daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘pils’

Vienas dienas ceļojums uz Viļņu

Nekad iepriekš nebiju bijis Lietuvas galvaspilsētā Viļņā, nedz arī Traķos. Sestdien no rīta nolēmām realizēt ieceri aizbraukt uz turieni. Tiesa, apkārtējie radi izskatījās pat vairāk nekā pārsteigti, kad redzēja kādā ātrumā mēs uz turieni taisāmies. Tuvojās jau pusdienlaiks, kad beidzot mēs bijām satuntulējušies un sēdāmies mašīnā, lai uzsāktu vienas līdz divu dienu braucienu uz dienvidiem.

Plāns likās gaužām vienkāršs – braukt cik tālu vien var, nonākt līdz Viļņai, aplūkot to un, ja būs laiks arī tās apkārtni. Uzreiz jāpiebilst, ka braucām bez kartes, tikai lūkojoties leišu ceļa zīmēs.

Lietuvu sasniedzām braucot cauri Jelgavai, tad Iecavai un Bauskai.

Šis ceļš likās klusāks, ar retāk sastaptām “fūrēm”. Nebija pat vajadzības apstāties. Noripojām līdz Leišmalei ne aci nepamirkšķinot.

Lietuvā.

Iebraucot Lietuvā sirdi pārņēma autobraucēja prieks. Ceļi labi, nekādas vainas, ja arī ir labots, tad nevis kā pie mums uzliekot pļeku, bet gan ar ķirurga cienīgu griezienu izgriezts četrstūrītis, kas perfekti aizpildīts ar asfaltbetonu. Tiesa, vairums autobraucēju cenšas puslīdz ievērot ceļu satiksmes noteikumus un neskrien. Vienīgie redzētie skrējēji bija pāris lettiņi.

Nezinu cik tālu viņi aizskrēja, bet es pamanīju ceļa malā neierastas brīdinošas zīmes. Jocīgi likās arī tas, ka visu laiku braucot rindiņā, pēc šādām zīmēm leišu šoferīši manāmi atpalika, bet pēc brīža jau atkal mina man uz papēžiem. Pie vainas acīmredzot bija stacionārie fotoradari. Ceru, ka rēķinu viņi man uz Latviju neatsūtīs. braucot pa Peņevežas apvedceļu pat uzstādīts ātruma skaitītājs ar palielu ekrānu, kurā autovadītājs var redzēt sava auto kustības ātrumu. Pārbraucu kā ierasts pārsniedzot 10km/h, kas protams uzreiz parādījās koši sarkanā krāsā ātrumu uzrādošajā ekrānā. Uzreiz pēc šīs ierīces arī leiši spieda gāzi grīdā. Vecs Opelis ar pārkrāmētu piekabi, kas visu ceļu vilkās pa priekšu, pēkšņi uzcēla ātrumu lidz 120km/h. Un tad sākās autobraucēja paradīze – BĀNIS!

Jā, arī Lietuvā tādi ir. Ceļa seguma kvalitāte lieliska, atļautais ātrums 110km/h, bet tas neliedza nevienam vietējam braukt uz 150km/h. No ātruma radariem arī ne vēsts un šis prieks līdz pat Viļņai.

Mums gan vēl pa ceļam bija plāns iebraukt Kernavē. Galvenais bija neaizšaut garām, ko lieliski arī izpildījām. Nogriezāmies pārāk ātri. iebraucām vietējā miestiņā un satikām arī pirmos iezemiešus. Tā bija tāda kārtīga kolhoza govju slaucējas tipa sieviete pusmūžā. Laipni smaidīja, bet viņas alkohola dvinga atbaidīja mušas arī no manis. Pēc dažām man zināmajām leišu pieklājības frāzēm pārgājām uz brīvu krievu valodu. Kā vēlāk pierādījās arī citur, tad to leiši pārvlada puslīdz labi un latvietim saprotami. Kundze ilgi un dikti stāstīja, kā jābrauc un pat veica īso kursu Kernaves ģeogrāfijā, jo kā sarunas gaitā noskaidrojās, viņa pati ir no tās puses. Labi vēl, ka nepieteicās par gidu. Pateicāmies un “lidojām” tālāk. Labais pagrieziens, augšā uz viaduktu, gāze grīdā un pa bremzēm, jo krustojumu kontrolē brašie leišu kārtības sargi. Šoreiz pat nesasveicinājāmies, jo viņi jau bija noķēruši kādu vietējo.

