daži ķeburi un drupačas

Posts tagged ‘pilsēta’

Iemetu un prom!

Šogad uz Eiroparlamenta un pašvaldību vēlēšanām nolēmu vispār neiet. Pirmkārt jau agrā sestdienas rītā bija jābrauc uz Igauniju un otrkārt nebija nekādas sajēgas par ko balsošu.

Diemžēl vai par laimi sestdienas rītā izbraukšanas laiks sakrita ar vēlēšanas iecirkņu  atvēršanas laiku. Tā nu ap pusastoņiem no rīta ieskrēju vēlēšanu iecirknī Nr.136 Rīgā, Ziepniekkalnā. Nometu uz galda pasīti un gaidīju biļetenus. Abas darbinieces divreiz nopētīja manu pasi un sarakstus, bet mani tur neatrada.Tiku norīkots doties stāvu augstāk uz iecirkni Nr. 135. Diemžēl arī tur apmulsusī darbiniece sarakstā mani neredzēja. Iedeva lapeli ar tālruņa numuru priekš vēlēšanu iecirkņa noskaidrošanas. Skrēju atpakaļ uz autiņu. Laiks gāja un man jau bija jābūt ceļā. Zvanīju trīsreiz, bet nevienā no reizēm sazvanīt palīdzības tālruņa operatorus tā arī neizdevās. Biju jau samierinājies ar iespēju izlaist šīs vēlēšanas, kad atcerējos, ka varu zvanīt tēvam, kurš pierakstīts turpat kur es un tāmdēļ arī iecirknim jābūt tādam pašam. Tēvs brīvdienā agri uzmodināts aplūkoja pavēsti un paziņoja, ka iecirknis ir īstais! Nu jau dusmīgs devos atpakaļ uz iecirkni. Šoreiz neatkāpos un lūdzu lai vēlreiz kārtīgi aplūko sarakstus. Apmulsa iecirkņa darbiniece, kas atklāja, ka visu laiku bija manā uzvārdā izlaidusi vienu ‘i’ burtu 😀 Sekoja vēl pāris asprātības par to, ka iecirkņa darbiniecēm tikai gribējies ar mani vairāk parunāties… . Tā es nobalsoju un skrēju uz Igauņiem.

Arī sieviņai gadījās kāds vēlēšanu FAIL 😀

Viņa balsoja jau kādu dienu iepriekš. Ieradās iecirknī. Saņēma divu veidu vēlēšanu biļetenus un vienu baltu aploksni. Izvēlējās favorītus gan Eiroparlamentam, gan arī pašvaldībām, ielika aploksnē un iemeta to kastē. Tas arī viss! Un tikai uzmanīgākie būs sapratuši kļūdu – viena balta aploksne! Neesmu vēlēšanu norises kārtības eksperts, bet uzskatu ka viņas balss netiks ņemta vērā 🙂

Advertisements

Veikalnieks nav ģeogrāfs

Latvijā visi spriedelē par krīzi un ekonomikas attīstības tempu samazināšanos. Cilvēki iepērkoties mazāk un lētāk. Arī veikaliem tātad vajadzētu “piebremzēt” ar iedzīvotāju naudas maciņu tukšošanu.

Un tomēr šajā sakarā dīvaina man šķiet situācija Olainē. Šeit veikalnieki acīmredzami nav ne ģeogrāfi, ne plānotāji, jo viņu vēlme iekasēt naudu ir pārsteidzoši kliedzoša un pretrunā ar jebkādiem man saprotamiem principiem. Vai tiešām uzdevums ir sabūvēt pēc iespējas vairāk veikalu un tuvāk vietai, kas faktiski ir vienīgā iebrauktuve Olaines pilsētā? Atbilde ir !

Karte

Par Ģeogrāfiju: 

Olaines pilsēta, kas ir viena no apdzīvotākajām pilsētām Latvijā (iedzīvotāji/m2) atgādina milzīgu izstieptu mikrorajonu. Visapkārt ir daudzstāvu ēkas un tikai pilsētas tālākajā nostūrī dienvidrietumu nostūrī vērojamas privātmāju ciematu attīstības tendences. Lieki piebilst, ka vecākā, bet tajā pašā laikā proporcionāli vismazāk apdzīvotā pilsētas daļa atrodas tieši tur kur notiek lielveiku būvniecības eksplozija!

