daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘negadījums’

Kinderolas uzbrūk!

Jau kādu laiku neko neesmu rakstījis, bet šoreiz tiešām nespēju klusēt.

Nebija pagājušas ne 20 minūtes pēc kādā TV pārraidē redzēta sižeta par rotaļlietu patieso bīstamību, kad kaut kas līdzīgs atgadījās manās mājās.

Tuvojoties Ziemassvētkiem vecāki kļūst akli un dara muļķības. Uz galdiem bērni atstāj Ziemassvētku zeķes un zin, ka no rītiem tās būs piepildītas ar kārumiem. Ja atrastie kārumi bērniem nešķiet gana labi, vecāki kapitulē un mēģina atpirkties ar ko citu. Šoreiz jaunākā dēla manāmo vilšanos par manuprāt gardajām konfektēm zeķē, uz labu vērst spēja vien solījums uz dienas beigām pagādāt Kinder Surprise. Jā, jauka štellīte – ola kuras apvalkā simbolisks šokolādes daudzums un iekšā līdzīgi kā matrjoškā mazāka izmēra, bet plastmasas ola, kurā pārsteigums.

Cienījamie vecāki! Nekad neatstājiet savas atvases divvientulībā ar šīm mānīgi piemīlīga un droša paskata olām! Tās nav tik nekaitīgas kā ir pieņemts uzskatīt.

Ola jau bija nonākusi pareizajās rokās. Abi pieaugušie šiverējām pa virtuvi, kad no viesistabas atskanēja prātam neaptverams un spalgs bērna kliedziens. Ieskrienot istabā un ieraugot kliegšanas cēloni biju pat nedaudz apstulbis. Nezinu īsti ko “jaunākais” bija centies izdarīt ar savu vīrietību, bet kinderolas dzeltenā ola “aizpogāta” lepni Tur karājās 😀 Šķiet, ka pat ebreji nespētu izdomāt šādu apgraizīšanas veidu – lēni un mokoši. Pēc neilgas atbrīvošanas operācijas konstatējām, ka “svarīgākie” orgāni ir neskarti. Pārdzīvojums un mācība uzmanīties no Kinder Surprise gan uz mūžu!

Rūpīgi sekojiet līdzi tam kādas ‘dāvaniņas’ dodiet saviem bērniem 😉

Advertisements

Nopērc Kasko un beidz baurot!

Šorīt acu priekšānotika avārija. Kā parasti izgāju no Rīgas centrālās stacijas pa to eju, kas Štoka (Stockmann) virzienā. pagriezos pa labi, gāju uz tuneli līdz tas notika. Blīkšķis un detaļu lupatas pa gaisu. Autobuss ietriecās busiņā. Ātrumā pat nenoorientējos un nesapratu kurš tad īsti varētu būt patiesais vainīgais. Instinktīvi apstājos, lai vērotu kas notiek.

No busiņa izleca skūts, ķērcošs skapis un bļāva: “Ko viņš izdarīja!!!”. Sapratu, ka tas ir kupātus pārēdies lettiņš, bet nākāmajās piecās minūtēs šī pārliecība sāka pagaist, jo tās tika pavadītas klausoties slāviskos trīsstāvīgos mātesvārdos. Agresīvais tēvainis metās uz autobusu un likās, ka nekas nespēs glābt tā šoferīti no piespiedu slimnīcas apmeklējuma. Un tomēr šoreiz viņam paveicās. Autobusā pārsvarā manīju bērnus un līdz ar maza auguma šoferīti no tā izkāpa sieviete, šķiet skolotāja, audzinātāja vai gide. Žēl, man bija no sirds žēl to nabaga bērnu autobusā, jo viņu iecerētais izbrauciens bija pārtraukts un neviens nevarēja justies drošs, jo skūtais skapis ar savu nevaldāmo žestukulēšanu un draudiem pārbļāva ierasti skaļo Rīgas satiksmi. Patiesībā tā vien prasījās, kā iet un izslēgt lecīgo skapi vai vismaz pievērt viņa skaļo klabekli! Tas lumbris bļāva un biedēja bērnus dēļ kautkāda sūda veca ford busiņa kuram stabili iet jau pēdējais simtiņš!

Labi ka pēc pāris vārdiem no sievietes puses arī skapis mazliet rimās.

