daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘liesma’

Uz Ozolniekiem 400km

Sestdienas rīts sākās 7:00. Uzdevumi dienai skaidri – Nr.1: piecelties, pavadīt vienu dēlu uz autobusu, kas viņu nogādās Paņevežā, lai piedalītos starptautiskā tautas deju koncertā; Nr.2: saģērbt silti otru puiku, lai vestu uz Ozolniekos notiekošo hokeja treniņu. Mierīgi uzvelku lauku drēbes – šortus, pavecu t-kreklu, lai pēc Ozolniekiem dienu pavadītu rokoties pa dārzu.

Pirmo lietu godam paveicu, arī otrajā bija jaušams progress. Bet tikai līdz 9:30, kad uzzināju par dienas plānu straujo maiņu. Uz Lietuvu braucošajam dēlam no karstuma vai kādu citu iemeslu dēļ jau robežai tuvu esošajā autobusā atteica veselība – bālums, galvassāpes, īsāk sakot – viss ir slikti. Tika pieņemts lēmums viņu sēdināt ārā no autobusa uz Latvijas – Lietuvas robežas, lai atsaucīgas benzīntanka darbinieces viņu uzmana līdz brīdim kamēr es no Ozolniekiem atbraukšu pakaļ. 

Ok, ķeru pie rokas mazo hokejistu – viņš pusnoģērbies, silti ģērbts un ar hokeja bruņām lec mašīnā un mēs lidojam uz robežu.

Priecē arī laika apstākļi +30 un mašīnā nedarbojas kondicionieris.

Nonākot Latvijas – Lietuvas robežpunktā ieraugam “simulantu”, jeb kā citādi nosaukt bērnu, kas pilnībā pēkšņi atveseļojies, jo stundu gulējis ēnā un apēdis 12 saldējumus!? Valdu dusmas, bet jau nobrauktais attālums un izbojātais dienas ritms liek pieņemt kārtējo neracionālo lēmumu – doties uz tikai 60km aiz robežas esošo Paņevežu. Protams pases man nav, mazajam hokejistam nav ne pases, ne dzimšanas apliecības, kas pierādītu, ka nenodarbojos ar cilvēku tirdzniecību. Tas liek braukt karavānā aiz pāris fūrēm. Piesardzīgi nonākam Paņevežā, bet tur nākamā problēma – nezinām vietu kur notiks koncerts un kartes līdzi arī protams nav. Dēls zin teikt, ka visam jānotiek kādā lielā sporta zālē. Uz to vietējā benzīntanka darbinieks mūs nosūta uz stadionu “Aukštaitija”. Tur nekas nenotiek, ja neskaita basketbola turnīru iekštelpās. Apstaigājam visu kvartālu, bet vietējie par dejām neko nezin.

Atgriežoties no apgaitas pamanu, ka pie stadiona vieglajās automašīnās piebrauc vēl divas basketbola komandas. Priecīgs eju viņiem vaicāt par vietējām sportazālēm – eju, bet paeju garām! Kāpēc? Jo tas izrādās iz kurlmēmo čempionāts!!! Visi žestikulē un kā jau ķermeņa valodas pārzinātāji nojauš izmisumu kādu tajā brīdi pauž mana sejas izteiksme.

Nolēmu vienkārši braukāt pa pilsētu un meklēt. Atradām ātri – lielā basketbola arēna nav noslēpjama skatam. 