Par Veikaliem:

Es dzīvoju Pilsētas vecākajā daļā. Kad sākām tur dzīvot nebija nviena lielveikala izņemot “Saulīte” (tagad maxima) pilsētas ģeogrāfiskajā centra daļā. nepagāja necik ilgs laiks kad uzradās “Olanija” – veikals, kuru izveidoja vecā padomju laikos eksistējušā universlālveikala vietā. Tas bija daudz tuvāks mums un pateicoties tam, ka laikam pieder “Olana” konditorijas izstrādājumu uzņēmumam ātri iemantoja savu stabilu vietu Olaines pārtikas veikalu vidū. Tas bija jūtams, kad daži tuvākie mazie pārtikas veikaliņi tika slēgti, vai arī mainīja tirdzniecības sortimentu. Pēc kāda laika uzzināju ka jaunajā Olaines daļā kurā nekad neiegriežos  ir atvērts “Leaderprice veikals. Likās, ka šo lielo veikalu trio, kas arī ģeogrāfiski sadalījuši pilsētu trīs daļās, nekas nespēs apturēt. Un tomēr notika pārsteigums! netālu no “Olanijas” darbu sāka “Elvi”. Pieraduma pēc to apmeklēju ļoti reti, kautgan apkalpošana tur ir jūtami labāka nekā “Olanijā”. Pa pilsētu sāka izplatīties likumsakarīgas runas ka vienam no veikaliem tāpat būs jāpazūd un draud bankrots (toreiz padomāju, ka tas ir “Elvi”, jo ir pamaz tur to apmeklētāju). Šo šķietami sakarīgo prātojumu likvidēja ziņa, ka netālu no “Elvi” tiek būvēts “Supernetto”! Tā ir tiesa un veikals jau strādā uzņemdams daļu vilciena pasažieru, jo atrodas tieši pie dzelzceļa stacijas. Arī tas ir savdabīgs gājiens, jo agrāk tie kam no darba braucot ar vilcienu bija slinkums iet līdz “Olanijai” iegāja iepirkties “Elvi”, bet tagad tie, kam slinkums iet līdz abiem pieminētajiem  iet uz “Supernetto”. Tiem kam liekas ka situācija jau tagad ir traka varu teikt, ka būs vēl interesantāk, ja piepildīsies baumas, ka pašā Olaines sākumā būvēs “Maxima XX”! Ja tā notiks, tad ir skaidrs ka “Maxima XX” cer uzņemt autobraucējus, kas līdz šim iebraucot Olainē izvēlējās piestāt pie viena no trim līdzšinējajiem pilsētas vecās daļas lielveikaliem. Un tomēr vai tas nav par traku priekš 13000 iedzīvotāju pilsētas, ka tiek sabūvēti iespējams 5 lielveikali vienā konkrētā, salīdzinoši mazapdzīvotā pilsētas daļā!?

P.S. IMAO būs pamatīgs pārtikas veikalu cīniņš par Olaines iedzīvotāju maciņiem 😀

vai Rīga jau gatava?

Kādreiz dzīvoju Rīgā, Ziepniekkalnā. Kā daļu no savas bērnības atceros vazāšanos pa stroikām, kvadrātu spēlēšanu 602.sērijas deviņstāvīgo kastīšu ieskautajos pagalmos un protams retos, bet izmisīgos mēģinājumus nokļūt otrā Daugavas pusē ar sabiedrisko transportu liela lietus laikā! vakar skatījos TV ziņas kurās to vien dzirdēja par plūdiem Rīgā un autovadītaju sūkstīšanos, ka kādreiz gan tā nebija 😀 Tas ir tāds LOL!!! 😀 Rīga slīka gan toreiz gan tagad, bet atšķirība ir slīkšanā dalību ņemošo autotransporta vienību daudzumā. Ja kādreiz lai pārbrauktu Salu tiltu vietā, kur mūždien uzkrājas ūdens (zem 10.tramvaja pārvada) gaidīja vien nieka pārdesmit lepnā LPSR autoparka grabažiņas, tad tagad šis skaits ir mērojams simtos dažāda veida un klases braucamrīkos. Atgriežoties bērnībā… skrējām vienmēr uz to 10.tramvaja pārvadu un ņirdzām par apstājušos transporta plūsmu 😀 Toreiz vēl nesapratu, ka paies gadi un arī es būšu ieinteresēts nevis sēdēt tur un zviegt, bet vienkārši tikt pāri tai ūdens lāmai!

