daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘ledus’

Mēnesis uz Ledus

Nu jau mēnesis apritējis kopš mācos slidot. 

Uzsāku šo lietu, jo vienmēr esmu vēlējies to iemācīties, bet nekad nav bijusi iespēja tam pieķerties tā nopietnāk. Turklāt tas ir mans tēva pienākums turēt līdzi dēliem – īpaši vecākajam, kas nopietni nodarbojas ar hokeju. 

Lūk kāpēc nolēmu to vispār darīt: http://youtu.be/mYGyAP7vsQI

 

Ja man būtu kā īpaši atgadījumi jāuzskaita visas tās reizes, kad mācību procesā esmu atradies guļot uz ledus un ar seju pret debesīm, tad tas kļūtu garlaicīgi – joprojām tādas epizodes ir ikkatrā slidošanas reizē. 

Mācība ko guvu vakardien izsaka visu – man beidzot pēc 1 mēnesi ilgas slidošanas uzasināja slidas. “Super!” es nodomāju, bet viss nebūt nav tik vienkārši.

Tā es vakardien vakarā nolēmu aizbraukt pēc ilgiem laikiem uz Olaini un slidošanas reizi aizvadīt nevis uz ierastā Jaunolaines uzlietā ledus, kas tagad nokusis, bet gan Olaines slidotavā. Aizbraucu – tur vien 7 slidotāji, jo normāli cilvēki šādā draņķa laikā pat suni no mājas nedzen laukā. Sasienu slidas, braši metos uz ledu. 7 slidotāju acis pievērstas man, jo katrs brīnās un acīm skata jaunpienācējus – novērtē tos un domā par to, lai uz laukuma būtu vairāk “skābekļa” pašam. uzreiz pamanīju starp viņiem arī pirms kāda mēneša turpat satiktos slidotājus, kastoreiz tur spēlēja publisko hokeju. Nolēmu viņu acis priecēt ar savu prasmju acīmredzamo izaugsmi un slaidā hokejista lēcienā šķērsoju bortu. 

Jau pēc trīs soļiem sapratu, ka nekas nav tā kā bija vēl aizvakar. SLIDAS UZASINĀTAS! Ātrums cits protams, bet nemākuļa bremzēšana ar tādām izskatās vēl graciozi tizlāka nekā toreiz, kad pirms vairākām nedēļām turpat to mācījos darīt. 

Protams labi noslidojos, bet šķita, ka daudzas lietas jāsāk apgūt no jauna. 

Mācības turpināšu šodien! Ceru, ka gulēt uz ledus un vērot debesis nenāksies, jo Olaines slidotavai ir jumts.

Image

Rīgas kauss 2011 (Riga Cup 2011)

Šīs brīvdienas paskrējušas kā vēja spārniem. Parasti ir daudz darāmā, jābrauc ciemos vai kur citur. Šī ir tā reize, kad jābrauc bija citur. Teiksim tā – divas ar pusi dienas paskrējušas pilnīgā hokeja varā un šoreiz tam nav nekāda sakara ne ar Latvijas valstsvienības gatavošanos kārtējam pasaules čempionātam, ne arī ar Rīgas Dinamo kluba sezonas noslēguma svētkiem Arēnā Rīga. Iemesls ir krietni nopietnāks – starptautiskais bērnu un jauniešu hokeja turnīrs ” Rīgas kauss 2011″.

Ar ko tas ir tik īpašs?

Iespaidīgi skaitļi – 127 komandas no visas Eiropas, kausu izcīņa pa vecuma grupām sākot ar U-10 un beidzot ar U18, un priekš manis pats svarīgākais arguments bija vecākā dēla un viņa komandas Jelgavas LSS dalība U-10 vecuma grupas turnīrā.

Nedaudz par turnīra norisi:

“Rīgas kauss 2011” sākās jau piektdien (2011.gada 25.marts) no rīta. Uzzinājām, ka U-10 vecuma grupā piedalās deviņas komandas no kurām divas ir atbraukušas no Somijas. Spēlēšana paredzēta uz visa lielā hokeja laukuma nevis kā esam to pieraduši darīt līdz šim (puslaukums). Diemžēl darbā nebiju aizrunājis sev brīvdienu un tāpēc aizvedu vecāko puiku uz Volvo halli, saģērbu un palaidu uz pirmo spēli pret pašmāju konkurentiem Pērkons 2001 komandu, kuru Latvijas U-10 hokeja čempionātā šogad vēl nebija laimējies uzvarēt. Pats skrēju prom uz darbu un turēju īkšķus par Jelgavas komandu. Jau darbā esot saņēmu laimīgu zvanu, ka mūsējie ar rezultātu 1:0 uzvarējuši! Tāpat arī uzzinu, ka otrā spēle plānota pret mājiniekiem (Volvo ledus halle) “Pārdaugava 02” komandu.

