Eiropas praksi LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes studiju ietvaros.

Par Āziju varu vien piebilst, ka to nevarēja saukt pat par ceļošanu, drīzāk par saules dūriena ķeršanu un pretapdegumu krēmu tirgotāju maciņu piepildīšanas laiku 😀

Paldies saku World66

Birku mākonis