Kernave (Ķērnava).

Miests ir pat ļoti neliels (senos laikos uz īsu brīdi bijis Lietuvas dižkunigaitijas galvaspilsēta). Pirmais ko ieraudzījām bija plaši apmeklēti kapi. Kur ir mūsu meklējamais objekts – pilskalni, nojaust pagrūti, jo aiz kapiem seko parks un tālāk baznīca. Sekojām pārējiem cilvēkiem, kas atgādināja nesteidzīgus tūristus. Kernavē ir skaista baznīca, bet aiz tās galvenais apskates objekts – četri lieli pilskalni, aiz kuriem skaistā ielokā tek upe. Baznīcā pat neiegājām, bet pilskalnus izbaudījām cik vien pietika spēka. Kāpšana pilskalnos atgādināja bērnības ekskursijās piedzīvoto kāpšanu pa Siguldas nacionālā parka trepītēm. Pilskalni tiešām augsti, iespaidīgi un ar kolosālu ainavu, ko nekavējas izmantot leišu kāzinieki.

Pēc pilskalnu izstaigāšanas un izkāpelēšanas ievēlāmies vietējā veikaliņā, kur plānojām nopirkt ko dzeramu. Nokarsušam stāvot pie veikala saldētavas, sakārojās arī saldējums. Nevēlējos iegrābties mūsu pašu veikalos nopērkamo “Alpenrose” vai “Maxima” analogos, tāpēc konsultējos ar leišu pārdevēju. Uz mūsu jautājumu vai izvēlētais banānu-šokolādes saldējums ir garšīgs, vai varbūt izvēlēties kādu citu, pārdevēja manāmi sašuta un ārkārtīgi “inteliģenti” atbildēja ar pretjautājumu: “Jūs nekad dzīvē banānus neesiet ēduši? Ja esiet, tad kāpēc jautājat?”. Šoks mums un kauns un negods leišiem. Saldējumu nopirku, pagaršoju un lieku tam 6 balles no 10, jo līdz mūsu pašu Druvas banānu saldējumam tam vēl ļoti, ļoti tālu.

Traķi

Turpinājām ceļu uz Traķiem. Tomēr vispirms tie bija jāatrod. Centāmies sekot norādēm, bet to trūkums mūs aizveda līdz pat Viļņai. Nācās maldīties meklējot izeju. Riņķojām tā gandrīz stundu, ko veicināja arī pāris ceļu remonti un apstāšanās, lai ceļa meklējumos pārmītu kādu vārdu ar vietējiem lietuviešiem.

Mūsu meklējumi vainbagojās ar panākumiem kad pamanījām ceļa zīmi ar kulturvēsturiska apskates objekta norādi un uzrakstu Senieji Trakai (Senie Traķi ?). Ja vēlaties aplūkot kārtīgu sādžu ar violeti rozā un zilganzaļi krāsotiem namiņiem, tad laipni lūgti! Nonācām pie ciema galvenā apskates objekta – baznīcas. Kāds vietējais mūs apgaismoja, ka Traķu pils ir Traķos, nevis Senajos Traķos. Atkal braucām atpakaļ.

