daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘olaine’

Odu karte

IT cilvēk! Lūdzu, paveic beidzot ko lietderīgu un izveido Latvijas odu karti 😀

Šīs brīvdienas man sanāca pabraukāt pa tālo “pierīgu” – Tūja, Jelgava, Tukums.

Visās vietās sanāca uzkavēties vairākas stundas, paložņāt pa krūmiem un izkustēties svaigā gaisā. Un man jāatzīst, ka tādus odus, kādi šogad ir apsēduši laukus turpat aiz olaines nekur vēl neesmu redzējis!

Piemēram, ja vēlies pie dabas krūts vakarpusē mierīgi pastāvēt pie kārklu krūma un atliet, tad bez “kung-fu, tecktonik or whatever” iemaņām tas ir lemts totālai neveiksmei. Jāatzīst arī, ka jebkādas citas nodarbes nav iespējamas, jo tik augsta sāpju un pacietības sliekšņa mums nav. Veikalos nopērkamie parastie dezīši nelīdz, ja līdz tad tikai kalniņā, karstā dienā un vidēji stipra līdz stipra vēja apstākļos uz 10-15minūtēm.

Pirms doties uz Tūju  jau bijām sagatavojuši artilēriju – mašīnā bērnu pretodu dezītis, garās bikses un jakas ar kapucēm. odi Tur bija  pat neskatoties uz stipro vēju. Īpaši traki kļuva uz vakaru, bet ja vērtējam pieņemtā 10 baļļu skalā, kurā mūsu Olaines novada odi ieņem augstāko pozīciju, tad Tūjas odi pretendēja uz kādām 7-8 ballēm. Viņi arī bija neciešami, bet tikai tad, ja pirms tam nav būts pie mums.

Nākamās dienas pieturvietas – Jelgava un Tukums. uzreiz jāatzīst, ka Odi necieš pilsētas – Jelgavā tos nemanīju vispār, Tukumā gan nācās pavisam nedaudz iespringt. Tātad Jelgavas odi saņem uzbāzības vērtējumu 2, bet Tukuma odi vērtējumu 5. Visu dienu tur tā arī noblandījos ar šortiņos un T-kreklā.

Pieņemu, ka situācija būtu krasi citādāka , ja odus būtu uz savas ādas baudījis nevis pilsētās, bet uzreiz ārpus tām.

Pirms atgriezties mājās no izbrauciena nolēmām iebraukt laukos.  Nepagāja ne divas minūtes pēc izkāpšanas no auto, kad es jau stāvēju uzvilcis darba garās bikses, dzemperi un nopūties ar pretodu līdzekli, kas šoreiz vispār nelīdzēja. No odiem cerēju izbēgt rudzu laukā, bet atrodoties lauka vidū sapratu, ka tā bija maldīšanās fantāzijās. Kad izbridu no lauka jutos kā atkal apguvis visus iespējamos roku sitienu tehnikas elementus.

…jā un pirms prom braukšanas atkal atgadījās gadījums ar to sasodīto kārklu krūmu 😀

Advertisements

Pavasara plūdi 2010 (FOTO stāsts)

Pavasaris šogad atkal atnācis ar plūdiem. Tiesa, šoreiz plūdi ir nepieredzēti nopietni un ūdens līmenis cēlies ļoti strauji.

Negribētos man plaši izplūst sarunās par plūdiem visā Latvijas teritorijā. Tāpēc šoreiz vairāk par man zināmākiem un dzīvesvietai tuvākiem apvidiem – Misas upes baseins pie Olaines.

Runājot ar cilvēkiem, kas šajās vietās dzīvojuši teju vai visu savu mūžu kļūst skaidrs, ka nekas tamlīdzīgs nav pieredzēts. katru gadu šajā līdzenajā, ātri applūstošajā reģionā plūdi pārklāj ar ūdeni milzīgas zemes platības. Raugoties tālumā no lauku mājām ūdens esot bijis turpat pie piebraucamā ceļa, bet nekad ne uz tā! Kamēr visā Latvijas teritorijā plūdi mazinās (izņemot dažus Gaujas baseina posmus), šeit ūdens līmenis joprojām ceļas strauji! Tam gan nav sakara ne ar sniega kušanas ūdeņiem vai nokrišņiem, bet gan ar Misas upi, kas ūdeņus nu jau nevis pieņem, bet stumj prom no sevis. Tā rezultātā paralēli upei ejošais ceļš pārvērties par krāčainu upi, kas draud to izskalot pavisam.

