daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘Latvija’

Rudens krāsas priežu mežā jeb Tērvetes dabas parka apmeklējums.

🍁🍁🍁

Vēlies izbaudīt krāsaino Latvijas rudeni priežu mežā? Brauc uz Tērvetes dabas parku! Rūķi gan liek aizmirst par krāsām – to namiņi mazi, glīti un piemēroti bērnu smiekliem. Apmaldījušies bērni arī netrūkst. Tie raud un dara to dažādās valodās. Skumst arī tie bērni, kas nonākot pie skatu torņa vai gaisa takas saprot, ka viņu vecāki nedos naudu, lai izbaudītu arī šos parka izklaides objektus. Tā vietā viņi turpina ceļu līdz bērnu atrakciju laukumiņam, lai vismaz tur atgūtu prieku. Pa ceļam radošās darbnīcas, burbuļu pūšana un citi prieki.
Kolosāla izstaigāšanās garantēta. Papildus emocijas sniedz visjaunāko bērnu klumburēšana pa dubļainajiem ceļiem, kūleņošana pa trepēm un spītīga iešana atpakaļ pa jau noieto maršrutu.
🍁🍁🍁
Personīgi es uzskatu, ka takas piemērotas apmeklējumam bērniem 2-8.gadu vecumā. Vecāki bērni var tēmēt uz gaisa takām, bet rūķu māju durvju ailēs vai logos iesprūst. Perfekts risinājums ir taku apguve izmantojot velosipēdu. GPS un kompass nav nepieciešams, arī LU ĢZZF absolventi var nelielīties, jo apmaldīšanās ir iekļauta cenā – Jūs taču braucāt izstaigāties!
🍁🍁🍁
Reālās izmaksas? 2 pieaugušie un 2 bērni par ieeju samaksā 11e. Skatu tornis 1e/pers. un lielā gaisa taka virs 150cm gariem apmeklētājiem maksā 7e, mazākiem der mazā gaisa taka (5e). Goda Ģimene 3+ kartei atlaižu te nav, tikai brauciens ar vilcieniņu cauri parkam ar to sanāktu 50% lētāks.
🍁🍁🍁
#NākrudensapgleznotLatviju #Rudens #Zelts #Ainava #Daba

Uz Ozolniekiem 400km

Sestdienas rīts sākās 7:00. Uzdevumi dienai skaidri – Nr.1: piecelties, pavadīt vienu dēlu uz autobusu, kas viņu nogādās Paņevežā, lai piedalītos starptautiskā tautas deju koncertā; Nr.2: saģērbt silti otru puiku, lai vestu uz Ozolniekos notiekošo hokeja treniņu. Mierīgi uzvelku lauku drēbes – šortus, pavecu t-kreklu, lai pēc Ozolniekiem dienu pavadītu rokoties pa dārzu.

Pirmo lietu godam paveicu, arī otrajā bija jaušams progress. Bet tikai līdz 9:30, kad uzzināju par dienas plānu straujo maiņu. Uz Lietuvu braucošajam dēlam no karstuma vai kādu citu iemeslu dēļ jau robežai tuvu esošajā autobusā atteica veselība – bālums, galvassāpes, īsāk sakot – viss ir slikti. Tika pieņemts lēmums viņu sēdināt ārā no autobusa uz Latvijas – Lietuvas robežas, lai atsaucīgas benzīntanka darbinieces viņu uzmana līdz brīdim kamēr es no Ozolniekiem atbraukšu pakaļ. 

Ok, ķeru pie rokas mazo hokejistu – viņš pusnoģērbies, silti ģērbts un ar hokeja bruņām lec mašīnā un mēs lidojam uz robežu.

Priecē arī laika apstākļi +30 un mašīnā nedarbojas kondicionieris.

Nonākot Latvijas – Lietuvas robežpunktā ieraugam “simulantu”, jeb kā citādi nosaukt bērnu, kas pilnībā pēkšņi atveseļojies, jo stundu gulējis ēnā un apēdis 12 saldējumus!? Valdu dusmas, bet jau nobrauktais attālums un izbojātais dienas ritms liek pieņemt kārtējo neracionālo lēmumu – doties uz tikai 60km aiz robežas esošo Paņevežu. Protams pases man nav, mazajam hokejistam nav ne pases, ne dzimšanas apliecības, kas pierādītu, ka nenodarbojos ar cilvēku tirdzniecību. Tas liek braukt karavānā aiz pāris fūrēm. Piesardzīgi nonākam Paņevežā, bet tur nākamā problēma – nezinām vietu kur notiks koncerts un kartes līdzi arī protams nav. Dēls zin teikt, ka visam jānotiek kādā lielā sporta zālē. Uz to vietējā benzīntanka darbinieks mūs nosūta uz stadionu “Aukštaitija”. Tur nekas nenotiek, ja neskaita basketbola turnīru iekštelpās. Apstaigājam visu kvartālu, bet vietējie par dejām neko nezin.