Vadoties pēc vietējā norādījumiem nonācām Traķos. Tā bija tiešām patīkama pārmaiņa pēc iepriekš aplūkotās sādžas. Kārtīga kūrortpilsētiņa, kas izvietota starp vairākiem ezeriem un tieši mūsu ierašanās laikā tur norisinājās svētki. Visas ielas bija pārblīvētas ar automašīnām no Lietuvas, Polijas, Baltkrievijas, arī no Latvijas. Autostāvvietas ir maksas (cena 2 liti stundā), tāpēc vietējie aicina braukt iekšā viņu pagalmos un tur novietot auto par 5-10 litiem uz diennakti. Pēc nelielas riņķošanas tomēr atradām lielisku vietu netālu no pils, kur novietojām auto uz stundu. Pēc ļaužu masas kustības virziena pili atrast ir ļoti viegli. Tur skan mūzika un visapkārt burtiski nosēts ar suvenīru tirgotavām. Pils uz Baltijas viduslaiku piļu fona grandioza, jo atrodas uz salas un to būvējuši lietuvieši, nevis kā pie mums reiz mūra piļu kultūru atnesušie friči. Jau uz tiltiņa, kas savieno pili ar “kontinentu” var noprast, ka šurp brauc arī tūristi no Spānijas, Francijas un citām tālām Eiropas zemēm.

Mēs bijām 4 – divi pieaugušie, viens skolēns un viens pirmsskolas vecuma puika. Par ieeju samaksājām 34 litus (biļetes cena 1 pieaugušajam = 14 liti, skolēnam = 6 liti, pirmsskolas vecuma bērnam = bezmaksas, bet ar karti maksāt nevar). Ieraugot manu fotoaparātu kasiere paziņoja, ka par fotografēšanu jāmaksā vēl 4 liti, bet, apsolot to nedarīt, atteicos. Lai piedod man leiši, bet šī nav Marienburgas (Malborkas) pils, bet gan tikai mūsu neatjaunotā Turaida kvadrātā un piemaksāt par fotografēšanu neredzēju jēgu. Ieejot pilī top skaidrs, ka fotografē visi, bet vai kāds ir maksājis man nav ne jausmas. Šur un tur gan redz novērošanas kameras, kas fiksē apmeklētāju darbības. Ekspozīcija pilī skaista, puikām protams interesēja tikai zobeni un bruņas, nevis monētas un trauki.

Pili izstaigājām pa mazāk nekā stundu. Ejot prom atvadu foto, jo arī padebeši savilkušies melni kā velni. Gāzt lietus sāka tieši brīdī, kad šķērsojām tiltu. Centāmies no lietus glābties zem suvenīru tirgotāju namiņu jumtiem. Vienā šādā vietā ievērojām smuku suvenīru, ko varētu iegādāties jaunākajam puikam. Gājām iekšā, leišu sieviete kautko manāmi dusmīgi noburkšķ. Neko nesapratām un turpinājām virzību suvenīra virzienā. Viņa jau metas priekšā un tad jau top skaidrs, ka ir dusmīga tieši uz mums. Sekoja vārdu pārmaiņa krievu valodā, kuras laikā noskaidrojām, ka viņi vairs nestrādā un pie suvenīra mums netikt. Smuki viņu pasūtījām ‘bekot’ un kārtējo reizi sapratām, ka Lietuvā laikam ir sliktākie pārdevēji pasaulē, kas tikai atsēž savā darba vieta un nav ieinteresēti kautko vispār pārdot. Līdzīgi kā pie mums latviskie suvenīri un hokeja tēma iet roku rokā, tā Lietuvā tas protams ir basketbols – karodziņi, cepurītes, krekliņi utt.

Laiks sabojājās, bet priekšā vēl Viļņas apskate.

Viļņa.

Viļņa pārsteidza ar savu plašumu. Reti kura lielā iela ir mazāka par 2 joslām katrā virzienā. Ēkas nav tik sablīvētas kā Rīgā. Ceļi joprojām labi, un ir prieks pārvietoties, ja vien ceļa norādes būtu kaut nedaudz skaidrākas. Šī pilsēta atšķiras no tik ierastās Rīgas ar to, ka tās vecpilsēta nav tik kompakta, ir modernāka, jaunāka. Laikam tieši tāpēc mēs kādu brīdi vienkārši riņķojām un nevarējām atrast tieši vecpilsētu. Ja Rīgā var tomēr vadīties pēc baznīcu torņiem, tad šeit tas bija pilnīgi neiespējami, jo visas baznīcas kopumā ņemot ir vienādas (ar dieviem torņiem) un to ir daudz. Šāda riņķošana gan mums labi atmaksājās. Vēl mājās esot mums ieteica atstāt auto milzīgā bezmaksas autostāvvietā, kas esot uzreiz aiz tilta un no turienes līdz vecpilsētai ir nieka 10-15 minūtes ko iet ar kājām. Šoreiz arī mēs atstājām auto bezmaksas stāvvietā, bet uz Jogailos gatve. Pēc vietējo apraksta no turienes līdz vecpilsētai ir nieka 5 minūtes ko iet ar kājām. Atstājām auto un tiešām jau nākamajā krustojumā pagriežoties pa labi pamanījām Viļņas katedrāles laukumu.