Ar auto braukt uz Rīgas pusi man sanāca, bet kā par laimi tikai līdz Tīrainei un šo ceļu mēroju pa veco Jelgavas ceļu, kas bija nemainīgi tukšs un šajā ziņā viegli braucams. Protams tad vēl par plūdu radīto ārprātu Rīgā it nemaz neiedomājos. Patieso ainu aptvēru tikai kad biju atstājis auto servisā un ar kājiņam ejot nonācu Tīraines dzelzceļa stacijā. Redzētais pārsteidza – automašīnu rindas galu neredzēja pat aiz Rīgas robežas Jelgavas virzienā! Ja pirms tam pie sevis vēl sūkstījos par vilcienu, kas jāgaida 30 minūtes, tad pēc redzētā pārņēma neviltots prieks, ka braukšu ar transportu, kuru aizkavēt nevar gandrīz nekādi autotransporta pigori pilsētā 🙂 Es atkal varēju sajusties kā bērns, kas stāv maliņā un bezbēdīgi smejas par nelaimīgajiem autobraucējiem, kas tikai sagadīšanās pēc arī šajā dienā nebija kļuvuši par maniem bēdubrāļiem.

Tikai nonākot darbavietā aptvēru kas notiek. Raksti, bildes un ziņas par noslīkušiem auto vakar pārpildīja LV interneta vidi. Rīga kārtējo reizi slīka un atkal nebija tam gatava! Daudzi noteikti padomāja ka ja šādi turpināsies, tad Rīga tiešām noslīks! Vainīgos slīkšanā meklēt nav grūti – māte daba, lībieši, kas savus ciemus tur uzslēja, friči, kas tur sadomāja pilsēteli dibināt, Rīgas dome, avārijas dienesti, globālā sasilšana un pat kaimiņš, kurš arī darbina auto, lai brauktu uz Rīgu un vēl vairāk palielinātu drausmīgo sastrēgumu ainiņu 😀 

Parasti visādi “gudrīši” saka “negribi sēdēt sastrēgumos, ej ar kājām vai brauc ar velosipēdu”. Tad nu vakar beidzot bija tā diena, kad viņiem atkal bija pļaujas laiks! Mutes tika palaistas nepajokam! Neizpalika gan sprēgāšana par Rīgas domi, gan citiem dienestiem. 

Šajā sakarā man radās jautājums “WTF!? Jūs gribējāt, lai Dome Rīgu pabeidz un ko tad? noslīksim?” Jā, jā, tieši tā… tā izskatās nevis pēc kāda vainas, bet gan rūpīgi plānotas pilsētas attīstības stratēģijas, kas nekad neļaus pilsētai nogrimt! Tā kā nav ko te čīkstēt, drīzāk jāsūta pateicības vēstules Rīgas domei par pilsētas paglābšanu no gatavības un pilnīgas noslikšanas 😀 😀 😀

 

Labojums:

Liels Paldies dzuule, par atgādinājumu, ka es rakstu par 10.tramvaja pārvadu nevis 11.tramvaju 😀

Raksts izlabots 🙂 

Puķu deficīta diena ir klāt!

Šurp, grāmatas, uz skolu,
Es būšu teicamnieks!
Tad māmiņai un tētiņam
Un Dzimtenei būs prieks!

Ar šo pantiņu daudziem asociējas skolas gaitas un 1.septembris. Tā tas ir arī man. Tiesa, mācības es sāku uzreiz ejot Rīgas 3. vidusskolas 2b klasē. Noptikums bija gana liels un iespaidīgs, ko vēl pastiprināja automātiskā uzņemšana oktobrēnos tagadējā Okupācijas muzeja telpās. Piesprauda zvaigzni un palaida skolā 😀

https://i1.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SK7rR9EFNyI/AAAAAAAACp0/a4r5cRTY4Xs/Gata%20berniba_albums_2_1985-1992_lapa_13_003.jpg

Klase tolaik bija liela, jo vienā klasē bijām laikam krietni vairāk par 30 skolēniem. Tas man šķiet krietni pārsniedz mūsdienu Latvijas skolu klases skolnieku vidējo skaitu.

https://i1.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SK7rUHW_IFI/AAAAAAAACp8/2uEnwfP0G5Q/Gata%20berniba_albums_2_1985-1992_lapa_14_001.jpg

