daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘mājas’

Durvju sāga

Vakardien bija svētku diena. Mums atveda ārdurvis. Patiesībā neatveda – mēs paši atvedām.

Kāpēc tie bija svētki? Tāpēc, ka  šīs durvis “meistars” liekot roku uz sirdi solīja uz Ziemassvētkiem. Tik ne uz šā gada, bet gan pagājušā gada Ziemassvētkiem! 😀

Vēl pērnajā gadā, kad durvis pasūtījām, bijām priecīgi par to, ka atradām ‘durvju meistaru’. Viņš visu darīja labi – atbrauca, nomērīja, paziņoja ka durvis esot viņa “jājamzirdziņš”, atrādīja durvju modeļu bilžu katalogu un sparīgi ziņoja par padarīto, bet tikai līdz Ziemassvētkiem. Tad gan viņš pazuda. Viņš ir vietējais un tāpēc par to īpaši nesatraucāmies. Gāja dienas un nedēļas, bet no meistera ne ziņas, ne miņas. Zvanījām un viņš atbildēja. Viņš likās pmierīgs un durvis solīja: “…pirmdien būs!”. Tā gāja mēneši.

Mēs neesam ļauni vai riebīgi. Mūsu zvans un viņa atbilde kļuva pierasta parādība. Mēs zvanam (viņš zin ko mēs jautāsim) un viņš atbild (mēs zinam ko viņš atbildēs). Pavisam vienkārši, bez nekādiem draudiem vai lamāšanās. Es pat brīnos kā tas neaizgāja līdz sarunām: “vai atnāksi uz tēju?”, “kā tad labi sokās, kā bērniem?” utt..

Iespējams ka tieši viņš nebija gatavs tuvināties un nolēma šai mūsu nesaraujamajai saitei beidzot pielikt punktu.  Sekoja vēl pēdējais jociņš pārceļot durvju atrādīšanu no otrdienas uz trešdienas pēcpusdienu un pēc tam vēl no trešdienas pēcpusdienas uz vakaru.

Kad braucu tām pakaļ neticēju, ka tas viss notiek īstenībā.  Piebraucu, izkāpu no mašīnas, iegāju pie “meistara” un pie sevis domāju kāpēc gan viņš nesaka, ka aizmirsis kautko pieskrūvēt, kautkas sagriezies vai durvīm nav vēl pat kokmateriāli sagatavoti. Viņš izlikās mierīgs un nosvērts un arī es centos slēpjot smīniņu neatpalikt.

Žēl tikai, ka jautrība kad parasti visiem stāstījām par durvju sāgu tagad būs jāmeklē citur 😀

Ēta volvo brumbrum

Daži zin ka vēl pirms nedēļas laiski vadīju atvaļinājuma dienas. Biju piemirsis par to uzrakstīt. 

Atvaļinājumā gāju ar spēcīgu apņemšanos turpināt dzīvokļa remontu. Jā, remontdarbi izdevās, bet tikai tiktāl cik uzbūvēt pāris mājeles no LEGO 😀 Trīs vīrieši saimniekoja pa māju ar visām no tā izrietošajām sekām. Katra diena sākās ar jaunāko dēlēnu būvējot aizvien jaunus LEGO auto vai torņus. Diena turpinājās kad pēc pusdienlaika devāmies uz skolu pēc vecākā brāļa. Ja mamma jaunāko žiperi liek gulēt uz rociņām, tad es izvēlējos citu ceļu. Braucot no skolas izlaidu lielāku līkumu un jaunākais kā likts aizmiga saldā pusdienlaika miegā. Atlika vien nogurušo dauzoni maigi ienest mājās un noguldīt gultiņā. Ja pirms atvaļinājuma likās, ka tieši pusdienlaiks būs īstais brīdis, lai kautko paremontētu, tad jau pāris dienās aptvēru, ka tas vienkārši nav izpildāms. Ēst gatavošana un mācīšanās ar vecāko dēlu paņēma visu pusdienlaiku un ja godīgi tad arī krietnu laiku pēc pusdienlaika. Mazais cēlās, vecākais jau beidza mācīties un nu jau par manu uzmanību cīnījās divi dauzoņas 😀 Vienojošais tomēr vienmēr bija LEGO vai arī izpriecas ārā uz kalna. 

