daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘lidot’

Par drosmīgiem cilvēkiem

Pārdomas par drosmīgiem cilvēkiem man nesaistās tikai ar domām par filmu varoņiem, sportistiem vai ekstremāļiem, kas ikdienā pārtiek no adrenalīna. 

Arī cilvēks, kas sācis pats savu uzņēmējdarbību ir drosmīgs – viņš nav slinks, nav dumjš un pavisam noteikti nav cilvēku “pelēkās” masas atspulgs. Patiesībā tāds cilvēks ir vismaz mēģinājis sasniegt ko vairāk nekā pārējie. Un par to vien ir pelnīta apbrīna!

Es rakstu par kādu man tuvu, īpašu cilvēku, kas 2011.gada novembrī “saēdās” drosmi un dibināja savu uzņēmumu – Alba Tour Baltic. Tā ir tūrisma firma ar skanīgu, dienvidniecisku nosaukumu. Kopš šī uzņēmuma dzimšanas dienas esmu vērojis un sapratis, cik tomēr grūti ir ielauzties tirgū kurā jau ir daudzi dažāda lieluma spēlētāji. Tas atgādina auga cīnīšanos par savu dzīvību klinšainos kalnos. Tomēr veiksme visbiežāk smaida tam, kas dara.

Man prieks atzīt, ka šobrīd šis drosmīgais lēmums ir attīstījies, uzņēmums ir spējis pulcināt ceļotājus gan uz tuviem (Somija, Norvēģija u.c.), gan klasiskajiem (Ēģipte, Spānija, Grieķija, Turcija, Ķrēta, Kipra u.c.), gan arī salīdzinoši tāliem galamērķiem (Dominikāna, Maldivu salas, Seišelu salas, u.c.). Ir uzsākta veiksmīga komunikācija Latvijā populārākajos interneta sociālajos tīklos, kopā būts vairākās prezentācijās un sastādīts iespējamo pašu spēkiem organizējamo prezentāciju uzmetums. Uzņēmuma vadītāja ir panākusi lielisku kontaktu ar klientiem un ieguvusi starptautisko partneru atzinību par līdzšinējo sadarbību.  Nelielais uzņēmuma ofiss Rīgā, Brīvības ielā 58 (505.kabinets) jau kļuvis par nelielu, bet kvalitatīvu un uz klienta interesēm vērstu tūrisma pakalpojumu sniegšanas vietu Rīgā. Domāju, ka ikvienam ir patīkami apzināties, ja kāds rūpējas par viņu un dara to ar vislabāko sirdsapziņu. 

Atšķirībā no darba ko ikdienā daru es – tas ir darbs ar cilvēkiem. Pirmais ko iegūsti ir kontakti ar cilvēkiem un kā nakamais ir viņu pateicība par “loga uz pasauli” atvēršanu. Šādi īstenojas mērķis, lai strādājot radītu prieku sev un citiem.

Protams, lai sasniegtu ko vairāk ir vēl daudz darāmā un tieši darba pilnas rokas es novēlu Alba Tour Baltic. Lasītājiem es novēlu vairot prieku un atbalstīt pašmāju jaunos uzņēmējus. 

Vairāk par uzņēmumu uzzināsi sociālajos tīklos:

Draugiem.lvhttp://www.draugiem.lv/www.albatourbaltic.eu/

Facebook.comhttp://www.facebook.com/AlbaTourBaltic

Twitter.com: https://twitter.com/#!/AlbaTourBaltic

Vai arī kontaktējoties izmantojot e-pastu un tālruni:

ilze@albatourbaltic.eu

+371 26454931

Image
Advertisements

Ne santīma zem zīmes Nr.302

Pirms neilga laika vajadzēja no Rīgas lidostas mājup vest pāris manus ģimenes locekļus, kas bija devušies aplūkot Lielbritāniju. Uzdevums likās gaužām vienkāršs – būt ap lidmašīnas ielidošanas laiku lidostas tuvumā, tad uzgaidīt kamēr viņi paņem koferus un saņemot viņu pirmo zvanu doties uz lidostu, bet, lai nav jāmaksā lieka nauda stāvvietai, braukt uzreiz augšā, kur varētu operatīvi visi sakāpt auto un tad jau mierīgu prātu ripot māju virzienā.

Tā nu es tuvojos Lidostas teritorijai jau pirms 18:00. Ar nodomu nebraukt uzreiz līdz pašai lidostai, kur kā jau daudziem zināms jāizvēlas saņemt sodu par stāvēšanu neatļautā vietā, vai arī braukt iekšā maksas stāvvietā, devos norādītajā virzienā no Mārupes puses. Nogriežoties uz nelielo, tieši pie lidostas štrāses izejošo cliņu ar šausmām konstatēju, ka nekur mierīgi apstāties nav iespējams, jo visur saliktas ceļa zīmes, kas liecina par aizliegumu tur stāvēt. Pie retajā mājām arī palikt nevēlējos, jo tas nozīmētu akurāt stāvēt kādam pie namdurvīm. Tā nu es mierīgi ripinājot tālāk, jau nonācu pie Ziemeļu ielas un ja nemaldos Jūrkalnes ielu krustojuma, tur nolēmu griezties pa kresii prom no lidostas ar cerību tur atrast vietu stāvēšanai. Meklēt nenācās ilgi – turpat pārsimts metrus aiz krustojuma pamanīju nelielu šķietami komerciālu platību ar baltu angāru un ēku. Vienīgais, kas darīja bažīgu bija pie iebrauktuves uzliktā ceļa zīme Nr. 302 – braukt aizliegts.