Plūdi “parastie” kļuva par plūdiem “īpašajiem” 30.martā, kad ūdens no “izkāpa” no vietējiem grāvjiem un sāka appludināt apkārtējos laukus.

Ūdens kāpj kalnā:

Likās, ka ūdens līmeņa maksimums jau sasniegts, taču pēc sekojošajām lietavām zem ūdens turpināja pazust arī pēdējās lauku sauszemes daļas.

Šeit kādreiz bija labības lauks:

6.aprīlī notika līdz šim nepieredzētais. Ūdens sāka plūst nevis uz upi, bet pretējā virzienā. Tika pārpludināti lauki līdz pēdējais vaļņveida šķerslis ūdens ceļā – grantēts lauku ceļš tika pārvarēts.

Laukos, lai nodrošinātu ūdens tīrību, dīķa rakšanas darbos izraktais materiāls tika uzbērts kā aizsargvalnis ~10m platā zemes aizsragjoslā starp dīķi un tuvējo grāvi. Diemžēl par vismaz pusmetru uzbērtais uzbērums šogad ir kapitulējis un nu ūdens to sedz visma pusmetra dziļumā.

Pēc plūdiem tur būs zālājs, dīķis, grāvjis un  ceļš.

Man personīgi visvairāk gan žēl ir paša rokām (arī nelielā uzbērumā) taisītā volejbola laukuma, kurš palēnām kļūst par ūdens volejbola laukumu.

7.aprīlī situācija tikai turpināja pasliktināties. Jau pieminētais lauku ceļš izskalots tik ļoti, ka kļuvis vietām bīstams braukšanai, jo pārvērties par tekošu upi. Lauksaimniecības zemes applūdušas gandrīz pilnībā.

Vietējais okeāns:

Lūk kā fotogrāfiju tapšanas vietas izskatās vasaras mēnešos:

Un šeit iezīmēta ūdens “iekarotās” platības pašlaik:

Ortofoto kartes no tās vietas, kur tika fotografēts izskalotais ceļš laikam šoreiz nelikšu, jo tur iezīmējot ūdeni visa karte būtu jūras zilā krāsā.

Vizuāli novērtējot secināju, ka Ūdens līmenis salīdzinot ar vasaras mēnešiem šeit pieaudzis par ~2,5m. tas varētu nebūt daudz vietās, kur plūst lielas upes, ir paugurains reljefs, bet ne aprakstītajā apgabalā, jo šeit relatīvās augstuma atzīmes svārstības  ir salīdzinoši mazas – līdz 2m.

Šajās brīvdienās iespējams atkal sanāks braukt uz laukiem un tad jau atkal varēšu objektīvi novērtēt, vai ūdens līmenis vēl ceļas un jāraksta vēl kāds raksts, vai arī situācija beidzot normalizējas.

Paldies saku:

Fotogrāfi: Mārīte, Jānis, Roberts, Valters

Fotogrāfiju tapšanas vieta: Pakalni, Pēternieki, Olaines pagasts, Rīgas rajons.

Iemetu un prom!

Šogad uz Eiroparlamenta un pašvaldību vēlēšanām nolēmu vispār neiet. Pirmkārt jau agrā sestdienas rītā bija jābrauc uz Igauniju un otrkārt nebija nekādas sajēgas par ko balsošu.