Visjestrāk bija, kad no kalniņa nošļūkušais vecākais dēls nolēma ka viņš varētu kopā ar jaunāko nošļūkt. kalns no visām pusēm ar ledu noledojis un tajā pat uzkāpt grūti. Nolēmu palīdzēt mazajam. Abi uzrāpāmies augšā un pārliecinājies ka tā būs droši atļāvu abiem brašuļiem jautri iespurdzoties nolaist no kalna. Smieklīgākais vēl gan tikai sekoja. Stāvot kalniņa galā aptvēru, ka neesmu domājis kā tikšu lejā. Turklāt blaksustāvošie sīči viens otru uzmundrināja: “a davaj kas nenobrauks stāvot kājās būs pidars” 😀 Jā ko tādu pieļaut nedrīkstēju arī es 😀 Nācās man vien neveikli šūpojoties uz kājām slīdēt lejā no kalna 😀 Brīnumainā kārtā to paveicu godam par ko izpelnījos sīču izbrīna pilnus skatienus… ķipa vecs kraķis pa viņu kalniņu vizinās 😀

Jaunākais delēns mums tāds nerunīgs pagaidām gan. Pēc kārtējā kalniņa apmeklējuma gājām uz māju pusi garām mūsu autiņam. Rādu jaunākajam un saku, tas ir mūsu auto Volvo ar uzsvaru uz vārdu auto! Mazais tikai nobolījās, bet pēc kāda laiciņa mājās pieejot pie loga un rādot sasnigušo pasauli viņš mani pārsteidza. Skaidri un izteiksmīgi izstiepdams lūpas viņš sauca “Volvo” 😀 Mans prieks un lepnums par jauno iemācīto vārdu bija milzīgs, īpaši kad mazais par Volvo sāka saukt jebkuru automašīnu ko redzēja vai ar ko spēlējās mājās. 

Manu sākotnējo satraukumu par iespējamo palikšanu aci pret aci ar abiem foršajiem mājas vandāļiem nomainīja prieks par katru kopā pavadīto mirkli. Pat regulāri izsauktā vārda “Mamma” vietā jaunākais dēlēns uzstājīgi sāka saukt “Ēta!” 🙂 Izdevās pat izlobīt pirmos teikumus: “Ēta volvo brumbrum” (tētis brauc ar volvo). 

Tagad kad šīs laimīgās dienas jau aiz muguras varu atzīties, ka tomēr pietrūkst man tāda veida iespēja pabūt kopā ar ģimeni, bērniem. Lai arī nepadarīju neko no tā ko biju plānojis izdarīt, tomēr savu mācību guvu. Sapratu cik grūti ir tikt galā ar visu vienlaicīgi – ar māju, bērniem, mantām, skolu, ēdienreizēm utt… .  

P.s. Jau gaidu nākošo atvaļinājumu 😀

Pienupienupienu

Vakarnakt atkal tas notika!
Tā ilgāk pasēdēju pie kompja un gulēt iet sanāca jau pēc pusnakts. Sieva kļūdas pēc ierušinājusies manā ierastajā gultas pusē, bet jaunākais dēls atnācis un kā teļš izslējies gulēja pa vidu. neko darīt. Likos uz auss sievas ierastajā gultas pusē.
Bija jau agrs un tāpēc iemigu ātri.
Līdz brīdim… .
Pusmiegā jutu kautko blakus sakustamies. Sapratu, ka tas ir dēliņš. Jutu viņu veļamies uz manu pusi 😀 Jau paliku tramīgs 😀 Atvēru acis un ieraudzīju viņu ar aizvērtām acīm, bet platu muti tveram pēc mana krūts gala 😀 AAAAAAA… wtf…
Piesūcās, bet kā dzelts momentā atrāvās un platām acīm caur tumsu vērās manī. Es ar tikpat platām acīm vēros viņā 😀 Abi bijām tik šokēti par notikušo, ka neko nesakot pagriezām viens otram muguru un gulējām tālāk itkā nekas nebūtu bijis. 🙂 Kad šo no rīta izstāstīju sievai viņa gardi vien nosmējās un lepni noteica, ka Valters jau gan zin, kas ir īsta manta 😀

piens

Papildināts [01.02.2009, 21:50]:
Komentāros Nombre ieteica kolosālu klipiņu šīs nakts notikumu atainošanai, lai mazāk jāfantazē, bet vairāk jāskatās 😀