Atgriežoties no apgaitas pamanu, ka pie stadiona vieglajās automašīnās piebrauc vēl divas basketbola komandas. Priecīgs eju viņiem vaicāt par vietējām sportazālēm – eju, bet paeju garām! Kāpēc? Jo tas izrādās iz kurlmēmo čempionāts!!! Visi žestikulē un kā jau ķermeņa valodas pārzinātāji nojauš izmisumu kādu tajā brīdi pauž mana sejas izteiksme.

Nolēmu vienkārši braukāt pa pilsētu un meklēt. Atradām ātri – lielā basketbola arēna nav noslēpjama skatam. 

Deju mēģinājums jau beidzies. Mēs – es slapjš kā cūka, lauku drēbēs, dejotājs saguris, bet gatavs dejot, hokejists kā hokejists – garās sporta biksēs un siltā, bet nu jau slapjā krekliņā. Protams esam kolorīts bariņš, īpaši uz autobusā kolektīvam līdzi braukušo mammu fona – sapucētas, skaisti un vasarīgi brīvi ģerbušās un koncertam pilnībā gatavas. Tālu braukts, uz koncertu jāpaliek un jāatzīst, ka tas bija skaists. Atpakaļceļā mašīnā laipni paņēmām divas cita Latvijas pieaugušo tautas deju kolektīva dejotājas. Par kondicioniera iztrūkumu viņas pabrīdināju tikai pēc iekāpšanas, tiesa, jau sākās negaiss, lietus un arī elpot kļuva daudz, daudz vieglāk. Atceroties pasu trūkuma problēmu atpakaļceļā braucu aiz deju kolektīva autobusa. Vispirms uz kolektīva ēšanas vietu, kurp viņu pavadīja leišu autobuss, mūsējais brauca pa dzelteno, bet es kārtīgi sekodams pa sarkano gaismu. Un arī milzīgā lielveikala Babylonas apmeklējums autobusa pasažieriem izvērtās par stundu ilgu šopingu. Tā visa rezultātā mājas sasniedzām ap vienpadsmitiem, dēli aizmiga vēl Lietuvā un iebraukšanu dzimtenē tā arī neatcerās.

Abām deju kolektīva meitenēm paldies par izklaidēšanu ceļa garumā! 

Image

Video

Dziediet! Imanta Ziedoņa (1933-2013) piemiņai.

Epifānija “Dziediet!”

Es jums saku: dziediet! Dziediet, kad jums ir labi. Bet visvairāk dziediet, kad jātiek pāri nejēdzībai. Dziediet acīs tam, kas jūs lamā. Gavilējiet savā pārākumā, kad jūs sit.
Es to ļoti labi atceros. Es biju mazs puika un redzēju pa istabas logu: kaimiņu māte sita savu dēlu. Viņš stāvēja pie klēts stūra un dziedāja. Māte viņu sita ar tādu kā stibu, kā slotas kātu, un viņš smējās un dziedāja. Viņa sita, un viņš dziedāja; viņa piegura, un viņš dziedāja. Tad viņa nolaida rokas un viņš dziedāja, noglāstīja savus sadauzītos plecus aizgāja dziedādams.
Dziediet pārpildītos trolejbusos (nolādēti gribas savas dusmas izdziedāt!) Un ja jums jāmaksā par dziedāšanu, tad samaksājiet!
Dziediet, kad jūs dzerat. Aiz skumjām, aiz garlaicības jūs dzerat. Jūs varat pusstopu izdzert, bet vai jūs varat pusstopu izdziedat? Dziediet pie kapa! Ko jūs klusējat, dziediet! Viņš nedzird. Ne viņam. Dziediet ne viņa aizejot, bet jums paliekot. Ne par skujām kapā, bet par lapu galotnē. Sev, dzīvie! — jums dziesma ir vajadzīga, ne viņam. Kad jūs naktī pamostaties, lakstīgalas dzied. Redziet, ari naktī ir dziesma. Vai jūs dziedat tikai no rītiem tās saulainās? Bet dusmu dziesmas un izmisuma dziesmas, un uzbrukuma dziesmas? Jā, kur ir jūsu uzbrukuma dziesmas? Vai jūs jau esat uzvarējuši, ka dziedat tikai norītiem? Vai uzvarēti, ka nedziedat nemaz?

Imants Ziedonis (1933-2013)

Attēls

Latvijas un Eiropas ceļi. Vadītāju instinkti.

Latvijas un Eiropas ceļi. Vadītāju instinkti.

Tā brauc Latvijā un tā brauc Eiropā.