Diemžēl vai par laimi sestdienas rītā izbraukšanas laiks sakrita ar vēlēšanas iecirkņu  atvēršanas laiku. Tā nu ap pusastoņiem no rīta ieskrēju vēlēšanu iecirknī Nr.136 Rīgā, Ziepniekkalnā. Nometu uz galda pasīti un gaidīju biļetenus. Abas darbinieces divreiz nopētīja manu pasi un sarakstus, bet mani tur neatrada.Tiku norīkots doties stāvu augstāk uz iecirkni Nr. 135. Diemžēl arī tur apmulsusī darbiniece sarakstā mani neredzēja. Iedeva lapeli ar tālruņa numuru priekš vēlēšanu iecirkņa noskaidrošanas. Skrēju atpakaļ uz autiņu. Laiks gāja un man jau bija jābūt ceļā. Zvanīju trīsreiz, bet nevienā no reizēm sazvanīt palīdzības tālruņa operatorus tā arī neizdevās. Biju jau samierinājies ar iespēju izlaist šīs vēlēšanas, kad atcerējos, ka varu zvanīt tēvam, kurš pierakstīts turpat kur es un tāmdēļ arī iecirknim jābūt tādam pašam. Tēvs brīvdienā agri uzmodināts aplūkoja pavēsti un paziņoja, ka iecirknis ir īstais! Nu jau dusmīgs devos atpakaļ uz iecirkni. Šoreiz neatkāpos un lūdzu lai vēlreiz kārtīgi aplūko sarakstus. Apmulsa iecirkņa darbiniece, kas atklāja, ka visu laiku bija manā uzvārdā izlaidusi vienu ‘i’ burtu 😀 Sekoja vēl pāris asprātības par to, ka iecirkņa darbiniecēm tikai gribējies ar mani vairāk parunāties… . Tā es nobalsoju un skrēju uz Igauņiem.

Arī sieviņai gadījās kāds vēlēšanu FAIL 😀

Viņa balsoja jau kādu dienu iepriekš. Ieradās iecirknī. Saņēma divu veidu vēlēšanu biļetenus un vienu baltu aploksni. Izvēlējās favorītus gan Eiroparlamentam, gan arī pašvaldībām, ielika aploksnē un iemeta to kastē. Tas arī viss! Un tikai uzmanīgākie būs sapratuši kļūdu – viena balta aploksne! Neesmu vēlēšanu norises kārtības eksperts, bet uzskatu ka viņas balss netiks ņemta vērā 🙂

Sabiedriskā transporta trauma

^Sabiedriskais transports ir labs, bet tikai lai nokļūtu ar puspievērtām acīm no vienas vietas uz citu! Tā ir mana nostiprinājusies pārliecība pēc nu jau pāris nedēļu intensīvas sabiedriskā transporta izmantošanas. Izmantoju vilcienu, autobusu un tramvaju.
Sākšu ar vilcienu. Viss itkā lieliski līdz brīdim kamēr jākāpj ārā. Un šajā sakarā man ir pretenzijas pret penšiem, ķoķkām un tamlīdzīgiem mūsu sabiedrības locekļiem. Nav vēl ne tuvu pienākusi izkāpšanas stacija, kad visi večuki ļengani speras kājās un slāj uz durvju pusi, lai tiktu tām pēc iespējas tuvāk un maksimāli nobloķētu vai aizkavētu izkāpšanu pārējiem pasažieriem tādejādi kavējot visa sabiedriskā transporta efektivitāti! Es parasti Olaines stacijā vēlos arī tikt tuvāk durvīm, lai paspētu izkāpt, pārlekt pāri sliedēm un doties mājup, nevis kvernēt uz perona saspiestā ļaužu pūlī gaidot kamēr vilciens paies garām. Situācija ir dumja, jo ja es gribu izkāpt pirms sirmā bremzētāju bariņa, tad man jāceļas no vietas un jāvirzās uz durvju pusi jau pirms iepriekšējās pieturas. 😦
Nākamais pērienu dabūs tramvajs. Viss arī itkā pat bija labi līdz pirmo sniegu un aukstumu nenomainīja gaisa temperatūras celšanās pēdējās dienās. Absurds. Kad bija auksts, tad nācās braukt neapsildītā tramvajā un sūkstīties par to ka kājas salst, bet tagad kad ir silts es nespēju pat paelpot piesmakušajos, pārkurinātajos tramvajos! Reiz sēdēju pie loga, vietā kur silto gaisu pūš tramvaja apkures sistēma. Pēc aptuveni 5 minūšu sēdēšanas sajutu tādu kā deguma smaku.. bikšu stara bija tā uzkarsusi, ka draudēja sākt gruzdēt! Šorīt braucot uz darbu pirmo reizi neizturēju un novilku pufīgo ziemas virsjaku. Palika vieglāk, bet mana neizpratne saglabājas. Kāda vella pēc jāsasviedrē vai jāsaldē cilvēki!? Vai varbūt sabiedriskais transports Rīgā ir tāda kā rūdīšanas treniņnometne? 😀 ^

