daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘mēs’

Uz Ozolniekiem 400km

Sestdienas rīts sākās 7:00. Uzdevumi dienai skaidri – Nr.1: piecelties, pavadīt vienu dēlu uz autobusu, kas viņu nogādās Paņevežā, lai piedalītos starptautiskā tautas deju koncertā; Nr.2: saģērbt silti otru puiku, lai vestu uz Ozolniekos notiekošo hokeja treniņu. Mierīgi uzvelku lauku drēbes – šortus, pavecu t-kreklu, lai pēc Ozolniekiem dienu pavadītu rokoties pa dārzu.

Pirmo lietu godam paveicu, arī otrajā bija jaušams progress. Bet tikai līdz 9:30, kad uzzināju par dienas plānu straujo maiņu. Uz Lietuvu braucošajam dēlam no karstuma vai kādu citu iemeslu dēļ jau robežai tuvu esošajā autobusā atteica veselība – bālums, galvassāpes, īsāk sakot – viss ir slikti. Tika pieņemts lēmums viņu sēdināt ārā no autobusa uz Latvijas – Lietuvas robežas, lai atsaucīgas benzīntanka darbinieces viņu uzmana līdz brīdim kamēr es no Ozolniekiem atbraukšu pakaļ. 

Ok, ķeru pie rokas mazo hokejistu – viņš pusnoģērbies, silti ģērbts un ar hokeja bruņām lec mašīnā un mēs lidojam uz robežu.

Priecē arī laika apstākļi +30 un mašīnā nedarbojas kondicionieris.

Nonākot Latvijas – Lietuvas robežpunktā ieraugam “simulantu”, jeb kā citādi nosaukt bērnu, kas pilnībā pēkšņi atveseļojies, jo stundu gulējis ēnā un apēdis 12 saldējumus!? Valdu dusmas, bet jau nobrauktais attālums un izbojātais dienas ritms liek pieņemt kārtējo neracionālo lēmumu – doties uz tikai 60km aiz robežas esošo Paņevežu. Protams pases man nav, mazajam hokejistam nav ne pases, ne dzimšanas apliecības, kas pierādītu, ka nenodarbojos ar cilvēku tirdzniecību. Tas liek braukt karavānā aiz pāris fūrēm. Piesardzīgi nonākam Paņevežā, bet tur nākamā problēma – nezinām vietu kur notiks koncerts un kartes līdzi arī protams nav. Dēls zin teikt, ka visam jānotiek kādā lielā sporta zālē. Uz to vietējā benzīntanka darbinieks mūs nosūta uz stadionu “Aukštaitija”. Tur nekas nenotiek, ja neskaita basketbola turnīru iekštelpās. Apstaigājam visu kvartālu, bet vietējie par dejām neko nezin.

Atgriežoties no apgaitas pamanu, ka pie stadiona vieglajās automašīnās piebrauc vēl divas basketbola komandas. Priecīgs eju viņiem vaicāt par vietējām sportazālēm – eju, bet paeju garām! Kāpēc? Jo tas izrādās iz kurlmēmo čempionāts!!! Visi žestikulē un kā jau ķermeņa valodas pārzinātāji nojauš izmisumu kādu tajā brīdi pauž mana sejas izteiksme.

Nolēmu vienkārši braukāt pa pilsētu un meklēt. Atradām ātri – lielā basketbola arēna nav noslēpjama skatam. 