Vienas dienas ceļojums uz Viļņu

Nekad iepriekš nebiju bijis Lietuvas galvaspilsētā Viļņā, nedz arī Traķos. Sestdien no rīta nolēmām realizēt ieceri aizbraukt uz turieni. Tiesa, apkārtējie radi izskatījās pat vairāk nekā pārsteigti, kad redzēja kādā ātrumā mēs uz turieni taisāmies. Tuvojās jau pusdienlaiks, kad beidzot mēs bijām satuntulējušies un sēdāmies mašīnā, lai uzsāktu vienas līdz divu dienu braucienu uz dienvidiem.

Plāns likās gaužām vienkāršs – braukt cik tālu vien var, nonākt līdz Viļņai, aplūkot to un, ja būs laiks arī tās apkārtni. Uzreiz jāpiebilst, ka braucām bez kartes, tikai lūkojoties leišu ceļa zīmēs.

Lietuvu sasniedzām braucot cauri Jelgavai, tad Iecavai un Bauskai.

Šis ceļš likās klusāks, ar retāk sastaptām “fūrēm”. Nebija pat vajadzības apstāties. Noripojām līdz Leišmalei ne aci nepamirkšķinot.

Lietuvā.

Iebraucot Lietuvā sirdi pārņēma autobraucēja prieks. Ceļi labi, nekādas vainas, ja arī ir labots, tad nevis kā pie mums uzliekot pļeku, bet gan ar ķirurga cienīgu griezienu izgriezts četrstūrītis, kas perfekti aizpildīts ar asfaltbetonu. Tiesa, vairums autobraucēju cenšas puslīdz ievērot ceļu satiksmes noteikumus un neskrien. Vienīgie redzētie skrējēji bija pāris lettiņi.

Nezinu cik tālu viņi aizskrēja, bet es pamanīju ceļa malā neierastas brīdinošas zīmes. Jocīgi likās arī tas, ka visu laiku braucot rindiņā, pēc šādām zīmēm leišu šoferīši manāmi atpalika, bet pēc brīža jau atkal mina man uz papēžiem. Pie vainas acīmredzot bija stacionārie fotoradari. Ceru, ka rēķinu viņi man uz Latviju neatsūtīs. braucot pa Peņevežas apvedceļu pat uzstādīts ātruma skaitītājs ar palielu ekrānu, kurā autovadītājs var redzēt sava auto kustības ātrumu. Pārbraucu kā ierasts pārsniedzot 10km/h, kas protams uzreiz parādījās koši sarkanā krāsā ātrumu uzrādošajā ekrānā. Uzreiz pēc šīs ierīces arī leiši spieda gāzi grīdā. Vecs Opelis ar pārkrāmētu piekabi, kas visu ceļu vilkās pa priekšu, pēkšņi uzcēla ātrumu lidz 120km/h. Un tad sākās autobraucēja paradīze – BĀNIS!

Jā, arī Lietuvā tādi ir. Ceļa seguma kvalitāte lieliska, atļautais ātrums 110km/h, bet tas neliedza nevienam vietējam braukt uz 150km/h. No ātruma radariem arī ne vēsts un šis prieks līdz pat Viļņai.

Mums gan vēl pa ceļam bija plāns iebraukt Kernavē. Galvenais bija neaizšaut garām, ko lieliski arī izpildījām. Nogriezāmies pārāk ātri. iebraucām vietējā miestiņā un satikām arī pirmos iezemiešus. Tā bija tāda kārtīga kolhoza govju slaucējas tipa sieviete pusmūžā. Laipni smaidīja, bet viņas alkohola dvinga atbaidīja mušas arī no manis. Pēc dažām man zināmajām leišu pieklājības frāzēm pārgājām uz brīvu krievu valodu. Kā vēlāk pierādījās arī citur, tad to leiši pārvlada puslīdz labi un latvietim saprotami. Kundze ilgi un dikti stāstīja, kā jābrauc un pat veica īso kursu Kernaves ģeogrāfijā, jo kā sarunas gaitā noskaidrojās, viņa pati ir no tās puses. Labi vēl, ka nepieteicās par gidu. Pateicāmies un “lidojām” tālāk. Labais pagrieziens, augšā uz viaduktu, gāze grīdā un pa bremzēm, jo krustojumu kontrolē brašie leišu kārtības sargi. Šoreiz pat nesasveicinājāmies, jo viņi jau bija noķēruši kādu vietējo.

Kernave (Ķērnava).

Miests ir pat ļoti neliels (senos laikos uz īsu brīdi bijis Lietuvas dižkunigaitijas galvaspilsēta). Pirmais ko ieraudzījām bija plaši apmeklēti kapi. Kur ir mūsu meklējamais objekts – pilskalni, nojaust pagrūti, jo aiz kapiem seko parks un tālāk baznīca. Sekojām pārējiem cilvēkiem, kas atgādināja nesteidzīgus tūristus. Kernavē ir skaista baznīca, bet aiz tās galvenais apskates objekts – četri lieli pilskalni, aiz kuriem skaistā ielokā tek upe. Baznīcā pat neiegājām, bet pilskalnus izbaudījām cik vien pietika spēka. Kāpšana pilskalnos atgādināja bērnības ekskursijās piedzīvoto kāpšanu pa Siguldas nacionālā parka trepītēm. Pilskalni tiešām augsti, iespaidīgi un ar kolosālu ainavu, ko nekavējas izmantot leišu kāzinieki.