30 minūtes un jauns nekustamais īpašums

Liels paldies Draugiem.lvZIP.lv, Evijai J. ar ģimeni, manai ģimenei un pārējiem…

Tā bija svētdiena. Ģimene bija samiegojusies un cēlāmies salīdzinoši vēlu. Mierīgi un pat nedaudz slinki sāktā diena turpinājās brokastu ēšanā, mājas kārtošanā un nesteidzīgā interneta sērfošanā. Sieviņas visbiežāk aplūkotais saits draugiem.lv arī netika aizmirsts. Ja parasti pie sevis šķendējos par joslu ar visādām draugu aktivitātēm tad šī reize bija savādāka. Sievas draudzene bija ievietojusi sludinājumu. Ziņkārība protams samērīgās devās ir laba lieta un tika izmantota arī šoreiz. Milzīgs bija mūsu pārsteigums, kad noskaidrojās, ka sludinājums ir par trīs istabu dzīvokļa pārdošanu. Vēl vairāk priecēja cena, kas pēc mūsdienu dzīvokļu cenu aplēsēm ir pat vairāk nekā pieņemama summa 🙂 Jau pēc 10 minūtēm sēdējām automašīnā un traucāmies uz Jaunolaini, lai aplūkotu dzīvokli. Principā tas neko nemainīja, jo dzīvoklis nav labā stāvoklī, bet ir liels (~70m2) un par ideālu cenu! Saimniekiem teicām, ka padomāsim un atgriezāmies mājās. Kamēr braucām nolēmām, ka iespēja jāizmanto, jo tādas cenas šādiem dzīvokļiem nav un nebūs vēl kādu laiku. Iegājām internetā un ar šausmām konstatējām, ka zip.lv ievietotajam sludinājumam jau krietni pacelta cena! Par laimi bijām jau runājuši ar saimniekiem un mums saglabājās pirmā cena. Pēc nelielas apspriedes nolēmām izmanotot situāciju un kļuvām par pircējiem dzīvoklim, kura pārdošanas sludinājums bija ievieots pirms 20-30 minūtēm!!! 🙂

Stāsts varbūt liekas neticams, bet varu pierādīt ka viss sacītais ir tīra patiesība. Vakardien saņēmām dzīvokļa atslēgas no iepriekšējiem saimniekiem, kuri vēl prom braucot piebilda, ka nekad nebūtu spējuši iedomāties, ka šādu darījumu var noslēgt tādā ātrumā 😀 Viņi arī izstāstīja ka izdomājuši pārdot dzīvokli iepriekšējā vakarā pēc divu martini pudeļu iztukšošanas 😀 lol

Lai viņiem veicas viņu jaunajās mājās un es ceru uz daudz jaukiem brīžiem jaunajā miteklī kuram nu jāsteidz veikt remontdarbi.

Lūk arī mūsu pirkuma video:

Mēnesis aiz muguras

Ir pagājis tieši mēnesis kopš ikgadējās pirmās skolas dienas, kas šogad bija pirmā skolas diena arī manam vecākajam puikam. Viņš uzsāka mācības pirmajā klasītē un mēs visi ar nelielām bažām, bet priecīgi gaidījām kas notiks tālāk! šis tas arī tika sagaidīts 😀

