daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘kas’

Video

Dziediet! Imanta Ziedoņa (1933-2013) piemiņai.

Epifānija “Dziediet!”

Es jums saku: dziediet! Dziediet, kad jums ir labi. Bet visvairāk dziediet, kad jātiek pāri nejēdzībai. Dziediet acīs tam, kas jūs lamā. Gavilējiet savā pārākumā, kad jūs sit.
Es to ļoti labi atceros. Es biju mazs puika un redzēju pa istabas logu: kaimiņu māte sita savu dēlu. Viņš stāvēja pie klēts stūra un dziedāja. Māte viņu sita ar tādu kā stibu, kā slotas kātu, un viņš smējās un dziedāja. Viņa sita, un viņš dziedāja; viņa piegura, un viņš dziedāja. Tad viņa nolaida rokas un viņš dziedāja, noglāstīja savus sadauzītos plecus aizgāja dziedādams.
Dziediet pārpildītos trolejbusos (nolādēti gribas savas dusmas izdziedāt!) Un ja jums jāmaksā par dziedāšanu, tad samaksājiet!
Dziediet, kad jūs dzerat. Aiz skumjām, aiz garlaicības jūs dzerat. Jūs varat pusstopu izdzert, bet vai jūs varat pusstopu izdziedat? Dziediet pie kapa! Ko jūs klusējat, dziediet! Viņš nedzird. Ne viņam. Dziediet ne viņa aizejot, bet jums paliekot. Ne par skujām kapā, bet par lapu galotnē. Sev, dzīvie! — jums dziesma ir vajadzīga, ne viņam. Kad jūs naktī pamostaties, lakstīgalas dzied. Redziet, ari naktī ir dziesma. Vai jūs dziedat tikai no rītiem tās saulainās? Bet dusmu dziesmas un izmisuma dziesmas, un uzbrukuma dziesmas? Jā, kur ir jūsu uzbrukuma dziesmas? Vai jūs jau esat uzvarējuši, ka dziedat tikai norītiem? Vai uzvarēti, ka nedziedat nemaz?

Imants Ziedonis (1933-2013)

Es tevi nepazīstu!

Dzīvē gadās brīži, kad iespēja ekonomēt laiku un pavadīt to lietderīgi noved strupceļā.

Stundu garais vecākā puikas treniņš Ozo hallē man šķita lieliska iespēja, lai to laiku veltītu arī sev. Stāvēt stundu tribīnēs, salt un vērot treniņu tomēr nav tā pati jautrākā nodarbe. Turklāt man pašam brīvdienās jāskrien savs stundīgais skrējiens. Nolēmu, ka es varētu iet kopā ar puiku hokejistu ģērbtuvēs, uzvilkt sporta tērpu un nevis iet uz ledus kopā ar pārējiem, bet ārā to stundiņu paskriet.  Ieminējos par šo savu “izcilo” ideju”.
Sekoja mulss klusums un dēla acis neticīgi vērās manējās. Viņš centās mani atrunāt. Kā gan es tā neiešu uz ledus, kā es tur svešs vecis iešu pie hokejistiem un slidu vietā kājās aušu botas? KĀ!?
Centos viņu mierināt, teikt, ka es jau tikai pārģērbties, bet pēc tam atskrietu un dušās… .
Dēls manī vērās kā uz slapju dvieli, kas nokritis no žāvētāja, bet es nezaudējot apķērību iespurdzos, ka es taču kopā ar viņu atbraucis, visi zinās, kas es esmu un tā.
Viņš centās mani pārliecināt sakot, ka viņam taču būs kauns!
Brīdi apdomājies puika bilda – vispār nebūs gan, jo tad es izlikšos, ka tevi nepazīstu!
Aizbraucām, mierīgi noskatījos treniņu un nu domāju kad iet ārā paskriet.

Sausais likums, noziedzība un citi 20.gs sākuma “tikumi” ASV

Gaidot kārtējo seriāla Breaking Bad sezonu uzgāju šo lielisko gangster seriālu, drāmu, kas daļēji balstās patiesos notikumos un ir arī lieliska kostīmfima – Boardwalk Empire.

Seriāls priecēja jau no pirmās sērijas. Un aizmirsās man Breaking Bad vērošanai ziedotās negulētās naktis, bet filma Krusttēvs atausa atmiņā vēl pirms starp seriāla tēliem parādījās  pats Alfonss, jeb Al Capone. 🙂

Skaties šo seriālu, ja Tev tuvs kriminālais, drāmu un kostīmfilmu žanrs. Seriālā ir tikai pieaugušiem prātiem domātas erotiskās un asiņainās ainiņas. Tāpēc pirms šo skaties neaizmirsti nolikt gulēt bērnus! Vairāk par seriāla galvenā varoņa prototipu dzīvē vari izlasīt lūk šeit.