Šodien pa mājām

ir mierīgs vakars mājās…

https://i1.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SKm-xYvWIyI/AAAAAAAACVs/fBPod6nhqPQ/olaine_18.08.2008_002.jpg

https://i0.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SKm-y0LyR5I/AAAAAAAACV0/ZjRBSUc8RzI/olaine_18.08.2008_003.jpg

Eesti apceļojums (14.08.08-16.08.08) – trešā diena

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKcsr5VtdGI/AAAAAAAAAf0/iyVBL3fxSMY/Igaunija_celojums_08.2008_071.jpg

3. diena

rīts

Rīts nelielajā Peipsi-lained hotelītī pie Peipusa (Peipsi) ezera sākas drūmi, jo ārā laiks ir pretīgi auksts – līst vai smidzina lietus un debesis ir pelēki nomākušās. Uzēdam pašvakas brokastis un iepazīstamies ar kādu latviešu sievieti, kura ar vīru arī nolēmuši apceļot Igaunijas āres. Pēc brokastīm sakāpjam mašīnā un steidzamies prom uz Tartu (Tērbatu).

Tartu

Braucot uz dienvidiem Tartu virzienā laika apstākļi manāmi uzlabojas. ir apmācies, bet nav vairs tik auksti un arī sauli jau šur un tur var samanīt caur mākoņiem. Braucot iekšā Tartu ar ceļa biedriem nosmejamies, ka pilsēta jau liekas pat nedaudz latviski atpazīstama un mājīga. Nedaudz pariņķojam pa pilsētu un uz labu laimi atrodam stāvvietu kurā sestdienā nekas nav jāmaksā. paejot nieka 20 metrus vecpilsētas virzienā saprotam, ka esam atstājuši auto tieši pie Rātslaukuma un visa tartu senā pilsētas daļa ir mums pie kājām.

https://i2.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKc4KTADrqI/AAAAAAAAA2E/7btOFCEapJ0/Igaunija_celojums_08.2008_235.jpg

Nedaudz pastaigājam pa rātslaukumu un pieguļošajām ieliņām, kas diezgan pilnas ar Latvijas tūristiem.

Arī Universitāti aplūkojām un aiz tās esošajā kalnā, kur atrodas Doma baznīcas drupas uzkāpām. Kalnā priecē arī uzstādītais seno Igauņu upurakmens par kura eksistenci mums par lielu pārsteigumu šajā “viss notiek tikai igauniski” zemē liecina plāksne ar uzrakstu gan igauniski, gan krieviski.

https://i0.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SKc5r0gYpEI/AAAAAAAAA40/tHq1ClM7SDg/Igaunija_celojums_08.2008_255.jpg

Pilsēta atstāj par sevi vislabāko iespaidu. Tiesa nogurums un pelēkie laika apstākļi ir darījuši savu un vairāk pat neko tā īsti aplūkot negribās. Sēžamies auto un braucam Igaunijas un Latvijas robežas virzienā. Plānā paredzēts vairs tikai Munameģa apmeklējums.

Alas

Jo tuvāk Latvijai, jo karstāks, saulaināks un tveicīgāks kļūst laiks. Saules siltums izvēdina mūsu drūmākās domas un atkal rodas vēlme ielūkoties Igaunijas kartē kāda apskates objekta meklējumos. Potenciālie apskates objekti izrādās vairāki, bet kā pirmo nolemjam aplūkot Piusas alas, kuru pazemes platība pārsniedz 10 hektārus. Piusa novietota tikai pāris kilometrus uz rietumiem no Igaunijas – Krievijas robežas. Atrast alas, ja māk lasīt karti, ir viegli. Pirms gada mana sievasmāte bija uz šīm alām un teica ka kārtīgi tās izstaigājusi vairāku kilometru garumā zem zemes. Arī mēs ceram uz kautko līdzīgu, bet alas atrast neizdodas, līdz saprotam, ka visas ieejas alās ir aizbetonētas un pie galvenās ieejas alāsir uzslieta ēka. Kļūst skaidrs, ka pagāšgad alas apsekojušajiem latviešiem ir paveicies, jo tagad jāmaksā par ieejas biļeti. Tā arī darām, bet ieejot iekšā jūtamies ārkārtīgi vīlušies, jo tālāk par 10 metriem alu kompleksā ieiet neizdodas dēļ uzslietā nožogojuma.