Bailes, prieks, satraukums raksturo manas tā laika izjūtas, jo viss šķita tik neparasts un svešs. Tas bija jauna dzīves posma sākums. Vēlāk arī sapratu, ka bailes un satraukums bija vispiemērotākās izjūtas, lai raksturotu skolas dzīvi un mācības (mocības) 😀 Protams bija arī prieks, bet tas parasti skolas brīvlaikos 😀

Šī gada 1.septembris man atkal ir īpašs, jo mans vecākais dēls uzsāk savas skolas gaitas Olaines 1. vidusskolas 1b klasītē! Ceru vien, ka dēlam skolas gaitu izdošanās nebūs atkarīga no “pareizajām” skolotājām iedoto puķu daudzuma 😀

Nedaudz atkāpjoties no temata varu piebilst par skolas grāmatām. Latvijā pašlaik ļoti aktuāla ir diskusija par skolas grāmatu iegādes lielajiem izdevumiem, kas laikam pārsvarā gulstās tieši uz vecāku pleciem. Šajā sakarā es gribētu uzslavēt Olaines 1. vidusskolu, kura pati ir gādājusi, lai vecākiem (vismaz 1.klasē) grāmatas nebūtu jāpērk! Vienīgie vecāku (mūsu) izdevumi bija saistīti ar dažādām darba burtnīcām, penāļiem, sokolas somu un citām vajadzīgām lietām 🙂

Lokālie mediji

Šodien nedaudz sanāca ierēkt 😀

Pastkastītē atkal mētājās lokālais laikraksts Olaines balss…

https://i1.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK7lCSAhwBI/AAAAAAAACiY/zLgOq9a55uQ/Olaines%20balss_08.2008_001.jpg

Pievērsiet uzmanību izcilajam notikumam 14.augustā :

https://i0.wp.com/lh3.ggpht.com/bonkajs/SK7lFjTWGJI/AAAAAAAACig/rogItRAkzm4/Olaines%20balss_08.2008_002.jpg

Ar to lieliskā prieka deva un pacilātais noskaņojums par pilsētu kurā dzīvojam nerimās, jo pārsteidza 11.augusta notikums:

https://i1.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SK7lIuXt5NI/AAAAAAAACio/5QFVKQnUxAs/Olaines%20balss_08.2008_003.jpg

rezumē…

Kā gan ir tomēr jādzer ļerga vai jārij tabletes, lai šitā izceltos, un nokļūtu pilsētas laikraksta slejās 😀

es Bij’ pie tiem ventiņ’ puik’

Tikai dažas stundas atpakaļ atgriezos no vienas no Latvijas teritorijām, kas vismaz kādreiz (Lemberga kunga valdīšanas laikā) droši varēja cerēt uz autonomās republikas statusu! Jā pareizi vien uzminējāt, tā ir ventiņ pilsēta  Ventspils.

gatavošanās

Jau otro nedēļu rit mans atvaļinājums un jau kopš tā sākuma ģimenē runājām par iespēju paceļot. Par galveno prioritāti izvēlējāmies plānoto ceļojumu uz Igauniju. Bet, kad atgriezāmies un pāris dienas atpūtāmies, nolēmām, ka ir jāizmanto laiks un jādodas vēl kautkur. Diemžēl laika apstākļi Latvijā nekad nevienu nav lutinājuši un arī mūs atturēja rudenīgās laika prognozes un mākoņainais laiks aiz loga. Tā nu šorīt mēs pamodāmies vīlušies – ārā viss pelēks. Zvanījām uz Ventspils tūrisma informācijas centru, lai noskaidrotu vai tur nav gadījumā labāks laiks. Nē, diemžēl tur esot spēcīgs vējš un velkoties uz lietu.  Nosēdējām dzīvoklī līdz kādiem 10:30, līdz sapratām, ka  ārā nav vēl nolijusi ne pilīte lietus un ar katru dienu laiks ārā kļūs aizvien pretīgāks. Nepaiet ne pusstunda un jau sēžam automašīnā, kas traucas Jelgavas virzienā.