Laicīgi noskūties

Mācoties vidusskolā viss likās forši, bet tikai pēdējās divās klasēs. Desmito klasi sabojāja neskūtas ūsas un milzīgi mati.

Vispār nonākt līdz apziņai, ka viņas ir biedējošas palīdzēja klasesbiedrenes. Toreiz psiholoģijā bija laikam dažādi testiņi jāpilda un anketas par sevi vai klasesbiedriem. Jau pirms izlasīju klasesbiedru veidotu aprakstu par mani, sapratu, ka nekas labs tajā lapelē nevar būt rakstīts. Un tomēr pārņēma zināms izbrīns, kad visa problēma izrādījās ūsas. “Normāls džeks, tikai ūsas gan nodzen!”, “Varētu parunāt, ja ne būtu tās parūkas” utt… . Vakars mājās tika pavadīts vannas istabā stundu blenžot spogulī uz savu visādi citādi piemīlīgo ģīmi. Bija pienācis laiks no apmatojuma šķirties un uzsākt jaunu dzīvi. Un tiešām aizmirsās 9.klases izlaiduma bildes, kur čalis lielāks par mammu stāv ar smaidā savilktu seju un melnīgsnējām ūsiņām. Aizmirsās arī aptauja par klasesbiedriem, brokastis, kuras nu tika aizstātas ar ik rīta skūšanās procedūru un es jutos labi. Arī “parūkas” jautājums tika risināts katru reizi ejot pie friziera un atļaujoties palūgt par vēl puscentimetru īsāku griezumu.

Vakardien atgriežoties mājās no darba mani pirmais sveicināja jaunākais dēls Valters. Viņam tūlīt būs 5 gadiņi, no ūsām protams vēl ne vēsts. Tiesa, šoreiz viņš izskatījās citāds. Viņa vaigi un zods burtiski spīdēja no sārtuma. Vaicāts, kas atgadījies, puisēns ar sāpēs savilktu seju noņurdēja, ka esot šodien noskuvies, bet tagad āda sāp! Tas gan ir drusciņ par ātru, turklāt viņš sev nodarījis pāri gribēdams izskatīties kā pieaudzis vīrs. Ņēmu puiku klēpī un mierināju, ka viņš varēs skūties tad, kad būs izaudzis liels. Pie sevis domāju, kaut nu tas nenotiktu par vēlu un nav jācieš no apkārtējo zobgalības, bet atmiņā atausa gadījums, kas mierināja arī manu ievainoto dvēseli.

Noskūties 5.gadu vecumā tomēr ir sīkums, ja to salīdzina ar skropstu korekciju 10.gadu vecumā.

Skolā reiz dikti dauzījāmies. Stilīgi bija atskrūvēt vecā tipa pildspalvas ar ļoti vienkāršo uzbūvi un izmantot to korpusus kā spļaujamās trubiņas.  Noplēš mazu papīra gabaliņu, saņurca mutē un savāļā kā bumbiņu, ieliek trubiņā un pūš cik spēka uz mērķi. Dažkārt “ašākie” prāti aizdomājās papīra bumbiņas aizstāt ar košļājamo gumiju bumbiņām. Šoreiz skolas gaiteņos cīņa bija ilga un iesaistījās visi. Nepaliku parādā līdz brīdim, kad aptvēru, ka kāds spļauj ar košļenēm. Nelaimīgā kārtā pāris šādas ne papīra bumbiņas jau bija ieķepušas man acīs. Mēģinājumi tās izvilkt likās sāpīgi un bezjēdzīgi. Mājās iegāju vannasistabā un izmisīgi meklēju risinājumu iekams vecāki ir atgriezušies no darba. Raut nevar, jo sāp, izmazgāt nevar, jo pārāk saķepis. Atlika galējais risinājums – šķēres. Tā es šķīros no savām tumšajām, kuplajām skropstām, bet ar to problēmas tikai sākās. Plakstiņš, ja to netur skropstas neturās kā vajag uz acs – tas ņurcās, staigā un traucē acij. Kad pārnāca mamma centos no viņas izvairīties, pildīju mājas darbus, skatījos TV, lai tikai nav uz viņu jāskatās un, lai viņa nepamana manu jauno acu modi.

 

 

 

 

 

Birku mākonis