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SKc69UAHLoI/AAAAAAAAA7Y/L8Xnu7T8-_8/Igaunija_celojums_08.2008_274.jpg

Žēl, bet esam vīlušies – var redzēt, ka alas ir lielas un skaistas, bet laikam nu jau cilvēku dzīvībai bīstamas un tādēļ arī ar pārvietošanās ierobežojumiem cilvēkiem. Gide, kas visu stāsta igauniski un tieši mums krieviski gan cenšas mūs vēl pierunāt iet tālāk uz karjeru, kas atrodas aiz alām, bet mēs atsakamies, lai dotos tālāk.

Pēdējā pils

Par nākošo, priekšpēdējo apskates objektu Igaunijā izvēlamies Vastsellinas pilsdrupas.Pils kādreiz kalpojusi par Igaunijas dienvidaustrumu robežnocietinājumu.Jāsecina, ka šeit tiešām ir padomāts ne tikai par pašām pilsdrupām, bet arī tām pieguļošo teritoriju sakārtošanu.

https://i0.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SKc753IwFtI/AAAAAAAAA9Y/7a9pTRH2cz4/Igaunija_celojums_08.2008_289.jpg

Pildrupas nelielas, bet to relatīvais augstums no pilskalna pakājē tekošās upītes ir diezgan iespaidīgs. Nolemjam nokāpt arī līdz upītei un baudīt iespējams pēdējos Igaunijas dabas jaukumus.

https://i0.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc8BtbsalI/AAAAAAAAA9s/QW2hLJ1mTS8/Igaunija_celojums_08.2008_291.jpg

Tveices un lielā karstuma dēļ atpakaļceļš kalnā ir grūts, bet mēs to paveicām 🙂

317,6m.v.j.l.

Pirms aptuveni 2 nedēļām biju uz Alūksnes kapu svētkiem un visiem klātesošajiem aizrautīgi stāstīju cik ļoti man patika braukt pa senās Prūsijas kalnainajiem, ar liepām apstādītajiem, līkumainajiem ceļiem (bildes no šī braucien ir šeit). Uz to mans onkulis atbildēja, ka tad jau man kā reiz vajadzētu pavizināties pa Dienvidigauniju pie Munameģa. Sacīts – Darīts! Braucam uz Munameģi – augstāko virsotni trīs Baltijas valstīs ar absolūto augstuma atzīmi 317,6m.v.j.l.. Jāatzīstas, ka arī šeit man bija piemeties neliels Igauņu vadātājs, kurš mani aizvilka uz Munameģim piegulošā ezera otru pusi, bet laipns, krieviski runājošs igaunis ātri glāba situāciju. pārsteidz lielais tūristu skaits pie Munameģa, pat dažus lielos tūristu autobusus varēja redzēt. No lajas kāpiens Munameģī liekas grandiozs, jo uz augšu ved betonētas repītes un paralēli tām betonēts celiņš bez saredzama gala. Kāpt sākām nedaudz norūpējušies, bet kad tikko iegājām ritmā izrādījās, ka jau esam sasnieguši virsotni.

https://i0.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc8Pw1TSqI/AAAAAAAAA-E/Ttc6voZCxr4/Igaunija_celojums_08.2008_294.jpg

Skats no Munameģa platformas nekāds, jo visapkārt viss apaudzis ar kokiem un krūmiem. lai kautko ieraudzītu jābrauc augšā baltajā tornī, bet šoreiz pat man negribējās tērēt naudu braucienam ar liftu. Atnācām, ieraudzījām, aizgājām. Vislielāko prieku man sagādāja brauciens no Munameģa līdz Latvijas robežai, jo ceļš bija kvalitatīvs un tikpat lieliski kalnains un līkumaini bīstams, kā mans onkulis Māris V. man bija stāstījis.

THE END

Jau kādus pāris kilometrus pirms Latvijas robežas ceļa kvalitāte jūtami kritās. Tas arī daļēji priecēja, jo tātad pie stūres aiz noguruma aizmigt nav iespējams 😀 Vēl tikai pēdējā bilde uz robežas Veclaicenes robežpunktā un esam LV.

https://i0.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SKc8VAMWnrI/AAAAAAAAA-M/0e4acRVpXVM/Igaunija_celojums_08.2008_295.jpg

Vēl tikai pāris stundu ceļš pa Vidzemes drebulīgo šoseju un esam mājās.

Ceļojuma trešās dienas maršruta karte:

Visas bildes ir šeit:

Igaunija_celojums_08.2008

Visi raksti par Igaunijas apceļojumu:

1. diena

2. diena

Birku mākonis