brauciens turp

Aiz Jelgavas  griežamies pa labi, virzienā uz Tukumu un Ventspils šoseju. Uzreiz aiz Jelgavas debesis  no vienkārši pelēkām kļuva draudīgi pelēkas un  top skaidrs, ka kautkur Ventspils šosejas virzienā spēcīgi līst lietus. Ilgi nebija jāgaida, kad arī mēs noķērām lietus mākoņus, bet mums par laimi lietus ātri mitējas un  pie pagrieziena uz  Ventspils šoseju par lietu liecina tikai dažas peļķes ceļa malās. Uzgriežamies uz Ventspils šosejas. Braucam normāli – ap 110-120km/h. Ceļš kļūst aizvien sausāks un liekas, ka šeit nemaz nav lijis. Tiesa, pametot acis Ventspils virzienā liekas, ka tuvojamies tieši lietus epicentram.  Tomēr šķiet, ka tieši lielais vējš ir tas, kas izgaiņā lietus mākoņus un neļauj tiem nomest uz zemes ūdens desantu.  Tuvojoties Ventspilij dažubrīd pat uzspīd saulīte un tas protams priecē un uzlabo omu visai ģimenītei.

iekš to Ventiņ pilsēt

Ventspils mani sagaida  kā savējo – pirmais lielais autocentrs ir Volvo centrs 🙂  Ielu kvalitāte pilsētā tomēr nav daudz vairāk updeitota kā pārējās Latvijas lielpilsētās. Ēkas arī ir gan sakoptas, gan nolaistas, bet iepriecina vide. Skaistas puķu dobes un ziedu puduri, jauks bruģītis vecpilsētā, kā arī daži citi pribambasi liek priecāties, ka esam šeit nonākuši.

Pilsētas apskati sākām ar nedaudz haotisku vazāšanos pa vecpilsētu. Šajā nodarbē lieliski izpalīdzēja norāžu stabi, kas uzstādīti praktiski visā vecpilsētas teritorijā.

https://i2.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK22dwbA70I/AAAAAAAACYA/hSTbhWUctRs/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_006.jpg

Paklenderējam apkārt un pēc spēcīgā vēja virziena saprotam, ka tuvojamies Ventas upei. Kad to sasniedzam vējš gāž no kājām, bet es pieļauju arī ka tas tikai tā likās mums –  Latvijas iekšzemes un sauszemes žurkām 😀  Cīnoties ar vēju dodamies uz priekšu līdz uz kāda soliņa sastopam visnotaļ klusu sarunu biedru. iepazīstamies un izrādās, ka tas ir Krišjānis (jebšu kā laukos saka Valdemāru Krišjānis). Piesēžu viņam līdzās un tā nu mēs abi raugāmies uz Ventas otrā pusē esošo ostu.

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SK23aspkL_I/AAAAAAAACZ0/gbgq64BJ-k8/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_020.jpg

Pēc ilgākas klusēšanas saprotu,  ka šim laikam ar redzi ar vairs nav īsti labi un piedāvāju izlīdzēties ar savām acenēm 😀

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SK23gBpUseI/AAAAAAAACZ8/dlLcgRfvKLE/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_021.jpg

Tā varētu stundām mēs abi tur sēdēt, bet bērni velk mani uz nākamo mērķi.

To var pamanīt jau pa gabalu. Tā ir ceļojošā govs.

https://i1.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK23noEdRTI/AAAAAAAACaY/D0I6wKl9X7s/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_024.jpg

Liela un iespaidīga, turklāt fotografēties gribētāji pat šajā skarbajā dienā nebijām mēs vienīgie! Ventspilī šī gan nav vienīgā govs, jo kamēr gājām līdz šai lielajai pa ceļam saskaitīju vismaz 4 citas!

Pastaiga pa vecpilsētas ieliņām rada dažādus iespaidus. Tās ir labi koptas un ar dažviet sastopamām jaukām ziedu kompozīcijām, bet no otras puses tik vientuļi un klusi nav bijis nekur. Cilvēkus praktiski neredzēju, un mājas arī apdzīvotas ir labi ja puse. Dažas ēkas labi sakoptas un acīmredzami apdzīvotas, bet citas pilnīgi tukšas un nolaistas.

https://i2.wp.com/lh6.ggpht.com/bonkajs/SK237NlQawI/AAAAAAAACbI/CBioStuwJ5c/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_030.jpg

Klusums un tukšums pat nedaudz biedē, to pārtrauc tikai dažas automašīnas, kas traucas garām pa bruģētajām ieliņām. Virzamies tuvāk vecpilsētas aktīvajai daļai un drīz vien nonākam pie ēkas, kuru aplūkot tomēr ir vērts – Ventspils pils.

https://i0.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SK239Uvx3kI/AAAAAAAACbQ/SxfcDq6dsdk/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_031.jpg