Pēc pilskalnu izstaigāšanas un izkāpelēšanas ievēlāmies vietējā veikaliņā, kur plānojām nopirkt ko dzeramu. Nokarsušam stāvot pie veikala saldētavas, sakārojās arī saldējums. Nevēlējos iegrābties mūsu pašu veikalos nopērkamo “Alpenrose” vai “Maxima” analogos, tāpēc konsultējos ar leišu pārdevēju. Uz mūsu jautājumu vai izvēlētais banānu-šokolādes saldējums ir garšīgs, vai varbūt izvēlēties kādu citu, pārdevēja manāmi sašuta un ārkārtīgi “inteliģenti” atbildēja ar pretjautājumu: “Jūs nekad dzīvē banānus neesiet ēduši? Ja esiet, tad kāpēc jautājat?”. Šoks mums un kauns un negods leišiem. Saldējumu nopirku, pagaršoju un lieku tam 6 balles no 10, jo līdz mūsu pašu Druvas banānu saldējumam tam vēl ļoti, ļoti tālu.

Traķi

Turpinājām ceļu uz Traķiem. Tomēr vispirms tie bija jāatrod. Centāmies sekot norādēm, bet to trūkums mūs aizveda līdz pat Viļņai. Nācās maldīties meklējot izeju. Riņķojām tā gandrīz stundu, ko veicināja arī pāris ceļu remonti un apstāšanās, lai ceļa meklējumos pārmītu kādu vārdu ar vietējiem lietuviešiem.

Mūsu meklējumi vainbagojās ar panākumiem kad pamanījām ceļa zīmi ar kulturvēsturiska apskates objekta norādi un uzrakstu Senieji Trakai (Senie Traķi ?). Ja vēlaties aplūkot kārtīgu sādžu ar violeti rozā un zilganzaļi krāsotiem namiņiem, tad laipni lūgti! Nonācām pie ciema galvenā apskates objekta – baznīcas. Kāds vietējais mūs apgaismoja, ka Traķu pils ir Traķos, nevis Senajos Traķos. Atkal braucām atpakaļ.

Vadoties pēc vietējā norādījumiem nonācām Traķos. Tā bija tiešām patīkama pārmaiņa pēc iepriekš aplūkotās sādžas. Kārtīga kūrortpilsētiņa, kas izvietota starp vairākiem ezeriem un tieši mūsu ierašanās laikā tur norisinājās svētki. Visas ielas bija pārblīvētas ar automašīnām no Lietuvas, Polijas, Baltkrievijas, arī no Latvijas. Autostāvvietas ir maksas (cena 2 liti stundā), tāpēc vietējie aicina braukt iekšā viņu pagalmos un tur novietot auto par 5-10 litiem uz diennakti. Pēc nelielas riņķošanas tomēr atradām lielisku vietu netālu no pils, kur novietojām auto uz stundu. Pēc ļaužu masas kustības virziena pili atrast ir ļoti viegli. Tur skan mūzika un visapkārt burtiski nosēts ar suvenīru tirgotavām. Pils uz Baltijas viduslaiku piļu fona grandioza, jo atrodas uz salas un to būvējuši lietuvieši, nevis kā pie mums reiz mūra piļu kultūru atnesušie friči. Jau uz tiltiņa, kas savieno pili ar “kontinentu” var noprast, ka šurp brauc arī tūristi no Spānijas, Francijas un citām tālām Eiropas zemēm.

Mēs bijām 4 – divi pieaugušie, viens skolēns un viens pirmsskolas vecuma puika. Par ieeju samaksājām 34 litus (biļetes cena 1 pieaugušajam = 14 liti, skolēnam = 6 liti, pirmsskolas vecuma bērnam = bezmaksas, bet ar karti maksāt nevar). Ieraugot manu fotoaparātu kasiere paziņoja, ka par fotografēšanu jāmaksā vēl 4 liti, bet, apsolot to nedarīt, atteicos. Lai piedod man leiši, bet šī nav Marienburgas (Malborkas) pils, bet gan tikai mūsu neatjaunotā Turaida kvadrātā un piemaksāt par fotografēšanu neredzēju jēgu. Ieejot pilī top skaidrs, ka fotografē visi, bet vai kāds ir maksājis man nav ne jausmas. Šur un tur gan redz novērošanas kameras, kas fiksē apmeklētāju darbības. Ekspozīcija pilī skaista, puikām protams interesēja tikai zobeni un bruņas, nevis monētas un trauki.