Deju mēģinājums jau beidzies. Mēs – es slapjš kā cūka, lauku drēbēs, dejotājs saguris, bet gatavs dejot, hokejists kā hokejists – garās sporta biksēs un siltā, bet nu jau slapjā krekliņā. Protams esam kolorīts bariņš, īpaši uz autobusā kolektīvam līdzi braukušo mammu fona – sapucētas, skaisti un vasarīgi brīvi ģerbušās un koncertam pilnībā gatavas. Tālu braukts, uz koncertu jāpaliek un jāatzīst, ka tas bija skaists. Atpakaļceļā mašīnā laipni paņēmām divas cita Latvijas pieaugušo tautas deju kolektīva dejotājas. Par kondicioniera iztrūkumu viņas pabrīdināju tikai pēc iekāpšanas, tiesa, jau sākās negaiss, lietus un arī elpot kļuva daudz, daudz vieglāk. Atceroties pasu trūkuma problēmu atpakaļceļā braucu aiz deju kolektīva autobusa. Vispirms uz kolektīva ēšanas vietu, kurp viņu pavadīja leišu autobuss, mūsējais brauca pa dzelteno, bet es kārtīgi sekodams pa sarkano gaismu. Un arī milzīgā lielveikala Babylonas apmeklējums autobusa pasažieriem izvērtās par stundu ilgu šopingu. Tā visa rezultātā mājas sasniedzām ap vienpadsmitiem, dēli aizmiga vēl Lietuvā un iebraukšanu dzimtenē tā arī neatcerās.

Abām deju kolektīva meitenēm paldies par izklaidēšanu ceļa garumā! 

Image

Advertisements

Bērnības pasaka

Reti rakstu par un ap grāmatām. Šī ir viena no tām retajām reizēm.

Vecākajam dēlam skolas projektam jāizvēlas vecāku bērnības mīļākās pasaku grāmatas. Kad par to uzzināju nebiju sajūsmā, jo nekas orģinālāks par parastajām latviešu tautas pasakām par nogrimušajām pilīm, antiņiem un velniem prātā nenāca.

Tomēr pāris dienas pakustinot bērnības atmiņu plauktiņu atminējos par kādu grāmatu, kas man reiz bija dārgāka par visu.

Grāmatas pirmās lappuses lepni mums vēsta: “IZDEVNIECĪBA “LIESMA” RĪGĀ 1972″.

Tomēr manos plauktos šī grāmata saglabāta labi un tik kārtīgi, ka pat tās glancētais grāmatvāks ir savā vietā. Uz tā, latvietim neierastā tautiskā vamzī ar dīvaina paskata tupelēm kājās,  štoku rokās un pauniņu padusē pasitis, slāj smaidīgs vīriņš. Uzraksts zem viņa attēla pasaka priekšā, ka grāmatas varonis ir HONZA – pasaules tautu pasaku sērijas “Brīnumzeme” viens no varoņiem.

Šī grāmata bērnībā veidoja manu vēlāko gadu interesi par viduslaiku vēsturi un kā jau katru kārtīgu puišeli mani ārkārtīgi aizrāva bruņinieki, pilis un dažādu mošķu un pūķu uzveikšana likās esam katra kārtīga vīra dzīves mērķis.

Otrkārt, grāmatas vizuālais izpildījums un atsevišķas ilustrācijas papildinātas ar iepriekš pieminēto interesi, attīstīja manu fantāziju. Atkal atverot šo grāmatu un vērojot krāsainās ilustrācijas pat pabrīnījos, ka no tām neskaitāmajām reizēm, kad es centos, uzliekot papīru un pārvelkot pāri kontūrām, atveidot attēlos redzamos tēlus, nav bojātas krāsas un nav arī redzami zīmuļu vai flomasteru nospiedumi.

Lūk divi attēli, kurus pat šodien iespējams es no galvas spētu atcerēties un mēģinātu uzzīmēt, jo rokas bērnība tos tik bieži atdarinājušas.

1.

2.

Paldies Čehiem un viņu tautas pasakām, kas arī man ir bijušas bērnības mīļākās pasakas. Liels paldies arī Annai Baugai par šīs brīnišķīgās grāmatas tulkošanu un Jozefam Lada par brīnišķīgajām ilustrācijām.

Un kura ir tavas bērnības mīļākā pasaku grāmata?

P.s. Grāmatas orģināls Čehijā iznācis 1963.gadā ar nosaukumu “ČESKY HONZA”.

Birku mākonis