Ārēji neliela un  pat necila celtne, kurā ieejas maksa noteikta  ja nemaldos 1.50 LVL . Nolēmām riskēt un dodamies iekšā.  Pie ieejas nedrīkst aizmirst salutēt vai kā citādi izrādīt cieņu pils īstenajiem (agrākajiem) saimniekiem 😀

https://i1.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK23_qIJaxI/AAAAAAAACbc/939kdTKcQuI/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_032.jpg

Leišu tūristi uz mani gan tā nedaudz dīvaini skatījās, bet nu kas izdarīts izdarīts 😀  Laikam tieši tāpēc nolēmu pakļaut sevi nelielām mocībām, kas kā izrādījās nemaksā NEKO!

https://i2.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK24Rx3Y8dI/AAAAAAAACcM/0dBdkXRAtwk/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_038.jpg

Negatīvais pilī manuprāt ir tas, ka uzreiz ieejot pārņem nevis senlaicīgas, bet pat nedaudz moderni laikmetīgas izjūtas. tas pateicoties tam, ka pils nosacīti atrestaurēta un  tajā ierīkotais muzejs  ir ar dažādām modernām uzpariktēm. Sieva pat zināja teikt ka vienu brīdi tas esot skaitījies kā viens no modernākajiem muzejiem ZiemeļEiropā. Viss uztaisīts skaisti un kvalitatīvi, jebšu ar vērienu. Eksponātu nav daudz, bet telpas izmantotas racionāli un ar labu tematisko sadalījumu. Esam aplūkojuši nopietnu ēku, lai turpinātu ne tik nopietni 🙂

Pildam savu svēto vecāku funkciju un vedam bērnus uz Bērnu pilsētiņu. Jāsaka, ka nebiju to iedomājies tik iespaidīgu. Tai atvēlētā platība ir iespaidīga un teritorija labiekārtota bagātīgi.  Bērni dzīvojas un aiz laimes pat nezin kur likties, jo uzreiz gribas izmēģināt visus slidkalniņus, visas šūpolītes, visu, visu… 🙂 Pat Ilze nespēj noturēties pretī kārdinājumam un laižas iekarot kādu no daudzajiem bērnu atrakciju rīkiem.

https://i1.wp.com/lh5.ggpht.com/bonkajs/SK25BWrKgyI/AAAAAAAACdo/hID7xsFW7UU/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_049.jpg

Tā paiet stunda, bet pulkstenis ir jau 16:00. Eduši vēl neesam, bet tagad atšķirībā no situācijas pilī, kad bērni jau prasīja ēst, nevaram vairs viņus dabūt prom no laukumiņa, jo tur taču ir tik labi un ir skaidrs ka tik drīz tādā bērnu paradīzē atgriezties nesanāks. Ar lielu pierunāšanu dodamies ēst. Ilze arī pati agrāk ir vadījusi ekskursijas uz Ventspili un liekas ir lietpratēja arī ēdināšanas jautājumos šajā pilsētā. Meklēto ēstuvi atrodam uzreiz aiz bērnu pilsētiņas. Šī kafejnīca atrodas Vasarnīcu ielā 17 un saucas “Pankoki”. Ceram uz firmas ēdieniem – pankūkām, bet mums par lielu nožēlu pankūku cepēja slima un jāņem kas cits. Cenas apstulbina un pat negribas tām ticēt – LĒTI!! Droši ņemu sev zupu, otro ēdienu, dzeramo un saldo.. arī sievai un bērniem līdzīgi, tikai mazāk… rezultāts ir iztērēti 8 lati, kas manuprāt nav nekas ņemot vērā ēdiena daudzumu un mūsu skaitu!

https://i1.wp.com/lh4.ggpht.com/bonkajs/SK25uDuCBsI/AAAAAAAACe4/SYBJm782QQk/Ventspils_ekskursija_21.08.2008_058.jpg

Lieki piebilst, ka  paēdu un biju apmierināts arī ar ēdiena garšu. Paldies šai iestādei, un lai daudz jauku klientu viņiem turpmāk!  Ekskursija tuvojas beigām un vēl pēdējais prieks tiek bērniem, jo ceļu līdz mašīnai mērojam cauri bērnu pilsētiņai. Atkal bērnu smiekli, prieks un gaviles, līdz tomēr sasniedzam automašīnas stāvvietu. Kāpjam iekšā, mājam ardievas Ventspilij un dodamies mājup.