Pili izstaigājām pa mazāk nekā stundu. Ejot prom atvadu foto, jo arī padebeši savilkušies melni kā velni. Gāzt lietus sāka tieši brīdī, kad šķērsojām tiltu. Centāmies no lietus glābties zem suvenīru tirgotāju namiņu jumtiem. Vienā šādā vietā ievērojām smuku suvenīru, ko varētu iegādāties jaunākajam puikam. Gājām iekšā, leišu sieviete kautko manāmi dusmīgi noburkšķ. Neko nesapratām un turpinājām virzību suvenīra virzienā. Viņa jau metas priekšā un tad jau top skaidrs, ka ir dusmīga tieši uz mums. Sekoja vārdu pārmaiņa krievu valodā, kuras laikā noskaidrojām, ka viņi vairs nestrādā un pie suvenīra mums netikt. Smuki viņu pasūtījām ‘bekot’ un kārtējo reizi sapratām, ka Lietuvā laikam ir sliktākie pārdevēji pasaulē, kas tikai atsēž savā darba vieta un nav ieinteresēti kautko vispār pārdot. Līdzīgi kā pie mums latviskie suvenīri un hokeja tēma iet roku rokā, tā Lietuvā tas protams ir basketbols – karodziņi, cepurītes, krekliņi utt.

Laiks sabojājās, bet priekšā vēl Viļņas apskate.

Viļņa.

Viļņa pārsteidza ar savu plašumu. Reti kura lielā iela ir mazāka par 2 joslām katrā virzienā. Ēkas nav tik sablīvētas kā Rīgā. Ceļi joprojām labi, un ir prieks pārvietoties, ja vien ceļa norādes būtu kaut nedaudz skaidrākas. Šī pilsēta atšķiras no tik ierastās Rīgas ar to, ka tās vecpilsēta nav tik kompakta, ir modernāka, jaunāka. Laikam tieši tāpēc mēs kādu brīdi vienkārši riņķojām un nevarējām atrast tieši vecpilsētu. Ja Rīgā var tomēr vadīties pēc baznīcu torņiem, tad šeit tas bija pilnīgi neiespējami, jo visas baznīcas kopumā ņemot ir vienādas (ar dieviem torņiem) un to ir daudz. Šāda riņķošana gan mums labi atmaksājās. Vēl mājās esot mums ieteica atstāt auto milzīgā bezmaksas autostāvvietā, kas esot uzreiz aiz tilta un no turienes līdz vecpilsētai ir nieka 10-15 minūtes ko iet ar kājām. Šoreiz arī mēs atstājām auto bezmaksas stāvvietā, bet uz Jogailos gatve. Pēc vietējo apraksta no turienes līdz vecpilsētai ir nieka 5 minūtes ko iet ar kājām. Atstājām auto un tiešām jau nākamajā krustojumā pagriežoties pa labi pamanījām Viļņas katedrāles laukumu.

20:00 Viļņas apskate varēja sākties, lietus bija jau mitējies un pilsēta sāka ietīties mākslīgā apgaismojuma un vakara krēslā. Viļņas informācijas centrs, kas atrodas katedrāles laukumā jau bija ciet, bet uzkāpt Ģedimina torņa kalnā un aplūkot pilsētas panorāmu vēl paspējām (atvērts līdz plkst. 21:00).

Devāmies iekšā vecpilsētā un, kādas 2 stundas klaiņojot, redzējām arhitektūru, neskaitāmas baznīcas, pilsētas domes, rātes ēku, vairākas muzeju ēkas un vairākas “vecmeitu” ballītes (šajā ziņā lietuvietēm izdomas trūkums ir acīmredzams – visas, pat no dažādām ballītēm meičas tērptas vienādi – balti krekliņi un rozā baletkleitiņas). Mūsu pastaiga noslēdzās pie ‘Aušros vartai’ vārtiem. Un te nu sākās nākamā epopeja – Jogailos gatve (tur palika automašīna) meklēšana. Blandījāmies vēl gandrīz stundu. Vaicājām kādam puisim, bet tas izrādījās ārzemnieks. Tad virzījāmies atpakaļ vecpilsētas virzienā, tur sastapām trīs jauniešus ar kuriem saruna noritēja gan krieviski gan angliski. Gājām pareizajā virzienā. Nolēmām pajautāt vēl kādam. Tas bija pusmūža lietuvietis, bet šis tikai noraustīja plecus un gāja tālak. Turpat uz vietas palūkojāmies uz kādas tad ielas jau esam un tur skaidri un gaiši rastīts – Jogailos gatve! Auto sveiks un vesels mūs gaidīja vietā, kur to bijām atstājuši. Sedāmies iekšā un braucām mājup. Pa šo laiku atkal jau sāka pilināt lietus, bet no dienvidaustrumiem tuvojās melni, zibeņojoši negaisa mākoņi.