20:00 Viļņas apskate varēja sākties, lietus bija jau mitējies un pilsēta sāka ietīties mākslīgā apgaismojuma un vakara krēslā. Viļņas informācijas centrs, kas atrodas katedrāles laukumā jau bija ciet, bet uzkāpt Ģedimina torņa kalnā un aplūkot pilsētas panorāmu vēl paspējām (atvērts līdz plkst. 21:00).

Devāmies iekšā vecpilsētā un, kādas 2 stundas klaiņojot, redzējām arhitektūru, neskaitāmas baznīcas, pilsētas domes, rātes ēku, vairākas muzeju ēkas un vairākas “vecmeitu” ballītes (šajā ziņā lietuvietēm izdomas trūkums ir acīmredzams – visas, pat no dažādām ballītēm meičas tērptas vienādi – balti krekliņi un rozā baletkleitiņas). Mūsu pastaiga noslēdzās pie ‘Aušros vartai’ vārtiem. Un te nu sākās nākamā epopeja – Jogailos gatve (tur palika automašīna) meklēšana. Blandījāmies vēl gandrīz stundu. Vaicājām kādam puisim, bet tas izrādījās ārzemnieks. Tad virzījāmies atpakaļ vecpilsētas virzienā, tur sastapām trīs jauniešus ar kuriem saruna noritēja gan krieviski gan angliski. Gājām pareizajā virzienā. Nolēmām pajautāt vēl kādam. Tas bija pusmūža lietuvietis, bet šis tikai noraustīja plecus un gāja tālak. Turpat uz vietas palūkojāmies uz kādas tad ielas jau esam un tur skaidri un gaiši rastīts – Jogailos gatve! Auto sveiks un vesels mūs gaidīja vietā, kur to bijām atstājuši. Sedāmies iekšā un braucām mājup. Pa šo laiku atkal jau sāka pilināt lietus, bet no dienvidaustrumiem tuvojās melni, zibeņojoši negaisa mākoņi.

Atpakaļ!

Atkal meklējām ceļu ārā no pilsētas, bet pats galvenais bija nokļūt uz šoseju A2 Viļņa – Paņeveža. Meklējumu laikā arī paspēju iebraukt laikam vienīgajā milzīgajā Lietuvas ceļu bedrē. Biju aizmaldījies ārpus Viļņas, bet citā virzienā un kādā neapgaismotā , piķa melnuma ceļa posmā mašīnas labais priekšējais ritenis burtiski pazuda zem ceļa seguma. Sitiens bija kolosāls, kāpu ārā skatījos, taustīju, bet šoreiz laikam mūs glāba, tas, ka braucām ar Volvo, nevis kādu citu, izturības standartu ziņā vājāku auto.

Uz A2 šoseju mums palīdzēja tikt kāds Volvo šoferītis, kam vienkārši izlecu ārā no auto un skrēju lūgt palīdzību. Viņš mūs pavadīja līdz norādei uz A2 šoseju un tad mūsu ceļi šķīrās, paldies viņam.