Grimšanu darba lietās pārtrauca mana eiforija, kad uzzināju, ka JLSS U-10 uzvarējuši ar rezultātu 4:0. Tiesa prieks mijās ar skumjām par to, ka nebiju klāt, neredzēju un nenofilmēju vecākā dēla iespējams līdz šim skaistākos iesistos vārtus. Radās sērīga sajūta, ka komandai iet labi tieši tad, kad manis tur nav, lai iemūžinātu šos neaizmirstamos bērnības mirkļus. Jau nokļuvis mājās uzzinu, ka pēdējā spēlē nācies ar 1:5 kapitulēt Latvijas U-10 hokeja čempionāta otrās vietas ieguvējiem H.S. Rīga (Skudras). Tas gan likās likumsakarīgs rezultāts un nespēja aizēnot manu prieku. Nedaudz atzīmēju pirmās dienas panākumus, uzliku lādēties fotoaparāta un portatīvā datora bateriju, lai nākošajā dienā varētu pašrocīgi iemūžināt turnīrā notiekošo.

Sestdienas rīts (2011.gada 26.marts) sākās ar atziņu, ka braucēju un plānu dienai ir vairāk nekā automašīnas. Piekritu braukt tikai uz otro un trešo spēli.

Tikmēr pienāca iepriecinošas ziņas, ka JLSS U-10 nospēlējuši neizšķirti 3:3 ar Dinamo Rīga U-10 vienaudžiem. Visu spēli atradušies vadībā, bet spēles noslēgumā ielaiduši pēdējo ripu. Pie sevis nodomāju – kārtējā pozitīvi aizvadītā spēle kuru es neredzu. Mājās nosēdēt vairs nevarēju ne mirkli, tāpēc sakravājāmies un aši steidzāmies vērot nākošo spēli.

Kad nokļuvām turnīra norises vietā uzzinājām arī nākamos pretiniekus – Latvijas U-10 hokeja čempionāta pirmās vietas ieguvēji Pārdaugava 01 un pēc tam kāds spēcīgs somu klubs.

Beidzot man radās iespēja klātienē vērot vecākā dēla komandas spēli. Sākums izdevās sekmīgs. Puikas turēja rezultātu 1:1 līdz brīdim, kad dezorganizētības dēļ salaidām pārāk daudz bezatbildes ripas un spēle tā arī noslēdzās 1:5 nākamo Rīgas kausa 2011 pirmās vietas ieguvēju labā.

Seko spēle pret somiem. Jātzīst, ka šajā spēlē visuzskatāmām varēja redzēt cik dīvainu iespaidu atstāj pierastā spēlēšana uz puslaukumiem priekš topoša hokejista laukuma izjūtas brīdī, kad tam jāspēlē pa visu lielo laukumu. Somi mūs pārspēja arī saspēlē. Rezultāts izsaka visu 0:5 un es no tiesas sāku ticēt savas klātbūtnes sliktajai iedarbībai uz komandas sniegumu. Vēl jāatzīmē, ka somu komandā spēlēja 2 liela auguma puiši no kuriem mūsējie puikas muka kā no uguns. Kur Somijā tādus milžus ražo man nav zināms.

Turnīra otrā diena nebija izdevusies. Visi pārguruši, jo visa diena tur un arī starp spēlēm pavadītas 2-4 stundas pilnīgā bezdarbībā. Prieku nevieš apziņa, ka nākamajā dienā pirmā spēle sākas 7:15. kad apjēdzam, ka naktī jāpārgriež pulksteņi par stundu un pēc vecā laika spēle sāksies 6:15, esam nelielā šokā. Mums vēl ir paveicies, jo dzīvojam 25km tuvāk Rīgai nekā pārējie Jelgavas spēlētāji, kas uz spēlēm dodas ar autobusu.

Trešās dienas rīts. Ceļamies pulkstens 4:30 pēc vecā laika (5:30 pēc jaunā) un jau 6:00 dodamies ceļā. Nonākot galā sausais treniņš un apziņa, ka pretiniekiem (somiem) ir paveicies tikai nedaudz labāk, jo viņi gulējuši pusstundiņu ilgāk. Spēles sākums nelika vilties un bija skaidrs, ka šie somi ir “ņemami”. 0:1, 1:1 (iemeta mans puika!), 1:2, 2:2, 2:3 un šajā brīdī mūsējie ieguva tiesības izpildīt bullīti. Diemžēl to nerealizējām un spēle mūsu komandai “salūza” kā rezultātā piedzīvots nepelnīti sāpīgs zaudējums 2:6.