Kā jau parasti pirmās pāris skolas dienas pirmklasniekiem ir adaptācijas dienas kurās nekāda saspringtā mācīšanās un galvas lauzīšana nenotiek. Līdzīgi tas bija arī ar mana dēla klasīti – visi bērni vēl priecīgi un lepni, ka ir nokļuvuši skolā 🙂 Diemžēl kā jau katram labam stāstam arī adaptācijas dienām pienāca ātrs gals, un to ieraudzīt mēs spējām kad mācības kopā ar dēlēnu aizņēma turpat vai visu vakaru! Nē, mēs neesam baigie gudrīši, bet nu par stulbiem arī negribētos sevi uzskatīt.. mācījāmies to kas bija uzdots un daudz nepīkstējām, jo ar katru dienu ritms kļuva ātrāks 🙂

Skaisti iesāktajā mācību vielas apguves procesā gan pagadījās arī pa kādam piķa melnuma traipiņam 😦

Līdz skolai uztraucos kā viņam (dēlam) klāsies pirmajās klasītēs un vai viņam nebūs problēmas ar citiem klasesbiedriem, skolotājiem utt.., bet drīz sapratu, ka nav jēgas uztraukties, jo tad mana galva pilnībā nosirmotu nedēļas laikā 😀 Tā kādu dienu dēlēnam sanāca tā ātrāk pārvietoties (pa galvu, pa kalku nesties) pa skolas gaiteņiem. Protams kāda uzcītīga mācību daļas pārzine noķēra palaidni aiz rokas un uzsāka manuprāt neuzvaramu cīņu par kārtību. Uz dāmas aizrādījumu ka pa gaiteņiem skaidīt nedrīkst mazais lepni atcirta: “kas tu tāda esi lai mani komandētu!?” 😀 manāmi pārsteigtā m.d. pārzine atjautāja kas knēvelis tāds ir ka tā runā, bet uz to mans dēls neslēpjot lepnumu nosauca savu vārdu un uzvārdu ar intonāciju “kā gan kāds var nezināt kas esmu” 😀 LOL

Ja šo gadījumu ģimenē dēvējām par nelielu starpgadījumu un ar cerībām raudzījāmies uz pozitīvo nākotni, tad tas kas notika pēc vēl pāris dienām lika mums vienkārši nolaisties uz zemes!

Sieva devās uz skolu izņemt Robertu no skolas. Ierodoties tur audzinātāja palūdza viņu uzgaidīt un vēlāk pienākt parunāties zem četrām acīm.. lieki teikt ka tas jau radīja aizdomas 🙂 Pēc neilga saspringuma brīža noskaidrojas ka mazais tiek vainots mobīlā telefona zādzībā no savas klasesbiedrenes! Pēc dēla stāstītā noprotu, ka klasesbiedrenes telefons kautkā nonācis pie paralēlklases džekiņa, bet tas pat nedomājis no tā šķirties! Roberts būdams labs meitenes draugs (abi kopā pa laukiem dzīvojās) nospriedis ka telefons jāatgūst un centies par divām končām to atpirkt, bet kad tas nav izdevies mēģinājis ar varu to atņemt otram čomiņam. Izcēlies ķīviņš kura rezultātā telefons nokritis kautkur ārā zālē un pazudis! Pēc abu pušu nopratināšanas situācijas aina nav viennozīmīga, jo otrs puisis vaino pilnībā manu dēlu, bet mans dēls stāsta ka abi bijuši tur un cīnījušies par to sasodīto mobīlo telefonu. Skola teicās skatīties kautkādus videokameru ierakstus un ko tur vēl nē, bet rezultāts tikpat ir viens – katra puse nes uz skolu 20 latus par telefonu!

Ko lai vēl šeit piebilst… jautrs sākums mācību gadam 😀 Mani nervi vēl to visu tur, bet jautājums ir cik ilgi, jeb cik ilgi es vispār par to uztraukšos 😀

Veikalnieks nav ģeogrāfs

Latvijā visi spriedelē par krīzi un ekonomikas attīstības tempu samazināšanos. Cilvēki iepērkoties mazāk un lētāk. Arī veikaliem tātad vajadzētu “piebremzēt” ar iedzīvotāju naudas maciņu tukšošanu.