Izbraucot no Viļņas laikapstākļi no sliktiem jau bija kļuvuši drausmīgi. Lietu nomainīja ļoti stipra lietus gāze, negaiss un zibeņoja tā itkā gaisā šautu zenītartilērija. Un tomēr mēs jau bijām uz bāņa. Ātruma ierobežojumi zuda, jo ar katru brīdi arī dienas nogurums lika par sevi manīt – nāca miegs. Bānis ir forš, var braukt cik ātri vien auto atļauj, bet ārkārtīgi iemidzina tas vienmuļais ceļa ritējums – gar ceļa barjerām atstarojošie signāli, ceļa seguma joslu svītrojums. Nepieradušam nakts braucējam kā man tas miegu dubultoja. Pie Paņevežas degvielas uzpildes stacijā nopirku sev rūgtu melno kafiju, bet tā maz ko līdzēja. Tā pa īstam atmodos tikai pēc tam kad šķērsojām Lietuvas-Latvijas robežu. Izkāpu sasveicināties ar dzimtās zemes ārēm un miegs pazuda. Bausku pat nepamanīju, Iecavā nolēmu, ka mājup brauksim caur Rīgas apvedceļu, jo tur ceļš labāks. Tiesa, jau iecavā nācās manevrēt, jo uz šosejas remotdarbi. Pēc tam gan vienīgais ko vērts pieminēt – mājas. Pēc 2:00 bijām atpakaļ un varējām iekrist savās gultiņās.

Atziņas, aizspriedumi, fakti.

  • Lietuvā ir krietni labāki ceļi nekā Latvijā. Arī mums vajag bāņus!
  • Cilvēki labi runā krieviski, jaunieši arī angliski.
  • Viļņas baznīcu lielākā daļa ir stipri līdzīgas, celtas baroka stilā.
  • Aplūkot Viļņu un salīdzināt ar Rīgu ir  forši – mūsu pilsēta ir ļoti monocentriska, kamēr Viļņa policentriska.
  • Lietuvā nav normālu pārdevēju!
  • Leiši lepojas ar basketbolu, savu vēsturi un tas ir arī saprotami.
  • Lietuvā ir maz norāžu uz ieteicamajiem objektiem vai arī to vispār nav.
  • Uz Lietuvu jābrauc ar karti pie rokas.
  • Ja pa šādu maršrutu izbrauc laicīgi, bet ar karti pie rokas, tad tas viennozīmīgi ir vienas dienas ātrais maršrutiņš).
Advertisements

Kā vējš skrien, kā miets atduras

Šorīt pārlasot lasi.lv sadaļu “jaunākais blogos” uzgāju šo rakstu “100 km/h pilsētā? Mierīgi“. Varu vien piebilst, ka piekrītu praktiski visam uz ko raksta autors mēģinājis vērst mūsu uzmanību – neņemt piemēru no pilsētas mikriņiem! 😉

Šajā sakarā prātā nāk kāds gadījums uz Brīvības ielas. Tas bija agrs rīts un pulkstenis rādīja knapi pāri 7:00 kad biju jau ticis līdz Alfai. Ielas pustukšas un vēlme nonākt darbā izbaudot vēl mierīgo, kņadas nepārņemto pilsētu bija lielāka nekā pārdomas par ceļu satiksmes nopteikumu ievērošanu. Lielākā daļa autobraucēju šo ceļa posmu no Alfas līdz Juglai mēro ar aptuveno ātrumu 60-70km/h. Tomēr man laikam kāja  pa nakti bija tik nogulēta, ka pašam nemanot uzspiestais >140km/h ātrums nelikās nekas īpašs uz tukšās trases. Ātrumu samazināt īpaši nemotivēja arī  dzeltenā gaismas siglāla parādīšanās luksaforā un traucos tālāk. Viss būtu lieliski ja vien tieši agrā, zemā rīta saule nespīdētu tik ļoti sāpīgi acīs. Sažmiegtām acīm turpināju ceļu un aizsardzībai pret sauli kreiso roku instinktīvi pacēlu priekšā sejai. Šajā brīdī acu gaišums atgriezās un pirmais ko pamanīju bija pretī braucošais ceļu policijas auto. Pārsteigums bija tikpat milzīgs kā ātrums ar kuru paskrēju viņiem garām. Bikses nepietaisīju un pa kaucošajiem nesametu, bet vēl pārdesmit metrus ar izvalbītām acīm lūrēju visos atpakaļskata spoguļos, lai pārliecinātos, vai manā virzienā netraucas tas pats policijas auto ar iedegtām bākugunīm. Pēcāk ar čaļiem pārrunājot notikušo vislielāko  jautrību radīja mana rokas pacelšana, kuru policijas automašīnā sēdošie varēja iztulkot divejādi – es viņiem māju sveicienam, vei arī slēpju seju 😀 Šoreiz izglābos, bet jāatzīst ka kamēr nenoķers mācību laikam nedabūšu 😀

es Bij’ pie tiem ventiņ’ puik’