Deju mēģinājums jau beidzies. Mēs – es slapjš kā cūka, lauku drēbēs, dejotājs saguris, bet gatavs dejot, hokejists kā hokejists – garās sporta biksēs un siltā, bet nu jau slapjā krekliņā. Protams esam kolorīts bariņš, īpaši uz autobusā kolektīvam līdzi braukušo mammu fona – sapucētas, skaisti un vasarīgi brīvi ģerbušās un koncertam pilnībā gatavas. Tālu braukts, uz koncertu jāpaliek un jāatzīst, ka tas bija skaists. Atpakaļceļā mašīnā laipni paņēmām divas cita Latvijas pieaugušo tautas deju kolektīva dejotājas. Par kondicioniera iztrūkumu viņas pabrīdināju tikai pēc iekāpšanas, tiesa, jau sākās negaiss, lietus un arī elpot kļuva daudz, daudz vieglāk. Atceroties pasu trūkuma problēmu atpakaļceļā braucu aiz deju kolektīva autobusa. Vispirms uz kolektīva ēšanas vietu, kurp viņu pavadīja leišu autobuss, mūsējais brauca pa dzelteno, bet es kārtīgi sekodams pa sarkano gaismu. Un arī milzīgā lielveikala Babylonas apmeklējums autobusa pasažieriem izvērtās par stundu ilgu šopingu. Tā visa rezultātā mājas sasniedzām ap vienpadsmitiem, dēli aizmiga vēl Lietuvā un iebraukšanu dzimtenē tā arī neatcerās.

Abām deju kolektīva meitenēm paldies par izklaidēšanu ceļa garumā! 

Image

Advertisements

Arābu vēderdeju nakts

Tā nu reiz sanāca, ka tikām pie ielūgumiem uz ēģiptiešu rīkotu “Miss Baltic Belly dance competition” (vēderdeju vestivālu), kas vakardien norisinājās Rīgā, klubā Godvil.

Ar VIP personu ielūgumiem ieradāmies klubā jau laicīgi, noģērbāmies, devāmies iekšā. Pirmais pārsteigums pie ieejas – neesot galdiņi. Pāris zvani, no kluba iznirst pasākuma ģenerālsponsors un mēs bez jebkādas ielūgumu pārbaudes ieslīdam austrumu mūzikas pārņemtajā klubā. Cilvēku maz, daudzi jau dzer. Es pasūtu  zaļo tēju (5lvl tējas kanniņa – sanāk 4 krūzītēm) un iekārtojos, lai baudītu austrumu mākslu.

Šova atklāšana un tad sākas jautrība.

Ģenerālsponsors uzkāpj uz skatuves un paziņo, ka šodien rādīs ko vietējiem neredzētu – deju dzīvās mūzikas, orķestra pavadībā. Viņš zinot cik ļoti mēs esam attālināti no tādas kvalitatīvas mūzikas, jo visi šeit klausās mūxziku youtube. 😀 Pārsmējos ne pa jokam un sapratu, ka par mūziku arābs saprot tikpat daudz cik es par kamieļiem.

Šovu atklāj vēderdejotājs – vecis. Es protams nelielā izbrīnā un jau sāku skatīties uz durvju pusi. 😀

Pirmās konkursantes uzstāšanās laikā pārtrūkst elektrības padeve ēģiptiešu muzikanta sintezatoram. Pārējie muzikanti spēlē, dejotāja dejo, bet sintezatora vecis histēriski žestikulējot rausta ārā no ligzdām visus iespējamos elektrības vadus.

Nākošais numurs nevar sākties – uz skatuves panika. Nepilnu 15 minūšu laikā problēma gan tiek atrisināta un pauzes laikā nākas baudīt tiešām lielisku ēģiptiešu mūziku pārējo orķestrantu izpildījumā. Vakara vadītāja pauzi nolemj izmantot, lai veiktu nelielu skatītāju konkursiņu – uz skatuves aicina dejotājas no publikas, kam atsaucas divas pāli esošas lietuvietes un viena aizdomīgi sprigana latvijiete. Ja lietuviešu deja vēl atgādina vēderdejošanu, tad latvijiete vairāk atgādina no striptīza kluba izsprukušu blondīni. Pateicoties publikas atbalstam uzvar vecākā lietuviete.

 

Jāatzīst, ka pati vēderdejošana bija lieliska, turklāt to vēl lieliskāku padarīja dzīvā ēģiptiešu mūzika. Neesmu vēderdeju speciālists tāpēc īpaši neiedziļināšos pašā vēderdeju sacensību norisē vien piedāvāju nelielu vienas dejotājas internetā ievietotu video no šī pasākuma:

Īstā jautrība gan tikai sākas pēc tam.