Palūkojos apkārt, paskatījos uz stāvlaukumu, kur jau smuki rindiņās stāvēja citi auto un redzot, ka no Rīgas puses tuvojas negaiss braucu tik droši iekšā. Novietoju auto neuzkrītošākā vietā un gaidīju zvanu.

Pulkstenis rādīja nu jau 18:15, bet no manējiem vēl nebija ne ziņas, ne miņas. Kamēr sēdēju paspēju gan degunu paurbināt, gan aiz auss pakasīt. Kad pāri fgāja negaisa mākonis pat iemigu un kā jau parasti guļot sēdus klanījos. Stāvēju pie pašas iebrauktuves tāpēc vēroju kā vairāki vieglie un smagie auto iebrauc un izbrauc no teritorijas. Apkārtne tur skaista – pļava ar vien pāris krūmiem un kokiem. Sāku domāt, ka vēl tāls ceļš braucams, tāpēc uzmanīgi vēroju tuvējos zaļumus, lai iespējams dotos “pabarot zirgus”. Tomēr šis plāns nerealizējās, jo ap 18:45 saņēmu zvanu. iedarbināju auto, braucu jau ārā, kad pēkšņi nez no kurienes man ceļu aizšķērsoja policijas auto ar ieslēgtām bākugunīm. Abi “menti” izmetās no auto, piegāja pie manis, jautāja pēc dokumentiem. Redzot manu pārsteigto ģīmi viņi norādīja uz ceļa zīmi Nr. 302 un tad jau man viss kļuva skaidrs. Izlocīties nav iespējams, vien cerēt… . Aizbildinājos, ka negribēju te iekšā braukt, bet tikai apgriezu auto, lai dotos atpakaļ centra virzienā. Abi “menti” uz to sāka smaidīt un atklāja savu mazo noslēpumu – nebiju pamanījis nelielu zīmīti uz kuras rakstīts, ka “teritorijā tiek veikta videonovērošana”. Pirmais mēģinājums izglābties tātad izgāzās, jo sapratu, ka manu laisko rosīšanos viņi bija vērjojuši jau vismaz pusstundu. Sakaunējos. Teicu, ka neesmu vietējais un negaisa laikā nevēlējos maldīties apkārt, sagaidu zvanu un dodos prom. Tas likās ticamāk, arī policists apjautājās kur strādāju un uzzinājis, ka Juglā, izskatījās saprotošs. Otrs gan pienāca un sausi noskaldīja 20lvl un 1 soda punkts. Uz manu argumentu, ka man nav vēl neviena punkta un ceru, ka nekad arī nebūs runātīgākais pienāca tuvāk un viltīgi šaudot ačeles noskaldīja –  sods vai arī, lai eju pēc dokumentiem uz viņu auto. Abi poliči iesēdās mašīnā un gaidīja manu lēmumu. Momentā ķēru pēc maciņa, grābstīju kabatas, bet  visur viens un  tas pats – tukšs – ne santīma! Tikai karte. Poliči vēl gaidīja, redzēju, kā mašīnas spogulītī vēro manu rosīšanos. Izkāpu no auto, devos pie viņiem, atvēru durvis, pieliecos, lai nepateiktu to pārāk skaļi, jo kauns jau tāpat bija milzīgs, un noelsos: “Piedodiet vīri, nav ne santīma pie dvēseles!”. Poliči saskatījās, bet tajā brīdī vilšanās bija milzīga mums visiem trim – viņi cerēja uz vakariņām, es uz pestīšanu, bet manējie jau noteikti ar čemodāniem stāvēja lietainajā lidostas rampā un lādēja manu kavēšanos. Paveicās! Nekā savādāk nespēju aprakstīt poliču vēlmi mani kārtējo reizi nesodīt un palaist sveikā cauri. Viņi aizbildinājās ar labu garastāvokli, lūdza mani vairs tā nedarīt uz ko es tikai apstiprinoši māju ar galvu un iekšēji priecājos un viņiem par to arī pateicos.

Viņi brauca man pa priekšu uz lidostu. Kad to redzēju jau iztēlojos situāciju, ka manējie nav vēl ar čemodāniem klāt un es atkal neatļautā vietā laiski sēžu autiņā un piebrauc šie paši laipnie kungi. Piebremzēju, palaidu viņus pieklājīgā distancītē, ja distanci, kad auto vairs nav vispār saskatāms var saukt par distnaci, un devos uz lidostu.

Tā nu būs mācība visiem, kas ko tamlīdzīgu vēlas atkārtot lidostai piegulošajās teritorijās. Labāk sēdēt tālāk, bet drošāk.

Birku mākonis