Tikai dažas stundas atpakaļ atgriezos no vienas no Latvijas teritorijām, kas vismaz kādreiz (Lemberga kunga valdīšanas laikā) droši varēja cerēt uz autonomās republikas statusu! Jā pareizi vien uzminējāt, tā ir ventiņ pilsēta  Ventspils.

gatavošanās

Jau otro nedēļu rit mans atvaļinājums un jau kopš tā sākuma ģimenē runājām par iespēju paceļot. Par galveno prioritāti izvēlējāmies plānoto ceļojumu uz Igauniju. Bet, kad atgriezāmies un pāris dienas atpūtāmies, nolēmām, ka ir jāizmanto laiks un jādodas vēl kautkur. Diemžēl laika apstākļi Latvijā nekad nevienu nav lutinājuši un arī mūs atturēja rudenīgās laika prognozes un mākoņainais laiks aiz loga. Tā nu šorīt mēs pamodāmies vīlušies – ārā viss pelēks. Zvanījām uz Ventspils tūrisma informācijas centru, lai noskaidrotu vai tur nav gadījumā labāks laiks. Nē, diemžēl tur esot spēcīgs vējš un velkoties uz lietu.  Nosēdējām dzīvoklī līdz kādiem 10:30, līdz sapratām, ka  ārā nav vēl nolijusi ne pilīte lietus un ar katru dienu laiks ārā kļūs aizvien pretīgāks. Nepaiet ne pusstunda un jau sēžam automašīnā, kas traucas Jelgavas virzienā.

brauciens turp

Aiz Jelgavas  griežamies pa labi, virzienā uz Tukumu un Ventspils šoseju. Uzreiz aiz Jelgavas debesis  no vienkārši pelēkām kļuva draudīgi pelēkas un  top skaidrs, ka kautkur Ventspils šosejas virzienā spēcīgi līst lietus. Ilgi nebija jāgaida, kad arī mēs noķērām lietus mākoņus, bet mums par laimi lietus ātri mitējas un  pie pagrieziena uz  Ventspils šoseju par lietu liecina tikai dažas peļķes ceļa malās. Uzgriežamies uz Ventspils šosejas. Braucam normāli – ap 110-120km/h. Ceļš kļūst aizvien sausāks un liekas, ka šeit nemaz nav lijis. Tiesa, pametot acis Ventspils virzienā liekas, ka tuvojamies tieši lietus epicentram.  Tomēr šķiet, ka tieši lielais vējš ir tas, kas izgaiņā lietus mākoņus un neļauj tiem nomest uz zemes ūdens desantu.  Tuvojoties Ventspilij dažubrīd pat uzspīd saulīte un tas protams priecē un uzlabo omu visai ģimenītei.

iekš to Ventiņ pilsēt

Ventspils mani sagaida  kā savējo – pirmais lielais autocentrs ir Volvo centrs 🙂  Ielu kvalitāte pilsētā tomēr nav daudz vairāk updeitota kā pārējās Latvijas lielpilsētās. Ēkas arī ir gan sakoptas, gan nolaistas, bet iepriecina vide. Skaistas puķu dobes un ziedu puduri, jauks bruģītis vecpilsētā, kā arī daži citi pribambasi liek priecāties, ka esam šeit nonākuši.