brauciens atpakaļ

Uz mājām braucot izvēlamies to pašu ceļu pa kādu atbraucām. Esam noguruši un pirmie aizmieg bērni, tad Ilze un arī es ar grūtībām jau turu acis vaļā. Neaizmigt man palīdz tas, ka spīd vēl vakara saulīte un ceļš nav vienmērīgi taisns. Pusceļā iebraucam vēl Tukumā, lai apciemotu manus vecvecākus. izlocam kājas, iekožam ābolu plātsmaizi un es bonusā no vecvecākiem saņemu gardo pašdarināto vīniņu 🙂 uz vectēva vārdiem, ka to nevajag baigi kratīt atbildu, ka šitā manta pie manis tāpat ilgi neglabājas 😀 Gribas jau mājās un dodamies prom.  Nobraucam pēdējos ~ 100km un esam mājās. Iespējams mana atvaļinājuma pēdējais ceļojums beidzies.

Visas Ventspils brauciena bildes ir šeit:

 

Ventspils_21.08.2008

Paldies Tev bloga lasītāj!

latvieši vs latvijieši

Latvija ir skaista valsts ar vēl jaukākām divām tautām, kas to apdzīvo – latviešiem un latvijiešiem 🙂

Latvijas sadalījums pēc iedzīvotāju piederības:

*latvieši ~ 60%

latvijieši ~40%

(* – latviešu statistikā nav izdalīti čangaļi un čivļi, kas faktiski par lielāko Latvijas nāciju ieceltu latvijiešus)

Abas tautiņas sadzīvo visnotaļ lādzīgi un ir pat izdomājušas dažādus otru tautu apzīmējošus mīļvārdiņus – gansi, urļiki, labatije, utainie, labusi u.c..

Tā nu arī es, Rīgas mikrorajona Ziepčika bērns, kas izaudzis un nu nokļuvis Rīgas guļamvagoniņā – Olainē šad un tad pamanu etniskās atšķirības starp šeit dzīvojošajiem latviešiem un latvijiešiem.

Nesens notikums ar latvijiešiem :

Nāku mājās, redzu 2. stāvā visi logi vaļā, uz lodžijas tiek cepts šašliks un mīlīgie, melnīgie dūmi nebēdnīgi tik rāpjas uz augšu pa piecstāvu mājas sienām. Paliek pat nedaudz bail redzot, ka uz padomju laikā būvētās lodžijas sanākuši teju vai visi 2. stāva kaimiņi. Šur tur uz lodžijas stāvošo rokās redzams pa kādai alus pudelei un arī kāda nezināma tilpuma caurspīdīgas dziras piepildīta pudele, kas apceļo ikkatru uz lodžijas klātesošo. Protams neizpaliek arī nebeidzami latvijnieciskas mūzikas skaņas, kuru skaļums liek klātesošajiem pasākuma dalībniekiem droši vingrināt balsis un izkliedzot pa kādam mātes vārdam pierībināt citādi kluso miestu. Bet nu OK, tusiņš ir tusiņš.. to var redzēt un arī dzirdēt 🙂

Nesens notikums ar latviešiem :

Eju prom no mājām, redzu 3. stāvā visi logi vaļā, uz lodžijas nav neviena, tikai biezie rakstotie aizkari viegli šūpojas gar atvērtajiem logiem. Varētu likties, ka šis dzīvoklis ir tukšs, bet tā nu vis nav, jo nebeidzami ritmiskas, skaļas un pārdroši vācu valodā dziedošas mūzikas skaņas (skan Rammstein) pierībina citādi kluso miestu. Pie sevis vēl nodomāju, ka laikam kāds tusiņš, bet patiesībā viņi vnk. klausās mūziku. Eju tālāk, lai drīz atgrieztos…

nāku atpakaļ uz mājām, redzu 3. stāvā visi logi vaļā, uz lodžijas nav neviena, tikai biezie rakstotie aizkari viegli šūpojas gar atvērtajiem logiem. Varētu likties, ka šis dzīvoklis ir tukšs, bet tā nu vis nav, jo nebeidzami ritmiskas, skaļas un pārdroši vācu valodā dziedošas mūzikas skaņas (skan Otrā pasaules kara laika vācu marši) pierībina citādi kluso miestu. Ieeju mājās un saprotu, cik tomēr ļoti jauka vide man un maniem bērniem šeit visapkārt… gansi, urļiki, labatije, utainie, labusi + vēl kāds sērīgs latviešu nacītis 😀

Birku mākonis