Atpakaļ!

Atkal meklējām ceļu ārā no pilsētas, bet pats galvenais bija nokļūt uz šoseju A2 Viļņa – Paņeveža. Meklējumu laikā arī paspēju iebraukt laikam vienīgajā milzīgajā Lietuvas ceļu bedrē. Biju aizmaldījies ārpus Viļņas, bet citā virzienā un kādā neapgaismotā , piķa melnuma ceļa posmā mašīnas labais priekšējais ritenis burtiski pazuda zem ceļa seguma. Sitiens bija kolosāls, kāpu ārā skatījos, taustīju, bet šoreiz laikam mūs glāba, tas, ka braucām ar Volvo, nevis kādu citu, izturības standartu ziņā vājāku auto.

Uz A2 šoseju mums palīdzēja tikt kāds Volvo šoferītis, kam vienkārši izlecu ārā no auto un skrēju lūgt palīdzību. Viņš mūs pavadīja līdz norādei uz A2 šoseju un tad mūsu ceļi šķīrās, paldies viņam.

Izbraucot no Viļņas laikapstākļi no sliktiem jau bija kļuvuši drausmīgi. Lietu nomainīja ļoti stipra lietus gāze, negaiss un zibeņoja tā itkā gaisā šautu zenītartilērija. Un tomēr mēs jau bijām uz bāņa. Ātruma ierobežojumi zuda, jo ar katru brīdi arī dienas nogurums lika par sevi manīt – nāca miegs. Bānis ir forš, var braukt cik ātri vien auto atļauj, bet ārkārtīgi iemidzina tas vienmuļais ceļa ritējums – gar ceļa barjerām atstarojošie signāli, ceļa seguma joslu svītrojums. Nepieradušam nakts braucējam kā man tas miegu dubultoja. Pie Paņevežas degvielas uzpildes stacijā nopirku sev rūgtu melno kafiju, bet tā maz ko līdzēja. Tā pa īstam atmodos tikai pēc tam kad šķērsojām Lietuvas-Latvijas robežu. Izkāpu sasveicināties ar dzimtās zemes ārēm un miegs pazuda. Bausku pat nepamanīju, Iecavā nolēmu, ka mājup brauksim caur Rīgas apvedceļu, jo tur ceļš labāks. Tiesa, jau iecavā nācās manevrēt, jo uz šosejas remotdarbi. Pēc tam gan vienīgais ko vērts pieminēt – mājas. Pēc 2:00 bijām atpakaļ un varējām iekrist savās gultiņās.

Atziņas, aizspriedumi, fakti.

  • Lietuvā ir krietni labāki ceļi nekā Latvijā. Arī mums vajag bāņus!
  • Cilvēki labi runā krieviski, jaunieši arī angliski.
  • Viļņas baznīcu lielākā daļa ir stipri līdzīgas, celtas baroka stilā.
  • Aplūkot Viļņu un salīdzināt ar Rīgu ir  forši – mūsu pilsēta ir ļoti monocentriska, kamēr Viļņa policentriska.
  • Lietuvā nav normālu pārdevēju!
  • Leiši lepojas ar basketbolu, savu vēsturi un tas ir arī saprotami.
  • Lietuvā ir maz norāžu uz ieteicamajiem objektiem vai arī to vispār nav.
  • Uz Lietuvu jābrauc ar karti pie rokas.
  • Ja pa šādu maršrutu izbrauc laicīgi, bet ar karti pie rokas, tad tas viennozīmīgi ir vienas dienas ātrais maršrutiņš).

“Fukušimas” gliemezis dārzā Jāņo

Milzīgais, kā mēs paši to nodēvējām, “Fukušimas” gliemezis mūs pārsteidza Līgo vakarā. Pamanījām to uz celiņa, bet todien viņš ātri vien nozuda papardes zieda meklējumos. necerējām viņu vairs ieraudzīt, tomēr izrādījās, ka arī gliemeži Jāņo! Cilvēks izlok alu, uzēd jāņu sieru, bet milzu gliemezis apēd slieku!

Rīgas kauss 2011 (Riga Cup 2011)

Šīs brīvdienas paskrējušas kā vēja spārniem. Parasti ir daudz darāmā, jābrauc ciemos vai kur citur. Šī ir tā reize, kad jābrauc bija citur. Teiksim tā – divas ar pusi dienas paskrējušas pilnīgā hokeja varā un šoreiz tam nav nekāda sakara ne ar Latvijas valstsvienības gatavošanos kārtējam pasaules čempionātam, ne arī ar Rīgas Dinamo kluba sezonas noslēguma svētkiem Arēnā Rīga. Iemesls ir krietni nopietnāks – starptautiskais bērnu un jauniešu hokeja turnīrs ” Rīgas kauss 2011″.

Ar ko tas ir tik īpašs?