Un tomēr šajā sakarā dīvaina man šķiet situācija Olainē. Šeit veikalnieki acīmredzami nav ne ģeogrāfi, ne plānotāji, jo viņu vēlme iekasēt naudu ir pārsteidzoši kliedzoša un pretrunā ar jebkādiem man saprotamiem principiem. Vai tiešām uzdevums ir sabūvēt pēc iespējas vairāk veikalu un tuvāk vietai, kas faktiski ir vienīgā iebrauktuve Olaines pilsētā? Atbilde ir !

Karte

Par Ģeogrāfiju: 

Olaines pilsēta, kas ir viena no apdzīvotākajām pilsētām Latvijā (iedzīvotāji/m2) atgādina milzīgu izstieptu mikrorajonu. Visapkārt ir daudzstāvu ēkas un tikai pilsētas tālākajā nostūrī dienvidrietumu nostūrī vērojamas privātmāju ciematu attīstības tendences. Lieki piebilst, ka vecākā, bet tajā pašā laikā proporcionāli vismazāk apdzīvotā pilsētas daļa atrodas tieši tur kur notiek lielveiku būvniecības eksplozija!

Par Veikaliem:

Es dzīvoju Pilsētas vecākajā daļā. Kad sākām tur dzīvot nebija nviena lielveikala izņemot “Saulīte” (tagad maxima) pilsētas ģeogrāfiskajā centra daļā. nepagāja necik ilgs laiks kad uzradās “Olanija” – veikals, kuru izveidoja vecā padomju laikos eksistējušā universlālveikala vietā. Tas bija daudz tuvāks mums un pateicoties tam, ka laikam pieder “Olana” konditorijas izstrādājumu uzņēmumam ātri iemantoja savu stabilu vietu Olaines pārtikas veikalu vidū. Tas bija jūtams, kad daži tuvākie mazie pārtikas veikaliņi tika slēgti, vai arī mainīja tirdzniecības sortimentu. Pēc kāda laika uzzināju ka jaunajā Olaines daļā kurā nekad neiegriežos  ir atvērts “Leaderprice veikals. Likās, ka šo lielo veikalu trio, kas arī ģeogrāfiski sadalījuši pilsētu trīs daļās, nekas nespēs apturēt. Un tomēr notika pārsteigums! netālu no “Olanijas” darbu sāka “Elvi”. Pieraduma pēc to apmeklēju ļoti reti, kautgan apkalpošana tur ir jūtami labāka nekā “Olanijā”. Pa pilsētu sāka izplatīties likumsakarīgas runas ka vienam no veikaliem tāpat būs jāpazūd un draud bankrots (toreiz padomāju, ka tas ir “Elvi”, jo ir pamaz tur to apmeklētāju). Šo šķietami sakarīgo prātojumu likvidēja ziņa, ka netālu no “Elvi” tiek būvēts “Supernetto”! Tā ir tiesa un veikals jau strādā uzņemdams daļu vilciena pasažieru, jo atrodas tieši pie dzelzceļa stacijas. Arī tas ir savdabīgs gājiens, jo agrāk tie kam no darba braucot ar vilcienu bija slinkums iet līdz “Olanijai” iegāja iepirkties “Elvi”, bet tagad tie, kam slinkums iet līdz abiem pieminētajiem  iet uz “Supernetto”. Tiem kam liekas ka situācija jau tagad ir traka varu teikt, ka būs vēl interesantāk, ja piepildīsies baumas, ka pašā Olaines sākumā būvēs “Maxima XX”! Ja tā notiks, tad ir skaidrs ka “Maxima XX” cer uzņemt autobraucējus, kas līdz šim iebraucot Olainē izvēlējās piestāt pie viena no trim līdzšinējajiem pilsētas vecās daļas lielveikaliem. Un tomēr vai tas nav par traku priekš 13000 iedzīvotāju pilsētas, ka tiek sabūvēti iespējams 5 lielveikali vienā konkrētā, salīdzinoši mazapdzīvotā pilsētas daļā!?

P.S. IMAO būs pamatīgs pārtikas veikalu cīniņš par Olaines iedzīvotāju maciņiem 😀

Birku mākonis