Pilsētas apskati sākām ar nedaudz haotisku vazāšanos pa vecpilsētu. Šajā nodarbē lieliski izpalīdzēja norāžu stabi, kas uzstādīti praktiski visā vecpilsētas teritorijā.

https://i2.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK22dwbA70I/AAAAAAAACYA/hSTbhWUctRs/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_006.jpg

Paklenderējam apkārt un pēc spēcīgā vēja virziena saprotam, ka tuvojamies Ventas upei. Kad to sasniedzam vējš gāž no kājām, bet es pieļauju arī ka tas tikai tā likās mums –  Latvijas iekšzemes un sauszemes žurkām 😀  Cīnoties ar vēju dodamies uz priekšu līdz uz kāda soliņa sastopam visnotaļ klusu sarunu biedru. iepazīstamies un izrādās, ka tas ir Krišjānis (jebšu kā laukos saka Valdemāru Krišjānis). Piesēžu viņam līdzās un tā nu mēs abi raugāmies uz Ventas otrā pusē esošo ostu.

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SK23aspkL_I/AAAAAAAACZ0/gbgq64BJ-k8/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_020.jpg

Pēc ilgākas klusēšanas saprotu,  ka šim laikam ar redzi ar vairs nav īsti labi un piedāvāju izlīdzēties ar savām acenēm 😀

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SK23gBpUseI/AAAAAAAACZ8/dlLcgRfvKLE/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_021.jpg

Tā varētu stundām mēs abi tur sēdēt, bet bērni velk mani uz nākamo mērķi.

To var pamanīt jau pa gabalu. Tā ir ceļojošā govs.

https://i1.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK23noEdRTI/AAAAAAAACaY/D0I6wKl9X7s/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_024.jpg

Liela un iespaidīga, turklāt fotografēties gribētāji pat šajā skarbajā dienā nebijām mēs vienīgie! Ventspilī šī gan nav vienīgā govs, jo kamēr gājām līdz šai lielajai pa ceļam saskaitīju vismaz 4 citas!

Pastaiga pa vecpilsētas ieliņām rada dažādus iespaidus. Tās ir labi koptas un ar dažviet sastopamām jaukām ziedu kompozīcijām, bet no otras puses tik vientuļi un klusi nav bijis nekur. Cilvēkus praktiski neredzēju, un mājas arī apdzīvotas ir labi ja puse. Dažas ēkas labi sakoptas un acīmredzami apdzīvotas, bet citas pilnīgi tukšas un nolaistas.

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SK237NlQawI/AAAAAAAACbI/CBioStuwJ5c/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_030.jpg

Klusums un tukšums pat nedaudz biedē, to pārtrauc tikai dažas automašīnas, kas traucas garām pa bruģētajām ieliņām. Virzamies tuvāk vecpilsētas aktīvajai daļai un drīz vien nonākam pie ēkas, kuru aplūkot tomēr ir vērts – Ventspils pils.

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SK239Uvx3kI/AAAAAAAACbQ/SxfcDq6dsdk/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_031.jpg

Ārēji neliela un  pat necila celtne, kurā ieejas maksa noteikta  ja nemaldos 1.50 LVL . Nolēmām riskēt un dodamies iekšā.  Pie ieejas nedrīkst aizmirst salutēt vai kā citādi izrādīt cieņu pils īstenajiem (agrākajiem) saimniekiem 😀

https://i1.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK23_qIJaxI/AAAAAAAACbc/939kdTKcQuI/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_032.jpg

Leišu tūristi uz mani gan tā nedaudz dīvaini skatījās, bet nu kas izdarīts izdarīts 😀  Laikam tieši tāpēc nolēmu pakļaut sevi nelielām mocībām, kas kā izrādījās nemaksā NEKO!

https://i2.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK24Rx3Y8dI/AAAAAAAACcM/0dBdkXRAtwk/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_038.jpg

Negatīvais pilī manuprāt ir tas, ka uzreiz ieejot pārņem nevis senlaicīgas, bet pat nedaudz moderni laikmetīgas izjūtas. tas pateicoties tam, ka pils nosacīti atrestaurēta un  tajā ierīkotais muzejs  ir ar dažādām modernām uzpariktēm. Sieva pat zināja teikt ka vienu brīdi tas esot skaitījies kā viens no modernākajiem muzejiem ZiemeļEiropā. Viss uztaisīts skaisti un kvalitatīvi, jebšu ar vērienu. Eksponātu nav daudz, bet telpas izmantotas racionāli un ar labu tematisko sadalījumu. Esam aplūkojuši nopietnu ēku, lai turpinātu ne tik nopietni 🙂