Iespaidīgi skaitļi – 127 komandas no visas Eiropas, kausu izcīņa pa vecuma grupām sākot ar U-10 un beidzot ar U18, un priekš manis pats svarīgākais arguments bija vecākā dēla un viņa komandas Jelgavas LSS dalība U-10 vecuma grupas turnīrā.

Nedaudz par turnīra norisi:

“Rīgas kauss 2011” sākās jau piektdien (2011.gada 25.marts) no rīta. Uzzinājām, ka U-10 vecuma grupā piedalās deviņas komandas no kurām divas ir atbraukušas no Somijas. Spēlēšana paredzēta uz visa lielā hokeja laukuma nevis kā esam to pieraduši darīt līdz šim (puslaukums). Diemžēl darbā nebiju aizrunājis sev brīvdienu un tāpēc aizvedu vecāko puiku uz Volvo halli, saģērbu un palaidu uz pirmo spēli pret pašmāju konkurentiem Pērkons 2001 komandu, kuru Latvijas U-10 hokeja čempionātā šogad vēl nebija laimējies uzvarēt. Pats skrēju prom uz darbu un turēju īkšķus par Jelgavas komandu. Jau darbā esot saņēmu laimīgu zvanu, ka mūsējie ar rezultātu 1:0 uzvarējuši! Tāpat arī uzzinu, ka otrā spēle plānota pret mājiniekiem (Volvo ledus halle) “Pārdaugava 02” komandu.

Grimšanu darba lietās pārtrauca mana eiforija, kad uzzināju, ka JLSS U-10 uzvarējuši ar rezultātu 4:0. Tiesa prieks mijās ar skumjām par to, ka nebiju klāt, neredzēju un nenofilmēju vecākā dēla iespējams līdz šim skaistākos iesistos vārtus. Radās sērīga sajūta, ka komandai iet labi tieši tad, kad manis tur nav, lai iemūžinātu šos neaizmirstamos bērnības mirkļus. Jau nokļuvis mājās uzzinu, ka pēdējā spēlē nācies ar 1:5 kapitulēt Latvijas U-10 hokeja čempionāta otrās vietas ieguvējiem H.S. Rīga (Skudras). Tas gan likās likumsakarīgs rezultāts un nespēja aizēnot manu prieku. Nedaudz atzīmēju pirmās dienas panākumus, uzliku lādēties fotoaparāta un portatīvā datora bateriju, lai nākošajā dienā varētu pašrocīgi iemūžināt turnīrā notiekošo.

Sestdienas rīts (2011.gada 26.marts) sākās ar atziņu, ka braucēju un plānu dienai ir vairāk nekā automašīnas. Piekritu braukt tikai uz otro un trešo spēli.

Tikmēr pienāca iepriecinošas ziņas, ka JLSS U-10 nospēlējuši neizšķirti 3:3 ar Dinamo Rīga U-10 vienaudžiem. Visu spēli atradušies vadībā, bet spēles noslēgumā ielaiduši pēdējo ripu. Pie sevis nodomāju – kārtējā pozitīvi aizvadītā spēle kuru es neredzu. Mājās nosēdēt vairs nevarēju ne mirkli, tāpēc sakravājāmies un aši steidzāmies vērot nākošo spēli.

Kad nokļuvām turnīra norises vietā uzzinājām arī nākamos pretiniekus – Latvijas U-10 hokeja čempionāta pirmās vietas ieguvēji Pārdaugava 01 un pēc tam kāds spēcīgs somu klubs.

Beidzot man radās iespēja klātienē vērot vecākā dēla komandas spēli. Sākums izdevās sekmīgs. Puikas turēja rezultātu 1:1 līdz brīdim, kad dezorganizētības dēļ salaidām pārāk daudz bezatbildes ripas un spēle tā arī noslēdzās 1:5 nākamo Rīgas kausa 2011 pirmās vietas ieguvēju labā.

Seko spēle pret somiem. Jātzīst, ka šajā spēlē visuzskatāmām varēja redzēt cik dīvainu iespaidu atstāj pierastā spēlēšana uz puslaukumiem priekš topoša hokejista laukuma izjūtas brīdī, kad tam jāspēlē pa visu lielo laukumu. Somi mūs pārspēja arī saspēlē. Rezultāts izsaka visu 0:5 un es no tiesas sāku ticēt savas klātbūtnes sliktajai iedarbībai uz komandas sniegumu. Vēl jāatzīmē, ka somu komandā spēlēja 2 liela auguma puiši no kuriem mūsējie puikas muka kā no uguns. Kur Somijā tādus milžus ražo man nav zināms.