Noslēdzoties šovam uz skatuves pāris vārdus teikt skrien žūrijas vienīgais vīriešu kārtas pārstāvis – dīvains sīka auguma vīrietis, ēgiptietis ap gadiem 50, tērpies hūtē, uzvalkā, uz acīm brilles ar zelta ķēdēm. Jā, šajā klubā par NEnokļūšanu uz skatuves nepiederošām personām ir padomāts – trepju nav, jāiet kautkur aiz aizkulisēm. To žūrijas vīriņš nezin un ar ieskrējienu mēģina veikt augstlēcēja cienīgu lecienu uz skatuves. Aizmirsu pateikt, ka skatuve ir viņam acu augstumā kā rezultātā vīrelis paliek ar rokām iekrampējies karājoties skatuves malā. Visi gārdz. ielu vingrošanas demonstrējums vīreļa izpildījumā un ne bez pūlēm viņš tiek uz skatuves teikt pāris vārdus.

Atkal iestājas pauze, jo žūrija aizlavās apspriesties.

Šajā svarīgajā brīdī garlaicības mākto publiku nolemj izklaidēt kāda pālītī esoša krievu tautības kundzīte uz gadiem 50/60, kas izlec uz skatuves un vārda tiešākajā nozīmē sāk pļaskot. Ēģiptiešu muzikanti piespēlē pakāpeniski no ēģiptiešu mūzikas pārejot uz krievu – skan “Kaķuša” un pat Dima Bilans ēģiptiešu tautisko instrumentu izpildījumā. Skats grandiozs un tā dēļ vien bija vērts atnākt. 😀

Žūrija dodas paziņot uzvarētājas. Iesāk angliski līdz brīdim, kad kāda ieņēmusi kundzīte ar 4. klašu izglītību no publikas sāk bļaut, lai pāriet taču uz “cilvēku” valodu (krievu). Viens no žūrijas locekļiem to arī dara, pārējie pat nesaprata viņas aicinājumu un turpina angliski un pat arābiski.

Kolosāls vakariņš padevies. Līdz ar uzvarētāju paziņošanu metamies uz izejas pusi, lai brauktu pa naksnīgo Rīgu .

Rīga ir skaista naktī. Maz cilvēku un mašīnu, daudz gaismekļu un piķa melna nakts.

Čipsu ražotāji iet pensijā

Kas notiek, kad līdz veikalam 50m, bet slinkums tos pašus noiet? Jāiztiek ar mājās esošajiem piederumiem un izejvielām, lai pagatavotu ko gardu.

Izvēle krita uz čipsiem. Un kā noskaidrojās vēlāk, tas atmaksājās ar uzviju.

Viss, kas nepieciešams:

  • Laba panna
  • plīts
  • kartupeļi
  • plāna kartupeļu rīve
  • eļļa
  • garšvielas
Čipšu pagatavošanas secība:
Sarīvējam kartupeļus iespējami plānās šķēlītēs un nosusinam tos.
Palielā eļļas daudzumā, lielā karstumā cepam kartupeļu šķēlītes.
Nosusinam svaigi izceptās šķēlītes.
Apkaisam šķēlītes ar garšvielām.
Gatavs.
Ēdam.
Jāatzīst, ka mājās pagatavotie čipsi garšo citādi nekā veikalu plauktos nopērkamie, taču šis vakars pierādīja, ka arī čipšu pagatavošana ir lielisks process, kurā dalību var ņemt arī bērni. Bet mājas čipsiem garšu var mainīt ar garšvielām.
No šodienas čipsu ražotāji var iet pensijā, jo mēs tos cepsim paši!

“Fukušimas” gliemezis dārzā Jāņo

Milzīgais, kā mēs paši to nodēvējām, “Fukušimas” gliemezis mūs pārsteidza Līgo vakarā. Pamanījām to uz celiņa, bet todien viņš ātri vien nozuda papardes zieda meklējumos. necerējām viņu vairs ieraudzīt, tomēr izrādījās, ka arī gliemeži Jāņo! Cilvēks izlok alu, uzēd jāņu sieru, bet milzu gliemezis apēd slieku!

Birku mākonis