Pēc spēles bija redzams, ka pēc zaudējumu sērijas noskaņojums komandā nav labs. Vēl pirms pēdējās spēles nācās vairrākkārt pārliecināt, ka pēdējais pretinieks (H.K. Prizma (principā -Pārdaugava 03) ir pat vairāk nekā uzvarams.

Pēdējā spēle norisinājās daudz labāk aprīkotajā (gan hokejistiem, gan skatītājiem) Volvo ledus halles A laukumā. Šoreiz jau no pirmajām spēles minūtēm paņemto iniciatīvu komanda neatdeva un pārliecinoši uzvarēja ar rezultātu 3:0. Vecākā dēla kontā šajā spēlē 2 rezultatīvas piespēles un viens kolosāls izgājiens un metiens pa vārtiem, kura rezultātā ripas lidojuma virzienu vārtsargs spēja mainīt knapi pieskaroties ripai ar labo plecu.

Tapa skaidrs, ka komanda ieguvusi 6.vietu, bet līdz apbalvošanai vēl 3 stundas jāgaida. Šo laiku izdevās lieliski aizpildīt vērojot U-10 un U11 finālus. Abos mums par prieku uzvarēja Latvijas komandas. U-10 vecuma grupā Pārdaugava 01 spraigā cīņā ar rezultātu 5:4 uzvarēja somus un U-11 vecuma grupā Pārdaugava ne mazāk spraigā spēlē ar rezultātu 2:0 pārspēja Maskavas (Krievija) komandu.

Sekoja amizanta apbalvošana uz kuru no Jelgavas LSS U-10 bija palikuši vien 4 cilvēki bez trenera. Pirms tam vēl komandas puikas un vienīgā meitene (vārtsargs) garlaicības mākti izdauzījās pa Volvo ledus halles teritoriju, izkāvās, izplūkājās un visādi citādi izmāžojās.

Kad saņēma balvu māžošanās turpinājās, jo viņi vēl neatmeta cerības, ka godalgā iegūtās dāvanas var jau tūlīt uz vietas sadalīt savā starpā nevis nogādāt trenerei, lai tā sadala mantu godīgi un pēc nopelniem. Kurioza apbalvošanā izrādījās kausiņa pasniegšana – mūsējiem iešķieba U11 komandai paredzētu kausu. Tā nu mēs divi tēvi no malas vērojam pasākumu, priecājamies līdz redzam, ka pieiet vīrelis klāt un noņem šamajiem kausu un aiziet. Nebijām skubināmi doties atkarot kausu, taču kamēr nonācām negadījuma vietā, īstais kauss jau bija atradies un godprātīgi nodots JLSS U-10 četrotnes rokās.

Jelgavas Ledus Sporta Skolas U-10 komandas izcīnītais kauss:

Nevaru tikai saprast kāpēc uz kausa priekšplānā izcelta ir Āfrika? 😀

Valstī esošās krīzes laikā prieku rada Volvo ledus halles iespējamā peļņa pēc šāda mēroga pasākuma rīkošanas. Pirmkārt to, cik naudas bērni atstāja galda spēļu automātiņos (galda hokejs u.c.) nav iedomājams! Otrkārt paveicās arī kādam onkam, kas ārpus halles nodarbināja bērnus atļaujot viņiem šaut pa mērķiem ar gaisenēm. Treškārt ēdināšana – nopērkot pāris kartupeļus ar miniatūru gaļas gabaliņu nācās šķirties no divarpus latiņiem. Fotogrāfiju cenas – par vienu spēles epizodes fotogrāfiju pēc paša izvēles bija jāmaksā turpat vai 3 lati.

Paldies organizatoriem, tiesnešiem, treneriem un spēlētājiem – Jūs bijāt lieliski!

Mūsu hokejisti mēģina nirt ledū

Dinamo Rīga hokejistu prieks par uzvaru KHL play-off mačā pār Maskavas Dinamo  bija tik liels, ka daži no viņiem pārpriecājās un zaudēja ierasto izveicību.

Nedaudz pat atgādināja šo slaveno lēcienu:

Iekrita mēsliņš

Lauris Dārziņš pēc Dinamo Rīga KHL play-off pirmās kārtas uzvaras pār Dinamo Maskava bija ļoti tiešs un precīzs.

 

Birku mākonis