Turnīra otrā diena nebija izdevusies. Visi pārguruši, jo visa diena tur un arī starp spēlēm pavadītas 2-4 stundas pilnīgā bezdarbībā. Prieku nevieš apziņa, ka nākamajā dienā pirmā spēle sākas 7:15. kad apjēdzam, ka naktī jāpārgriež pulksteņi par stundu un pēc vecā laika spēle sāksies 6:15, esam nelielā šokā. Mums vēl ir paveicies, jo dzīvojam 25km tuvāk Rīgai nekā pārējie Jelgavas spēlētāji, kas uz spēlēm dodas ar autobusu.

Trešās dienas rīts. Ceļamies pulkstens 4:30 pēc vecā laika (5:30 pēc jaunā) un jau 6:00 dodamies ceļā. Nonākot galā sausais treniņš un apziņa, ka pretiniekiem (somiem) ir paveicies tikai nedaudz labāk, jo viņi gulējuši pusstundiņu ilgāk. Spēles sākums nelika vilties un bija skaidrs, ka šie somi ir “ņemami”. 0:1, 1:1 (iemeta mans puika!), 1:2, 2:2, 2:3 un šajā brīdī mūsējie ieguva tiesības izpildīt bullīti. Diemžēl to nerealizējām un spēle mūsu komandai “salūza” kā rezultātā piedzīvots nepelnīti sāpīgs zaudējums 2:6.

Pēc spēles bija redzams, ka pēc zaudējumu sērijas noskaņojums komandā nav labs. Vēl pirms pēdējās spēles nācās vairrākkārt pārliecināt, ka pēdējais pretinieks (H.K. Prizma (principā -Pārdaugava 03) ir pat vairāk nekā uzvarams.

Pēdējā spēle norisinājās daudz labāk aprīkotajā (gan hokejistiem, gan skatītājiem) Volvo ledus halles A laukumā. Šoreiz jau no pirmajām spēles minūtēm paņemto iniciatīvu komanda neatdeva un pārliecinoši uzvarēja ar rezultātu 3:0. Vecākā dēla kontā šajā spēlē 2 rezultatīvas piespēles un viens kolosāls izgājiens un metiens pa vārtiem, kura rezultātā ripas lidojuma virzienu vārtsargs spēja mainīt knapi pieskaroties ripai ar labo plecu.

Tapa skaidrs, ka komanda ieguvusi 6.vietu, bet līdz apbalvošanai vēl 3 stundas jāgaida. Šo laiku izdevās lieliski aizpildīt vērojot U-10 un U11 finālus. Abos mums par prieku uzvarēja Latvijas komandas. U-10 vecuma grupā Pārdaugava 01 spraigā cīņā ar rezultātu 5:4 uzvarēja somus un U-11 vecuma grupā Pārdaugava ne mazāk spraigā spēlē ar rezultātu 2:0 pārspēja Maskavas (Krievija) komandu.

Sekoja amizanta apbalvošana uz kuru no Jelgavas LSS U-10 bija palikuši vien 4 cilvēki bez trenera. Pirms tam vēl komandas puikas un vienīgā meitene (vārtsargs) garlaicības mākti izdauzījās pa Volvo ledus halles teritoriju, izkāvās, izplūkājās un visādi citādi izmāžojās.

Kad saņēma balvu māžošanās turpinājās, jo viņi vēl neatmeta cerības, ka godalgā iegūtās dāvanas var jau tūlīt uz vietas sadalīt savā starpā nevis nogādāt trenerei, lai tā sadala mantu godīgi un pēc nopelniem. Kurioza apbalvošanā izrādījās kausiņa pasniegšana – mūsējiem iešķieba U11 komandai paredzētu kausu. Tā nu mēs divi tēvi no malas vērojam pasākumu, priecājamies līdz redzam, ka pieiet vīrelis klāt un noņem šamajiem kausu un aiziet. Nebijām skubināmi doties atkarot kausu, taču kamēr nonācām negadījuma vietā, īstais kauss jau bija atradies un godprātīgi nodots JLSS U-10 četrotnes rokās.

Jelgavas Ledus Sporta Skolas U-10 komandas izcīnītais kauss:

Nevaru tikai saprast kāpēc uz kausa priekšplānā izcelta ir Āfrika? 😀

Valstī esošās krīzes laikā prieku rada Volvo ledus halles iespējamā peļņa pēc šāda mēroga pasākuma rīkošanas. Pirmkārt to, cik naudas bērni atstāja galda spēļu automātiņos (galda hokejs u.c.) nav iedomājams! Otrkārt paveicās arī kādam onkam, kas ārpus halles nodarbināja bērnus atļaujot viņiem šaut pa mērķiem ar gaisenēm. Treškārt ēdināšana – nopērkot pāris kartupeļus ar miniatūru gaļas gabaliņu nācās šķirties no divarpus latiņiem. Fotogrāfiju cenas – par vienu spēles epizodes fotogrāfiju pēc paša izvēles bija jāmaksā turpat vai 3 lati.

Paldies organizatoriem, tiesnešiem, treneriem un spēlētājiem – Jūs bijāt lieliski!

Birku mākonis