Mans ieteikums skapim būtu nopirkt vienreiz savai grabažai KASKO, vai arī iegādāties tādu auto dēļ kura tiešām ir vērts liet asaras vai bļaut un biedēt sabiedrību! 😀

Mēnesis aiz muguras

Ir pagājis tieši mēnesis kopš ikgadējās pirmās skolas dienas, kas šogad bija pirmā skolas diena arī manam vecākajam puikam. Viņš uzsāka mācības pirmajā klasītē un mēs visi ar nelielām bažām, bet priecīgi gaidījām kas notiks tālāk! šis tas arī tika sagaidīts 😀

Kā jau parasti pirmās pāris skolas dienas pirmklasniekiem ir adaptācijas dienas kurās nekāda saspringtā mācīšanās un galvas lauzīšana nenotiek. Līdzīgi tas bija arī ar mana dēla klasīti – visi bērni vēl priecīgi un lepni, ka ir nokļuvuši skolā 🙂 Diemžēl kā jau katram labam stāstam arī adaptācijas dienām pienāca ātrs gals, un to ieraudzīt mēs spējām kad mācības kopā ar dēlēnu aizņēma turpat vai visu vakaru! Nē, mēs neesam baigie gudrīši, bet nu par stulbiem arī negribētos sevi uzskatīt.. mācījāmies to kas bija uzdots un daudz nepīkstējām, jo ar katru dienu ritms kļuva ātrāks 🙂

Skaisti iesāktajā mācību vielas apguves procesā gan pagadījās arī pa kādam piķa melnuma traipiņam 😦

Līdz skolai uztraucos kā viņam (dēlam) klāsies pirmajās klasītēs un vai viņam nebūs problēmas ar citiem klasesbiedriem, skolotājiem utt.., bet drīz sapratu, ka nav jēgas uztraukties, jo tad mana galva pilnībā nosirmotu nedēļas laikā 😀 Tā kādu dienu dēlēnam sanāca tā ātrāk pārvietoties (pa galvu, pa kalku nesties) pa skolas gaiteņiem. Protams kāda uzcītīga mācību daļas pārzine noķēra palaidni aiz rokas un uzsāka manuprāt neuzvaramu cīņu par kārtību. Uz dāmas aizrādījumu ka pa gaiteņiem skaidīt nedrīkst mazais lepni atcirta: “kas tu tāda esi lai mani komandētu!?” 😀 manāmi pārsteigtā m.d. pārzine atjautāja kas knēvelis tāds ir ka tā runā, bet uz to mans dēls neslēpjot lepnumu nosauca savu vārdu un uzvārdu ar intonāciju “kā gan kāds var nezināt kas esmu” 😀 LOL

Ja šo gadījumu ģimenē dēvējām par nelielu starpgadījumu un ar cerībām raudzījāmies uz pozitīvo nākotni, tad tas kas notika pēc vēl pāris dienām lika mums vienkārši nolaisties uz zemes!

Sieva devās uz skolu izņemt Robertu no skolas. Ierodoties tur audzinātāja palūdza viņu uzgaidīt un vēlāk pienākt parunāties zem četrām acīm.. lieki teikt ka tas jau radīja aizdomas 🙂 Pēc neilga saspringuma brīža noskaidrojas ka mazais tiek vainots mobīlā telefona zādzībā no savas klasesbiedrenes! Pēc dēla stāstītā noprotu, ka klasesbiedrenes telefons kautkā nonācis pie paralēlklases džekiņa, bet tas pat nedomājis no tā šķirties! Roberts būdams labs meitenes draugs (abi kopā pa laukiem dzīvojās) nospriedis ka telefons jāatgūst un centies par divām končām to atpirkt, bet kad tas nav izdevies mēģinājis ar varu to atņemt otram čomiņam. Izcēlies ķīviņš kura rezultātā telefons nokritis kautkur ārā zālē un pazudis! Pēc abu pušu nopratināšanas situācijas aina nav viennozīmīga, jo otrs puisis vaino pilnībā manu dēlu, bet mans dēls stāsta ka abi bijuši tur un cīnījušies par to sasodīto mobīlo telefonu. Skola teicās skatīties kautkādus videokameru ierakstus un ko tur vēl nē, bet rezultāts tikpat ir viens – katra puse nes uz skolu 20 latus par telefonu!

Ko lai vēl šeit piebilst… jautrs sākums mācību gadam 😀 Mani nervi vēl to visu tur, bet jautājums ir cik ilgi, jeb cik ilgi es vispār par to uztraukšos 😀

Birku mākonis