Pildam savu svēto vecāku funkciju un vedam bērnus uz Bērnu pilsētiņu. Jāsaka, ka nebiju to iedomājies tik iespaidīgu. Tai atvēlētā platība ir iespaidīga un teritorija labiekārtota bagātīgi.  Bērni dzīvojas un aiz laimes pat nezin kur likties, jo uzreiz gribas izmēģināt visus slidkalniņus, visas šūpolītes, visu, visu… 🙂 Pat Ilze nespēj noturēties pretī kārdinājumam un laižas iekarot kādu no daudzajiem bērnu atrakciju rīkiem.

https://i1.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK25BWrKgyI/AAAAAAAACdo/hID7xsFW7UU/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_049.jpg

Tā paiet stunda, bet pulkstenis ir jau 16:00. Eduši vēl neesam, bet tagad atšķirībā no situācijas pilī, kad bērni jau prasīja ēst, nevaram vairs viņus dabūt prom no laukumiņa, jo tur taču ir tik labi un ir skaidrs ka tik drīz tādā bērnu paradīzē atgriezties nesanāks. Ar lielu pierunāšanu dodamies ēst. Ilze arī pati agrāk ir vadījusi ekskursijas uz Ventspili un liekas ir lietpratēja arī ēdināšanas jautājumos šajā pilsētā. Meklēto ēstuvi atrodam uzreiz aiz bērnu pilsētiņas. Šī kafejnīca atrodas Vasarnīcu ielā 17 un saucas “Pankoki”. Ceram uz firmas ēdieniem – pankūkām, bet mums par lielu nožēlu pankūku cepēja slima un jāņem kas cits. Cenas apstulbina un pat negribas tām ticēt – LĒTI!! Droši ņemu sev zupu, otro ēdienu, dzeramo un saldo.. arī sievai un bērniem līdzīgi, tikai mazāk… rezultāts ir iztērēti 8 lati, kas manuprāt nav nekas ņemot vērā ēdiena daudzumu un mūsu skaitu!

https://i1.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SK25uDuCBsI/AAAAAAAACe4/SYBJm782QQk/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_058.jpg

Lieki piebilst, ka  paēdu un biju apmierināts arī ar ēdiena garšu. Paldies šai iestādei, un lai daudz jauku klientu viņiem turpmāk!  Ekskursija tuvojas beigām un vēl pēdējais prieks tiek bērniem, jo ceļu līdz mašīnai mērojam cauri bērnu pilsētiņai. Atkal bērnu smiekli, prieks un gaviles, līdz tomēr sasniedzam automašīnas stāvvietu. Kāpjam iekšā, mājam ardievas Ventspilij un dodamies mājup.

brauciens atpakaļ

Uz mājām braucot izvēlamies to pašu ceļu pa kādu atbraucām. Esam noguruši un pirmie aizmieg bērni, tad Ilze un arī es ar grūtībām jau turu acis vaļā. Neaizmigt man palīdz tas, ka spīd vēl vakara saulīte un ceļš nav vienmērīgi taisns. Pusceļā iebraucam vēl Tukumā, lai apciemotu manus vecvecākus. izlocam kājas, iekožam ābolu plātsmaizi un es bonusā no vecvecākiem saņemu gardo pašdarināto vīniņu 🙂 uz vectēva vārdiem, ka to nevajag baigi kratīt atbildu, ka šitā manta pie manis tāpat ilgi neglabājas 😀 Gribas jau mājās un dodamies prom.  Nobraucam pēdējos ~ 100km un esam mājās. Iespējams mana atvaļinājuma pēdējais ceļojums beidzies.

Visas Ventspils brauciena bildes ir šeit:

 

Ventspils_21.08.2008

Paldies Tev bloga lasītāj!

Birku mākonis